Dainis Turlais: Par Krievijas armiju šodien nav iespējams runāt no kara mākslas viedokļa

Es nekad nebiju tipisks krievu virsnieks, lai gan 90. gados šeit mani dēvēja par sarkano pulkvedi, atzīst atjaunotās Latvijas armijas pirmais komandieris Dainis Turlais. Kā karaskolā nolēma nekad nelamāties, kā astoņdesmitajos Afganistānā organizēja padomju spēku izvešanu, kā nokļuva politikā un par ko savulaik kritizēja Vairu Vīķi-Freibergu, atklāj Dainis Turlais Laikmeta krustpunktā. Ja nebūtu sabrukusi Padomju Savienība, šī raidījuma viesis, visticamāk, būtu ģenerālis. Bet savu militāro karjeru viņš beidza kā pulkvedis. Pulkvedis divās armijās – padomju un neatkarīgās Latvijas. PSRS armijā viņa pēdējais uzdevums bija izvest padomju karaspēku no Afganistānas kara, atjaunotajā neatkarīgajā Latvijā viņa pienākums bija likt pamatus mūsu bruņotajiem spēkiem. Kad 1992.gadā Dainis Turlais tika iecelts par pirmo Latvijas Aizsardzības spēku komandieri, Latvijā vēl bija arī cita armija – okupācijas armija. Dainis Turlais līdzdarbojās sarunās par Krievijas armijas izvešanu, un ir apritējuši 30 gadi, kopš krievu karavīru zābaki Latviju ir atstājuši. Dainis Turlais kopš 90. gadu sākuma ir piedalījies notikumos, kas veidojuši mūsu neseno vēsturi. Kā iekšlietu ministrs viņš bija viens no pirmajiem politiķiem, kurš uzņēmās atbildību un atkāpās no amata – tas notika pēc Talsu traģēdijas, kad dzīvību ugunsdzēsēju paviršības dēļ zaudēja bērni. Bet viņa politiskajā darbībā ir rīcība, kuru var vērtēt dažādi. Dainis Turlais, piemēram, ir iebildis pret rosinājumu publiski nēsāt padomju ordeņus, viņš ir iebildis arī pret Latvijas karavīru dalību NATO militārajās operācijās. Dainis Turlais ir bijis Rīgas mērs ar vēsturiski visīsāko termiņu Rīgas vadītājam, amatā esot vien nepilnu mēnesi. Un vēl viņa skolotāja Dzidra Eglīte no Trikātas astoņgadīgās skolas pirms 48 gadiem rajona avīzē teikusi šādus vārdus: “Dainis mācībās ir viens no labākajiem, sportā tāpat. Viņš jau no maziem gadiem bija mērķtiecīgs un neatlaidīgs. Vienmēr brīvajā laikā viņš mētāja paštaisītu šķēpu vai grūda lodi.” Kā šī lode ir lidojusi dzīves garumā, ko pieredzējusi, kādi lidojuma kāpumi un kritumi bijuši, par to saruna ar Daini Turlo. Karš Ukrainā. No garajiem dienesta gadiem padomju armijā - jums noteikti toreiz blakus vai paziņu lokā bija gan krievi, gan ukraiņi, ar dažiem varbūt jums ir kādi kontakti, vai viņi ir kaut kādā veidā jums vēl tādā labā atmiņā. Šodien šo cilvēku dēli, mazdēli, visticamāk, ir katrs savā ierakumu savā pusē. Kas jums emocionāli ir Putina karš Ukrainā? Dainis Turlais: Karš man kā cilvēkam, kas to ne tikai grāmatās lasījis, bet redzējis, pats viņā bijis, nu nav vienkārši teorētisks jautājums, uz kuru varētu ar smaidu atbildēt un teikt – jā, nu ir gan, tur šāva un tā tālāk. Tā ir traģēdija. Tā ir ļoti, ļoti smaga gan katra cilvēka individuāli traģēdija, kuru tā vai citādi skar karš. Tā ir ukraiņu tautas traģēdija, jo karā tauta cīnās par savu neatkarību, tauta cīnās faktiski par savu izdzīvošanu. Bojā iet jau viņas labākie dēli. Un tā ir vēl viena iezīme šai milzīgajai, neaprakstāmajai traģēdijai. Man tā ir arī traģēdija tāpēc, kad es labi pazīstu Ukrainu, it sevišķi Rietumukrainu. Mana sieviņa ir no Rietumukrainas, kā viņu sauktu agrāk – „banderovka” [banderoviete]. Radi līdz ar to ir Ukrainā, arī frontē cīnās par savu valsts neatkarību. Un tas viss, protams, atstāj savu gan psiholoģiski, gan morāli līdzjūtību, atbildību, līdzcietību. Nu to nav vienkārši pateikt vārdos. Tā ir milzīga, milzīga traģēdija, kurai diemžēl – jāsaka skaidri, šobrīd nav redzams iznākums, līdz ar to nav paredzams arī upuru skaits, cik tad vēl maksās šis karš. Jums ir Afganistānas pieredze, esat komandējis karavīrus kara apstākļo