10# NABAHRONIKA: NABA, kas vieno Nabahronika

Pēdējā Radio NABA vēstures un tapšanas izziņas raidījumu “NABAHRONIKA” noslēguma sērijā viesos Madars Štramdiers - radio vadītājs, instruktoru instruktors, cilvēks, bez kura nepastāvētu ne Radio NABA, ne Radio KNZ.


Pats radio sākums

Nora Rieksta: Reti ir brīži, kad Tu nāc uz intervijām?

Madars Štramdiers: Ēterā iziet tie, kas veido saturu, bet es pieskatu, varbūt iesaistos veidošanā. Katrs dara savu darbu!

Nora Rieksta: Vai Tev nekad nav bijusi vēlme būt par ētera personību?

Madars Štramdiers: Doma ir bijusi, bet prasības (pašam pret sevi) ir bijušas pārāk augstas, lai es to varētu darīt.

Nora Rieksta: Vai Tu atceries to brīdi, kad nonāci Radio KNZ? Pie pieteikuma izstrādāšanas frekvences iegūšanai Tu vēl nebiji?

Madars Štramdiers: Pie pieteikuma vēl nebiju, kad bija iegūta frekvence, mani pieaicināja. Frekvence bija iegūta, bet Studentu padomei nebija toreiz idejas ko ar to tālāk darīt. Tajā laikā darbojos studējošo pašpārvaldē, darbojos ar koncertiem un mūzikas ierakstiem un viņiem likās, ka es varētu vadīt programmu. Man pašam gan šķita, kāds man sakars ar radio un radio programmām, es no tā neko nesaprotu. Bet tas jau bija tas brīdis, kad radio frekvence bija iegūta un bija jāsāk darboties.

Nora Rieksta: Iepriekšējās šī raidījuma sērijās mēs esam izpētījuši Radio KNZ laika vēsturi, kā radio frekvence tiek pārdota komerciāla radio izveidei un visas tā laika aizdomīgās darbības. Bet cik daudz Tev bija iespējas tajā laikā kaut ko ietekmēt programmas veidošanā?

Madars Štramdiers: Nebija, ka man veidojot programmu kāds ļoti uzraudzīja vai ietekmēja. Es izstrādāju šo pamatprogrammu, tās apriešanā piedalījās arī radio īpašnieki un to piesaistītās personas, viņi vairāk koncentrējās uz ziņu sadaļu un es vairāk uz raidījumiem, tieši vairāk uz muzikālajiem raidījumiem. Tajā laikā primāri bija mūzikas raidījumi un ziņas.


Radio kolektīva izveide pēc kritērijiem slepenos pagrabos

Nora Rieksta: Tas bija arī laiks, kad tika veidots Radio NABA kolektīvs. Kādi bija kritēriji par to, kādiem cilvēkiem jānokļūst radio?

Madars Štramdiers: Kritēriji bija vairāki. Mēs aicinājām nākt ar idejām un vērtējām arī spēju runāt ēterā. Mēs gan publiski izsludinājām pieteikšanos, gan personīgi uzrunājām. Viss notika strauji un iespējams arī diezgan sasteigti. Pretendentiem bija jāiesniedz idejas pieteikums, aicinājām uz pārrunām, bija jāiesniedz arī demo ieraksti. Mēs tam piegājām diezgan brīvi. Bet komisija bija, varbūt pat septiņi astoņi cilvēki, kas vērtēja. Viss notika Jēkaba kazarmās, kādā kabinetā, kam tas bija, īsti nezinu, bet tā bija piemērota vieta, kur cilvēki pa vienam diviem ieradās.

Nora Rieksta: Kādas bija galvenās atziņas no Radio KNZ laika?

Madars Štramdiers: Beigās viss bija uz labu. Skaidrs ir viens, nevar jaukt komercideju un brīvprātības un neatkarības ideju, to visu saliekot vienā un domāt, ka tas būs kaut kas komerciāli veiksmīgs. Toreiz, kad izbeidzās Radio KNZ, bija svarīgi, ka kolektīvs neizira. Kolektīvs neizsējās un radio ideja tika paturēta dienas kārtībā. Būtībā ilgi nebija jāgaida un parādījās šī jaunā iespēja veidot radio. Tāpēc varēja viegli visus mobilizēt un visu veidot divreiz jaudīgāku un lielāku.

Nora Rieksta: Kādu Tu atceries desmit mēnešu laiku vadīšanas pozīcijā? Vai tas bija darbs?

Madars Štramdiers: Tas bija darbs, tas nekas, ka mēs par to nesaņēmām atalgojumu. Parasti radio ierados  agrā rītā, bija jāsagatavo dienas plejlistes, kādas ziņas uml. Biju studijā līdz rīta maiņas beigām, tad es devos uz “īsto darbu” un studijām un tad vakaros atgriezos. Tas deva rūdījumu un sapratu, ka man tas patīk.


Kompromisu māksla

Nora Rieksta: 2001. gada rudenī noslēdzās KNZ vēsture, bija diezgan liela klausītāju neapmierin