Vai zini, ka Martuževa Aglonas baznīcas svētkus pirmo reizi apmeklēja tikai 1979. gadā?

Stāsta Broņislavas Martuževas piemiņas glabātāja un fonda "Rakstītāja" valdes priekšsēdētāja Anna Egliena Vai zini, ka Broņislava Martuževa tikai 1979. gadā pirmo reizi apmeklēja Aglonas baznīcas svētkus 15. augustā un pēc tam uzrakstīja arī kādu dzejoli? Ne tikai laiks ir veidojis Martuževu, bet arī viņa ir veicinājusi laikmeta gaitu, majestātiskā mierā uzņemot likteņa lēmumus un cildeni nesot nolemto sāpju krustu svētā apziņā ("cik cēli to, tas pacels tevi"), paļāvībā uz Dieva sargājošo roku un ticībā savas zemnieku tautas mūžīgajām tiesībām uz savu brīvgrāmatu. Dieva un Dievmātes klātbūtne mūža gaitā. Tā gaismas lāse dīvainā, Kas bargā mūža stundā nāk Caur gaisiem satumsušiem, Ir stars no citas brīvības, Kas notriektam tev ieplaiksnās Aiz tiltiem nogruvušiem. Tu tausties. Celies. Tālāk ej. Dievs pieskāries ir dvēselei. 1979. gada 15.augustā dzejniece pirmo reizi bija Aglonā. Seko ieraksts dienasgrāmatā: "Kur zeme un debesis kopā tādā pirmatnīgā tīrībā, tur nav iespējama bojāeja. Visur klāt ir debesīs aizejošās Dievmātes labvēlība. Kas tur ko nesaprast? (..) Vajadzēja vēlreiz paklanīties Aglonas Dievmātei, šai tumšajai sejai zeltā un purpurā, kuras vaibstus savā vājredzībā neizšķīru. Bet varbūt vienkārši aizkustinājuma asaru dēļ, jo tas tomēr bija noticis – es biju nodzīvojusi līdz šai dienai. Un Dievmāte pasmaidīja no altāra… (..) Kad izgājām uz augstajām kāpnēm, sāka dunēt gavilējoši zvani, no dārza augšup nāca svinīgā procesija un mēs izrādījāmies tieši tās ceļa malā pašā priekšā. (..) Ar patiesu baudījumu nometos ceļos arī es. Esi sveicināts, manas jaunības iepriecinātājs! Esi sumināts, dievišķīgās Monstrancijas zelts!" Un gandrīz pēc pusgada, 1980. gada 2. februārī, Broņislava pa aizsnigušiem ceļiem atkal aizstaigā pie Aiviekstes pietekas Liedes, kura ir aizsalusi, bet atsevišķos lāsmeņos ūdens dzidrs kā tikko nokristīta bērna asara. Dienasgrāmatā top jauns ieraksts: "Viss labākais iegūstams tikai ar galējo piepūli. Cik reizes man tās dzīvē pietrūcis, Tev vienam zināt, Dievs. Tu esi žēlsirdīgs, Tu esi atlaidis šodien mani mierā. Elpa dziļa un bez sāpēm, sirds gaita atguvusi mēru. Dievmātes ūbeles pārlidojušas pār manu galvu, gaisā mirdzums, un krūtīs ieplūst vīraks un mirres. Kā Aglonas svētkos. Elpo un priecājies, kā atpestīts. Kaut dziedi!" Un – tālāk seko dzejolis Lūgšana Aglonas Dievmātei – visi seši panti, ar dažiem labojumiem. Tā radās šis dzejolis. Kādā reizē, kad pie dzejnieces "Dārziņu" mājās ciemojās brālēns Pēteris Mārtužs ar sievu Evu (ar kuru jau bija sākusies sadarbība Martuževas dzejas publicēšanai ar Evas Mārtužas vārdu), Broņislava iedeva viņiem šo dzejoli savā rokrakstā ar lūgumu nolasīt Aglonā pie Dievmātes altāra un atstāt Dievmātei. Lūgums tika izpildīts. Priesteris Alberts Cimanovskis tajā laikā bija Garīgā semināra 3. kursa audzēknis, pa vasaru dzīvoja Aglonā un vadāju tūristus un svētceļniekus. Kāda ģimene palūdza, vai var uzkāpt pie Dievmātes augšā. Tad šī jaunā sieviete augšā pie Dievmātes nolasīja šo dzejoli. "Piedod, Vissvētākā, piedod…" Varat iedomāties, kā bija dzirdēt šos vārdus pirmo reizi un vēl tādā vietā – pie Aglonas Dievmātes kājām! Un nolika manuskriptu uz altāra. Cimanovskis palūdza atļauju pārrakstīt šo dzejoli. Tālākā vēsture bija tāda: vienu eksemplāru iedeva Aglonas dekānam Onckulim un vienu arī ērģelniekam Celminskim. Tajā gadā Aglonas baznīcai bija 200 gadu jubileja. Bīskaps Julians Vaivods teicis ērģelniekam Celminskim, ka vajadzētu kādu skaistu dziesmu uzrakstīt. Tagad šī Mamerta Celminska / Broņislavas Martuževas dziesma ar savu izcili vienkāršo un gudro vārdu skaidrību un himnisko melodiju ir iesakņojusies tautā, to mazi