Vai zini‪?‬ Latvijas Radio 3 - Klasika

Uz Jāņiem senāk bija jāpaspēj ne tikai vainagus sapīt, bet arī iztīrīt sētu, sakopt pakšus. Ja mēs nesatīrīsim savu sētu un paliks kas neizravēts, tad nonāksim ļaužu valodās. Kāpēc tās ļaužu valodas ir tādas, ka - sakopta sēta ir tikums, bet nekopta - netikums? Tā ir mūsu tikumiskā sistēma, kas savas apkārtnes uzkopšanu un dzīves telpas uzturēšanu kārtībā uzskata par tādu lietu, kurai normāli būtu jābūt. Tā ir tāda dziļāka dzīvošana.

Latviešu tautasdziesmu pūrā nozīmīga vieta ir apdziedāšanās tradīcijai. Tā notika, sastopoties ļaudīm no dažādām mājām, vidēm jeb vienkāršāk sakot - kad satikās savējie un svešie.  Šādas dziesmu kara liecības redzam dažādos godos, piemēram, gan kāzās, gan talkās, gan arī gadskārtu svētkos - piemēram, Jāņu svinēšanas norisēs.

Latvijas Nacionālas operas rekonstrukcija notika no 1990. gada līdz 1995. gadam. Skatītāju daļas interjeru atjaunošanas koncepcija paredzēja vēsturisko interjeru daļu papildināt ar ansamblim stilistiski pieskaņotiem ieejas vestibila, kuluāru, pagraba un 2. balkona kafejnīcas interjeriem. Īpaša uzmanība tika pievērsta detaļām – pētīti dažādi 19. gadsimta 2. puses paraugu albumi un līdzīgu operu ēku interjeri.

Daudzi ezotēriķi un tautas tradīciju kopēji apsi uzskata par negatīvu jeb sliktu koku: "Skauģim auga apses birze, / man bērie kumeliņi". Bet no apses izgatavo maizes abras, pirts lāvas, sērkociņus, skaidas māju jumtiem, cūku abras. Starp citu, vai zināt, kādēļ cūku siles izgatavo no apses? Tādēļ, ka apse ir rūgta un cūkām šī garša īsti nepatīk – tādēļ arī viņas savu rūgto sili negrauž... Vēl ir tautas ticējumi, kas skaidro, kādēļ apsei dreb lapas – iemesls esot tāds, ka apsē kādreiz kāds pakāries. Kristīgā baznīca saka, ka krusts, kurā tika piesists Jēzus, esot bijis no apses. Vienīgi lieta tāda, ka Palestīnā apses neaug... Tomēr šī baznīcas leģenda par krustu no apses koka acīmredzot ietekmējusi arī latviešu tautas attieksmi pret apsi kā negatīvu koku.

Basām kājām staigāt ir veselīgi, bet vai zini, kāpēc? Vispirms jau tāpēc, ka šādi iegūstam pēdu masāžu. Pēdās ir daudz smalko nervu galu, kas ar inervācijas procesu saistīti ar visu ķermeni. Austrumniekiem pat ir pēdu kartes, kā veikt pēdu masāžu. Staigāt plikām kājām - tas ir arī par norūdīšanos, ne tikai par masāžu. Vēl svarīgi, ka pēdām un kājām tiek klāt gaiss. Skābekļa piekļuve palīdz ādai reģenerēties un palīdz izvairīties no dažādiem ādas defektiem, kā arī ir laba profilakse pret sēnīšu slimībām. Vēl bez tam - staigāšana basām kājām veicina cilvēka taktīlo jeb pieskārienu pieredzi.

Espadriļas (l'espadrile) ir vieglas audekla kurpes, kuru zole tradicionāli darināta no esparto zāles sapītas virves, bet nostiprināšanai izmantotas ap potītēm sasaitējamas auklas. Nosaukums saistīts ar latīņu valodas vārdu spartum, kas atvasināts no grieķu valodas vārda sparton un nozīmē "virve". Espadriļu izcelsmi nav iespējams precīzi aprakstīt, jo to vēsture ir patiesi sena, bet materiāli, no kuriem tās tika izgatavotas – trausli un nav izturējuši laika pārbaudi. Pirmie šāda veidi apavi attiecināmi uz neolīta laikmetu. Espadriļām līdzīgu sandaļu valkāšanas liecības atrastas visā Vidusjūras baseinā, kur tās saistītas ar antīko grieķu-latīņu kultūru.