Nabahronika Radio NABA

Pēdējā Radio NABA vēstures un tapšanas izziņas raidījumu “NABAHRONIKA” noslēguma sērijā viesos Madars Štramdiers - radio vadītājs, instruktoru instruktors, cilvēks, bez kura nepastāvētu ne Radio NABA, ne Radio KNZ.


Pats radio sākums

Nora Rieksta: Reti ir brīži, kad Tu nāc uz intervijām?

Madars Štramdiers: Ēterā iziet tie, kas veido saturu, bet es pieskatu, varbūt iesaistos veidošanā. Katrs dara savu darbu!

Nora Rieksta: Vai Tev nekad nav bijusi vēlme būt par ētera personību?

Madars Štramdiers: Doma ir bijusi, bet prasības (pašam pret sevi) ir bijušas pārāk augstas, lai es to varētu darīt.

Nora Rieksta: Vai Tu atceries to brīdi, kad nonāci Radio KNZ? Pie pieteikuma izstrādāšanas frekvences iegūšanai Tu vēl nebiji?

Madars Štramdiers: Pie pieteikuma vēl nebiju, kad bija iegūta frekvence, mani pieaicināja. Frekvence bija iegūta, bet Studentu padomei nebija toreiz idejas ko ar to tālāk darīt. Tajā laikā darbojos studējošo pašpārvaldē, darbojos ar koncertiem un mūzikas ierakstiem un viņiem likās, ka es varētu vadīt programmu. Man pašam gan šķita, kāds man sakars ar radio un radio programmām, es no tā neko nesaprotu. Bet tas jau bija tas brīdis, kad radio frekvence bija iegūta un bija jāsāk darboties.

Nora Rieksta: Iepriekšējās šī raidījuma sērijās mēs esam izpētījuši Radio KNZ laika vēsturi, kā radio frekvence tiek pārdota komerciāla radio izveidei un visas tā laika aizdomīgās darbības. Bet cik daudz Tev bija iespējas tajā laikā kaut ko ietekmēt programmas veidošanā?

Madars Štramdiers: Nebija, ka man veidojot programmu kāds ļoti uzraudzīja vai ietekmēja. Es izstrādāju šo pamatprogrammu, tās apriešanā piedalījās arī radio īpašnieki un to piesaistītās personas, viņi vairāk koncentrējās uz ziņu sadaļu un es vairāk uz raidījumiem, tieši vairāk uz muzikālajiem raidījumiem. Tajā laikā primāri bija mūzikas raidījumi un ziņas.


Radio kolektīva izveide pēc kritērijiem slepenos pagrabos

Nora Rieksta: Tas bija arī laiks, kad tika veidots Radio NABA kolektīvs. Kādi bija kritēriji par to, kādiem cilvēkiem jānokļūst radio?

Madars Štramdiers: Kritēriji bija vairāki. Mēs aicinājām nākt ar idejām un vērtējām arī spēju runāt ēterā. Mēs gan publiski izsludinājām pieteikšanos, gan personīgi uzrunājām. Viss notika strauji un iespējams arī diezgan sasteigti. Pretendentiem bija jāiesniedz idejas pieteikums, aicinājām uz pārrunām, bija jāiesniedz arī demo ieraksti. Mēs tam piegājām diezgan brīvi. Bet komisija bija, varbūt pat septiņi astoņi cilvēki, kas vērtēja. Viss notika Jēkaba kazarmās, kādā kabinetā, kam tas bija, īsti nezinu, bet tā bija piemērota vieta, kur cilvēki pa vienam diviem ieradās.

Nora Rieksta: Kādas bija galvenās atziņas no Radio KNZ laika?

Madars Štramdiers: Beigās viss bija uz labu. Skaidrs ir viens, nevar jaukt komercideju un brīvprātības un neatkarības ideju, to visu saliekot vienā un domāt, ka tas būs kaut kas komerciāli veiksmīgs. Toreiz, kad izbeidzās Radio KNZ, bija svarīgi, ka kolektīvs neizira. Kolektīvs neizsējās un radio ideja tika paturēta dienas kārtībā. Būtībā ilgi nebija jāgaida un parādījās šī jaunā iespēja veidot radio. Tāpēc varēja viegli visus mobilizēt un visu veidot divreiz jaudīgāku un lielāku.

Nora Rieksta: Kādu Tu atceries desmit mēnešu laiku vadīšanas pozīcijā? Vai tas bija darbs?

Madars Štramdiers: Tas bija darbs, tas nekas, ka mēs par to nesaņēmām atalgojumu. Parasti radio ierados  agrā rītā, bija jāsagatavo dienas plejlistes, kādas ziņas uml. Biju studijā līdz rīta maiņas beigām, tad es devos uz “īsto darbu” un studijām un tad vakaros atgriezos. Tas deva rūdījumu un sapratu, ka man tas patīk.


Kompromisu māksla

Nora Rieksta: 2001. gada rudenī noslēdzās KNZ vēsture, bija diezgan liela klausītāju neapmierin

Radio NABA jubilejas nedēļā raidījumā “Nabahronika” viesosies žurnāliste, kādreizējā raidījuma “Studentu pietura” vadītāja, Radio NABA ziņu balss Anna Platpīre un melomāns, indie mūzikas gardēdis Renārs Zīvers, kuram gan Radio KNZ, gan Radio NABA bija savs raidījums ar nosaukumu “Raidījums”.

Gan Radio KNZ, gan Radio NABA programmā vakari allaž ir piederējuši autorraidījumiem - īpaši veidotām mūzikas un sarunu programmām, kas veltītas vai nu kādam atsevišķam žanram, formātam vai vēl kādai citai specifiskai tēmai. Bija arī īpašas pārraides, kas skanēja tikai nedēļas nogalēs.

Divi no šo raidījumu vadītājiem būs “Nabahronikas” septītās sērijas viesi. Jānis Žilde (duetā ar Aleksi Hercbergu) Radio KNZ vadīja radījumu “Modernā popmūzika”, bet Radio NABA atgriezās jau solo – ar raidījumu “Gala”.

Otrs viesis – Uldis Zariņš bija viens no raidījuma “Dabaskats” vadītājiem, kurš katru otro ceturtdienu klausītājus dancināja pa ska mūzikas melni baltajām rūtiņām. Turklāt – abi septītās “Nabahronikas” viesi spēlējuši dažādās Latvijas mūzikas grupās, tāpēc saistība ar Radio Naba viņiem nebija tikai savu raidījumu vadīšana vien.

Sestajā Radio NABA vēstures izziņas raidījumā tā vadītāja Nora Rieksta sarunājas ar Radio NABA cilvēkiem par kopīgi pavadīto laiku pirms divdesmit gadiem. Šajā reizē uz sarunu Radio NABA studijā bija ieradušies Kaspars Ozols un Mārtiņš Šmits. Kā klausītāji un studijas viesi abi jau bija pabijuši Radio KNZ, tomēr radio komandai viņi pievienojās līdz ar NABAs veidošanu.

Kaspars jau bija pieredzējis dīdžejs un koncertu rīkotājs, tāpēc viņa zināšanas bija noderīgas gan radio dīdžeju un raidījumu vadītāju prasmju uzlabošanā, gan programmas sakārtošanā. Savukārt Mārtiņš tobrīd bija pāris gadus kā pārcēlies no Kanādas uz Latviju un iesaistījās ne tika pasākumu producēšanā, bet arī jaunā radio tapšanā.
 

Uz entuziasma viļņa ar pasaules mēroga idejām

Nora Rieksta: Kaspar, Tu jau biji ļoti pieredzējis DJ, klubu DJ, producents, Tu pirmo reizi atvadi uz Latviju grupu Placebo. Bet kāpēc NABA, kāpēc Tu iesaistījies radio NABA?

Kaspars Ozols: Laikam tāpēc, ka es biju tik daudz nostrādājis komercradio un biju nedaudz nokaitināts par to situāciju, kas tajos valdīja. Kaut ko paši arī bijām mēģinājuši darīt ar alternatīvo mūziku Radio Rīgai FM 106,2, kādus divus gadus. Tas viss gan beidzās skumji, jo nebija skaidru kopsaucēju – kad un cik, un ko tur labāk spēlēt un ko labāk nedarīt un kā labāk darīt. Tad pievērsos mūzikas festivālu rīkošanai, es to sāku darīt 1999. gadā, Mārtiņš pieslēdzās gadu vēlāk – 2000. Kad festivāls “Forte Riga” izbeidzās, bija brīdis, kad varēja padomāt, ko gribētos darīt tālāk. “Forte Riga” norisinājās trīs gadus no 1999. līdz 2001.gadam un tas pat vairāk bija tāds mūzikas industrijas profesionāļu forums, trīs gadus mēs to godam darījām un šo to foršu arī atvedām uz Latviju.

Mārtiņš Šmits: Tas tiešām bija “kruts” pasākums.

Nora Rieksta: Tas vēl vairāk pasvītro, kādi bija spēles noteikumi Radio NABA. Kaspar, Tu taču no sākuma jau apzinājies, ka šis būs nekomerciāls radio, kas nevarēs pārdot reklāmas un mēs kā ētera cilvēki nevarēsim saņemt nekādu vērā ņemamu atalgojumu.

Kaspars Ozols: Tajā brīdī tas nepavisam nebija svarīgi. Bija tāds baigais entuziasma vilnis. Es neatceros, ka kāds no visiem tiem neskaitāmajiem cilvēkiem, kas nāca uz radio dibināšanas sapulcēm tepat Ekonomikas un vadības fakultātes auditorijās un spriedām kādu veidot radio, man prasītu, cik man par to maksās.


Tad, kad radio sāka darboties, tad lielākā daļa strādāja uz entuziasma pamata. 


Mārtiņš Šmits: Nevienā brīdī tas nepacēlās tāds jautājums. 

Kaspars Ozols:


Bija pilnīgi skaidrs, ka mēs taisām alternatīvu, nekomerciālu radio staciju un tai ir savi spēles noteikumi. Mēs darām to, kas mums ļoti patīk.


Nora Rieksta: Mārtiņ, 2002. gadā ir pagājuši trīs gadi, kopš Tu esi pārcēlies uz Latviju no Kanādas, uz savu senču senču dzimteni. Kāds bija Tavs sākums? Tas laikam ir meklējams kaut kur Kanādā vai arī NABA bija Tavs sākums radio?

Mārtiņš Šmits: Īsti nē, es Kanādā nedarbojos nevienā radio. Pāris mēnešus, starpposmā starp Radio KNZ un Radio NABA, es padarbojos Radio SWH Rock. Dace Volfa bija tā, kura mani ievilka radio un tas bija raidījums “Psihodēliskās svētdienas”, es šī raidījuma ideju aizņēmos no viena Kanādas radio, kas svētdienās pa dienu spēlēja tikai 60. gadu rokenrolu – psihedēliskās ēras rokenrolu. Bet tiklīdz sāka veidoties Radio NABA un Kaspars man ieminējās, ka ir tāda iespēja, es izdomāju, ka drīzāk es esmu šeit nekā tur. SWH Rock man arī neko nemaksāja. Bet interesanti, ka pēc manas aiziešanas manu raidījumu kaut kādā veidā pārņēma Ivars Godmanis. 
 

No haosa uz sistēmu

Nora Rieksta: Kaspar, Tu esi ļoti palīdzējis ar Radio NABA programmas sakārtošanu, kad un  kam kurā brīdī ir jāskan. Ko

Radio NABA Jāņi ir bijuši vismaz pieci un nu jau piektajā Radio NABA vēstures izziņas raidījumā NABAHRONIKA viesos divi Jāņi – Jānis Heinsbergs, ētera instruktors, topu vadītājs un Jānis Kazulis, kurš devis lielu ieguldījumu gan pie mikrofona, gan ārpus tā – tehnisko jautājumu risināšanā. Kopā ar raidījuma vadītāju un arī bijušo Radio NABA instruktori Noru Riekstu atgriežas divdesmit gadu senā pagātnē.


Demo ieraksts skapī un darba intervijas tumšos kabinetos

Nora Rieksta: Kādi ir jūsu radio stāsti?

J.Heinsbergs: Radio manā dzīvē ienāca jau vidusskolā, intereses vadīts aizgāju uz Kurzemes vietējo radio – Radio “Skala”. Atnākot uz Rīgu studēt, es skatījos pēc iespējām. Mēs visi zinām, ka ar radio var saslimt. Radio iekrīt sirsniņā. Biju dzirdējis par studentu radio, apjautājos par to pašpārvaldē un tā mans ceļš aizveda uz Kultūras ministrijas tumšāko kabinetu, kur mijkrēslī pats ar sevi, pats ar savām domām sēdēja Madars (kurš toreiz strādāja Kultūras ministrijā). Es bikli pieklauvēju, teicu “Sveiks, es esmu strādājis radio un vēlētos to turpināt darīt Rīgā…”. Man šķiet, ka man pat nebija jāiztur konkurss. 

J. Kazulis: Man gan bija jāieraksta demo, lai tiktu uz pārrunām. [..] Es atceros kā es to Iļģuciema dzīvoklī skapī rakstīju. Nez no kurienes man bija jēdzīgs mikrofons. Man toreiz likās, ka nevar tā pa vienkāršo un liku balsij virsū kaut kādu modulāciju, kas 90.gadu beigās bija pilnīgs vājprāts. Madars arī teica, “Mmm, Tev tur tā interesanti skan balss, vai Tu gribi skanēt arī šādi ēterā”. Un tad bija Radio KNZ – no paša starta.

Nora: Kādas ir jūsu spilgtākās atmiņas no Radio KNZ perioda?

Kazulis: Klubā “Metro” Radio KNZ pusgada svinībās neviens negribēja teikt runu, un mani izgrūda uz skatuves un tad es teicu runu.

Heinsbergs:


man laikam spilgtākie ir  2001. gada 11. septembra notikumi. Tajā dienā biju ēterā. Man bija 22 gadi un es nebija tam gatavs, neviens no mums tam nebija gatavs. Un bija brīži, kad labāk bija, ka skan mūzika, nekā mēs cenšamies skaidrot notiekošo.


Kazulis: man liekas KNZ ēters bija šausmīgi intensīvs, varbūt tāpēc, ka mēs spēlējām no diskiem, bija jāatlasa diski, jārunā, tad ziņu redaktors mums ienesa ziņas…
 

Piesien drāti pie antenas un klausies

Nora: Klausītāji iespējams bija tie, kuru dēļ varēja rasties Radio NABA. Vai jūs atcerieties kādu interakciju ar klausītajiem?

Kazulis:


ilgi pēc tam, kad vairs nepastāvēja Radio KNZ, es satiktu cilvēkus, kas savulaik bija Radio KNZ klausītāji, kuri reāli izmantoja mūsu doto padomu, ka vajag no radio antenas novilkt drāti līdz aizkara stangai un tad radio būs dzirdams kaut kur pie Tukuma vai Bauskas. Raidījumos “Procedūru kabinets” mēs pat izvērtām veselas stāstu sērijas kā uzlabot radio dzirdamību.
 


Aizraušanās ar mūzikas dažādību

Nora: Kāda bija jūsu motivācija darbībai Radio?

Heinsbergs: Es nebiju no rītiem, un arī vēlos vakaros nebiju. Tas bija salāgots ar manu studiju grafiku. Kāpēc? Man tas vienmēr ir paticis. Esmu bijis gan ballīšu DJ, spēlējis ballīšu grupā, un improvizācijas teātri spēlējis. Pateicoties radio, esmu uz trim gadiem nokļuvis arī televīzijā. Tas mans radio stāsts ir vedis mani lielākos plašumos. Atgriezties radio vienmēr ir patīkami. Kaut kādā ziņa arī jaunā mūzika. Kamēr es redzēju sevi kā radio cilvēku, man bija svarīgi zināt, ko es spēlēju un kāpēc. Tā bija iespēja Nabā savu muzikālo gaumi viennozīmīgi paplašināt, jo mani vienaudži un līdzcilvēki neklausījās to mūziku, kādu klausījos es. To var saukt arī par aizraušanos ar mūzikas dažādību, kuru es meklēju un kuru es atradu Nabā.

Kazulis: Tev neliekas, ka tā stunda vai divas deva baigo enerģiju? Man ir bijis tā, ka ievelcies studijā kā tāda veca lupata, t

Šoreiz Radio NABA vēstures izziņas raidījumā “NABAHRONIKA” pievēršas radio personībām, kuru darbība radio pirmsākumos izgaismojas ar spilgtiem notikumiem. Raidījuma vadītāja un viena no pirmajām Radio NABA instruktorēm Nora Rieksta sarunājas ar Radio KNZ ziņu vadītāju, kura pirmos soļu žurnālistikā veica tieši šajā radio, žurnālisti un TV personību Kristīni Garklāvu un Radio NABA fankmūzikas raidījuma vadītāju “98% Funk” vadītāju, šobrīd mārketinga un reklāmas speciālistu Artūru Medni.


Kastingu mēs neizturējām

Nora Rieksta: 2000. gada agrs rudens, notiek sapulce, tur tiek spriests par radio, par programmu, par plāniem. Artūr, Tu biji tas, kurš tam visam piedeva profesionālo noti. Mēs visi bijām sapriecājušies, ka būs radio, bet ne tik daudz domājām, ka radio arī būs kāds klausītājs, varbūt kāds gribēs likt reklāmu, jo kā zināms Radio KNZ bija iecerēts kā komercradio. Kādas ir Tavas pirmās atmiņas par radio tapšanu?

Artūrs Mednis: Radio KNZ laiks bija tāds mazliet miglaināks. Studija kojās. Mans raidījums. Cilvēki. Nosaukums dīvains – KNZ, citiem patīk, citiem nē. Bet par to varēja klausīties šīs raidījuma sērijas pirmajos raidījumos. Vēl viena lieta, ko es atceros, ir Radio KNZ slēgšanas posms. Uzņēmējs no Daugavpils, kurš mums teica, ka nekas nemainīsies, mēs visi paliksim, turpināsim taisīt savus raidījumus, tikai kļūsim nopietnāki, komercializētāki. Un tad notika kastings! Viņš aicināja visus vai arī varbūt ne visus radio ētera vadītājus uz sarunu, arī es tiku uzaicināts. Sarunas laikā viņš jautāja, kā es savu raidījumu varētu uztaisīt tādu, lai kā produktu to varētu pārdot ārzemēs – Ukrainā, Baltkrievijā un citur. Ar domu, ka taisām šādus nekomerciāla formāta radio raidījumus, bet tos mēģinām pārdot minētajās valstīs. Man, protams, bija ļoti viegli atbildēt, jo, kas tad man – man pārsvarā bija mūzika, neko daudz es tur nerunāju un principā to varētu ierunāt jebkurā valodā, es iedodu gatavu tekstu, mūzikas skaņu celiņu un gribiet ņemiet, negribiet neņemiet. Gala rezultātā, šķiet, neviens no bijušā Radio KNZ kolektīva šo kastingu neizturēja un netika uzaicināts pat uz tā otro kārtu. Tā saruna, protams, bija ļoti aizdomīga, viņš arī solīja algas, bet savādi tas bija.


Radio, kas paplašina apvāršņus

Nora Rieksta: Nozīmīga daļa Radio KNZ bija iecerēta žurnālistikai, t.sk. informatīvajai žurnālistikai, bet ne tikai. Kristīne, vai Tu atceries kā radio atrada Tevi vai Tu atradi radio?

Kristīne Garklāva: Radio KNZ es nokļuvu pateicoties Jānim Romanovskim, bijām kopā darbojušies Cēsu radio un brīdī, kad Radio KNZ meklēja ziņu cilvēku, tiku ieteikta. Par šo laiku es atceros tikai dažas epizodes. Es ierados radio un tā arī es tur paliku, šajā kompānijā. Man ārkārtīgi skaista šķita tā atmosfēra, kas valdīja kopmītņu gaisotnē pirmajā stāvā, Pārdaugavā, Ķīpsalā. Kaut kā es tur attapos un kaut kā es tur biju ļoti laimīga starp visiem. 

Radio es biju no agriem rītiem līdz pat vēliem vakariem, līdz ar ko man bija tā iespēja satikt visus, kas nāca uz radio. Patiesībā dažkārt ziņas gatavot bija diezgan sarežģīti, jo man gribējās ar visiem sarunāties un klausīties, kas viņiem ir labs stāstāms. Gan toreiz Radio KNZ, gan tagad Radio NABA bija specifika, ka uz radio nākt tik daudz un dažādi cilvēki, katrs savas jomas profesionālis. Katram tas viņa mūzikas virziens ir tas pats svarīgākais. Man ļoti patika izzināt tos dažādos mūzikas virzienus, tāpēc tā bija lieliska absalūti unikāla un brīnišķīga pieredze.

Nora Rieksta: Viens ir šī atmosfēra, kas valdīja radio pie ieslēgtiem un izslēgtiem mikrofoniem. Bet vai Tu esi piefiksējusi, ko Tev deva darbošanās radio?

Kristīne Garklāva: Gatavojot ziņas, tu attīsties katru dienu.


Stu