31. decembris. Krievijas armijas iebrukums Čečenijā

1994. gada decembrī Krievijas armija un iekšējais karaspēks uzsāka iebrukumu Čečenijā – Kaukāza republikā, kura bija pasludinājusi savu neatkarību no Krievijas Federācijas. 1994. gada 31. decembrī armija devās uzbrukumā galvaspilsētai Groznijai, lai šai dienā ciestu apkaunojošu un asiņainu fiasko cīņā pret pilsētas aizstāvjiem. 1991. gada septembrī, brūkot Padomju Savienībai, Krievijas Federācijas Čečenu-ingušu autonomās republikas galvaspilsētā Groznijā ar bruņotu spēku pie varas nāca organizācija „Čečenu Vistautas Nacionālais kongress” ar bijušo padomju aviācijas ģenerāli Džoharu Dudajevu priekšgalā. Dudajevs sarīkoja tautas nobalsošanu, kuru Kremlī, protams, neatzina, atdalīja Čečeniju no Ingušijas un 1993. gada jūnijā pasludināja suverēnas Čečenu republikas Ičkērijas izveidi. Tad nu Kremļa valdība sāka rīkoties savas varas atjaunošanai dumpīgajā republikā. Vispirms prezidentu Dudajevu mēģināja gāzt ar t.s. „opozīcijas” palīdzību. Visai autoritārajam čečenu līderim nenoliedzami bija pretinieki paša tautā, tomēr, tikpat nenoliedzami, viņi bija mazākumā. 1994. gada novembrī, kad Dudajevam uzticamie spēki likvidēja opozīcijas mēģinājumu ieņemt galvaspilsētu Grozniju, gūstā krita vairāki desmiti Krievijas armijas karavīru – līdzīgi „brīvprātīgie” kā tie, kuri tagad sastopami Ukrainas austrumos. Pēc „opozīcijas cīņas” izgāšanās Kremlis ķērās pie konvencionālas militāras operācijas: 1994. gada 11. decembrī Krievijas spēki, kuru sastāvā bija gan armijas, gan iekšlietu ministrijas iekšējā karaspēka vienības, no trīs pusēm iegāja Čečenijā un sāka virzīties uz Grozniju. Čečenu spēki vietām pretojās, taču apmēram nedēļas laikā armijas kolonām bija izdevies no ziemeļiem, austrumiem un rietumiem pietuvoties galvaspilsētai. Uzbrukums Groznijai sākās Vecgada dienā – 1994. gada 31. decembrī. Krievijas aizsardzības ministrs Pavels Gračovs pirms uzbrukuma bija plātījies, ka viņam pietikšot ar vienu gaisa desantnieku pulku, lai ieņemtu Čečenijas galvaspilsētu. Patiesībā uzbrukumā pilsētai tika sūtīti daudz lielāki spēki, kuri gan pamatā sastāvēja no vāji sagatavotiem regulārā dienesta kareivjiem, kuriem nebija īpašas nojēgas par operācijas raksturu un trūka jebkādu iemaņu kaujas darbībai pilsētā. Karadarbība pilsētas apstākļos ir teju vissarežģītākais militārais uzdevums, kas neizbēgami saistās ar lieliem upuriem. Šajā gadījumā krievu karavīriem pretī stājās čečenu kaujinieki, kuri bija izcili motivēti un lieliski pārzināja kaujas zonu. Viņu bruņojumā bija pietiekami prettanku ieroču, pat nedaudz bruņutehnikas. Vecgada dienas uzbrukums kļuva par apkaunojošu izgāšanos Krievijas armijai, kuras kolonas lielāko tiesu bija spiestas atkāpties, pametot aiz sevis iznīcinātus tankus un citu tehniku, simtiem kritušo un gūstā saņemto, ielenktas avangarda vienības, kurām lielāko tiesu arī nācās padoties čečenu gūstā. Izņēmums bija vienīgi ģenerāļa Ļeva Rohļina komandētā kolona, kurai izdevās nostiprināties pilsētas ziemeļdaļā. Vissmagāk Vecgada dienas kaujā Groznijā cieta Krievijas armijas morāle – priekšstatu par čečenu karotāju pārākumu neizdevās mainīt līdz pat Pirmā Čečenijas kara beigām. Pēc sākotnējās neveiksmes, Krievijas armija mainīja taktiku: pret Groznijas kvartāliem tika vērsta artilērijas viesuļuguns un aviācijas triecieni, tikai pēc tam turp devās mobilas kājnieku grupas, izcīnot sīvas tuvcīņas ēku drupās. Šais kaujās abās pusēs krita vairāki tūkstoši karavīru, savukārt civiliedzīvotāju upuri tiek lēsti no 5500 līdz pat 27 000 cilvēku. Pārspēka mākti, čečeni pameta Grozniju 1995. gada marta sākumā, tomēr Pirmais Čečenijas karš līdz ar to vēl nebūt nebeidzās. Tas noslēdzās 1996. gada augustā ar Krievijas de facto sakāvi.