Kā ir būt

Latvijas Radio 5 - Pieci.lv

Stāvot pagātnē, tagadne var likties nereāla un neiespējama. Bet te nu mēs esam - šodienā! Kā ir te būt? Kā ir mīlēt, just, sapņot, cerēt un dzīvot pasaulē, kas reizēm šķiet zaudējusi jēgu?  Podkāstā “kā ir būt” runājam par būšanu, par mūsu vietu pasaulē un pasaules vietu mūsos. Jauna epizode katru pirmdienu Pieci.lv mājaslapā un populārākajās straumēšanas vietnēs.

  1. 27/03/2023

    kā ir būt #98 - jaunība

    Podkāstā “kā ir būt” trīs gadu laikā bijušas 97 sarunas par jaunību. Uz tām atskatāmies noslēdzošajā, 98. sarunā ar vecvecmāmiņu Stefāniju Klētnieci (75) , kura nepilnus 50 gadus strādā bērnudārzā un brīvo laiku velta ceļošanai. “Nevar salīdzināt tā laika bērnus un šā laika tos 20 gadus. Biju naiva, liekas dumja, nu, tagad, šodien, man liekas, bērni ir daudz gudrāki, man liekas, bērns piedzimst, viņš jau ir gudrs, viņš jau ir pilnīgi citādāks,” saka Stefānija, salīdzinot savu jaunību ar mūsdienu jauniešiem. Viņasprāt, bērni joprojām paliek bērni, taču mainījusies ir vide, kurā viņi aug, un tas ievieš savas korekcijas. Stefānijas mūžs bijis bagāts un, kā viņa pati saka, piedzīvotas ir visas krāsas. Viņa raksta dienasgrāmatu un reizēm pārdomā, kā dzīve izskatītos, ja būtu pieņemti citi lēmumi. Uz jautājumu, kā zināt, ka tiek iets pareizais ceļš, viņa atbild: “Ej nu sazini. Aiz katra līkuma ir atkal kaut kas cits!”. Viņa uzsver, ka pieņemot lēmumus, jāuzklausa citu padomi, taču galavārds paliek katram pašam. “Vai es gribētu to pašu izdzīvot? Nē! Es gribu dzīvot uz priekšu!”, uzsver Stefānija. Runājot par pieaugšanu, viņa atzīst, ka joprojām var sev uzdot jautājumu – vai es esmu pieaugusi?! Viņa joprojām paliek bērns saviem vecākiem pat tad, ja viņu vairs šeit nav, joprojām mēdz šaubīties par pareizajiem lēmumiem.  Stefānijas aizraušanās ir ceļošana. “Man patīk, gribās, patīk redzēt, baudīt citas zemes un mazlietiņ arī atslēgties no ikdienas,” viņa stāsta, pieminot, ka šobrīd no Eiropas nav redzējusi tikai Portugāli, Lielbritāniju un Islandi. Ceļot gan viņa sāka tikai tad, kad bērni jau bija izauguši un dibinājuši paši savas ģimenes.  Noslēdzošā “kā ir būt” saruna par bagātu mūžu, ar atgādinājumu “Reāli skatīties uz dzīvi kā tādu, ar pozitīvu skatienu”.

    1h 1m
  2. 20/03/2023

    kā ir būt #97 - laiks

    Nepaspējusi aptvert oktobrī iegūto vēža diagnozi, Anna Marta Burve (25) decembrī negaidīti zaudēja tēti. Viens notikums pēc otra, lika viņai pārvērtēt – “Kas ir laiks? Un cik tas daudz ir atvēlēts jebkuram no mums?”.  “Tā pieredze, kāda bija brīdī, kad man pateica, ka “Jā, Jums ir vēzis,” tā bija pilnīgi citādāka, kādu es jelkad to būtu iedomājusies.” Marta stāsta, ka uzzinot diagnozi un paredzēto ārstēšanu, atliek to tikai pieņemt, jo tas ir vienīgais, kā izdzīvot. Sarunā viņa atzīst, ka “Protams man bija domas, kāpēc ar mani? Man ir 25 gadi un man ir vēzis. Kāpēc? Kāpēc citiem nav? Kāpēc tieši man?”, taču paskaidro, ka slimība viņai ir ļāvusi saprast, ka nekas dzīvē nav pašsaprotams.  Marta uzskata, ka sabiedrība, pievēršot tik lielu uzmanību produktivitātei, ir ļoti sabojājusi savu izpratni par laiku. “Plānot dzīvi līdz katrai dienai, pa stundām, man liekas, ka tā nav patiesīga dzīves dzīvošana. Patiesīga dzīves dzīvošana ir uzticēšanās sev, un varbūt pat visvairāk ieklausīšanās sevī.” Slimība aizveda viņu pie atziņām, ko nozīmē rūpēšanās par sevi – lai arī vissliktākajos brīžos “mēs ļaujam sev būt slikti”.  “Dzīve ir dialektiska, vienlaicīgi vienmēr būs sliktās un labās lietas,” uzsver Marta dodot piemērus – ir slikti, ka viņai ir vēzis, bet ir labi, ka viņa to zina un var ārstēt. Pēc diagnozes saņemšanas, viņa sākusi daudz vairāk rūpēties par sevi, mainot arī savu izpratni par to, ko tas vispār nozīmē. “Lai tu rūpētos par laiku, tev ir jārūpējas par sevi un par to, kas tu esi dzīvē un ko tu dzīvē dari.” Sarunā Marta jautā “Vai laiks var pastāvēt, ja neesmu es, un vai es varu pastāvēt, ja nav laika?” un stāsta, kā pazuda laika izjūta brīdī, kad viņa uzzināja, ka mūžībā devies viņas tētis: “‘Vienlaicīgi ir sajūta, ka es neeksistēju laikā, bet, ka tajā pašā laikā, laiks eksistē bez manis un skrien kaut kur, pavisam tālu prom.” Lai gan, viņasprāt, ir labi, ka pasaulē nekas nav mūžīgs, “attiecībā, protams, uz saviem mīļajiem, tā sajūta par to, ka viņi var izbeigties, nav patīkama”.

    1h 3m
  3. 10/03/2023

    kā ir būt #96 - glābšana

    Zane Gaiķēna (29) četrpadsmit gadu vecumā tika pie pirmā zirga – pirms un pēc skolas devās uz stalli un jau tajā brīdī dzīvnieku vajadzības lika virs savām. Tagad viņa studē veterināriju, turpina rūpēties par saviem un arī glābj citu pamestus zirgus. “Ja mans dzīvnieks ir laimīgs – es esmu laimīga,” saka Zane par gandarījumu, ko nes darbs ar četrkājainajiem draugiem. Lai gan viņas ģimenē neviens nenodarbojās ar zirgu audzēšanu, viņa pamatskolas laikā ieguva savu pirmo zirgu. Tik agri sākot rūpēties par dzīvniekiem Zane iemācījās, ka pašas “vēlmes nav pirmajā vietā, nekad. Vienmēr pirmajā vietā ir tava zirga vēlmes un vajadzības.” Lai gan tas ir ļoti grūti, viņa atzīst, ka “Tā ir tāda nesavtīga un savā ziņā beznosacījuma mīlestība, tu nevari no tā atteikties. Tas ir tāpat, kad tu neatsakies no sava bērna, tikai tādēļ, ka tev ir grūti – bet tev ir grūti, bet tu no viņa neatsakies.” Viņa uzskata, ka dzīvniekiem piemīt daudzas īpašības, pēc kurām cilvēki ikdienā tiecas, piemēram, dzīvot te un tagad. “Tā pat nav īsti atšķirība, tas ir vienkārši tas, kas dzīvniekiem vēl joprojām ir vēl palicis un mēs varbūt esam aizmirsuši – kā būt, kā būt patiesam tajā brīdī, kurā mēs esam.” Vēl īpaša ir četrkājaino draugu vērība – Zane stāsta, ka no dzīvniekiem neko nav iespējams noslēpt, tajā skaitā emocijas. Sarunā Zane dalās ar īpašu stāstu par ķēvīti Rū, kura piedzima ar traucējumiem visās četrās kājās. Kad gan viņas mamma, gan saimnieki no Rū atteicās, Zane saņēma zvanu ar lūgumu palīdzēt. “Tas, kas man liekas visīpašākais par Rū, laikam jau ir tas, ka viņai piemīt tik ārkārtīgi izteikta dzīvotgriba,” saka Zane, atskatoties uz nepilno gadu, kas pavadīts sarežģītā ārstēšanās procesā.  “Man liekas, ļoti svarīgi ir saprast, ka dzīvnieks nav mūsu tāda tiesība. Mums nav tiesības turēt dzīvnieku, ja mums nav iespējas par viņu parūpēties, tā ir privilēģija.” Zane uzsver, cik svarīga ir empātija jebkurās rūpēs – arī attiecībā uz dzīvniekiem. Studijās un praksē viņa nereti novēro, ka saimnieki nesaprot savu mājdzīvnieku vēlmes un vajadzības. “Tad mēs esam tādi, kā dzīvnieku, ne gluži advokāti, bet dažkārt dzīvnieku balsis,” viņa komentē veterinārārstu darbu.

    54 min
  4. 06/03/2023

    kā ir būt #95 - īstenība

    Žurnāliste Inese Liepiņa (28) bērnību pavadīja vidē, kur galvenais jautājums bija – “Kā es varu izdzīvot un tikt no šī ārā?”. Lai gan lēmums studēt žurnālistiku nebija apzināts, tagad tas ir veids, kā viņa palīdz mazāk aizsargātajiem. Inese uzsver, ka viņai rūp cilvēki un pamatvajadzības ir jānodrošina ikvienam – arī vislielākajiem neliešiem.  “Man tas pašvērtējums bija ļoti zemu un es kaut kā jutos vainīga par tiem apstākļiem, kur es esmu. Lai gan pēc tam, kad es izaugu, tas arī bija viens no tiem transformējošiem posmiem, kad es sāku apzināties to, ka tas, kur es biju bērnībā, mana ģimene – tas nav kaut kas, ko es varēju izvēlēties, līdz ar to, man nav jāuzņemas vaina par to,” stāsta Inese. Viņa atceras, ka, viņa aizstāvējusi savu ģimeni, piemēram, citiem bērniem stāstot, ka sveces viņi dedzina, jo mīl to gaismu, nevis tāpēc, ka mājā nav elektrības.  To, ka viņa grib būt žurnāliste, Inese saprata tikai pēc studijām. “Visi tie apstākļi, kas bija man apkārt lika vienmēr cīnīties par sevi, nevis domāt: “Kādi talanti man ir?” vai “Kādi hobiji man varētu būt?”. Domāt par savām velmēm viņa sāka tikai tad, kad bija ieguvusi pamatu zem kājām. “Es jau biju pabeigusi augstskolu un sāku strādāt, kad es sāku saprast, kādas ir manas vēlmes un, ka man drīkst būt vēlmes, un, kas man nepatīk un, ka ir lietas, kas man drīkst nepatikt.” Sarunā Inese dalās ar notikumiem, kas transformēja viņas domāšanu par sevi un apkārtējo pasauli.  Inese uzsver, ka viņai ļoti rūp cilvēks. “Pat ja tu esi lielākais nelietis, joprojām iestāšos par tavām tiesībām piekļūt izglītībai, medicīnai un ēdienam, jo tās ir pamatlietas, kas cilvēkam ir vajadzīgas.” Žurnālistes darbs viņai ir iespēja palīdzēt citiem, radīt nozīmīgas pārmaiņas ilgtermiņā. Taču tas arī izaicina, jo nākas saskarties ar daudz dažādām “īstenībām” un ieraudzīt realitāti, kas mēz būt nepatīkama.  “Bieži vien patiesība ir ļoti sarežģīta,” atbild Inese par situācijām, kad cilvēki izvēlas ticēt meliem. “Man šķiet, ka cilvēki nereti izvēlās citas patiesības, jo tās dod vieglas atbildes uz grūtiem jautājumiem.” Vēl viena lieta, ko cilvēki nereti piemirst ir tas, ka “īstenība nav iekalta akmenī, tā mainās.” Sarunā Inese ne tikai skaidro, kāpēc viltus ziņas uzvar, bet arī iesaka, kā izveidot savu informācijas patērēšanas higiēnu.

    58 min
  5. 27/02/2023

    kā ir būt #94 - augšana

    Aivim Pīlēģim (29) pirms pandēmijas dzīvoklī bija vien daži augi, bet pēc – apmēram 300 podiņi, kuru aprūpēšana prasīja vienu dienu nedēļā. Sarunā viņš stāsta par paša augšanu ar bipolārajiem traucējumiem, patstāvību, ko iemācījās Āfrikā un kā aizraušanās ar augiem kļuvusi par viņa pamatdarbu.  “Vieglāk ir atdzīvināt augu, ja viņš ir izkaltis, nekā pārliets. Un šis varētu būt par to, ka nevar uzņemt sevī pārāk daudz un ir jāšķetina tas, ko tu vēlies uztvert, ko tu sevī ielaid – tas varētu būt tāpat arī ar cilvēkiem,” stāsta Aivis. Neskatoties uz grūtībām un lūzuma brīžiem, ko viņš pieredzējis, sadzīvojot ar bipolārajiem traucējumiem un pieņemot savu seksualitāti, viņš nav zaudējis savu pozitīvismu. Viens no viņa prieka avotiem ir dzīvības brīnums, ko viņš ierauga, rūpējoties par augiem.  “Es negribu būt sabiedrībā un ar cilvēkiem, kuri mani nomāc, jo man pašam ir ar to problēmas bijušas,” Aivis saka, komentējot, ka viņš ir tas cilvēks, kurš autobusā smaida svešiniekiem un gribētu, lai tādu ir vairāk. Viņaprāt, cilvēkiem ir jāpiebremzē ar pārsteidzīgu pieņēmumu veidošanu. “Pirmais, par ko es domāju, satiekot kādu – tas ir cilvēks. Pirmām kārtām, tas ir cilvēks, un tikai tad, viss pārējais.” Aivis salīdzina cilvēkus un augus, iedrošinot, ka mirkļos, kad zūd cerība, vajag “tā pat, kā ar spraudenīšiem: nolauzt, atkal likt zemē un mēģināt no jauna, un dzīt saknītes.” Viņš uzsver, ka ikviens var lūzt vairākas reizes, bet tāpat arī atkal augt! Pats par sevi Aivis saka" "Es turpinu augt. Un es zinu, ka tas process nekad nebeigsies. Es vienkārši turpināšu sevi pilnveidot.” Sarunā viņš stāsta, kā rūpējas par augiem pats un iesaka to darīt citiem. Atbildot uz jautājumu, kādi ir, viņaprāt, lielākie mīti par augu pasauli, viņš saka: “Ko es nevaru ciest ir tas, ka ir sliktās puķes un labās puķes. Nu, nav tādas sliktās puķes!”

    49 min
  6. 20/02/2023

    kā ir būt #93 - līdzsvars

    Ekstrēmais sportists, dizaineris Raimonds Prūsis (30) savu ikdienu līdzsvaro ar meditāciju. Pēc incidenta ar bēgšanu no policijas, viņš nolēma krasi mainīt savu dzīvi un pievērsties garīgai pilnveidei, kas sakņojas austrumu kultūrā. Šobrīd gan meditatīvām tējas ceremonijām, gan inline skrituļošanai viņš pievēršas ar mērķi izkopt, meistarot katru mazāko detaļu.  “Es atceros, kad es pēc tā kritiena krasi mainīju savas izvēles, es pārstāju dzert, pārstāju pīpēt, bet, tajā pašā laikā, manī sāka augt arī nosodošas domas pret pasauli un citiem cilvēkiem: “Tagad es esmu vislabākais, jums jāskatās kā es tagad daru! Es esmu visgudrākais!” Man bija tā tieksme mācīt citus,” stāsta Raimonds par laiku pirms deviņiem, gadiem, kad viņš sāka meklēt ceļus, kā sevi pilnveidot. Viņš atzīst, ka šobrīd vairs neskatās uz pasauli ar savtīgām acīm, domājot, ka vienīgais mērķis ir īstenot savas ambīcijas.  Viņaprāt, jebkas var būt meditācija, ja tā tam pieiet. Pēdējos gadus Raimonds īpaši nodevies tējas kultūras pētīšanai un aizvien regulārāk veido tējas ceremonijas gan sev, gan draugiem. Viņam tas ir veids kā ieskatīties sevī, radīt mirkli klusumā un atcerēties par vērtībām, kas viņam ir svarīgas. “Ir tāds teiciens – tēja un Dao ir viena garša. Un es savā ceļā vienkārši tiecos pēc Dao.” Raimonds stāsta, ka meditācija kā darbība vien nav tā, kas pilnveido. “Pilnveidošanās ir – ja tev kāds parāda dūri vai pasaka kādu rupju vārdu, tu vari saglabāt mieru.” Viņš uzsver, ka “nevar meklēt ārpus sevis.” Šobrīd viņš meditācijas principus ievieš ikvienā lietā, ko viņš dara – tajā skaitā skrituļošanā, kas vienbrīd viņam šķita nesavienojama ar garīgām praksēm.  Sarunā klausies gan Raimonda stāstu par lūzuma punktu pēc bēgšanas no policijas un deviņu gadu garo pārmaiņu ceļu.

    56 min
  7. 13/02/2023

    kā ir būt #92 - saime

    Kad pirms četriem gadiem Amanda Priedīte (26) uzzināja, ka ir stāvoklī, viņas partneris uzstāja, ka jāveic aborts. Taču “lauvu mātes instinkts ieslēdzās” un viņa nemaz neapsvēra tādu domu – kopš tā brīža viņa ir vientuļā mamma ar bērnu, pārstāvot izplatītāko ģimenes tipu Latvijā* – vientuļā vecāka ģimene.   Uz jautājumu, kas Amanda nevar būt, tāpēc, ka ir vientuļā mamma, viņa atbild: “Es nevaru būt tētis un to es sev agri sapratu un sapratu, ka man nav šī loma jāaizstāj. Man nav jābūt 2 vecākiem. Es esmu mamma un es esmu laba mamma, labas mammas izpildījumā.” Viņa uzsver, ka “tu jau pats izvēlies, kāda mamma tu būsi, neatkarībā no tā vai tev ir otra puse, kas tev palīdz vai nav.”  Tāpat Amanda stāsta, ka pati cenšas neradīt bērnam sagrozītu priekšstatu par tēva un vīrieša tēlu kopumā – “Kāds tas priekšstats radīsies par tēti vispār kā par tēlu, tas jau ir tīri kādā sabiedrībā un kādā cilvēku lokā es viņu turēšu.” Viņa stāsta, ka nevienā brīdī sarunās nevaino bērna tēvu. “Nav vērts vienkārši dusmoties, jo tu dienas beigās sev pāri dari, nu, dusmojoties. Ne tev no tā labums, otram cilvēkam ne silts, ne auksts no tā, ka tu uz viņu dusmojies. Viņa pati gan uzsver, ka viena viņa nav – šo gadu laikā liels atbalsts ir bijusi ģimene un draugi. “Mirklī, kad es tiku pie dēliņa tas bija jautājums, cik daudz es pati prasīšu to palīdzību vai pieņemšu.” Viņa iedrošina visus jaunos vecākus nebaidīties uzticēties apkārtējiem cilvēkiem, būt gana drosmīgiem un nekaunēties lūgt apkārtējo atbalstu. Amanda neko nenožēlo, viņa saka: “Es uzskatu, ka es esmu ar bērnu tikai vairāk ieguvusi. Absolūti cita prizma, kā tu uz lietām raugies un vērtība, un prieks, un viss pārējais.” Un aicina citus neveicināt nevajadzīgus stereotipus, kad uzliek kādam zīmogus, par to, cik pareiz vai nepareizs ir viņa dzīves modelis.   *Balstoties uz Centrālās statistikas pārvaldes 2021. gada datiem, izplatītākais ģimenes tips Latvijā ir vientuļā vecāka ģimene - 24 % ģimeņu bija viens vecāks (visbiežāk māte) ar vienu vai vairākiem nepilngadīgiem bērniem.

    56 min

Ratings & Reviews

4.7
out of 5
13 Ratings

About

Stāvot pagātnē, tagadne var likties nereāla un neiespējama. Bet te nu mēs esam - šodienā! Kā ir te būt? Kā ir mīlēt, just, sapņot, cerēt un dzīvot pasaulē, kas reizēm šķiet zaudējusi jēgu?  Podkāstā “kā ir būt” runājam par būšanu, par mūsu vietu pasaulē un pasaules vietu mūsos. Jauna epizode katru pirmdienu Pieci.lv mājaslapā un populārākajās straumēšanas vietnēs.