Šoreiz Radio NABA vēstures izziņas raidījumā “NABAHRONIKA” pievēršas radio personībām, kuru darbība radio pirmsākumos izgaismojas ar spilgtiem notikumiem. Raidījuma vadītāja un viena no pirmajām Radio NABA instruktorēm Nora Rieksta sarunājas ar Radio KNZ ziņu vadītāju, kura pirmos soļu žurnālistikā veica tieši šajā radio, žurnālisti un TV personību Kristīni Garklāvu un Radio NABA fankmūzikas raidījuma vadītāju “98% Funk” vadītāju, šobrīd mārketinga un reklāmas speciālistu Artūru Medni. Kastingu mēs neizturējām Nora Rieksta: 2000. gada agrs rudens, notiek sapulce, tur tiek spriests par radio, par programmu, par plāniem. Artūr, Tu biji tas, kurš tam visam piedeva profesionālo noti. Mēs visi bijām sapriecājušies, ka būs radio, bet ne tik daudz domājām, ka radio arī būs kāds klausītājs, varbūt kāds gribēs likt reklāmu, jo kā zināms Radio KNZ bija iecerēts kā komercradio. Kādas ir Tavas pirmās atmiņas par radio tapšanu? Artūrs Mednis: Radio KNZ laiks bija tāds mazliet miglaināks. Studija kojās. Mans raidījums. Cilvēki. Nosaukums dīvains – KNZ, citiem patīk, citiem nē. Bet par to varēja klausīties šīs raidījuma sērijas pirmajos raidījumos. Vēl viena lieta, ko es atceros, ir Radio KNZ slēgšanas posms. Uzņēmējs no Daugavpils, kurš mums teica, ka nekas nemainīsies, mēs visi paliksim, turpināsim taisīt savus raidījumus, tikai kļūsim nopietnāki, komercializētāki. Un tad notika kastings! Viņš aicināja visus vai arī varbūt ne visus radio ētera vadītājus uz sarunu, arī es tiku uzaicināts. Sarunas laikā viņš jautāja, kā es savu raidījumu varētu uztaisīt tādu, lai kā produktu to varētu pārdot ārzemēs – Ukrainā, Baltkrievijā un citur. Ar domu, ka taisām šādus nekomerciāla formāta radio raidījumus, bet tos mēģinām pārdot minētajās valstīs. Man, protams, bija ļoti viegli atbildēt, jo, kas tad man – man pārsvarā bija mūzika, neko daudz es tur nerunāju un principā to varētu ierunāt jebkurā valodā, es iedodu gatavu tekstu, mūzikas skaņu celiņu un gribiet ņemiet, negribiet neņemiet. Gala rezultātā, šķiet, neviens no bijušā Radio KNZ kolektīva šo kastingu neizturēja un netika uzaicināts pat uz tā otro kārtu. Tā saruna, protams, bija ļoti aizdomīga, viņš arī solīja algas, bet savādi tas bija. Radio, kas paplašina apvāršņus Nora Rieksta: Nozīmīga daļa Radio KNZ bija iecerēta žurnālistikai, t.sk. informatīvajai žurnālistikai, bet ne tikai. Kristīne, vai Tu atceries kā radio atrada Tevi vai Tu atradi radio? Kristīne Garklāva: Radio KNZ es nokļuvu pateicoties Jānim Romanovskim, bijām kopā darbojušies Cēsu radio un brīdī, kad Radio KNZ meklēja ziņu cilvēku, tiku ieteikta. Par šo laiku es atceros tikai dažas epizodes. Es ierados radio un tā arī es tur paliku, šajā kompānijā. Man ārkārtīgi skaista šķita tā atmosfēra, kas valdīja kopmītņu gaisotnē pirmajā stāvā, Pārdaugavā, Ķīpsalā. Kaut kā es tur attapos un kaut kā es tur biju ļoti laimīga starp visiem. Radio es biju no agriem rītiem līdz pat vēliem vakariem, līdz ar ko man bija tā iespēja satikt visus, kas nāca uz radio. Patiesībā dažkārt ziņas gatavot bija diezgan sarežģīti, jo man gribējās ar visiem sarunāties un klausīties, kas viņiem ir labs stāstāms. Gan toreiz Radio KNZ, gan tagad Radio NABA bija specifika, ka uz radio nākt tik daudz un dažādi cilvēki, katrs savas jomas profesionālis. Katram tas viņa mūzikas virziens ir tas pats svarīgākais. Man ļoti patika izzināt tos dažādos mūzikas virzienus, tāpēc tā bija lieliska absalūti unikāla un brīnišķīga pieredze. Nora Rieksta: Viens ir šī atmosfēra, kas valdīja radio pie ieslēgtiem un izslēgtiem mikrofoniem. Bet vai Tu esi piefiksējusi, ko Tev deva darbošanās radio? Kristīne Garklāva: Gatavojot ziņas, tu attīsties katru dienu. Studējot, meklējot ziņas, sazvanoties par dažādām aktualitātēm, tas viss noder un tas viss attīsta. Tas ir viens attīstības virziens un otrs, tas ir šis plašais redzesloks, ko jau tajā laikā gan Radio KNZ, gan vēlāk Radio NABA ir devusi un dod joprojām. Tas ir milzīgs cilvēka apvāršņus paplašinošs notikums. Nora Rieksta: Tev viens no pārbaudījumiem radio ēterā bija 11. septembra terora notikumi ASV, pēc Latvijas laika tā bija pēcpusdiena. Kādu Tu atceries šo dienu? Kristīne Garklāva: Patiesībā tā bija diena, kad es nebiju radio. Man zvanīja kolēģe Agnija, kura tobrīd bija ziņu studijā. Manuprāt, tā viņai bija pirmā reize, kad viņa bija ziņās, tas viņai bija milzīgs pārbaudījums. Viņa man zvana un saka, ka kaut kas jocīgs notiek Amerikā, kaut kāda lidmašīna ietriekusies, kas tas ir? Nebija tā kā tagad, kad ir tvitteris un tik daudz pieejamu, individuālu informācijas kanālu. Tajā laikā, tas bija krietni citādāk. Viņa man jautā, vai tas varētu būt patiesi? Es viņai ieteicu meklēt informāciju lielajās ziņu aģentūrās un, ja tajās informācija ir, tad tā ir patiesība. Agnijai vēl trīcēja balss, viņa arī pārjautāja vai šī ziņa jāliek kā pirmā. Jā, protams! Tā bija tā reize, kad mēs ar viņu visu to dienu bijām nepārtrauktā saziņā. Tas bija arī tāds dziļš pārdzīvojums. Slavenie neizslēgtie mikrofoni Nora Rieksta: Artūr, Tev raidījumos bija tendence neslēgt ārā mikrofonus. Kāpēc Tu tā darīji? Artūrs Mednis: Atzīšos, ka es to noskatījos kādā amerikāņu vai kanādiešu fank mūzikas raidījumā vai podkāstā. Nezinu vai viņi nejauši vai apzināti bija atstājuši mikrofonus ieslēgtus, bet man tā kņada, kas viņiem iet fonā studijā, likās ļoti stilīga. No tā man radās doma, ka es savā raidījumā varētu neslēgt ārā mikrofonus. Es savos raidījumos pārāk daudz arī nerunāju un tajos brīžos, kad kāds ienāca studijā, tad bija tāda forša dzīvīguma sajūta. Bet es mikrofonus neslēdzu ārā arī tad, kad man beidzās raidījums un pēc mana fank mūzikas raidījuma sekoja Ozola hip-hop mūzikas raidījums. Mainoties raidījumiem mēs, protams, arī mazliet aprunājāmies, līdz viņi saprata, ka mikrofoni ir ieslēgti. Bet nekas tāds jau tur netika runāts, nekas nepiedienīgs, vairāk tāda omulīga čalošana. Tomēr tas bija pirms divdesmit gadiem, radio bija kaut kas pavisam cits, kāds tas ir tagad. Tā vide un laiks. Mūziku, ko lielākoties mēs atskaņojām, mūziķi paši nesa tikko svaigi iespiestos kompaktdiskos. Tajos brīžos es pagriezu mikrofonus skaļāk un pašu kompaktdisku pieliku mikrofonam tuvāk, lai dzird kā tiek plēsta tā plēvīte, kā skan tas kompaktdiska vāciņš, kad to ver vaļā un liek diskmašīnā. Tas nebija gļuks, es to darīju diezgan speciāli un apzināti, jo man likās, ka tas ir tas dabīgums. Kādā intervijā atbildot uz jautājumu, kāpēc man patīk Radio NABA, es atbildēju, ka Radio NABA ir tāds ļoti dabīgs radio, viss notiek pa īstam, ļoti dabīgi, var dzirdēt kā atver diska vāciņus un var dzirdēt ārpus ētera čalas, tas šim radio toreiz ļoti piestāvēja, iespējams, arī tagad varētu piestāvēt. Bet toreiz tas radio bija tāds ļoti dzīvs. Kristīne Garklāva: šis nekad nav bijis parasts radio, tas vienmēr ir bijis kaut kas vairāk. Tāda kā komūna ar tādu būtisku atšķirību no citiem, ka tie cilvēki, kas šeit kaut ko dara - tas, ko viņi dara, tam patiešām pieder viņu sirds. Es redzēju to džeku acis, kas nāca pie Artūra un citiem un plēsa vaļā to jauno disku iepakojumus, es to redzēju. Ticiet, tas bija daudz spēcīgāk nekā pirmais randiņš. Septiņas radio balvas Nora Rieksta: Pēc pirmā Radio NABA skanēšanas gada Radio NABA saņem septiņas Radio un Televīzijas padomes (no 2010.gada tās tiesības pārņem Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome) gada balvas gan par radio mūzikas raidījumiem, izklaides raidījumiem, gan raidījumu vadītāji, gan vēl un vēl. Visas šīs balvas aizvien stāv Radio NABA studijā uz palodzes, ir arī vēl viena individuāla balva par oriģinālu un interesantu saturu. Arī Tu, Artūr, biji viens no šīs balvas saņēmējiem, kā Tu to atceries? Artūrs Mednis: Es ļoti labi atceros šo notikumu. Pāris nedēļas pirms apbalvošanas ceremonijas visi, kas bija nokļuvuši finālā, tika uzaicināti uz kinostudiju ierakstīt pieteikumus. Es biju iekļuvis finālā nominācijā “Labākais mūzikas raidījumu vadītājs”. Tur bija tāda fotobūdiņa, kurā tu iemet monētiņu un Tevi sabildē dažādās fotogrāfijās, tā toreiz tika veidoti šie nominantu pieteikumi. Bet tas, ko mēs nezinājām bija, ka tas tiek arī filmēts un tad apbalvošanas ceremonijas laikā rāda nevis tās bildes, bet kā tu tur iepozē. Uz pašu apbalvošanas ceremoniju es nebiju, jo tur, manuprāt, bija citu radio staciju pārstāvji, kas likās ir spēcīgāki par mani un es tāpat tur neko nedabūšu. Tajā brīdī, kad es saņēmu balvu, nebiju zālē un man zvanīja ar tekstu: “Steidzami skrien uz Operu, Tu dabūji balvu!”. Tas notika Operā un, lai gan uz pašu ceremoniju un balvas pasniegšanu es nepaspēju, uz noslēguma fotografēšanos es atskrēju, bet ceremonijas laikā uz lielā ekrāna tika rādīts kā es fotobūdiņā smēķēju cigareti. Man tas bija liels pārsteigums, jo patiesībā savā raidījumā es runāju ļoti maz. Kopumā tas bija Radio NABAi ļoti labs gads gan tāpēc, ka pirmais gads, gan tāpēc, ka uzreiz tik daudz balvas. No tādas publicitātes puses tas ir ļoti labi, ka Tu uzreiz saņem daudz balvas, nekā pa gadiem izkaisītas, bet visas uzreiz. Mēs, protams, bijām visi ļoti pacilāti, tas bija kaut kas tāds, kas mūs motivēja strādāt. Tu jau biji atzīts un Tev vajag tikai sevi attaisnot darbībā. Tu nevari pamest to lietu. Sajūtas bi
