Mākslas vingrošana Latvijas Radio 3 - Klasika

Šoreiz gleznotājs Kaspars Zariņš uz sarunu aicinājis  divus arhitektus, biroja "Sudraba arhitektūra" vadītājus Ilzi un Reini Liepiņus, jo, viņaprāt, arhitekta liktenis daudzos aspektos līdzīgs vizuālā mākslinieka liktenim. Vai  skaista arhitektūra ir funkcionāla, un kas nosaka tās ilglaicīgumu? Kas palīdz vai traucē veidot kvalitatīvu vidi? Kā panākt, lai cilvēki atgrieztos vēsturiskajā centrā? Raidījumā arī par sabiedrību kā galveno pasūtītāju un atskaites punktu, krīzes pazīmēm, stratēģisko redzējumu, hipertrofētajiem mērogiem, atbildību un emocionālo vibrāciju, ķeroties klāt jaunam projektam….

Raidījumā "Mākslas vingrošana" mākslas kritiķis Vilnis Vējš ar mākslinieku Krišu Salmani un mākslas zinātnieci, mākslas un fotogrāfijas pētnieci Katrīnu Teivāni runā par Kriša Salmaņa jauno izstādi "Bezdarbības māktie ziloņi" Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Kas tie par ziloņiem un kāpēc bibliotēkā? Un kāpēc lasītājam no plaukta paņemtu grāmatu nevajag pašam likt atpakaļ plauktā? Izstādes izpētes procesā mākslinieks tikās ar visdažādākajiem bibliotēkas speciālistiem – indeksētājiem, mākslas krājuma glabātājiem, grāmatniecības vēsturniekiem un citiem. Guvis ieskatu tās attālākajās krātuvēs, mākslinieks bibliotēku rāda kā spoguļu labirintu, kurā ceļā uz mērķi apmeklētāju vada bibliotekāru izstrādātie meklēšanas rīki.

Kaspars Zariņš  aicina iepazīties ar gleznotājām Annu Pommeri un Katrīnu Biksoni, lai uzzinātu, cik taisns vai līkločiem bagāts bijis katrai ceļš uz mākslas pasauli. Kāds ir viņu radošais ceļš, process un  paradumi, kur abas  rod motivāciju un kā sevi uzlādē? Kādēļ Anna mīl caurspīdīgas akvareļkrāsas, bet Katrīnai patīk bieza eļļas krāsa?

Mākslas centra “Zuzeum” Lielajā izstāžu zālē līdz 19. maijam skatāma izstāde “Kur lai paslēpjās!”. Izstādē, kuras nosaukums aizgūts no mākslinieka Roberta Stārosta 1954. gada zīmējuma, ietverti vairāk nekā 350 padomju okupācijas gados tapuši Latvijas mākslinieku darbi. Mākslas kritiķis Vilnis Vējš ar izstādes kuratori, mākslinieci Sandru Krastiņu un dramaturgu Matīsu Gricmani spriež, kas varētu būt interesants padomju mākslā un kāpēc.

Šonedēļ Kaspars Zariņš uz sarunu aicinājis divas gleznotājas ar poētisku ievirzi – Madaru Gulbis, kuras rokrakstu veido abstrakta vizuālā valoda, spēcīgas krāsas, lieli formāti, un Ditu Lūsi, kura mīl gleznot reālas lietas un izvēlas pelēkos toņus plašā diapazonā. Bet viņām abām, kā uzzinām šajā sarunā, arī daudz kopīga. Abas nāk no mākslinieku vides, patīk strādāt dienas gaismā, abas ķeras pie darba tikai tad, ja ieguvušas pārliecību kā vīziju  un ideju realizēs.

Šoreiz Kaspara Zariņa viešņas ir mākslinieces Mārīte Guščika (1980) un Jana Briķe (1980). Abas ir gleznotājas, Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolas un Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļas absolventes ar personālizstāžu pieredzi Latvijā un pasaulē, bet ar atšķirīgu mākslas valodu. Ja Mārītei nav svarīgi tēli, bet gan telpisks fons un atmosfēra, kad idejas, kuras vispirms izkristalizējas prātā, pēc tam tiek uzgleznotas pēc atmiņas, tad Janai tuva figurālā glezniecība, ko pati mēdz raksturot kā poētisku vizuālo autobiogrāfiju. Viņai patīk iziet cauri emociju gūzmai un "durt" savā sirdī nepārtraukti...