Misiju mēnesis 2019 hearthis.at

Ceturtdiena, 31. oktobris, 2019.
Parastā liturģiskā laika 30. nedēļa
Rom 8:31b-39
Ps 109:21-22,26-27,30-31
Lk 13:31-35
Tuvojoties liturģiskā gada beigām, Dieva vārds mūs pavada Jēzus ceļā uz Jeruzālemi, kur Kungs svinēs savu “izceļošanu” (exodus), tas ir, savas nāves un augšāmcelšanās noslēpumu. Ceļā Viņš jau bija saskāries un drosmīgi pārvarējis daudzus šķēršļus un briesmas, sākot ar to, ka Nācaretes iedzīvotāji viņu mēģināja nogrūst lejā no kalna virsotnes, līdz nāves draudiem, kas nāca no Hēroda Antipas puses. Tas, ka Hērods Jēzu meklēja Galilejā, ir tikai vēl viena vajāšana, un tā nebūs pēdējā. Kaut zinot, ka tālāk, svētajā pilsētā, Viņu gaida kaut kas vēl briesmīgāks, apstiprinoties bēdīgajai dievbijības trūkuma tradīcijai Jeruzālemē, tomēr Jēzus nenovirzās. Nekādi draudi nevar kavēt Viņu virzīties uz priekšu, lai ierastos noteiktajā dienā, vai arī likt apstāties Viņa īstenotā pestīšanas plāna izpildē, kuru Viņam uzticēja Tēvs.
Daudzi pravieši un taisnīgie vīri jau bija nosodījuši Israēla politisko un reliģisko autoritāšu grēkus un noziegumus Samarijā un Jeruzālemē. Gandrīz visi, kas turp tika sūtīti, cieta vajāšanas un nāvi. Jāņa Kristītāja nonāvēšana bija tikai pēdējais notikums šajā garajā noziegumu sērijā.
Jēzum nav vajadzīgas atklāsmes vai ārkārtas vīzijas, lai zinātu, kas notiktu, ja viņš kaut ko teiktu pilsētas varenajiem Jeruzalemē, Kunga Dieva - lielā Karaļa pilsētā; pilsētā, uz kuru Viņam bija tiesības, kā tiek teikts Alleluja pantā: “Svētīts ir Ķēniņš, kas nāk Kunga vārdā” (Lk 19:38). Viņš nāca mierā, mātes maiguma pilns, lai sapulcinātu un izglābtu savus bērnus, tāpat kā vista aizsargā ligzdu ar saviem spārniem. Viņš nāca piedot un glābt savu tautu, neskatoties uz tās daudzajiem pagātnes grēkiem. Viss, kas vajadzīgs no viņiem un no mums visiem, ir sirsnīgas atgriešanās auglis - praktizēt taisnīgumu un ticību Dievam.
Bet ko darīt tad, ja atgriešanās nenotiek? Ko darīt, ja Viņš tiks noraidīts un vajāts tāpat kā pravieši? Un ja Viņa pārdrošība novestu pie nomētāšanas ar akmeņiem vai nāves pie krusta, vai tas būtu tā vērts? Kāpēc kādam vajadzētu uzņemties šo risku un nodot savu dzīvi bēdīgi slaveno korumpēto un nežēlīgo cilvēku rokās? Apustulim Pāvilam ir tikai viena atbilde: Viņa stiprās mīlestības dēļ uz mums. Visu, absolūti visu, ko Dievs varēja darīt, lai parādītu mums savu mīlestību, viņš izdarīja, sūtot mums savu Dēlu. Kā mēs joprojām varam šaubīties par Dieva glābjošo mīlestību pēc visa tā, ko Viņa Dēls ir izdarījis mūsu - grēcinieku labā?
Gudrības grāmata jau pravietoja taisnīgo cilvēku uzvaru Dieva mīlestības un mūžīgās uzticības dēļ, sakot: “pat ja ļaužu acīs tie būtu sodīti, pilna nemirstības ir viņu cerība” (Gudr 3:4) . Gudrais pasludināja, ka taisnīgie, kas tika pārbaudīti, tika atzīti par Dieva cienīgiem, jo ​​viņi uzticējās Viņa mīlestībai līdz galam, līdz nāvei. Tādēļ dievišķā svētība un atlīdzība izpaužas nevis zemes labklājībā vai saudzēšanā no ciešanām, bet gan mūžīgās dzīves godībā, kas tiek saņemta, nešauboties par Viņa mīlestību un apsolījumiem pat vissarežģītākajos pārbaudījumos.
Tagad, kad šī pieredze ir saņēmusi apstiprinājumu un kļuvusi par realitāti Kristū, Pāvils nevar noslēpt Gara balsi, kas sauc viņa sirdī, skandinot slavas dziesmu vārdos neizsakāmajam noslēpumam – Dieva mīlestībai pret mums. Viņa himna, pilna ar intensīvu lirismu, kuru dzirdam pirmajā lasījumā, ir, iespējams, vispoētiskākā sintēze par Dieva evaņģēliju, Dieva Dēla evaņģēliju, Kristus evaņģēliju, Labo Vēsti, kuru Apustulis pasludinājis visiem, jūdiem un pagāniem, ar nelokāmu apņēmību un nenogurstošu centību, lai i

Trešdiena, 30. oktobris, 2019.
Parastā liturģiskā laika 30. nedēļa
Rom 8:26-30
Ps 13:4-6
Lk 13:22-30
Tas ir Svētais Gars, kas visus mūs apvieno radības un visas cilvēces kopīgā saucienā, slāpstot pēc pestīšanas. Apmulsuši no ikdienas rūpēm par dzīvi, mēs nezinām, ko būtu nepieciešams jautāt. Un tā Gars mūsos uztur jautājumu un cerību par patieso labumu, ko Dievs mums ir sagatavojis. Kristietis atver savu sirdi Garam, kurš pārveido visa Visuma pestīšanas slāpes steidzamā aicinājumā un gaidās. Tēvs neuzspiež sevi kā vajadzīgo risinājumu, bet Viņš piepildīs šo mūsu sirds spēcīgo vēlēšanos, kas ir kā ilgi gaidītās mīlestības satikšana. Šādas ilgošanās radīts, gandarījums nāk caur lūgšanu un brīvu pieķeršanos.
Mūsu grēku un nāvi Svētais Gars ienes dievišķajā Tēva un Dēla kopībā. Dievs savā bezgalīgajā un pāri plūstošajā mīlestībā sevī sadedzina jebkuru ļaunuma formu, atgriežot to atpakaļ labuma un patiesības sākotnējā stāvoklī, atverot pestīšanas durvis visiem. “Tiem, kas turas pie Jēzus, ļaunums ir stimuls arvien lielākai mīlestībai”, pāvests Francisks rakstīja savā vēstījumā 2018. gada Pasaules Misijas dienām. Pestīšana, Kristus uzvaras auglis pie krusta, pateicoties augšāmcelšanās Lieldienām, kļūst par saturu, motīvu, galapunktu un metodi katrai Baznīcas misijai, kas tiek sūtīta pasaulē.
“Vai tikai nedaudzi tiks izglābti?” (skat. Lk 13:23). Šis bija ļoti kontraversāls jautājums Jēzus dienās un, iespējams, pat šodien. Un vai mēs, vienalga - mazi vai lieli, būsim starp šiem svētītajiem? Pestīšanas tēma ir Lūkam ļoti svarīga, un tā ir viņa evaņģēlija priekšplānā. Īstenībā, tā ir sastopama pat Jēzus bērnības stāstos: Magnifikātā Marija priecājas Kungā, kuru viņa sauc par savu glābēju (skat. Lk 1:47); ganiem eņģelis paziņo: “šodien Dāvida pilsētā ir dzimis Pestītājs” (Lk 2:11); Viņš ir mūsu “glābšanās rags”, kā sirsnīgi Zaharijs viņu sveic savā dziedājumā, jo Viņš nāca, lai glābtu savu tautu no ienaidniekiem un sniegtu viņiem grēku piedošanu (skat. Lk 1:7-79). Pats Jēzus ir pestīšana, kā Lūka ar prieku paziņo savā Evaņģēlijā, “gaisma, kas atklāsies pagāniem” (skat. Lk 2:32), kā viņam patīk Viņu saukt, citējot pravieti Isaju (Is 42:6; 49:6). Šis tituls lieliski atbilst jaunajai cilvēces rītausmai, kas sākas, kad “rīta zvaigzne mūs no augšienes uzlūko” (Lk 1:78).
Cilvēka dzīvība ir pakļauta daudziem draudiem, kā piemēram, laiks, slimības, diskriminācija, apspiešana, izsalkums, nāve. Vai Jēzum bija vara izglābt cilvēci? Paradoksāli, ka Jeruzāleme aizvēra acis, lai neredzētu šo gaismu un Dieva pestīšanas pazīmes. Šīs pazīmes patiesībā bija klātesošas Jēzus evaņģelizācijas darbā, kā uzsver Lūka, lietojot terminu “glābt” pat atsaucoties uz fizisko dziedināšanu, kā tas ir sievietes gadījumā, kura cieta no asiņošanas (“Meita, tava ticība tevi ir dziedinājusi. Ej ar mieru”, Lk 8:48), vai kur tika dziedināts spitālīgais (“Celies un ej! Tava ticība tevi ir izglābusi”, Lk 17:19), aklais cilvēks Jerikā (“Topi redzīgs! Tava ticība tevi ir dziedinājusi”, Lk 18:42), un Jaīra meita (“Nebīsties, tici, un viņa tiks izglābta”, Lk 8:50).
Šī iezīme ir sastopama arī divās citās epizodēs: grēka piedošanas gadījumā, kad Jēzus saka: “Tava ticība tevi ir izglābusi. Ej ar mieru!” (Lk 7:50), un bagātā un samaitātā Zakhaja atgriešanās laikā, kad Jēzus saka: “Šodien šim namam pestīšana ir notikusi, jo arī šis ir Ābrahāma dēls” (Lk 19:9). Tomēr visas šīs zīmes prasa, lai slimais, grēcinieks un katrs cilvēks atvērtu sevi ticībā pestīšanas galējai dimensijai. Dziedināšana atklāj Jēzus atnesto integrālo pestīšanu, kas tika piepildīta caur Lieldienu noslēpumu. Tātad evaņģē

Otrdiena, 29. oktobris, 2019.
Parastā liturģiskā laika 30. nedēļa
Rom 8:18-25
Ps 126:1b-6
Lk 13:18-21
Psalmu teicējs, aizrāvies ar radīšanas skaistumu, pats sev jautāja:
Kad raugos tavās debesīs, tavu roku darbā,
mēnesī un zvaigznēs, ko tu esi radījis, –
kas ir cilvēks, ka tu atceries to,
un cilvēkbērns, ka tu to glabā? (Ps 8:4-5)
Cik reizes mēs esam bijuši pārņemti ar radīšanas skaistumu, domājot par zvaigžņoto nakti, sēžot pie upes, kuras krastus glāsta viegla vēsma, apbrīnojot saulrietu vai varavīksni, vai vērojot, kā bērni laimīgi spēlējas kopā, neņemot vērā rasi, ādas krāsu vai sociālo stāvokli? Cik reizes mēs sev esam jautājuši: Kāpēc šai brīnišķīgajai pasaulei, kas mūs uzņem un rūpējas par mums tikai īsu laiku, ir jācieš no šādas vardarbības no mūsu pašu rokām? Kāpēc mēs nevaram dzīvot mierā un harmonijā, padarot mūsu kopīgās mājas par brālīgas līdzāspastāvēšanas patvērumu, par patīkamu vietu visiem? Cik daudz nevajadzīga ir cilvēku projektos!
Šodienas fragmentā, kas ņemts no vēstules romiešiem, Pāvils, šķiet, norāda uz dziļu un noslēpumainu saikni, kas vieno cilvēci ar visām citām radībām, saikni, kas cilvēci padara par visa dievišķā radīšanas darba pārstāvi un arī tās aprūpētāju. Viss kosmoss cilvēcē atrod savu apziņu, caur cilvēci dara sevi zināmu un pakāpeniski atklāj savus neskaitāmos lieliskos noslēpumus. Apustulis paļaujas uz senajām bibliskajām tradīcijām, kas redz cilvēci kā interpretētāju slavai, kuru visa radība paceļ uz savu Kungu, dabai, dzīvām būtnēm un visiem visas pasaules elementiem, ieskaitot laiku un telpu.
Bībeles tekstu autori, sievietes un vīrieši, kas gadsimtiem ilgi ir sekojuši viens otram, izmantoja dažādas literāras formas, lai runātu par pasauli un tās radījumiem, protams, kādi tie bija dotajā laikā pazīstami. Viņi poētiski izteica sevi caur psalmiem un himnām, dziesmām un doksoloģijām, personifikācijām un stāstiem, bet vienmēr ar ticības skatienu, ar bijību un pateicību par visas Dieva radības labestību caur Viņa Vārda spēku. Šī iemesla dēļ visa radība nes Radītāja Vārdu un pauž kaut ko no Tā dievišķās godības un bezgalīgā skaistuma, kaut ko no Tā maigās un nevainīgās mīlestības, kaut ko no Tā gudrības un inteliģences, kas visu caurstrāvo, harmoniski apvienojoties vienā klusumā daudzšķautņainas dzīves simfonijā!
Bet Dieva radošā darbība vēl nav pabeigta, jo Radītājs Tēvs nekad nav pārstājis būt klātesošs pasaulē un cilvēces vēsturē, dodot dzīvību un cerību, vadot tautu likteņus un sagatavojot tām brīnišķīgu nākotni pasaulē ar jaunām debesīm un ar jaunu zemi. Visos nozīmīgākajos Israēla vēstures notikumos (apsolījums patriarhiem, atbrīvošana no Ēģiptes, ķēniņi, pravietiskā sludināšana, izsūtīšana, atgriešanās, mesiāniskā cerība, Vārda pētīšana, ko veic gudrie) mēs uztveram Dieva klātbūtni un iniciatīvu, ko Dievs ir uzņēmies, lai šīs lietas notiktu. Tāpēc mēs varam teikt, ka Dieva žēlastības ūdens plūst cilvēces vēstures upē. Ar milzīgu mīlestību, tēvišķu pedagoģiju un mātišķu maigumu Viņš caur faktiem un vārdiem pakāpeniski atklāj savu pestīšanas plānu, kas ietver visu radību. Tādējādi Isaja apraksta Visuma prieku par savas tautas atbrīvošanu:
Dziediet debesis, jo Kungs rīkojas,
līksmojiet, zemes dzīles,
lai izlaužas gaviles ik kalnam
un visiem kokiem mežā,
jo Kungs izpircis Jēkabu
un viņš tiks daudzināts Israēlā! (Ir 44:23)
Kunga atbrīvojošā iejaukšanās, neraugoties uz cilvēces spītību un sacelšanos, rada vēsturi – pestīšanas vēsturi, kas noteikti gūs panākumus, jo tā ir atkarīga no Viņa mūžīgās mīlestības, Viņa bezgalīgā spēka un pierādītās uzticības. Tā ir autentiska kristiešu cerība.
Lai arī cilvēce novēršas no Dieva un v

Pirmdiena, 28. oktobris, 2019.
Parastā liturģiskā laika 30. nedēļa
Apustuļu Svētā Sīmaņa un Svētā Jūda svētki
Eph 2:19-22
Ps 19:2-5
Lk 6:12-19
Liturģija turpina apustuļu svētku sēriju, šodien atgādinot par diviem mums gandrīz nezināmiem apustuļiem, kuru relikvijas tiek godinātas Svētā Pētera bazilikā, netālu no Sv. Jāzepa altāra. Jēzus paaicināja šos Divpadsmit, kas simbolizē jaunu tautu, nevis pārdomādams viņu kvalitātes vai nopelnus, bet, kā saka Lūka, nakti lūdzoties un esot intensīvā kopībā ar Tēvu, lai no Viņa bagātīgi smeltos to, lai Gars, kas tiks dots tiem, kuri tiks aicināti, padarītu tos par apustuļiem. Lūka savā evaņģēlijā vairākkārt mums atklāj, cik svarīga Jēzum bija lūgšana – satikšanās intīmā un mīlošā dialogā ar savu Debesu Tēvu.
Dažos gadījumos Lūka pārstāj aprakstīt šīs epizodes un pat Jēzus lūgšanu saturu, lai katrs māceklis varētu iemācīties lūgt pats, klausoties Kunga sacītajā un darot to, ko Viņš pavēl, nevis tikai atkārtojot kādus vārdus, lūdzot, lai Dievs izpildītu visas viņu savtīgās prasības. Autentiska kristieša lūgšana ir dzimusi Dievā. Tā motivē mūsu rīcību, pārveido mūsu eksistenci un atgriež mūs atpakaļ pie Dieva ar pateicības sajūtu, Dieva bērna paklausību, sevis veltīšanu un solidaritāti ar citiem. Lūka pasvītro, ka visi izšķirošie Jēzus dzīves lēmumi tika pieņemti lūgšanas kontekstā, sākot no kristības – mēs pat varētu iet atpakaļ līdz Jēzus zīdaiņa vecumam, līdz Ģetzemanei un krustam.
Šodienas Evaņģēlija lasījumā mēs pārdomājam, kā Jēzus visu nakti pavada lūgšanā, jo viņš gatavojas izdarīt izvēli, kas mūžīgi stiprinās viņa saikni ar mācekļiem. Tās ir absolūtas saistības, jo kopā ar Divpadsmit viņš nodibinās savu mesiānisko kopienu. Viņš izvēlēsies tos divpadsmit pīlārus, uz kuriem, kā to bija solījuši pravieši, Viņš veidos jaunās derības tautu - Baznīcu. Par šo tautu un visu cilvēci viņš apzināti un brīvi izlies asinis grēku piedošanai. Vārds “apustuļi” nozīmē “sūtītie”, un viņi tiek izvēlēti pirms Kristus Ciešanām-Nāves-Augšāmcelšanās, taču tikai pēc Lieldienām un Vasarsvētkiem viņu misija attīsta pilnu potenciālu, pilnībā sevi piepildot. Tomēr vispirms viņi ir aicināti sevi pilnveidot un sagatavoties tam, kas viņus sagaida tad, kad Skolotājs būs klātesošs vairs tikai Garā. Tāpēc lūgšana atklājas kā misijas dvēsele, kas nozīmē uzticīgu un efektīvu Dieva klātbūtni savas Baznīcas darbībā pasaules glābšanai.
Pāvests Benedikts XVI 2006. gada 11. oktobra vispārējās audiences laikā sacīja šādus vārdus par svēto apustuļu - kanaānieša Sīmaņa un Jūda Tadeja ticību un aicinājumu:
Dārgie brāļi un māsas,
Šodien izpētīsim divus no Divpadsmit Apustuļiem: kanaānieti Sīmani un Jūdu Tadeju (nejauciet ar Jūdu Iskariotu). Apskatīsim viņus kopā ne tikai tāpēc, ka tie vienmēr atrodas blakus viens otram divpadsmit mācekļu sarakstā (sal. Mt 10:3,4; Mk 3:18; Lk 6:15; Apd 1:13), bet arī tāpēc, ka par viņiem ir ļoti maz informācijas, izņemot to, ka Jaunās Derības kanons saglabā vienu vēstuli, kas piedēvēta Jūdam Tadejam.
Sīmanim tiek dots segvārds, kas atšķiras visos četros sarakstos: kamēr Matejs un Marks viņu raksturo kā “kanaānieti”, Lūka viņu sauc par “Zēlotu”.
Faktiski abi vārdi ir līdzvērtīgi, jo tie nozīmē vienu un to pašu: ivritā darbības vārds qanà nozīmē “būt greizsirdīgam, dedzīgam”, un to var teikt gan par Dievu, jo viņš ir greizsirdīgs attiecībā uz savu Izredzēto Tautu (sal. Izc 20:5), gan par cilvēkiem, kuru sirdis deg, kalpojot vienam Dievam bez ierobežojumiem, kā, piemēram, Elija (sal. 1 Ķēn 19:10).
Tādējādi ir ļoti iespējams, ka pat arī tad, ja Sīmanis nebija Zēlotu nacionālistiskās kustības loceklis, viņš izc

Svētdiena, 27. oktobris, 2019.
Parastā liturģiskā laika 30. nedēļa, C gads
Sir 35:15b-17,20-22a
Ps 34:2-3,17-19,23 2
Tm 4:6-8,16-18
Lk 18:9-14
Gudrā Sīraha Dēla mācība, kas ir mantojums pravietiskai doktrīnai par taisnīgumu un Dieva labvēlīgo mīlestību pret nabadzīgajiem un apspiestajiem, ved mūs uz īstām bibliska garīguma virsotnēm. Atkārtotā likumu grāmata brīdināja, ka Dievs “neliekuļo kādam par labu un neņem kukuļus” (At 10:17), pretstatā cilvēkiem, kuriem ir savi favorīti, balstoties uz sociālajiem, rasu vai ideoloģiskajiem aizspriedumiem uz pazemīgo dzīves rēķina. Šo mācību plaši piemēroja Jēzus savā sludināšanā un atbrīvošanas darbā, kā arī apustuļi un evaņģēlisti, kuri to skaidroja savos rakstos un izplatīja visā pasaulē. Dievs savā bezgalīgajā žēlsirdībā nekad nebeidz būt klāt visiem tiem, kuri, apzinoties savas kļūdas un vājības, meklē Viņa palīdzību un piedošanu. Savukārt lepnajam viņš ļauj apjukušam maldīties savu siržu skumjajās domās.
Jēzus līdzība par nodokļu iekasētāju un farizeju demonstrē to, kā Viņš redz cilvēkus, un kā cilvēkus redz arī Dievs. Viņš netiesā nedz pēc izskata, nedz saskaņā ar aizspriedumiem, bet gan pēc tā, ko viņš skaidri redz cilvēka sirds dziļumos, izprotot patieso motivāciju, kas ir pamatā cilvēku rīcībai un viņu lūgšanām.
Evaņģēlijos mēs vispirms sastopamies ar domu, ka Dievam nav favorītu. Jēzus pretiniekiem, kaut arī viņi vērsās pret viņu, nācās publiski atzīt Jēzus nevainojamo morālo integritāti, sakot: “Skolotāj, mēs zinām, ka tu runā taisnīgi un nevērtē cilvēku pēc ārienes, bet patiesībā runā un māci Dieva ceļu” (Lk 20:21; skat. Mt 22:16). Šis ir Dieva ceļš, kuru Jēzus praktizēja un mācīja. Tā ir prakse, kuru viņš demonstrēja ne tikai attiecībā pret pazemīgiem cilvēkiem un tiem, kuri tika izslēgti un atstumti tāpēc, ka viņus uzskatīja par grēciniekiem, kā piemēram, prostitūtas un muitniekus, vai par nešķīstiem un nolādētiem, kā piemēram, spitālīgie, bet gan visā evaņģelizācijas darbā, nojaucot visus diskriminācijas šķēršļus - gan reliģiskus, gan sociālus, gan rasistiskus. Jēzus piekrita uzklausīt Romas centuriona pazemīgo lūgumu un devās uz viņa namu, lai dziedinātu viņa kalpu. Vēl vairāk, savos pastāvīgajos ceļojumos kā ceļojošs Skolotājs Viņš apmeklēja Samariešu reģionu un bieži slavēja tā iedzīvotājus. Dodoties pagānu teritorijās, viņš sasniedza Tīrijas reģionu un dziedināja siro-feniķiešu sievietes meitu. Šķērsojis Tibērias ezeru, viņš devās Dekapoles virzienā un dziedināja cilvēkus, kurus bija skārušas dažādas slimības. Atkārtotā Galilejas jūras šķērsošana demonstrē Jēzus pavēlniecību pār realitāti, kuru simboliski attēlo jūra; Viņš spēj nomierināt tās draudīgo spēku un pāriet pāri tās bezdibenim. Satrakotā jūra, kas ir negatīvs simbols, vairs nedarbojas kā spēks, kas šķir, bet kļūst par tiltu, un caur Jēzus kalpošanu tas kalpo kā ceļš uz abu pušu – jūdu un pagānu samierināšanu.
Nācaretes sinagogā, kur viņš bija prezentējis savas kalpošanas programmu, Jēzus bija izaicinājis savus klausītājus par Israēla stāvokli attiecībā pret citām tautām, kuras Dieva izvēlējis. Klātesošie bija reaģējuši negatīvi, nosodot viņa apgalvojumu par pareģojumu piepildīšanos. Piemēri par Ēliju, kas tika nosūtīts pie feniķiešu atraitnes, un Elīšu, kas dziedināja spitālīgo Naamānu no Sīrijas, bija pietiekami, lai parādītu, ka Dievam nav favorītu; visas radības ir dārgas viņa acīs. Kā psalmu teicējs saka, Kungs ir labs visiem, un Viņa maigums aptver katru radību. Viņš ir tuvu visiem tiem, kas Viņu no sirds aicina. Psalmu teicējs nemin konkrētu rasi vai tautību, kā arī statusu vai ādas krāsu. Ja Dieva mīlestība caurstrāvo visas rad

Sestdiena, 26. oktobris, 2019.
Parastā liturģiskā laika 29. nedēļa
Rom 8:1-11
Ps 24:1b-4ab,5-6
Lk 13:1-9
Jēzus mācība šodienas evaņģēlijā sākas ar stāstu, ka daži cilvēki viņam ziņo par kādiem galilejiešiem, kurus Pilāts noslepkavojis, kamēr viņi templī salikuši savus upurus. Templī ne tikai bija notikusi vardarbība, bet cilvēku asinis tika sajauktas ar upurēto dzīvnieku asinīm, kas izraisīja vēl lielāku kaunu un sašutumu. Nav skaidrs, kāpēc šie cilvēki stāsta Jēzum par šo epizodi. Varbūt tas ir tāpēc, ka pats Jēzus bija galilejietis, un viņi gribēja Viņu brīdināt, tāpat kā viņi to darīja nedaudz vēlāk, ziņojot par Heroda Antipas vajāšanām, kurš gribēja viņu nogalināt. Vai varbūt viņi tikai mēģināja smalki draudēt, liekot saprast, ka tad, ja par Viņu kāds ziņotu Romas prokuroram, viņš varētu ciest tādu pašu likteni. Bet varbūt viņi vienkārši palaida tālāk baumas par traģēdiju, kas piemeklējusi citus; bet kā saka psalms, cilvēkiem, kuri priecājas par citu nepatikšanām, būtu jākaunas.
Bet Jēzus atbilde liek domāt par kaut ko daudz nopietnāku: par pazeminošu spriedumu pret upuriem, it kā viņi būtu pelnījuši tik vardarbīgu nāvi lūgšanas laikā, un it kā romiešu nežēlība būtu bijis Dieva spriedums tiem, kas tika nogalināti. Jēzus nekomentē notikumu, bet viņa mācība izriet no to cilvēku attieksmes, kuri ziņo par skumjo epizodi. Nevienam nav tiesību interpretēt citu ciešanas, slimības, negadījumus vai traģēdijas kā dievišķu sodu par izdarītajiem grēkiem, taču visiem savi grēki ir jāuzskata par vislielāko nelaimi un jāmēģina atgriezties caur sirsnīgu nožēlu. Nevienam nav dotas pilnvaras tiesāt un dalīt cilvēkus “labajos” un “sliktajos”. Tikai Kungs zina patiesību, kas ir mūsu sirdīs.
Tiklīdz pie viņa nonāk šī ziņa, Jēzus nekavējoties noraida ierosinājumu, ka pastāv kāda cēloņsakarība starp vardarbīgu nāvi un grēka smagumu. Jēzus vēlas uzsvērt, ka šādi notikumi ne vienmēr atklāj upura slēptā grēka smagumu. Drīzāk tie ir kā brīdinājumi, kas mums atgādina, ka nāve vienmēr var klauvēt, pat ja mēs to vismazāk gaidām. Tāpēc mums ikvienā cilvēkā ir jāmodina nepieciešamība un steidzamība pēc iekšējas pārveidošanas, lai katrs to pieņemtu un izpildītu pirms nav par vēlu. Tādēļ Jēzus noraida domu, ka Pilāta nokautie galilejieši un astoņpadsmit cilvēki, kuriem uzkrita tornis Sīloāmā, varētu tikt uzskatīti par grēcīgākiem nekā jebkurš cits, un viņš turpina savu diskursu, ierosinot, ka ja tie, kas viņā klausās, nepārvērš savas sirdis, viņi varētu iet bojā tādā pat veidā. Viņiem vajadzētu atgriezties nevis tāpēc, ka viņu grēku nožēla pasargātu viņus no nāves, bet drīzāk tāpēc, ka atgriešanās viņiem dotu labu garīgo un cilvēcisko pamatu satikt dzīvības Kungu patiesi un ar mieru sirdī. Nāve, no kuras mūs atbrīvo atgriešanās, ir mūžīgā, nevis fiziskā nāve. Dieva tēls, kas balstās uz domu, ka vardarbīga nāve atklāj, ka upuris ir nopietni grēkojis, neatbilst Dieva Tēva tēlam, ko atklāja Jēzus. Tas nav Dievs, kurš atriebjas grēciniekiem; Dievs ir pacietīgs, kurš cer, ka, ja tiks dots nepieciešamais laiks, cilvēce sapratīs, cik radikāla ir mīlestība, ar kuru tā tiek mīlēta, un ka tas nesīs brālīgas mīlestības un solidaritātes augļus, kā tam vajadzētu būt.
Jebkurā gadījumā šī ir perspektīva un teoloģisks aspekts, ko piedāvā līdzība par zemes īpašnieku, viņa vīģes koku un dārznieku. Sarūgtināts par to, ka nesaņem augļus, ko viņš gaidīja pēc tik daudzu gadu ilgām rūpēm un darba, cilvēks nolemj nocirst savu vīģes koku, nevis ļaut tam izniekot vietu, kurā tas tika iestādīts. Bet saimniekam par pārsteigumu, viņa dārznieks iejaucas, lūdzot dot vīģes kokam vēl nedaudz laika, pietiekami daudz, lai redzētu, v