Imants Lancmanis: Kari ir neizbēgami un ir ielikti cilvēces attīstības kodā

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar gleznotāju Imantu Lancmani par laikmetu un vēstures posmiem, un pēckara pasaules variantiem. "Priecājos par Latviju un nav lielāka laime manā mūžā, kā piedzīvot to, ko es gaidīju - Latvijas atbrīvošanos. Tomēr es gribētu teikt to briesmīgo frāzi - Latvija ir salāpīta. Viņa ir laba un viņā daudz joprojām ir laba, bet tā nekad nebūs tā Latvija, kurai bija lemts nomirt 17. jūnijā [1940.gadā]. Jo tomēr, iedomājieties, labākie jau tika izkauti, izkauti 41., izkauti 49. gadā. 150 tūkstoši devās emigrācijā, tie, kuri arī bija tie labākie," sarunā atzīst Imants Lancmanis. Karš Eiropā ilgst jau vairāk nekā 1000 dienas. Jaunievēlētais ASV prezidents Tramps aicina pārtraukt Krievijai un Ukrainai karot. Kara pārtraukšanas jautājums sasniedzis pasauli pēc Trampa tikšanās ar Zelenska dienā, kad Parīzē tika atklāta atjaunotā Dievmātes katedrāle. Taču jaunā ASV prezidenta retorika pagaidām ir tikai daļa no viņa izteikumu krājuma. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis pēc šīs tikšanās paziņoja, ka viss, ko Ukraina vēlas, ir taisnīga un stipra pasaule, kuru Krievijas iedzīvotāji neiznīcinās dažos gados tādā veidā, kādā viņi to darījuši līdz šim. Savukārt bijusī Vācijas kanclere Angela Merkele savu nule kā iznākušo memuāru kontekstā saka, ka Putinam nevar ticēt - pat ja viņš kaut kam piekristu, tas neko nenozīmē. Kas ir Eiropas spēks un iespējas kara apstākļos? Par to šoreiz mūsu saruna raidījumā ar gleznotāju Imantu Lancmani. Vācu laikraksts "Die Zeit" bija intervējis vēsturnieku Augustu Vinkleru, kurš citā kontekstā, bet līdzīgi kā jūs visu mūžu nodarbojas ar Eiropas vēstures jautājumiem. Vinklers saka, ka mēs atrodamies visaugstākā mērā bīstama pasaules vēstures posma pašā sākumā. Kādas ir jūsu sajūtas? Imants Lancmanis: Jā, tas ir tieši tā. Būtībā mēs jau kādu laiku esam iegājuši Trešajā pasaules karā. Un pie tam es uzskatu, ka ne tajā brīdī, kas ir pašlaik, bet jau līdz ar Covid iestāšanos. Vēsture mani tiešām ir interesējusi un ne tikai par glezniecības līniju, būtībā visa mana profesionālā darbība ir vēsture un viņas visdažādākās izpausmes. Un karš jo vairāk, jo galu galā es esmu kara laika bērns. Runājot par karu kā tādu, par karu ciklismu, jo pēckara laikā dzīvojot samērā mierīgu dzīvi, es vienmēr, zinot pasaules vēsturi, jautāju: bet kur tad ir Trešais pasaules karš? Kur ir šī cikliskā nelaimju nākšana? Kāpēc aizkavējies ir trešais? Jo vienmēr ir bijis tā, ka kari... Es nerunāju šeit par to, kāpēc viņi rodās, bet par to, kādu iespaidu viņi atstāj uz civilizācijas attīstību un uz cilvēku un tautu likteņiem. Diemžēl, lai cik tas nebūtu briesmīgi, no vienas puses, jā, pastāv šis bauslis, piektais bauslis - tev nebūs nokaut, un protams, ka tas ir bauslis, ko pārkāpj visvairāk un nemitīgi. Tātad viņa rezultātā ir kari, kari, kari, un katrs no viņiem ir nepieciešams, lai cik tas nebūtu briesmīgi, lai cik man neriebtos kari, lai cik dziļi es viņus neienīstu. Es esmu spiests saprast, viņi, pirmkārt, ir neizbēgami, viņi ir ielikti, tā varētu teikt, cilvēces attīstības kodā. Un katrs no viņiem nes līdzi ne tikai bezgalīgu postu, bet kaut kādu atjaunošanos. Tātad bija Pirmais pasaules karš, bija Otrais pasaules karš, ko mēs pieredzējām, un katrs nāca ar saviem pavērsieniem. Pēc Pirmā pasaules kara sagruva lielās impērijas, sagruva lielā mērā vēl feodāla sistēma un radās pamati jaunai demokrātijai. Bet Otrā pasaules kara vispār kapitālisms atdzima un lēnām sociālisma utopijas gāja pretī savam galam. Radās jau sociālizētie priekšstati par brīvā tirgus iespējām darboties citā, humānākā veidā, veidojas vidusšķira. Notika bezgala daudzi svarīgi pagriezieni. Un tajā pašā laikā bija jūtams arī, ka ir jau zināma stagnācija. Un es vienmēr sev jautāju: kas būs tālāk, kad nāks tas trešais? Un tajā pašā laikā, apzinoties, to visi apkārt teica: trešais nevar būt, jo tas tad ir atomkarš un tā ir iznīcība. Līdz ar to, ka kari ir izslēgti. Bet es domāju: nu, tas nevar būt, jo vienmēr ir bijis. Ciklisms ir neglābjams. Un tad, kad parādījās kovids, es domāju: ā, tas ir tāds, nu, ekvivalents līdzšinējai attīstībai. Mēs labi zinām, ka līdzšinējie kari nenāca vieni, viņa gāja kopā - karš un mēris jeb mēris un karš, bet parasti pa priekšu ir karš, un pēc tam mēris. Bet parasti ir arī nejaušība. Pats arī esat vairākkārtīgi teicis, ka bieži vien un lielākoties karus izraisa kaut kāda nejaušība. Imants Lancmanis: Nejaušība būtībā sagatavo 1000 lietas, kas uz to virza visu. Visi šie zobrati lēnām iet uz priekšu, un tikai tas, kas izskatās kā nejaušība, ir tikai viens zobrata uzrāviens, kas ir tās eksplozijas pamats. Bet es atgriežos ja pie tā cikliskuma un pie tā, ka parādījās kovids, es domāju - jā, tas ir ekvivalents, varbūt tas būs maigākā veidā. Tā kā karš atomkara variantā nevar būt, tātad varbūt šoreiz pietiks ar mēri. Un es ļoti priecājos, ka parādījās vakcīnas, ka izrādījās, ka pasaule var saliedēties, lai meklētu kaut kādas izejas, vienalga, vai tas ir izolācija un masku veidā, vai tas ir vakcīnas meklēšanas veidā. Neatkarīgi no tā, vai tā vakcīna bija īsti efektīga vai nebija, es priecājos un visu laiku domāju: nu, varbūt mēs iziesim cauri ar šo vienu stadiju, ar to mēri, un nebūs tā, kā pēc Pirmā pasaules kara, kad pēc kara nāca vēl spāņu gripa, kura aizrāva nāvē vairākus desmitus miljonu. Ka šoreiz varbūt būs otrādi - mēris, tāds maziņš, mērīts, un kara nebūs. Un tad nāca 24. februāris. Man bija skaidrs - nē, viss būs pa īsto, pa pilno. Šī aptvere darbojās tā, kā viņa darbojusies cilvēces garajā attīstības posmā.