Dziesmusvētku tīklos Radio NABA

Kā dati var palīdzēt dziesmu un deju svētku izvērtēšanā un nākamo svētku plānošanā? Kā vēl iespējams nokļūt svētku epicentrā, neesot dalībniekam? Kādas vērtīgas atziņas un idejas iegūtas raidījuma "Dziesmusvētku tīklos" abās sezonās? Vai dziesmu svētkus nepieciešams nošķirt no deju svētkiem? Kas apmeklē amatiermākslas kolektīvu pasākumus? Par šiem un vēl citiem jautājumiem klausieties dziesmu svētku pētniecības raidierakstā "Dziesmusvētku tīklos" speciāli "LSMnīcai".

"Dziesmusvētku tīklos" noslēdzošajā sarunā dzirdēsim viesus, kas vistiešāk bijuši klāt sēriju plānošanā un tapšanā. Linards Kalniņš uz raidījuma abām sezonām un šī gada notikušajiem dziesmu un deju svētkiem palūkosies kopā ar pirmās sezonas vadītāju, sociologu, LU LFMI pētnieku, JVLMA vieslektoru Jāni Daugavieti un "Radio Naba" raidījuma "Dziesmusvētku tīklos" producenti un LU Kultūras centra projektu koordinatori Ievu Jurgu.

"Dziesmusvētku tīklos" otrā sezona tapusi speciāli sabiedrisko mediju portāla raidierakstam "LSMnīca". Raidījumu veido "Radio Naba" autori Linards Kalniņš, Ieva Jurga, Jānis Daugavietis, Uldis Gedra un Madars Štramdiers. Finansē Latvijas Nacionālais kultūras centrs.

Kādi infrastruktūras uzlabojumi būtu nepieciešami "Sidraba birzs" estrādē? Kā nodot koncerta māksliniecisko ideju un stāstu dalībniekiem un apmeklētajiem ar īpašām vajadzībām? Kā nonākt līdz lielo svētku koncertu režijas idejām? Kāpēc dziesmu un deju svētkos dejotāju kļūst vairāk nekā koristu? Kāda ir dziesmas, valsts himnas galvenā sūtība – funkcija dziesmu svētkos? Par šiem un vēl citiem jautājumiem klausieties dziesmu svētku pētniecības raidierakstā "Dziesmusvētku tīklos" speciāli "LSMnīcai".

Dziesmu un deju svētku organizatori oficiālajā mājaslapā svētkus definē šādi: "Dziesmu un deju svētki ir tautas izcilākais kultūras meistardarbs, kas izturējis laika pārbaudi. Tie ir kļuvuši par nacionālas un starptautiskas nozīmes notikumu, kas sauc kopā un saliedē latviešus visā pasaulē, vieno dažādas paaudzes un tautības." Šis apgalvojums par latviešu apvienošanu visā pasaulē vēl joprojām ir diskutabls un risināms, jo, lai svētkos varētu piedalīties visi, uz nākamajiem svētkiem ir jāizpilda atliktie mājasdarbi.

Trešajā "Dziesmusvētku tīklos" sērijā ar viedokli, novērojumiem un ierosinājumiem dalās teātra un koncertpasākumu režisors, koru lielkoncerta "Tīrums. Dziesmas ceļš" režisors Juris Jonelis, fonda un kora "Nāc līdzās" dibinātāja, deju kolektīva "Latve" vadītāja un psiholoģe Sarma Freiberga un scenogrāfs, dziesmu un deju svētku ilggadējs mākslinieks, jaunās dziesmu svētku estrādes "Sidraba birzs" koncepcijas autors Ivars Mailītis. Sarunu vada Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas un Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras koledžas docētājs Linards Kalniņš.

"Dziesmusvētku tīklos" otrā sezona tapusi speciāli sabiedrisko mediju portāla raidierakstam "LSMnīca". Raidījumu veido "Radio Naba" autori Linards Kalniņš, Ieva Jurga, Jānis Daugavietis, Uldis Gedra un Madars Štramdiers. Finansē Latvijas Nacionālais kultūras centrs.

Vai dziesmu un deju svētkus vajag reklamēt un kā? Kas tiek uztverts kā dziesmu un deju svētku svētuma aizskaršana? Kas aicina, nevis atgrūž cilvēkus pievienoties dziedātpriekam? Kam pieder dziesmu un deju svētki? Vai māksliniecisku kļūdu pieļaušana un jaunu ideju ieviešana var apdraudēt svētku izdošanos? Kā cieņpilni attiekties pret svētku dalībniekiem un apmeklētājiem? Par šo un vēl klausieties dziesmu svētku pētniecības raidierakstā "Dziesmusvētku tīklos" speciāli "LSMnīcai".

Šīs sērijas tēma un viesu pieredze vislabāk ataino paša raidījuma cikla "Dziesmusvētku tīklos" nosaukuma rašanos. Proti, kas ir tie tīkli, kanāli, tilti, caur kuriem sabiedrība uzzina par dziesmu un deju svētkiem. Dziesmu un deju svētku tradīcija ir tik ilga un pamatīga, ka, pat nebūdami šo svētku dalībnieki un apmeklētāji, varam (bieži vien pat neapzināti) kļūt par svētku vēstnešiem, ievelkot pavisam jaunus cilvēkus svētku tīklos. Latvijai ir, ar ko lepoties, un šo svētku lepnumu ir visas iespējas rādīt visai pasaulei.

Trešajā sērijā "Dziesmusvētku tīklos" ar savu viedokli un novērojumiem dalās reklāmiste, radošā direktore un "Šķībo dziesmu svētku" ("Drosmīgo dziesmu svētku") idejas autore Una Rozenbauma, Jaunā Rīgas teātra aktieris un zīmējumu grāmatas "Pirmie latviešu dziedāšanas svētki" autors Vilis Daudziņš, žurnāliste un viena no seriāla "Kolektīvs" producentēm Zane Ozoliņa. Sarunu vada un šajā reizē arī iesaistās – datu zinātnieks un kormūzikas, rokmūzikas entuziasts Linards Kalniņš.

"Dziesmusvētku tīklos" otrā sezona tapusi speciāli sabiedrisko mediju portāla raidierakstam "LSMnīca". Raidījumu veido "Radio Naba" autori Linards Kalniņš, Ieva Jurga, Jānis Daugavietis, Uldis Gedra un Madars Štramdiers. Finansē Latvijas Nacionālais kultūras centrs.

Pieņemot, ka labas politikas uzdevums ir cilvēku dzīves apstākļu uzlabošana, svarīgi ieraudzīt un izvērtēt, kā dziesmu svētki piedalās šajā cēlajā mērķī. Sabiedrībā ir diezgan izplatīts uzskats, ka dziesmu un deju svētki ir tāds liels un svēts fenomens – tradīcija, kas noris pati par sevi un kalpo sev, bet vai tiešām?

Sestā  “Dziesmusvētku tīklos” raidījuma abi viesi ieņem vai ir ieņēmuši nozīmīgus Latvijas Republikas valsts amatus. Sarunā piedalās Latvijas Nacionālā kultūras centra direktore Signe Pujāte un komunikācijas zinātņu doktors, LU Filozofijas un socioloģijas vadošais pētnieks Mārtiņš Kaprāns. Par izcilību un līdzdalību dziesmu svētku procesā kopā ar viesiem runā un spriež “Dziesmusvētku tīklos” raidījuma vadītājs Jānis Daugavietis.

Signe, Tu diezgan ilgi dziedi vienā no vadošajiem tradicionālās tautas mūzikas kolektīviem “Saucējas”. Jūs sevi dēvējat par tradicionālās dziedāšanas grupu. Kā ar šo kolektīvu jūs piedalāties dziesmu svētku procesā un svētkos, jo tas tomēr dziesmu svētkos nav nemaz dominējošais žanrs – tradicionālā dziedāšana?

Signe: Jā, “Saucējās” es darbojos no 2004. gada, ja pareizi atceros, un mēs esam izvēlējušās tādu virzienu kā tradicionālā dziedāšana. Jāpiemin ir Iveta Tāle, kura pulcē kopā tieši šādas dziedātājas, iedziļinoties tautas dziedātāju un tautas teicēju būtībā, arī, protams, repertuārā. Jāsaka, ka šobrīd dziesmu svētki jau zināmu laiku rauga izmantot tradicionālo mūziku vai nu kora nozarē vai deju nozarē, un mēs kā “Saucējas” izvēlamies piedalīties dziesmu svētkos. Tā ir mūsu brīva griba, un lielākoties jau Latvijas folkloras kustības dalībnieki vēlas piedalīties dziesmu un deju svētkos ar savu artavu. Domāju, ka tas ir labi. Latvijā dziesmu un deju svētku tradīcija vispār ir tautas mākslas tāds reprezentējošs notikums šobrīd. Varbūt pat salīdzinot ar Igauniju, par kuru mēs arī noteikti runāsim. Bet jā, “Saucējas” ir Latvijas Kultūras akadēmijā iemitinājušās, pateicoties rektoru atbalstam. Mēs neesam pašvaldības dibināta grupa, drīzāk darbojamies vairāk ar pētniecisku materiālu un dalība, piemēram, folkloras festivālā “Baltika” vai dziesmu un deju svētkos tā ir vienkārši mūsu artava kopīgajam kultūras procesam Latvijā.

Signe, vēl personīgāks jautājums par dziesmu svētkiem, ja es Tev lūgtu atcerēties un dalīties publiski ar vienu atmiņu, sajūtu no dziesmu svētkiem?

Signe: Man ir jāsaka, ka es esmu augusi, dzimusi kora tradīcijā, jo mans tēvs Ventspils Mūzikas vidusskolā mācīja diriģēšanu – pats bija diriģents, un es uzaugu ar kormūziku. Atceros, bērnībā apmeklēju pasākumus, kur vecāki dziedāja vai klausījās. Klausīties aizvien labu kora mūziku tā ir mana pašas privilēģija. Uzskatu, ka tāda augstākā katarse, ko es esmu piedzīvojusi dziesmu un deju svētkos, ir dziedot jauniešu jauktajā korī “Sonore”, kuru tolaik vadīja Maestro Edgars Račevskis. Koru karos – koru finālā mēs ieguvām Grand Prix  tālajā 1990. gadā. To nevar aizmirst – tas tiešām bija ārkārtīgi saviļņojošs notikums. Tajos pašos svētkos, kur Maestro Račevskis diriģēja “Mūsu Tēvs debesīs”, kur jau ar Atmodas laiku mainījās, pilnveidojās repertuārs, arī man ir ļoti palicis prātā, šis Lūcijas Garūtas “Mūsu Tēvs debesīs”.

Mārtiņ, Tavas dzīves laikā līdz šim, kas ir tie tuvākie mirkļi dziesmu svētkos, kur tu esi ticis vai varbūt pat piedalījies kaut kādā veidā?

Mārtiņš: Es neesmu piedalījies, bet esmu bijis aktīvs līdzjutējs, līdzdzīvotājs. Kopš bērnības, es gan neatceros, vai visas reizes, bet tēvam bija stingra nostāja, ka obligāti jāseko līdzi gājienam – tās piecas vai cik tur stundas izstāvēt. Atceros sākumā tās kā nelielas mokas, bet pēc tam

Nereti nepietiekami liela uzmanība pievērsta pirmajiem latviešu Dziesmu svētkiem Dikļos 1864. gadā. Tie radās kā dabisks turpinājums XVIII gs. garīgajai atmodai jeb “sprādzienam”, kā to dēvē mācītājs un vēsturnieks Ceipe, ko bija veicinājušas hernhūtiešu draudzes jeb tautā vairāk zināmas kā brāļu draudzes.

Dziesmu svētku repertuārā ir gan garīga rakstura dziesmas, gan tautasdziesmu apdares, gan jaunrade. Skaidrs, ka šodien, veidojot mūslaiku Dziesmu svētku repertuāru, rezultāts un gala programma būs lielā mērā atkarīga gan no katra svētku mākslinieciskā vadītāja personīgās pieredzes un gaumes, gan arī vēstures izpratnes. Kāda ir Dziesmu svētku sākotne? Cik nacionāla tā ir, bet varbūt tomēr kristīga? Vai ir pretrunas starp svētkos dominējošo nacionālo romantismu, ar tā nemitīgajām atsaucēm uz pagānismu, un kristietību?

Piektajā “Dziesmusvētku tīklos” raidījumā piedalās tēmai visnotaļ pietuvināti pārstāvji – brāļu draudzes vadītājs, Rīgas Evaņģēliski luteriskās Misiones baznīcas mācītājs un vēstures zinātņu doktors Gundars Ceipe un Latvijas Universitātes kamerkora “DeCoro” mākslinieciskā vadītāja, mūzikas vēsturniece un JVLMA muzikoloģijas doktorante Kristiāna Vaickovska. Sarunu vada Jānis Daugavietis.

Kristiāna, kas notiek ar garīgajām dziesmām un garīgo dziesmu koncertu Dziesmu svētkos pēdējos gados? Tur kaut kas mainās? Arī šogad, protams, atkal Dziesmusvētki tiks ievadīti ar garīgās mūzikas koncertu (30. jūnijā Rīgas Domā). Šoreiz piedalīsies tikai profesionālie kori, bet citreiz ir bijis savādāk?

Kristiāna: Lai cik tas nebūtu pārsteidzoši, garīgās mūzikas koncerts neatgriezās uzreiz pēc neatkarības atgūšanas, bet tikai 2003. gadā. Pirms tam, es nevaru droši apgalvot, bet pieļauju, ka kaut kādi atsevišķi koncerti baznīcās, kā tas bieži vien Dziesmu svētku laikā ir, varbūt arī bija pa vidu. Šķiet, 2008. gadā bija vairāki garīgās mūzikas koncerti. Bija gan ansambļu garīgās mūzikas koncerts, gan tradicionālais, kurš patiesībā tika nosaukts par sakrālās mūzikas koncertu. Šķiet, organizators jeb mākslinieciskais vadītājs bija Rihards Dubra, ko mēs zinām arī kā diezgan ražīgu sakrālās mūzikas komponistu. Tas parāda to, ka Dziesmu svētkos par šīm lietām arī ir domāts un tās ir risinātas dažādi.

Atbildot uz jautājumu par konfesijām (kā to kori iesaistīti Dziesmu svētku koncertos) – līdz šim tās tika iesaistītas. Sigvards Kļava, kad veidoja programmu, tad iesaistīja visas Latvijas konfesijas, ieskaitot pat vecticībniekus. Pagājušajos svētkos arī, kad Guntars Prānis bija mākslinieciskais vadītājs, tur gāja cauri ar vēsturisku rakursu un senākajiem baznīcas dziedājumiem, turpat arī gregoriskajiem dziedājumiem.

Kā būs šogad, mēs varēsim spriest tikai tad, kad koncerts būs noticis, bet pēc tā, ko mēs redzam aprakstā, tad mākslinieciskā koncepcija paredz to, ka koncertā nepiedalās draudžu kori. Lasīju “Svētdienas Rītā” tādu kā sašutumu no draudžu koriem par to, ka tā ir pirmo reizi, ka viņu kori nepiedalās.


Nereti Dziesmu svētku koncepcijas paredz to, ka garīgums, teiksim tā, ir tāds izplūdis – ka visa mūzika ir garīga. Tāpēc šķiet, ka šī sakralitāte kaut kādā mērā vismaz šajā Dziesmu svētku kontekstā ir mazinājusies. Kā galvenais vadmotīvs šobrīd tiek izvirzīta tautas dziesma.


Rīgas Lutera draudzes mācītājs Rinalds Rozentāls (viņš esot arī labas tenora balss īpašnieks) pirms neilga laika par kordziedāšanu teicis: “Tā kā esmu dzīvē vadījis simtiem un pat tūkstošiem dievkalpojumu,  man ir nešaubīga pārliecība, ka arī tur – kordziedāšanā, ir kaut kas no dievkalpojuma.” Guntar, kādas bija dziedāšanas prakses brāļu draudzēs?

Gundars: Viņi nāk kopā un ļoti dažādi organizējās, proti kā

Dziesmu svētku nedēļa daudziem iekšēji rezonē ar maratoncienīgām sajūtām – jāapmeklē daudz pasākumu, dalībniekiem garas mēģinājumu stundas, apkārt dažādi amatnieku tirdziņi, noslēgumu koncerti arī nav tie īsākie. Izturība nepieciešama ikvienam svētku norisē iesaistītajam. Tajā pat laikā jau 17 gadus norisinās īstais Rīgas maratons, kam dalībnieki gatavojas tieši tāpat kā svētkiem, un kādai daļai latviešu maratonskriešana ir tikpat svēts notikums kā citai – Dziesmu un Deju svētki. Meklējot līdzības maratonā un Dziesmu svētkos, savās pārdomās un novērojumos kopā ar “Dziesmusvētku tīklos” raidījuma vadītāju Jāni Daugavieti dalās uzņēmējs, vīnu kultūras pazinējs un “Rimi Rīgas maratons” direktors Aigars Nords un Latvijas Universitātes folkloras deju kopas “Dandari” vadītāja, kā arī tautas mūzikas entuziaste Inga Holsta.

Inga, vai mandolīna ir Dziesmu svētku instruments?

Inga: Jā, noteikti. Folkloras dienā būs mandolīnas, ne tikai viena vien. Ir pat tādi mandolīnu orķestri. Agrāk Rīgā tika spēlētas ļoti daudz mandolīnas kopā, un šobrīd to dara arī folkloras kopa “Tarkšķi”, kur dalībnieki spēlē patsmit mandolīnas, man šķiet. Dandaros mēs spēlējam trīs līdz četras mandolīnas, tā kā mandolīna ir top instruments. 

Man kaut kā tā vairāk asociējas ar…

Inga: …ar Itāliju, Portugāli, ar dienvidiem?

…vairāk ar country, bet varbūt es jaucu mūzikas instrumentus.

Inga: Tā arī ir mandolīna, bet tā ir bluegrass mandolīna. Nedaudz atšķiras gan izskats, gan arī skanējums ir cits.

Aigar, vai savas dzīves laikā Tu esi ticis ierauts Dziesmu svētku tīklos? 

Aigars: Es domāju, ka gan jau ka mēs visi esam bijuši ierauti. Es pilnīgi noteikti jau no skolas laikiem. Ar orķestri [Aigars joprojām spēlē saksofonu] mēs spēlējam, ar zēnu kori mēs braucām – sākumā uz skolēnu svētkiem, tad arī “īstajiem” – lielajiem (Dziesmu svētkiem). Pēc tam arī kā līdzdziedātājs slavenajos dziedāšanas svētkos, kas notiek pēc noslēguma koncerta.

Tad arī pēdējos gados, pēdējās desmitgadēs Tu esi kaut kur Dziesmu svētkos?

Aigars: Jā. Neatceros, kuri tieši man izpalika kaut kādu iemeslu pēc, liekas, ka iepriekšējie, jo es biju ārpus Latvijas, bet vispār – jā. Tagad jaunā estrāde ir tā, kas vēl vairāk aicina uz Mežaparku aiziet.

Dandarus 80. gadā izveidoja horeogrāfs Ernests Spīčs ar mērķi saglabāt un popularizēt latviešu etnogrāfiskās un folkloras dejas. Bet es jau sākumā minēju jūsu spēlēto mandolīnu, cimboli un citus instrumentus. Tātad jūs jau neesat tikai deju grupa. Kā jūs darbojaties?

Inga: Jā, mēs neesam tikai deju grupa, kaut arī mēs sevi pozicionējam kā folkloras deju kopa “Dandari”. Tātad mēs gan dejojam, gan spēlējam visdažādākos mūzikas instrumentus, lai dejotājiem būtu dzīvā mūzika, kas, manuprāt, ir vissvarīgākais dejai, ka ir mijiedarbība starp muzikantiem un dejotājiem. Un mēs arī dziedam. Tā kā mēs cenšamies no visa pa nedaudz izdarīt.

Ir viegli dejot un dziedāt vienlaikus?

Inga: Nav! Daudzi domā: “O, rotaļas! Tās ir bērnu spēle.” Bet ja tā kārtīgi tiešām lēkā, piemēram, polku, un dziedi, pēc pieciem pantiņiem visi pūš un elš. Nu, mēs mazāk, bet citi vairāk.

Aigar, vai bieži gadās maratonskrējēji – dziedātāji? Es domāju, tādos tautas skrējienos.

Aigars: Vispār pie sevis Rīgā mēs esam ļoti centušies Dziesmu un Deju svētku motīvus iekļaut, jo man pašam vienmēr ir licies, ka tā ir viena no mūsu kultūras sastāvdaļām, ko ļoti vajadzētu parādīt, īpaši ārzemniekiem, kas šeit ierodas. Pirmo reizi 2014. gadā, kad Rīga bija Eiropas Kultūras galvaspilsēta, mēs veidojām kultūras goda sardzi pie Brīvības pieminekļa, kur vairāki simti dejotāju un dziedātāju apdziedāja garām skrienošos. Mēs esam to iz