Piejūras klimats

Latvijas Radio 3 - Klasika

"Piejūras klimats" – raidījums par kino, ko pārmaiņus vada Rīgas Starptautiskā kino festivāla (Riga IFF) radošā direktore Sonora Broka un publiciste, teātra režisore Marta Elīna Martinsone. Raidījumā tiekamies ar kino vēsturniekiem, teorētiķiem un ekspertiem, uzzinām ko tuvāk par kino balvām, vadošajām kino tendencēm un klasiku, uzklausām aculiecinieku iespaidus par apmeklētajiem kino festivāliem un gluži vienkārši svinam kino – atzīmējam ievērojamu režisoru jubilejas un izcilu filmu gadskārtas. Pārraides nosaukums ir atsauce uz latviešu kino klasiķa Rolanda Kalniņa nepabeigto filmu "Piejūras klimats" – pirmo spilgto postmodernisma pieteikumu Latvijas kino mākslā, kuras uzņemšana 1974. gadā tika traumatiski pārtraukta, tādējādi noslēdzot Latvijas kino no pasaules aprites un ierobežojot tā māksliniecisko brīvību. Šodien mēs varam tikai zīlēt – ja "Piejūras klimats" būtu pabeigts, iespējams, ka latviešu kino būtu nedaudz citādāks, ar savu "jauno vilni" ne tikai dokumentālajā, bet arī spēles kino žanrā... No 2025. gada janvāra raidījums kļuvis divreiz garāks. Ēterā tas ir ik piekto sestdienu pulksten 14.05, iekļaujoties jaunajā slejā "Klasika +" un lielāku uzmanību veltot analītikai.  Tāpat šajā sadaļā turpina rindoties pārraides, kuras saistītas ar aktualitātēm kino jomā.

  1. 1D AGO

    Kā uzņemt filmas par sportu? Diskutē Dzintars Dreibergs, Arta Ģiga un Viesturs Kairišs

    Jau pēc pāris dienām svinēsim "Tīklā. TTT leģendas dzimšana" pirmizrādi. Tā ir filma par leģendāro sieviešu basketbola komandu TTT un tās pirmo kapteini Dzidru Uztupi-Karamiševu, caur kuras stāstu tiek atklāts ne tikai treniņu un sacensību dramatisms, bet arī jauno sportistu personīgie izaicinājumi, politiskais spiediens un drosme uzvarēt pat tos, kurus uzveikt nedrīkst.  Tikmēr vēl tapšanas procesā ir vēl viena filma par ievērojamu sporta personību Latvijā, Viestura Kairiša režisētā "Uļa". Tas būs stāsts par neparastu sievieti – pasaulslaveno basketbolisti Uļjanu Semjonovu, kuras dzīve sākās kā neparasti milzīgam bērnam tālos Latvijas laukos, vecticībnieku ģimenes viensētā.13 gadu vecumā viņa pirmoreiz nonāk Rīgā kā apjukusi un kautrīga pusaudze, tikai pamazām iemācās izmantot sava auguma priekšrocības, atklāj sevī sportisko talantu un spēcīgu gribasspēku. Pirms šīm filmām nesenākajā Latvijas kino vēsturē jau ir bijusi gan 2012. Aigara Graubas filma "Sapņu komanda 1935", gan pavisam nesen, 2022. gadā pirmizrādītā igauņu režisora Ūves Mustanga "Kalev" ar Latvijas aktieriem Jēkabu Reini un Andri Keišu, kā arī lietuvieša Igna Miškina 2024. gada filma "Dienvidu hronikas" par amatieru regbija komandu, bet drīzumā gaidāmas vēl vairākas mūsu kaimiņvalstu filmu pirmizrādes, un te paliek neuzskaitītas dokumentālās filmas, kuru skaits ir krietni lielāks.  Raidījumā "Piejūras klimats" Sonora Broka uz sarunu aicinājusi filmas "Tīklā. TTT leģendas dzimšana" režisoru Dzintaru Dreibergu un producenti Artu Ģigu, kā arī filmas "Uļa" režisoru Viesturu Kairišu, lai runātu par tā saucamo sporta filmu veidošanas niansēm.  Kā veidot filmas par sporta personībām, kā "kinematografizēt" pašu sportu, sportošanas procesu, un vai šīs filmas vispār vēsta par sportu?  Raidījuma producente – "Klasikas" galvenā redaktore Inga Saksone.

    38 min
  2. NOV 2

    "VFS Films" producents Uldis Cekulis: Mēs zinājām, ka filma ir laba

    Ar "VFS Films" producentu Uldi Cekuli runājam par studijas jaunākajām filmām. Uldis nule atgriezies no Romas filmu festivāla, kur ar lieliem panākumiem izrādīta "VFS Films" līdzproducētā nudien aizraujošā filma "Dzīve bez scenārija" ("Living without a script"), kas ieguva skatītāju balvu. Filmas seanss Roberto Rosellīni meitas Izabellas Rosellīni un režisora drauga Tinto Brasa klātbūtnē bijis neaizmirstams piedzīvojums. Uldis stāsta arī par citām lentēm: Norvēģijas/Korejas kopdarbu "North South Man Woman" par Ziemeļkorejas un Dienvidkorejas simbolisku saprecināšanu, un Indijas/Somijas kopdarbu "Redlight to Limelight" par sarkano lukturu kvartālu un kinomākslu. Sarunas noslēgumā vairāk uzmanības veltām Kristas Burānes filmai "Visi putni skaisti dzied". Mūsu klausītāji, kas atceras staigājamās un izdziedamās izrādes ar šādu pašu nosaukumu, būs sevišķi ieinteresēti visus izrādē aplūkotos apdraudētos putnus redzēt viņu dabiskajā vidē. Tuvplāni, skats no lidojuma, aktieru personiskā saikne ar dabu un tuviniekiem, un pāri visam vēstījums par to, kam jāpievērš uzmanība, kad domājam par putniem, mežu, dabu kopumā un mūsu nākotni. *** Orests Silabriedis: Mūsu uzmanības lokā ir četri jaunumi, un man šķiet, ka tev pašam ir diezgan liels prieks un nepieciešamība ar tiem dalīties. Paskatoties vismaz uz daļu no tiem, ir skaidrs, kādēļ. Tu pavisam nesen atgriezies no Romas, kur tika izrādīts viens no šiem jaunumiem. Varbūt tad sāksim uzreiz ar šo? Ar filmu "Dzīve bez scenārija" par Roberto Roselīni. Pats to noskatījos ar milzu aizrautību! Un no tā, ko redzēju, pat nevarēju saprast: vai interesantākas ir viņa filmas, vai tomēr viņa personība. Prieks, ka filma aizrāva arī tevi! Jo mums bija skaidrs, ka filma ir laba. Es arī tāpēc piedalījos šajā filmā kā kopproducents no Latvijas puses ar mūsu pašu studijas ieguldījumiem, jo mēs ļoti cienām un mīlam mūsu komandas biedrus: producentu Rafaelu Bruneti (Raffaele Brunetti), montāžas režisori Ilariju De Laurentisu (Ilaria De Laurentis) un scenārija autoru Andreu Paolo Masaru (Andrea Paolo Massara). Tie visi ir cilvēki, ar kuriem mēs pirms septiņiem gadiem veidojām pirmo filmu par Roberto Roselīni – "Es piedzimu Roselīni" (2020). Tad tā jau ir apgūta teritorija. Pirmā filma bija par lielā režisora mazdēlu Alesandro Rosellīni, par viņa ceļu atpakaļ uz ģimeni. Būtībā tā bija tāda ceļa filma bez lielām ambīcijām, kuru sākumā prezentējām ar daudziem fragmentiem no Rosellīni filmām, jo bija ģimenes arhīvs un daudz kas pieejams. Bet beigās Alesandro šo filmu arī pirmo reizi prezentēja Rīgā! Man bija liels prieks, ka viņš atbrauca uz Rīgu. Ļoti sadraudzējāmies! Atceros, ar riteņiem pusnaktī izbraucām pa Rīgas rajoniem. Viņš pie tam ļoti gribēja redzēt Maskačku, jo viena no filmas tēmām ir tāda, ka viņš bija aizgājis galīgi tālu – narkotikas, alkohols, viss līdz pilnīgai zemei, un viņš pats rāpās ārā. Viņš bija izrāpies ārā un kļuvis par moderatoru atkarīgajiem ļaudīm. Viņš teica – gribu redzēt tos rajonus, kur šeit dzīvo atkarīgie. Viņš arī pats atrada vietu, kur ar viņiem tiek strādāts. Tā bija tāda kā paralēlā misija, kas bija cilvēcīga un saprotama. Šī filma mūs visus saveda ļoti cieši kopā. Un tad pirms trim gadiem Ilarija un Rafaels atsūtīja ziņu, ka viņi taisot jaunu filmu, kas beidzot būtu par pašu režisoru – ģēniju, kuru Itālijā visi ļoti mīl, un es tāds ļoti šaubīgs saku – nu, kā, bija jau taču filmas fragmenti, daudz kas jau ir izstāstīts. Viņi teica – labi, atsūtīšot montāžas fragmentus. Domāju – paskatīšos sākumu. Bet rezultātā visu noskatījos ar milzīgu aizrautību! Tā bija melnā montāža. Un tad beigās – pag, bet es taču skatos arhīvus, jo šajā filmā nav nekas jāgriež, vai ne? Jo tev liekas, ka filma ir dzīva. (..) Lielākais pārsteigums nāca festivāla beigās, kad mūsu filma ieguva skatītāju balvu. Esmu bijis daudzās žūrijās, un visas žūrijas ir subjektīvas. Jo parasti visas nominētās filmas ir pelnījušas balvu, bet – kā nu izliekas kārtis. Bet skatītājus tu nevari ne lobēt, ne uzpirkt. Jā, mēs zinājām, ka tā ir laba filma, bet mums bija būtiskākais arī saprast, vai šī filma tomēr nav vairāk orientēta uz sinefiliem. Bet Romā saņemt skatītāju balvu… Un festivāls Romā ir skatītāju festivāls. Skatītāji dzīvoja līdzi, raudāja, aplaudēja. Gaidām īsto brīdi un meklējam pareizo vietu vai festivālu, kurā to pirmizrādīt Latvijas skatītājiem nākampavasar. Vairāk – ierakstā.

    30 min
  3. OCT 21

    Čie Hajakavas filma "Renuārs" – pustoņos izturēts stāsts par iztēles dziedinošo spēku

    Japāņu režisores Čie Hajakavas filma "Renuārs" (Renoir), kuras seansi Rīgas Starptautiskajā kino festivālā vēl būs skatāmi 24. un 25. oktobrī, ir pustoņos izturēts stāsts par iztēles dziedinošo spēku. Filmā vērīgi notverta delikātā pāreja no bērnības uz pusaudža vecumu caur 11 gadus vecas meitenes acīm, kurai bieži nākas domāt par nāvi, vērojot tēva cīņu ar neārstējamu slimību. Fuki savu patvērumu rod fantāzijās un iztēlē, kurai atklājas arvien jauni horizonti. Kad realitāte pieviļ, cik tālu eskeipisms mūs var spēcināt tā, lai mēs paši sev nenodarītu pāri? Japāņu režisores Hajakavas spēlfilma, kas izrādīta Kannu galvenajā konkursā, ir dziļi personīgs un atmiņās iekrāsots darbs – pusaudzes vecumā viņas tēvs smagi slimojis un režisore patvērusies pasaulē, kas bijusi "viņas galvā". Netieši turpinot Jasudžiro Odzu ģimenes drāmu tradīciju, režisore izvērš savas alter ego varones pasauli vienas vasaras garumā delikātā un poētiskā manierē. Filmas nosaukumā ietverta atsauce uz Japānas sabiedrības aizraušanos astoņdesmitajos gados ar rietumu kultūru un mākslu, īpaši diženā impresionista Pjēra Ogista Renuāra darbiem. Režisore stāsta, ka bērnībā viņu apbūrusi Renuāra glezna "Mazā Irēna" (jeb Irēnas Kānas d'Anvēras portrets), un tēvs viņai nopirka tās reprodukciju. "Tāpat kā es, Fuki mudina savu tēvu nopirkt Renuāra kopiju, tāpēc nolēmu – filmu sauks "Renuārs"," atceras režisore. Impresionisma garu filmā ienes arī jaunā franču komponista Remī Bubala skaņdarbi, kuros teju saskatāma gaismas ņirboņa viļņos.

    6 min
  4. OCT 20

    Tik patiesi dīvaina kā maza, talantīga meitene. Iepazīstam filmu "Monkas fragmenti"

    Šoreiz stāsts par Deivida Robertsa un Billija Šībara filmu "Monkas fragmenti" (Monk in Pieces), kuras seanss Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā gaidāms 21. oktobrī. Meredita Monka – komponiste, izpildītāja un starpdisciplinārā māksliniece – ir viena no mūsu laika izcilākajām mākslas pionierēm, lai gan viņas dziļā ietekme uz kultūru lielākoties nav nākusi viegli. Agrīnās recenzijas laikrakstā New York Times bija skarbas un seksistiskas. "Kauns dejas vārdam," rakstīja Klaivs Bārnss, bet Džons Rokvels komentēja: "Tik patiesi dīvaina kā maza, talantīga meitene." Tomēr, kā saka Monkas slavenais laikabiedrs Filips Glāss, "viņa starp mums visiem bija – un joprojām ir – neatkārtojami apdāvināta". Nākot no migrantu ģimenes, Monka neatlaidīgi izkaroja sev vietu vīriešu dominējošajā Ņujorkas mākslas vidē 60. un 70. gadu mijā, attīstot rīkles dziedājumu un balss kā universālas valodas filozofiju. "Monkas fragmenti" ir filma, kurā kā kustīgā attēla mozaīkā, kas sasaucas ar viņas daiļrades struktūru, satiekas mūzika, arhīva materiāli, animācija, intervijas ar viņas domubiedriem un radošajiem partneriem, tostarp arī ar Bjorku un Deividu Bērnu, Filipu Glāsu, un nesteidzīgas sarunas ar mākslinieci viņas darbnīcas virtuvē, kur vietas trūkuma dēļ organiski iestūķējusies arī vanna. Dokumentējot Monkas jaunāko darbu – performanci "Indras tīkls" –, māksliniece tiek konfrontēta ar mirstību: vai ir jelkāds viņas darbs, kuru iespējams atkārtot bez pašas klātbūtnes? Vai māksla bez sava radītāja zaudē arī savu skanējumu?

    5 min
  5. OCT 17

    Filma "Cirka puika" – unikāls kādas Vācijas cirka ģimenes dokumentārs portretējums

    Jūlijas Lemkes un Annas Kohas režisētā filma “Cirka puika”, kas Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā tiks izrādīta 19. un 25. oktobrī kino Splendid Palace, ir unikāls pēdējo Eiropas klejotāju, kādas Vācijas cirka ģimenes dokumentārs portretējums. Filmas centrā ir vienpadsmitgadīgais Santīno, kurš kopā ar savu ģimeni, ceļojošo cirku, ar dzīvniekiem, kuri satilpst garā lielo kravas auto karavānā, teju visu laiku ir ceļā. Santīno mājas ir nevis vieta, bet gan viņa ģimene, kurā ir ne tikai viņa vecāki un brālis, bet arī neskaitāmi onkuļi, tantes, brālēni un māsīcas, un jo īpaši astoņdesmitgadīgais vecvectēvs Ehe, viens no pēdējiem izcilajiem cirka režisoriem Eiropā. Vecvectēvs stāsta Santīno trakulīgus stāstus no savas ilgās dzīves cirka arēnā: par krāšņo ziloni Sahibu, viņa paša pirmajiem soļiem kā klaunam un brīvības sajūtu, kas padara visu grūtību pārvarēšanu tā vērtu. Atmiņu stāsti filmā ir ieguvuši animētu formu, kurā atdzīvojas gan cirka zvēri, gan senseni ģimenes notikumi. Santīno vienpadsmitajā dzimšanas dienā Ehe jautā savam mazmazdēlam, vai arī viņš kādu dienu vēlas uzstāties cirka arēnā, jo katram ir jāsniedz savs ieguldījums kopienā. Bet kā lai Santīno zina, kāds ir viņa talants? Atsaucoties uz savulaik populāro amerikāņu seriālu “Cirka zēns” (1956–1957), dinamiskā filma runā ne tikai par cirka mākslas mainīgajiem vaibstiem, bet reflektē arī par paaudžu nomaiņu – četru cirka paaudžu dialogu, un to, kā turpināt darīt to, ko visvairāk mīli. Kā atrast sevi strauji mainīgajā tradīcijā un ģimenē, kas klejo un nevienu vietu nesauc par savām mājām?

    3 min
  6. OCT 16

    Īsilmu izlase “Parīze, kādu to redz... Francijas Sinematēka”

    Rīgas Starptautiskajam kinofestivālam, apvienojot spēkus ar vienu no pasaulē būtiskākajām kino atmiņas institūcijām Parīzes Sinematēku, ir tapusi sešu, no 1928. līdz 1999. gadam veidotu īsfilmu izlase “Parīze, kādu to redz...Francijas Sinematēka”, kas būs skatāma 19. oktobrī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Lisija Derēna, žurnāliste, režisore, scenāriste, un kritiķe, tuvinot kustīgo attēlu mūzikai, ir radījusi impresionistiskās “Parīzes harmonijas”, kas sabalsojas ar Rutmana, Vigo un Vertova kino. Fransuā Reihenbahs, būdams viens no cinéma vérité jeb “patiesā kino” veidotājiem, dokumentārajā filmā “Manekenu Parīze” spēlējas ar pilsētas ikonogrāfiju, flanērismu un skatieniem. Viņa kamera seko virknei fotosesiju Parīzes gleznainākajās ielās un atpazīstamākajās skatu vietās, notverot kadrā ​​ fotogrāfu un modeļu atsvešinātību no pilsētas rosīgās dzīves. Poētiskā reālisma klasiķa Renē Klēra filma “Tornis”, tapusi 1928. gadā, šķetinot kultūrā spēcīgi iesakņojošos apsēstību un aizrautību ar arhitektūras ikonu. Klērs ieved mūs vizuālā klejojumā – apvienojot jauktā tehnikā dokumentāro novērojumu, agrīnās Eifeļa torņa projekta skices un stāvkadru animāciju. Modernisma mākslinieks Emils Malespins, savas īsfilmas “Koku spēles” uzņemšanas un montāžas laikā klausījies Baha un Skarlati mūziku, radot mēmo kino, kas uz filmlentes negatīva atklāj Parīzes arhitektūras, ielu un koku lapotņu aprises. Tā ir asociatīva plūsma un montāža, kuras straumes ir neparedzamākas par Sēnas upi. Ievērojamā franču jaunā viļņa montāžas režisore Sesila Dekižisa filmā “Parīzes ziema” dokumentējusi lielpilsētu 1986. un1987. gadu mijā. Dekižisa ar kameru novēro pilsētu, ļaujot atklāties čalām, rejām, spelgonim un minimālistiskam skaņu celiņam tālu no tūrisma takām. Savukārt ikoniskās beļģu režisores Šantalas Akermanes aktierkino īsmetrāža “Esmu izsalkusi, man ir auksti”, dēvēta par mūzikla numuru, kurā neviens tā arī neiedziedas, ir smalks šaržs par “lielās iespēju pilsētas” mitoloģiju. Divas meitenes salst, nemitīgi smēķē un pārlasa brasēriju ēdienkartes, atkārtojot vārdus “esmu izsalkusi, man ir auksti” – tā pārtop par abu spēli.

    3 min
  7. OCT 15

    Hlīnura Paulmasona filma "Mīlestība, kas paliek" ir kā mīlestības vēstule Islandei

    Islandiešu režisora Hlīnura Paulmasona filmā "Mīlestība, kas paliek" (The Love That Remains / Ástin Sem Eftir Er), kas Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā tiks izrādīta 17. un 21. oktobrī, ietverts gads ģimenes dzīvē, kurā vecāki pārvar šķiršanos. Caur rotaļīgiem un sirsnīgiem mirkļiem filma ataino izgaisušas mīlestības un kopīgu atmiņu rūgteni saldo dabu mainīgajos gadalaikos. Filmu "Balta, balta diena" un "Dievzeme" režisora jaunāko darbu veido trīs slāņi, trīs pasaules, kas savijas, kļūstot par kārtējo Paulmasona mīlestības vēstuli Islandei. Viena no tām ir viņa kino dienasgrāmatas, ikdienas fiksējumi, jo viņš nekad nešķiras no kameras, otra ir toņos klusināts, kādas ģimenes emocionālais portrets vecāku šķiršanās laikā, un trešā ir Paulmasona filmām nemainīgi piemītošais, transcendentālais audums, kurā satiekas sapņi un zemapziņa, instinkti, neapjaustas emocijas, folklora, vēsture un spēle. Paulmasons ilgu laiku bijis pārliecināts, ka filmā būs tikai dieģētiska mūzika – tā, ko klausīsies varoņi. "Bieži vien, kad saņemu uz kino lentes uzfilmēto materiālu atpakaļ no laboratorijas, no attīstīšanas un skenēšanas, tas ir, bez skaņas, parasti ieslēdzu mūziku un skatos paveikto. Un brīdī, kad es skatījos uzfilmēto ar mūziku no Harija Hanta albuma Playing piano for Dad fonā, likās, ka mūzikas atmosfēra atbilst filmai. Piezvanīju Harijam, mēs kļuvām par draugiem, un viss attīstījās tā, ka mēs izmantojam šo albumu gandrīz visas filmas garumā. Īpaši filmai Harijs ierakstīja arī klarnetes partiju, jo “Playing Piano for Dad ir klavieru albums. ​Un tagad es pat nevaru iedomāties filmu bez šīs mūzikas."

    5 min
  8. OCT 14

    Frānsisa Forda Kopolas "Saruna" – filma, kurā ārkārtīgi svarīga loma ir skaņas montāžai

    Ar Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā (Riga IFF) iekļauto Frānsisa Forda Kopolas filmu "Saruna" (The Conversation), kuras seanss gaidāms 18. oktobrī, iepazīstina festivāla radošā direktore Sonora Broka. Aizrāvies ar spiegošanas un izlūkdienestu tematiku 60. gadu vidū, Frānsiss Fords Kopola uzsāka darbu pie filmas "Saruna" scenārija. Filmas, kas Kannās saņēma "Zelta palmas zaru" un tapa laikā starp "Krusttēva" pirmo un otro daļu. "Sarunas" titulvaronis, Džīna Hekmena atveidotais neirožu nomāktais, džezu mīlošais autsaiders, privātdetektīvs Harijs Kauls – diskrēts, ar pelēko putekļu mēteli Sanfrancisko pūļos tikpat kā nemanāms –, ir noklausīšanās eksperts, kurš var ierakstīt teju visu. Kad Kaulam nepieciešams noklausīties sievietes un vīrieša sarunu, kuri, iespējams, pēc ieraksta drīz vien tiks nonāvēti, viņš vairs nespēj rast kompromisu starp personīgo un profesionālo. "Saruna" ir filma, kurā skaņas montāža bija ārkārtīgi svarīga – Kopolas stāsta sižets ir savērpts ap izmeklēšanas profesionāli, kura dzīvi pilnībā pārņem viņa noklausīšanās tehnoloģiju kontrolētā vide. Tehnoloģiski skaņas elementi ir filmas sarežģītākā iezīme, un liela daļa tās kopējā ražošanas perioda tika pavadīta jau pēcapstrādes procesā, izmantojot tobrīd jaunākās pieejamās tehnoloģijas, lai manipulētu ar skaņām, kuras Hekmena varonis ieraksta savā iekārtā. Kad komponists Deivids Šīrs, Kopolas svainis, tika uzaicināts radīt mūziku filmai "Saruna", viņš bija pārliecināts, ka tas nozīmē lielu budžetu, mūziku lielam orķestrim, un attiecīgi lielu uzrāvienu viņa karjerai. Tādēļ Šīrs bija šokēts, kad atklāja – Kopola vēlas, lai visa partitūra tiktu iespēlēta ar vienu instrumentu... Ironiski, ka "Saruna" tiešām kļuva par komponista karjeras uzrāvienu, un vēl joprojām tiek pētīta kā viens no labākajiem minimālistiskas kino mūzikas radīšanas piemēriem.

    4 min

About

"Piejūras klimats" – raidījums par kino, ko pārmaiņus vada Rīgas Starptautiskā kino festivāla (Riga IFF) radošā direktore Sonora Broka un publiciste, teātra režisore Marta Elīna Martinsone. Raidījumā tiekamies ar kino vēsturniekiem, teorētiķiem un ekspertiem, uzzinām ko tuvāk par kino balvām, vadošajām kino tendencēm un klasiku, uzklausām aculiecinieku iespaidus par apmeklētajiem kino festivāliem un gluži vienkārši svinam kino – atzīmējam ievērojamu režisoru jubilejas un izcilu filmu gadskārtas. Pārraides nosaukums ir atsauce uz latviešu kino klasiķa Rolanda Kalniņa nepabeigto filmu "Piejūras klimats" – pirmo spilgto postmodernisma pieteikumu Latvijas kino mākslā, kuras uzņemšana 1974. gadā tika traumatiski pārtraukta, tādējādi noslēdzot Latvijas kino no pasaules aprites un ierobežojot tā māksliniecisko brīvību. Šodien mēs varam tikai zīlēt – ja "Piejūras klimats" būtu pabeigts, iespējams, ka latviešu kino būtu nedaudz citādāks, ar savu "jauno vilni" ne tikai dokumentālajā, bet arī spēles kino žanrā... No 2025. gada janvāra raidījums kļuvis divreiz garāks. Ēterā tas ir ik piekto sestdienu pulksten 14.05, iekļaujoties jaunajā slejā "Klasika +" un lielāku uzmanību veltot analītikai.  Tāpat šajā sadaļā turpina rindoties pārraides, kuras saistītas ar aktualitātēm kino jomā.

You Might Also Like