Adventa kalendārs Radio Marija Latvija

Norasojiet, debesis, no augšienes, un mākoņi lai nolīst taisnīgo; lai atveras zeme un uzdīgst Pestītāju.
/Is 45,8; Adventa IV svētdienas introits (Rorate caeli)/
Visa radība, jo īpaši cilvēks, ilgojas pēc sava Pestītāja. Cilvēktapšanas noslēpuma gaisma jau sāk savu uzvaras gājienu ziemas tumsā līdzīgi kā Augšāmcelšanās uzvaras spēks liek uzsprāgt dzīvībai pavasarī. Jau šonakt atskanēs prieka simfonija, pasludinot Dieva Dēla pazemīgo ienākšanu pasaulē, piedzimstot no Jaunavas jūdu Betlēmē.
Bet vēl ir advents, neziņas un gaidu mijkrēslis. Vēl ir klusas cerības piepildīts gaidīšanas brīdis. Brīdis, kurā vēl varam sagatavoties Kristus atnākšanai, Viņa paliekošajai Klātbūtnei. Viņā taču mums tiek dāvāts viss. Un Viņš ir viss mūsos. «Ja gribi apkopt brūci», saka svētais Ambrozijs, «viņš ir ārsts; ja tevi pārņēmis drudzis, viņš ir veldzes avots; ja tevi nospiež ļaunums, viņš ir taisnīgums; ja meklē palīdzību, viņš ir spēks; ja bīsties nāves, viņš ir dzīvība; ja alksti debesis, viņš ir ceļš; ja bēdz no tumsas, viņš ir gaisma; ja meklē ēdienu, viņš ir barība» (De virginitate, 99).
Tu vari satikt viņu jaunā veidā Ziemassvētkos. Nedz tu, nedz Viņš nebūs jauni. Tomēr veids, skatiens, attieksme — viss, ko ļausi Viņam tevī pārveidot — var būt jauns. Satikt Kristu Baznīcas klēpī, teiktu svētais Ambrozijs. Eiharistijā, cilvēkos, kas sēdēs tev blakus dievnama solā, bet arī cilvēkos, kas sēdēs ar izstieptu roku pie dievnama. Jā, cilvēktapušais Vārds ir šeit — otrā tev līdzās. Tie ir Ziemassvētki.
Šonakt vai rīt tu stāvēsi pie Betlēmes atveidojuma savas draudzes dievnamā, bet ko tu teiksi Dievam, kurš tik ļoti steidzās tev pretī? Ko Viņam dosi, ko lūgsi no Viņa?
Prātā nāk luterāņu teologa un dzejnieka Paula Gerharda XVII gadsimtā sarakstītā Ziemassvētku dziesma Ich steh an deiner Krippen her: «Pie tava šūpļa stāvu es, tu avots, pilns ar prieku. Ak Jēzu, saņem, ko sirds nes, To neturi par nieku! Es dodu, ko man iedevi, šo prātu, sirdi, dvēseli, - To saņem labis prātis!». Latviski dziesmas beigas vācbaltu mācītājs Liborijs Depkins atdzejojis ar vārdiem «Še mana sirds - to dodu».
«Nāc, Kungs Jēzu!» Viņš nāk, nāc arī tu Viņam pretī!

Ak, Emānuel, mūsu karali un likumdevēj, tautu cerība un to Glābēj: nāc un glāb mūs, Kungs, mūsu Dievs.
/23. decembra vesperu Magnificat antifona/
Dievs-ar-mums. Emānuels. Tā sauc bērnu, kura piedzimšanu pravietis Isajs pasludina Jeruzalemes ķēniņam Ahazam (Is 7,14; ar „O!” 8,8). Dievs-ar-mums ir Dieva Vārds daudzos citos Bībeles fragmentos, jo tas ir vārds, ar kādu Dievs sevi atklāj cilvēkam vai savai tautai, galvojot par savu klātbūtni, rūpēm, mīlestību visas dzīves garumā.
Dievs-ar-mums. Emānuels. Šis vārds atklāj Dieva vislielākās ilgas — būt ar mums. Evaņģēlijā pārliecība par Dieva klātbūtni atgriežas vairākkārt: „tur kur divi vai trīs ir pulcējušies manā vārdā, tur es esmu viņu vidū” (Mt 18,20); šis vārds ir Augšāmceltā pilnīgā dāvana: „Lūk, es esmu ar jums visās dienās, līdz pat pasaules beigām” (Mt 28,20).
Dievs-ar-mums. Emānuels. Tieši šis vārds tiek atklāts Jāzepam. Tieši šajā vārdā viņam ir jānosauc šķietami neloģiska, varbūt pat absurda situācija un pieredze, kas izjauc viņa plānus un sapņus. Nosaukt jaunos vārdos to, ko nesaprotam, un piešķirt jaunu nozīmi tam, kas līdz šim šķita absurdi. Tā ir Dieva klātbūtnes atpazīšana un atzīšana, kas kļūst par pārveidojošu pieredzi Jāzepam, Marijai un visai pasaulei. Dievs-ar-mums vēlas, lai visi cilvēki tiktu pestīti un tagad tas kļūst iespējams.
Dievs-ar-mums. Emānuels. Šī klātbūtne starp mums līdz pat nāvei pie krusta atklāj, ka viņš ir arī Dievs-priekš-mums. Mūsu dēļ un mūsu pestīšanas labā! Viņš skumst par mūsu kritieniem un priecājas par katru mūsu soli mīlestības ceļā. Patens quia patiens — atvērts, jo pacietīgs vai cieš, jo ir pacietīgs, teiktu svētais Bernards no Klervo.
Dievs-ar-mums. Emānuels. Šī Klātbūtne vēlas būt patiesi paliekoša, tāpēc sniedz mums sevi Eiharistijā. Emānuels kļūst arī Dievs-mūsos. Šādi Dieva vēsture tiek nesaraujami saistīta ar cilvēka vēsturi.
«Nāc, Kungs Jēzu!» Viņš nāk, lai tu varētu nākt pie Viņa.
Šodien tu vari vēlreiz ieskaitīties savā šaurajā vēsturē un mēģināt ieraudzīt Dieva klātbūtni tajā.

Ak, tautu Karali un viņu gaidītais, stūrakmens, kas apvieno abus vienā: nāc un glāb cilvēku, ko veidoji no zemes.
/22. decembra vesperu Magnificat antifona/
Kristus — stūrakmens, kas sevī apvieno jūdu un pagānu tautas, veidojot vienu vienīgu Baznīcu, garīgu celtni, kas balstīta Viņā – akmenī, ko namdari atmeta. Jēzū visi cilvēki kļūst brāļi, neskatoties uz savu etnisko izcelsmi, nacionālo piederību vai valodu, kurā runā.
Vārds top, atskan pasaulē, nosaucot arī mūsu katra vārdu. Šajā orķestrī katram instrumentam ir sava funkcija un vērtība. Katra instrumenta, tāpat kā visa orķestra, daiļums neatklājas tad, ja katrs atskaņo kaut ko savu, bet gan tad, ja katrs ir pakārtots skaņdarbam. Advents ir brīdis, kad katrs var noskaņot savu instrumentu, lai piedalītos lielajā simfonijā.
Pēdējās dienās pirms Ziemassvētkiem varam mēģināt izdarīt ko šķietami neiespējamu: vingrināties klusumā. Jēgpilni pavadīt mirkli pirms pasaules kņadā atskanēs cilvēktapšanas simfonija. Romāno Guardīni reiz rakstīja, ka klusums ir priekšnoteikums, lai varētu atpazīt patiesību un arī, lai varētu to pasludināt: «vārds ir būtisks un iedarbīgs tikai tad, ja dzimst no klusuma… Klusums atver iekšējo avotu, no kura izšalcas vārds» (Il testamento di Gesù, Vita e pensiero, Milano 2005, 35-36). Un citviet viņš norāda, ka klusums ir vienīgais priekšnoteikums, lai mēs varētu būt konstruktīvi: «Vienīgi klusumā var veidoties kopiena, vienīgi klusumā var celt Baznīcu» (Ibidem, 34).
Šajā klusumā ieskanas paļāvības un pateicības dziedājums — Marijas Magnificat, uzticīgās kalpones dvēseles līksme: «Augsti slavē Kungu, mana dvēsele, un mans gars gavilē Dievā, manā Pestītājā. Lielas lietas man ir darījis Varenais, un svēts ir Viņa vārds!»
«Nāc, Kungs Jēzu!» Viņš nāk, lai tava un mana dvēsele varētu gavilēt.
Šodien tev ir iespēja radīt savu personīgo Magnificat - pateicības un paļāvības himnu Dievam.

Ak, Ausekli, mūžīgās gaismas spozme un taisnības saule: nāc un atbrīvo tos, kuri sēž tumsības un nāves ēnā.
/21. decembra vesperu Magnificat antifona/

decembris ir ziemas saulgrieži, tātad, gada visīsākā diena, kad gaismai atvēlēts visīsākais laika sprīdis. Šajā dienā dabā kļūst redzams, ko nozīmē, ja tumsība un ēnas apņem lietas. Tomēr, sākot ar šo dienu, ziemeļu puslodē saules gaisma sāk pieaugt. Arī liturģijā, vēršoties pie Kristus kā pie Ausekļa, Austruma, tiekam sagatavoti uzņemt gaismu, kas jau nāk mums pretī un pieaugs laika ritējumā, norādot arī uz kādu citu Gaismu, kura ir nākusi pasaulē (sal. Jņ 1,18).
Oriens ir pamats vārdiem orientieris, orientēšanās – tātad tas, kas nosaka virzienu. Senajās kartēs var redzēt, ka par orientieri izvēlējās austrumus: to centrā parasti atradās Jeruzaleme. Kristībā atsacīšanās no ļaunā notika, pagriežoties uz rietumiem, bet ticības apliecināšana – uz austrumiem; baznīcu būvniecībā tiek ievērots princips, ka altāra telpai jāatrodas austrumos; arī lūgšanas virzienā austrumiem ir nozīme, jo līdzīgi saulei Kristus nāk mums pretī no austrumiem (sal. Mt 24,27) un mūsu skati un ilgas ir virzīti ad orientem. Mums tiek atgādināts, ka Jēzus ir mūsu orientieris, virziena noteicējs, virzītājs un mērķis.
Katra kristieša dzīves, arī izvēļu un rīcības, pamatā, ir jābūt Kristum. Tāpat arī Baznīcas mācības un rīcības pamatā ir jābūt Kristum. Arī šodien. Arī tad, kad vairākuma kņada pieprasa ko citu.
Kungs, kuru šodien piesaucam kā austošo gaismu, ir gaidāmais Dēls, tas, kas nāk no augšienes, lai apgaismotu tumsībā ieslīgušo cilvēci. Tā ir gaisma, kas vēl ir apslēpta Mātes klēpī, bet kura jau pavisam drīz atklāsies cilvēku skatienam.
«Nāc, Kungs Jēzu!» Viņš nāk, lai tavai dzīvei būtu mērķis.
Šodien tu vari salīdzināt savus plānus ar Dieva plāniem un izdarīt labojumus.

Ak, Dāvida Atslēga, Israēļa nama scepteris, kas atver, un neviens nevar aizslēgt, aizslēdz, un neviens nespēj atvērt: nāc, atbrīvo ieslodzīto, kurš sēž tumsības un nāves ēnā.
/20. decembra vesperu Magnificat antifona/
Nav tiesa, ka tam, kurš tic, nav jautājumu. Tāpat nav tiesa, ka Dievs neatbild. Lūgšanā mums jāatgūst patiesa dialoga dinamisms, vienlaikus atzīstot, ka Dievs ne vienmēr saka to, ko mēs labprāt gribētu dzirdēt, tomēr Viņš vienmēr saka patiesību. Kaut kas patiess ir daudz vērtīgāks par simtiem izdomātu stāstu. Maz ko līdz viegli mierinājuma vārdi; ir jāpaļaujas tik lielā mērā, lai varētu kopā ar Mariju teikt: «Lūk, es esmu Kunga kalpone, lai man notiek pēc tava vārda».
Gaidīt, lai satiktos ar Patiesību: cilvēktapšanā un laiku beigās. Satikt Patiesību savā ikdienā un savā vēsturē — tā ir pārveidojoša pieredze, kas ir iespējama dialogā starp Dievu un cilvēku. Vārdos esam gatavi paļauties, tomēr ikdienā, sastopoties ar šīs paļāvības konkrētajām konsekvencēm, varam no tām nobīties. Atkārtojot Marijas vārdus — lai man notiek pēc tava vārda — mums jābūt gataviem, ka šis vārds ne vienmēr būs mums tīkams, ka šis vārds būs prasīgs, ka tas būs kā atslēga, kas atver un neviens nevar aizslēgt, aizslēdz, un neviens nespēj atvērt.
Svētajam brālim Šarlam no Jēzus (Šarls de Fuko) pieder kāda paļāvības lūgšana, kuru, iespējams, pazīstam: «Mans Dievs, es uzticos Tev, dari ar mani, ko vien gribi. Lai arī ko Tu ar mani darītu, es pateicos Tev. Es esmu gatavs uz visu, es pieņemu visu, lai tikai Tava griba piepildās manī un visā Tavā radībā, tad es nekā vairāk nevēlos, mans Dievs». Atkārtojot šīs vai arī līdzīgas lūgšanas vārdus ikdienā, kādā brīdī var piemeklēt šaubas un pat bailes, vai es patiešām esmu tam gatavs. Būt gatavam, ka Kungs ne vien atnāks, bet arī paliks ar mums. Būt gatavam Nācaretes pieredzei: ŠEIT Vārds ir tapis Miesa.
«Nāc, Kungs Jēzu!» Viņš nāk, lai tevi pārveidotu.
Šodien tu vari pārdomāt, kā un kādus jautājumus tu uzdod Dievam: neticības un skepticisma raisītus vai arī ilgu un dzīvības piepildītus.

Ak, Kungs, Israēļa nama vadoni, kas esi parādījies Mozum degošajā krūmā un Sinajā esi devis viņam likumu: nāc, atbrīvo mūs ar spēcīgu roku.
/18. decembra vesperu Magnificat antifona/
Pēdējā nedēļā pirms Ziemassvētkiem Baznīcas lūgšana kļūst arvien uzstājīgāka: nāc, atbrīvo mūs ar spēcīgu roku! Šodienas vesperēs izskan sauciens: O, Adonai! Kyrios! Kungs! Ja Gudrība mūs ir aizvedusi pie pirmsākumiem, kad radībā ir iespiests Dēla attēls, tad šodien mums ir dota iespēja dzīvot līdzi Israēļa tautas izceļošanai – fundamentālai pestīšanas pieredzei izredzētās tautas ietvaros. Jaunā Derība atklāj Jēzu kā patieso un vienīgo Glābēju. Pestīšanas kulminācija ir krusts, uz kura pieminētā Dieva spēcīgā roka kļūst par Dēla pie krusta koka piesistajām rokām, kā to uzsver svētais Irenejs (Adv. Haereses, V,17,4) Tās ir rokas, kas veic brīnumus (Mk 1,41).
Cilvēka vēsturē Dievs darbojas spēcīgi un vienlaikus arī maigi. Tas var mūs pārsteigt. Tomēr tieši ticībā atklājam, ka Dievs ir Kungs (Adonai, Kyrios) un vienīgi Viņa vadībā mēs spējam mērot ceļu pretī pilnīgai brīvībai, šajā ceļā atbrīvojoties no aizspriedumu un nedrošības shēmām. Tieši tāda ir Jāzepa situācija, kuru tik bieži aizmirstam, pievērsdami uzmanību vienīgi laimīgajām beigām: Jāzeps mīl Mariju, Marija mīl Jāzepu; viņi plāno kopīgu nākotni; ir saderināti. Negaidīta grūtniecība draud to visu izjaukt, sagraut visus Jāzepa sapņus. Varam arī teikt, ka Dieva iejaukšanās Jāzepa vēsturē sajauc labi pārdomātus plānus. Tomēr šajā dramatiskajā pieredzē viņš nebeidz klausīties Kungā. Pārbaudījumu brīžos ir jāieklausās Kungā, jo, ja neklausāmies Viņā, dzirdam vienīgi pašu postažu (L. M. Epikoko). Dieva piedāvātais risinājums ir uzņemties atbildību par neparedzēto, nebēgt no pretrunīgas situācijas. Šis ir Jāzepa brīvības ceļš, kas sniedzas pāri taisnīgumam.
«Nāc, Kungs Jēzu!» Viņš nāk, lai mūs vestu pretī pilnībai.
Šodien tu vari vēlreiz ielūkoties savā vēsturē tās kopveselumā, nevis tikai lasot laimīgās beigas. «Dievs arī uz līkām līnijām raksta taisni» (Pols Klodēls).