Medus un etiķis Radio NABA

Ronaldam Briedim nav humoristiskās dzejas šī vārda tradicionālā nozīmē. Drīzāk var runāt par t.s. postironiju, resp. izteiksmes veidu, kurā nopietnību ir gandrīz neiespējami nošķirt no nenopietnības. Nav saprotams, vai dzejnieks joko vai runā nopietni. Briedis arī pats to ir publiski apliecinājis: “Mana attieksme pret ironiju ir vairākkārt nomainījusies un transformējusies postironiskā skatījumā – ironijā par pašu ironiju.”

Pusjaunās un jaunās latviešu paaudzes priekšstatu par nopietnību un nenopietnību visai stipri ietekmējis tieši Kārlis Vērdiņš. Vērdiņš par dzejas sūtību izteicies: “Man interesanta ir tikai tāda dzeja, kurā ir, vismaz daļā, kāds izaicinājums.” Vērdiņu var uzlūkot par ironiski ciniska stila piekopēju. Ironija ir satīrisks izteiksmes līdzeklis, ar kura palīdzību tiek pieslēpta teksta īstā – izsmejošā jēga. Savukārt cinisms, kā pieņemts uzskatīt, ir dziļa nošķaudīšanās par sabiedrībā pieņemtām normām, arī par svētumiem un vērtībām, tās pazeminot un ironiskā kārtā devalvējot. Tā, piemēram, vairākas valodnieku, vēl jo īpašāk sieviešu valodnieču paaudzes, piekopa Jāņa Endzelīna pielūgsmi un gandrīz vai dievišķošanu. Vērdiņam šai vai gandrīz šai sakarā ir dzejolis "Pieaugušie" – par Kokas kundzi un Endzelīna garu, kas nolaidies pie viņas pa “mēness staru lejā”.

Postironijas piekopējs neokonstruktīvisma  garā būvētā dzejā. Pelšs dzejo kā literārajā, tā latgaliešu rakstu valodā, varētu teikt arī krieviski, ja pieskaita viņa pantos sastopamos lamu vārdus. Viens no postironiski veidotiem dzejoļiem veltīts Rainim viņa 150gadē, resp. Jānim Pliekšānam, rakstīts it kā viņa vārdā, vēršoties pie Eināra Pelša kā savas reinkarnācijas:

„myusu jaunu dīnu zjamis tyvai cīši:
tova – ančkini-ciši,
muna – jasmuiža
i genders tys pots (poetiska puiša)
i hamļeta pruots (tu bī or not tu bī)
i spaņs tev golvā yūtubī
i vuiceja myus daugavpiļs, reiga, krīveja
i vuords tovs kristeitais juoņs kai muns beja
uzvuorda skaņis tev munys až vysys (nav tik k, i, n, ā)
tu – ita as tik cytā kinā
beji pliekšāns pelšs niuļa
obi lobi (pus čangaļa pus čiuļa)”*

*nu muņim vuordim pīraksteja praiļu zāns einaraiņs einarāns.

Klāva Elsberga dzīves laikā paspēja iznākt divas viņa dzejoļu grāmatas “Pagaidīsim ausaino” (1981) un “Bēdas uz nebēdu” (1986). Elsberga, tāpat kā Māra Melgalva dzejas tekstus, komponējis Juris Kulakovs un tie kļuvuši par grupas “Pērkons” repertuāra nozīmīgu daļu. Daudzus no 1980. gados sarakstītajiem Elsberga dzejoļiem caurauž rūgta ironija, ko precīzi izsaka viņa paša divrinde: “Rūgts ir ne tikai analgīns,/ Bet arī dzīve ziniet.”

Latviešu humoristiski satīriskajā dzejā tomēr ir arī pa kādai sievietei. 20.gs. sākumā tā bija Melnupju Marija, 20.gs. beigās satīrai pievērsās Inese Zandere, ko tagad pazīstam galvenokārt kā bērnu dzejas iemīļotu autori. Viņa pati, jautāta par smiešanās nepieciešamības biežumu un veidu, atbildēja tā: “Es pārāk daudz nesmejos, to var redzēt spogulī, mutes kaktiņi uz leju. Bet ir tāda lieta, ka valoda pati vedina runātāju uz asprātībām, gribi negribi - un atkal sanācis kāds joks, ko valoda pateikusi priekšā. Un man turklāt tā Zirņa kompānijas skola, tur toni uzdeva Juris Pakalniņš, un tas bija cirks, kino un māksla vienlaikus, katra tikšanās - īsts ļembasts, bija jāspēj improvizēt. Es neesmu aizspriedumaina, man ir augsts panesības slieksnis pret dažādiem stiliem, pret necenzēto,  cinisko, visam tikai jāzina īstā vieta un konteksts.” (Zandere, 2019) Zanderes minētais Juris Pakalniņš ir kinorežisors, bet Zirnis – visiem labi pazīstamais žurnālists Egils Zirnis.

Andris Žebers (1958), īst. v. Andris Breže. Debijas krājums "Tetovējumi" (1988), kuru raksturo ironijas, epatāžas un sarkasma klātbūtne. Gandrīz ar 20 gadu starplaiku - 2007. gadā iznāk Žebera nākamās grāmatas ar zīmīgiem virsrakstiem "Šnabji" un "Blaknes".

Viena no Žebera ironeskām:

meitene vasaras kleitiņā
īsā kā japāņu haika
gadījās pretim man nāca
un bija tā glīta no vaiga
bet pagāju garām viņai
jo muļķim nekad nav laika
meitenei vasaras kleitiņā
īsā kā japāņu haika.