Laikmeta krustpunktā

Latvijas Radio 1

Raidījums "Krustpunktā" Latvijas Radio ēterā skan jau vairākus gadu desmitus, tas ir viens no galvenajiem sabiedriskā radio informatīvajiem vēstnešiem. "Krustpunktā" ierasti runā par aktuālajiem notikumiem un šeit satiekas dažādi viedokļi un vērtējumi par konkrētā brīža svarīgākajām norisēm. Sestdienās turpmāk "Krustpunktā" stunda būs veltīta tam, lai uz šodienas notikumiem paraudzītos ar krietnas pieredzes skatu. Un ne tikai uz šodien aktuālo, bet atgādinot arī par Latvijas liktenim un cilvēkiem svarīgiem notikumiem pirms 20 - 30 gadiem un vēl krietni senāk. Raidījums "Laikmeta krustpunktā" balstīsies uz vienu no lielākajām Latvijas Radio bagātībām – fonotēku. Esam pārliecināti, ka tas ir Latvijas zelta fonds, jo Latvijas Radio audio arhīvs ir dokumentējis mūsu valsts vēsturi, cilvēkus, kultūru, politiskos un sabiedriskos notikumus. "Laikmeta krustpunktā"  sarunāsimies ar cilvēkiem, kuru balss ierakstus glabā Latvijas radio fonotēka, bet viņus pašus kādu laiku, iespējams, neesam tik plaši dzirdējuši.

  1. 6 DAYS AGO

    Alternatīvās modes mākslinieks Bruno Birmanis: Mode ir baumas, ko mēs velkam mugurā

    Cik dažādi varam paplašināt izpratni par pasauli un cik gatavi esam ieklausīties, ko par to domā modes mākslinieki? Kā brīvības sajūta tika ietērpta nepieradinātās modes asamblejā, kad par to rakstīja vairāki pasaules vadošie mediji pirms vairāk nekā 30 gadiem, un tagad, kad top mūsu paviljons šā gada Venēcijas biennālei? Par tērpu asajām formām tiešā un pārnestā nozīmē, par tērpiem mūsu olimpiešiem un formām policistiem, un par kādu modi domā pasaules tērpu dizaineri un mākslinieki? Laikmeta krustpunktā saruna ar alternatīvās modes mākslinieku Bruno Birmani. Visklasiskāk modes māksliniekam droši vien būtu pajautāt, kas tagad ir modē. Un arī šodien, nākot uz sarunu, es domāju - interesanti, kā man vajadzētu apģērbties, jo nāks taču modes mākslinieks. Kaut kādā veidā cilvēkus tas ļoti sasaista. Bet par to, kas ir modē, es uzreiz lūgtu iezīmēt tevi šīs varbūt robežas – ko vispār ar vārdu mode saproti, jo tas noteikti nav tas, kā mēs domājam, kādas krāsas žaketi vai kreklu es šodien esmu uzvilkusi. Bruno Birmanis: Man ir definīcija, kuru es lietoju, izmantoju vairākus gadu desmitus un patiesībā sakot, tā arī nemainās – mode ir baumas, ko mēs velkam mugurā. Kāds to pateicis? Bruno Birmanis: Baumas ir izlasītas, pateiktas, redzētas, jebkas sajusts, dažādas baumas, ko mēs velkam mugurā. Tā ir mana atbilde uz jautājumu, kas ir mode priekš manis, kā es to redzu? Un, ja es esmu brīva no baumām, tad varu ģērbt mugurā jebko. Bruno Birmanis: Tas ir, manuprāt, visideālākais stāvoklis. Līdz Venēcijas biennāles atklāšanai ir vien dažas nedēļas. Maija sākumā Venēcijas biennāles 61. starptautiskajā mākslas izstādē atklās arī Latvijas paviljonu "Nepieradinātā asambleja. Utopijas aizkulises". Tā ir tava un arī starpdisciplinārā mākslinieku dueta MareunRol's jaundarbs par Nepieradinātās modes asambleju, kas Rīgā notika deviņdesmitajos gados. Ļoti ierasts ir, ka publiski mēs uzzinām par idejas apjomu, kas tas varētu būt, kas ir idejas autori, bet vizuāli mēs nekad līdz atklāšanai to neredzam. Tik tālu, cik tu vari pateikt, kas būs Latvijas paviljonā? Bruno Birmanis: To, kas būs Latvijas paviljonā, var apskatīties mājaslapā Latvijas paviljons. Tas tomēr ir slēpti. Tas tomēr nav tā, kā visticamāk, būs. Bruno Birmanis: Tur ir gana daudz, ir koncepcija uzrakstīta un, patiesību sakot, uzrakstīta gana labi. Es mazliet precizēšu. Jaundarbs ir MareunRol's darbs, tas ir viņu skatījums uz šo fenomenu, laikam tā būtu pareizi teikt, ko es ar savu komandu izveidoju deviņdesmitajos. Šis paviljons faktiski ir viņu jaundarbs. Es negribu teikt atbilde, bet mēs to saucam par dialogu. Tur būs daudz. Es sociālajos medijos arī vēroju video, kur redzams darba process, ir apmēram nojaušams, kas varētu būt. Bet labi, protams, gaidīsim līdz brīdim... Bruno Birmanis: Manuprāt, tas ir ļoti godīgi, un šajā ziņā bija absolūti 1000% skaidrība par to, ka mēs negribam, lai fuss par to, kāds tas paviljons ir, pirms tas vispār tiek atklāts. Tas tiks pabeigts burtiski 10 minūtes pirms tiks pārgriezta lentīte un varbūt arī tad vēl nē. Bet tur ir tik daudz tie komponenti, ka tas viss jāredz konkrētā telpā, jau ar konkrētu noskaņu. Katrā ziņā tas, ko es varu pateikt, tas nav par modi. Tas nav par modi viennozīmīgi. Un te vārdiņš "backstage" jeb aizkulises, faktiski, manuprāt, tā ir lieliska ideja, kas ļoti labi var raksturot visu to, kas notika aiz tās redzamās skatuves daļas. Turklāt aizskatuve vienmēr tā lieta, ko cilvēku lielākā daļa neredz un ko vienmēr grib redzēt, kas tad tur īstenībā ir? Tur ir ļoti daudz par to, kā tapa, kas tapa. Un tomēr šim paviljonam ir piešķirts arī tāds sociāli politisks, pat vairāk politisks pieskāriens. Un tas tiek definēts vārdos – "kā mēs šodien iztēlojamies brīvību, risku, nākotnes iespējas". Arī publiski zināms ir tas, ka biennāles Ukrainas paviljona centrālais objekts būs origami briedis, kas simbolizēs tukšas drošības garantijas, ko Ukraina saņēma apmaiņā pret atteikšanos no atomieročiem. Savukārt milzīgu viļņošanos Eiropā ir izraisījusi Krievijas atgriešanās biennālē, un tiek runāts, protams, par to, ka Eiropa ļauj Krievijai atgriezties uz šīs starptautiskās skatuves. Cik mums ir zināms līdz brīdim, kad šī saruna notiek, Krievijai būs atļauts piedalīties tikai paviljona atklāšanā. Tomēr pēc tam kaut kādā veidā šī instalācija vai ko viņi būs izveidojuši, būs arī redzama no paviljona ārpuses. Un mākslinieks Rolands Pēterkops saka, ka šis sava veida ir kara lauks, tikai kulturālais, kurā mēs arī esam šajā ar šo darbu. Vai tu tajā arī saskati šo politisko motīvu un cik tas ir svarīgi, ka tavai nepieradinātajai idejai, nepieradinātajam garam tas ir pielikts šajā brīdī klāt? Bruno Birmanis: Varētu diskutēt par nosaukumu "Kara lauks". Man ir nācies nedaudz pieredzēt šīs lietas. Bet noteikti jā, jo mums deviņdesmitajos nelikās, ka tas ir politiski. Jo mēs bijām izkāpuši no vienas sistēmas. Izkāpuši ne vienkārši tā, ka esam izgājuši pat mājas durvīm laukā – gana sāpīgi, bet priecīgi – un vēl nebijām iekšā otrā sistēmā. Tāpēc mēs varējām izbaudīt šo brīvību un izbaudīt to visos iespējamos veidos. Mūsu gadījumā – radošo brīvību. Tas tagad ir labi redzams no šo 30 gadu distances. Un tas, patiesību sakot, ir kā tāda izsaukuma zīme teikumam, kurš nemaz nav uzrakstīts šodien. Un, manuprāt, biennāles uzdevums, un tas nav tikai Latvijas paviljona mākslinieku, bet ir visas biennāles brīvību cienošo un saprotošo mākslinieka uzdevums ir šo teikumu uzrakstīt. Un šis teikums nav par toleranci attiecībā uz agresorvalsti, kas piekto gadu jau galina cilvēkus. Katrā ziņā noteikti nav. Mani vienkārši šokē, ka 30 gadus pēc tā, kad mēs visi izgājām, tai skaitā arī Krievija izgāja ārā no šīs padomju sistēmas, ka tagad mums atkal par to ir jārunā. Kāpēc jārunā par pagātni? Kāpēc nevar skatīties nākotnē uz priekšu? Šajā gadījumā nezinot, ka Krievija atgriezīsies, mēs laikam kaut kā ... Atkal kārtējo reizi Asambleja vienmēr ir pareizā laikā un pareizā vietā.

    1hr 20min
  2. 11 APR

    Pēteris Vasks: Es nepiederu pie tās daļas, kas saka, cik viss ir slikti

    Mēs par daudz dzīvojam materiālajā pasaulē, bet mūzikas uzdevums ir atgādināt, ka ir arī kaut kas pāri tam visam – saka komponists Pēteris Vasks. Par bērnībā dzirdēto Vāgnera "Tanheizeru" un tēva mācītāja svētrunām, kāpēc viņu neuzņēma konservatorijā un cik ilgi jāraksta simfonija, arī par spītīgo raksturu un Latvijas mīlestību – saruna ar Pēteri Vasku Laikmeta krustpunktā. "Klusuma auglis" ar mātes Terēzes lūgšanas vārdiem, "Sibīrijas bērni" un mēmas izsūtījuma sāpes, kantāte sievietēm, mīlestība – tas pārvērsts mūzikā. Tomēr tas nav tikai par sāpēs pārdzīvoto. Tā ir arī cerība un prieks par pasauli. Komponists Pēteris Vasks saka: „Prieks par Dieva radītu pasauli.” Vai caur viņa mūziku pasaule un mēs paši esam ieraudzījuši Latvijas tautas dvēseli?  Par jums ir publicētas daudz dažādas pārdomas, ir bijušas sarunas ar jums, ir muzikologu apskati, esat saņēmis daudzas starptautiskas un Latvijas augstākās atzinības. Jūsu mēroga devumam mūzikā šoreiz pat negribētos piemērot skaņdarbu uzskaitījumu, tāpēc šī ir saruna par jau kādreiz notikušo, piedzīvoto un iespēju uz to paskatīties šodien. Jūs bieži esat klāt, kad atskaņo jūsu mūziku. Ir ļoti aizkustinoši un saviļņojoši redzēt, kā jūs izjūtat savas mūzikas skanējumu. Kādas domas tajā mirklī ir jūsos? Pēteris Vasks: Es savas kompozīcijas… tie arī visi mani bērni ir un man ir rūpe, dzīva interese, kā viņiem sokas, kā viņi dzīvo un kā viņiem klājas, un kā viņus mūziķi interpretē.  Es vispār esmu aktīvs koncertu apmeklētājs, ne tikai egoistiski sava mūzika. Mani vispār interesē. Kā var neinteresēt mūzika? Tas ir mans dzīves pamats. Un tas, cik bagāta patreiz ir mūsu mūzikas dzīve, cik daudz mums ir izcilu komponistu visu paaudžu, gribas tajā visā būt klāt un to dzirdēt. Joprojām, protams, ir nesalīdzināmi ir dzīvā koncertā būt. Tas ir ideālākais veids vai nu koncertzālē, vai arī baznīcā, kur sevišķi bieži mēdz būt izcila akustika un aura. Man bija emocionāli diezgan sarežģīti gatavoties sarunai, jo garīgums manā sajūtā ir ļoti personiska sajūta un personisku domu kopums, un tam nepieciešamie vārdi, kādos to nodēvēt. Vienmēr kaut kādā veidā baidos aizskart otru cilvēku par to, kā viņš izjūt šo garīgumu. Vai jums ir sava formula, kā ietērpt vārdos garīgumu, kas neapšaubāmi atspoguļojas jūsu mūzikā? Pēteris Vasks: Es viņu ietērpju skaņās. Es esmu komponists, tāpēc es viņu vārdos nemēģinu. Bet es domāju, ka tas ir viens no mūzikas lielajiem uzdevumiem, - vēstīt, stāstīt jebšu arī atgādināt to, ka mēs dzīvojam materiālā pasaulē un mēs par daudz dzīvojam materiālajā pasaulē, par daudz mantas, par daudz ikdienas skriešanu. Manuprāt, mūzikas viens no uzdevumiem ir atgādināt - draugi, ir arī kaut kas pāri tam visam. Vai jums ir laiks? Vai jums ir iespēja apskatīties uz zvaigžņoto visumu? Tas viss ir mūzikas viens no uzdevumiem. Protams, ir dažādi ceļi, viens ir tāds, ka mūzika izklaidē un tev uzlabo omu un tu danco, un sprinģo. Tas ir viens ceļš, tas populārākais un zināmais. Bet ir arī tas otrs, kas runā par to, ko es vārdos nemāku izteikt, bet kas… Jūsu tēvs Arvīds Vasks bija baptistu mācītājs un kā lasīju, viņš esot ļoti mīlējis mūziku. Dati arī rāda, ka jūsu bērnībā visa ģimene ir bijusi ļoti muzikāla. Četri bērni. Māsa spēlējusi klavieres, jūs arī vijoli, mamma dziedājusi. Bet kas bija tā mūzika, ko jūsu tētis mīlēja un kas varbūt arī jums tika mantojumā? Pēteris Vasks: Patiešām brīnišķīgi, ka es piedzimu ģimenē, kur visi mīlēja mūziku un daudz tika runāts [par mūziku], un ne tikai runāts, bet arī tiešām muzicēts. Viens no tādiem manas dzīves lielākajiem laimes brīžiem bija tas, kad pirmo reizi biju operā. Tas bija vēl, es domāju, 1958. gadā – pirmoreiz okupētajā Latvijā pēc Otrā pasaules kara skanēja Vāgners un ne vairāk, ne mazāk kā "Tanheizers". Mājās jau mēnešiem ilgi par to tika runāts, ka būs "Tanheizers" atkal beidzot. Un tad mēs, visa ģimene, aizbraucām no Aizputes uz šo premjeru operā. Un tas man bija tāds, ka es sapratu – mūzika, mūzika un nekā augstāka nav un nebūs. Tas bija tāds…  Un tur arī vēl šis stāsts. "Tanheizers". Arī šis garīgi reliģiskais motīvs, kas arī tēvam bija ļoti svarīgs. Bet man tā mūzika, tas mūzikas brīnums bija.  Mūzika vēl bija baptistu vidē, kur es izaugu. Baznīcā bija diezgan labs koris. Es atceros, ka ne viss man likās interesants, jo tur bija diezgan daudz tādas, kā arī es atceros, teica – tā jau tāda salkana dziesmiņa, gandrīz vai lēkā un slavē Jēzu, bet nekādu muzikālās vērtības tajā nebija. Bet daudz vecāko runāja arī par garīgās mūzikas komponistiem, bet latviešu. Tas bija diezgan svarīgi.  Baznīcā skanēja mūzika. Diemžēl mūsu baznīcā nebija ērģeles, tikai harmonijas. To ērģeļu varenību, to milzīgo potenciālu tikai vēlāk [iepazinu], tam varēju pietuvoties. Vl turpat Aizputē, Kuldīgas ielā, vienā ielas pusē bija baznīca, kurā mēs dzīvojam. Divas mazas istabiņas mums tur bija. Un turpat ielas otrā pusē bija mūzikas skola, kas bija pēc kara atvērta pirmo reizi. Tā esot bijusī vācu skola – pamatskola, tur bija mūzikas skola. Mana māsa mācījās klavieres, tēvs paņēma mani pie rokas, aizveda uz mūzikas skolu pie direktora Kriša Jankovska un teica – šitam puikam ir intereses par mūziku, viņš klausās. Viņš teica: Nāc, es tev iemācīšu vijoli! Līdz ar to mūzika bija visur.  Mums bija arī tāda mājas muzicēšanas tradīcija – māsa pie klavierēm, es – vijoli, māmiņai bija skaista balss. Viņa pat jaunībā sapņoja, ka viņa gribētu kļūt par dziedātāju, bet vectēvs teica – vajag kārtīgu profesiju beigu beigās, ko tur dziedāsi tikai. Tā mamma kļuva par zobārsti. Bet balss bija skaista un mēs kopīgi muzicējam gan mājās, gan arī baznīcā un visur citur. Tā kā mūzika bija visapkārt.

    1hr 24min
  3. 4 APR

    Jānis Birks: Politiskā griba nekad veselības aprūpes finansējumam nav bijusi pietiekama

    Politiķi negrib pieņemt nepopulārus lēmumus un stipra arī politiskā greizsirdība, līdz ar to arī valsts un Rīgas attīstība nenotiek – uzskata bijušais Rīgas mērs Jānis Birks. Kādas ēkas Rīgā būtu jānojauc, kā no ārsta kļuva par slimnīcas vadītāju, kā virzīja Zatleru prezidenta amatam un vai ir atrodams miljonāru sarakstā – saruna ar Jāni Birku Laikmeta krustpunktā.  Saruna norit Doma laukumā, Vecrīgā. Netālu atrodas arī jūsu kādreizējā darbavieta Rātsnamā. Kad jūs ievēlēja domē, tad Rīgas domes deputāti vēl strādāja pašreizējā Ārlietu ministrijas ēkā Valdemāra ielā. Savukārt Jūras medicīnas centrs, ar kuru esat saistīts, atrodas gan Sarkandaugavā, gan Vecmīlgrāvī. Vai jums ir kāda tuvākā vieta Rīgā? Kas jums patīk visvairāk? Jānis Birks: Es visu bērnību esmu pavadījis Rīgas centrā, jūgendstila centrā. Mēs tajā laikā dzīvojām Rūpniecības ielā, Elizabetes un Rūpniecības ielas krustojumā, un faktiski visa mana bērnība līdz pat Medicīnas institūtam, kad es iestājos… Man bija ļoti labi, faktiski bija trīs minūtes līdz anatomikumam ko iet un, protams, arī mācījos 3. vidusskolā no sākuma. Tur bija jāiet cauri brīnišķīgajiem kanāla apstādījumiem, vēsturiskajam bulvāru lokam. Tas acīmredzot ir iespaidojis arī manu nākotnes skatījumu uz Rīgu, uz Rīgas vērtībām. Tā bija ļoti liela privilēģija, pat neskatoties uz to, ka tajā laikā mēs dzīvojām komunālajā dzīvoklī. Bet ārējā estētika bija noteicošāka droši vien par to, ko varēja dzīvoklī tajā laikā? Jānis Birks: Noteikti jā. Īstenībā tagad, vēsturiski skatoties, tā bija liela privilēģija. Tas tiešām ir ļoti skaists Rīgas rajons. Kā jūs sakāt – bulvāru loks. Bet kā jūs kopumā Rīgu redzat šajā laikā, kad jau ir daudzus gadus jums nav tieši jālemj par to, kam Rīgā būt, kam nebūt? Jānis Birks: Jā, protams, ka nevar aiziet no visām Rīgas problēmām, netieši tāpat tu visu to redzi un dzirdi, un saproti, un analizē. Ir, protams, ļoti daudz pārdomu. Mēs savā laikā bijām degsmes pilni un bija ļoti daudz attīstības projektu, un centāmies tos arī realizēt, jo mūsu mērķis bija iekļauties, atjaunot Rīgu kā Baltijas lielāko pilsētu, nozīmīgāko pilsētu. Protams, ka tur vajadzēja daudz enerģijas ilgtermiņa projektu realizācijai. Bet tā komanda, kas toreiz bija, mērķtiecīgi gāja uz šo mērķi. Šis periods pēc manas darbības Rīgas domē atmeta Rīgu atpakaļ ļoti daudzu gadu garumā. Un tā orientācija... Ja mēs bijām viennozīmīgi orientēti uz Rietumiem, uz Rietumu vērtībām, tad pēc tam šī orientācija aizgāja uz austrumiem un nekur tālāk par „Rižskij dvorik” Maskavā mēs netikām. Un sekas mēs jūtam šodien, jo atpaliekam gan no Viļņas, gan no Tallinas, un esam palikuši perifēra Baltijas valsts. Jūs domājat, ka tas ir tāpēc? 2009. gadā, kad bija pašvaldību vēlēšanas, tēvzemieši neiekļuva nemaz domē, bet desmit gadus Rīgas mērs bija Nils Ušakovs. Jūs domājat, ka tas bija iemesls? Jānis Birks: Droši vien, ka tas ir iemeslu komplekss, bet viens no būtiskākajiem iemesliem bija, ka tā bija pilnīgi politikas pārorientācija austrumu virzienā un netika veikti nekādi lielie attīstības virzieni. Protams, ir pilsētā jādomā gan par sociālo jautājumu risināšanu, gan par ilgtermiņa projektiem. Mēs bijām vairāk orientēti uz šo pilsētas attīstības virzienu, un, protams, neaizmirsām arī sociālos jautājumus pietiekoši daudz. Un mums arī bija labs periods, lai tos realizētu, tāpēc, ka visu laiku pieauga Rīgas budžets un līdz ar to mēs varējām to atļauties un domāt par šiem jautājumiem.

    1hr 29min
  4. 28 MAR

    Solvita Vība: Ja kādam liekas, ka laiki ir grūti, atnāciet uz Okupācijas muzeju

    Ja kādam liekas, ka laiki ir grūti, atnāciet uz Okupācijas muzeju un iznākot ārā, jums būs cits skats – saka muzeja direktore Solvita Vība, kas joprojām pārliecināta, ka ar saviem kolēģiem var mainīt pasauli uz labāku. Un viņa to dara arī aizstāvot dzīvnieku tiesības. Arī par provokācijām muzejā un kā mainās cilvēku attieksme pret dzīvniekiem – saruna ar Solvitu Vību Laikmeta krustpunktā. Latvijas ceļš līdz neatkarības atjaunošanai bijis daudzu tūkstošu upuru iets un nests. Caur izsūtījumu, sāpēm, zaudējumiem mēs varējām sasniegt tādu pretestību, kas deva spēku veidot savu valsti vēlreiz. Marta mēnesī savijas divas zīmīgas dienas – 17. marts ir Nacionālā pretošanās kustības piemiņas diena un 25. marts ir Komunistiskā genocīda upuru jeb 1949. gada izsūtīšanu piemiņas diena. Okupācijas stāstu glabātāja. Viņa aizstāv ne tikai upuru, izdzīvojušo tiesības tikt uzklausītiem un atgādināt par pārdzīvoto mums pārējiem, bet aizstāv arī tos, kuri var ciest no cilvēku rīcības – dzīvniekus. Kā tas savijies viņas dzīvē? Par to saruna ar Latvijas Okupācijas muzeja direktori Solvitu Vību. Runāsim arī par to, kā Latvijā dzimusī vēlāk britu aģente Fifī iedibināja dzīvnieku patversmi Latvijā, par to, kam jūs šodien piešķirtu Zirgābolu balvu un kā pēc uzbrukumiem Okupācijas muzejam jau nākamajā dienā muzejs turpināja strādāt, jo tā bija atbilde uzbrucējiem. Sāksim ar dažām aktuāliem tematiem,  proti, par vēsturē piedzīvoto un tā atbalsi mūsdienās. Kā jūs pati personīgi izjūtat šīs divas marta atceres dienas? Solvita Vība: Jo vairāk es esmu Okupācijas muzejā, jo stiprāka es jūtos ar to, ko šie vēstures notikumi mums ir devuši. Un jo vairāk mēs iedziļināmies stāstos, jo vairāk mēs ierakstām video liecības, jo vairāk mēs saņemam krājuma priekšmetus un satiekamies ar tiem cilvēkiem, kas vēl joprojām nāk pie mums un kas ir aculiecinieki, es saprotu, ka šī vēstures pieredze mums ir dota tāpēc, lai mēs paliekam stiprāki. Un tas ir galvenais vēstījums, kas ir arī Okupācijas muzejam. Ja kādam liekas, ka laiki ir grūti, ka dzīve ir pavisam smaga, atnāciet uz Okupācijas muzeju, un iznākot ārā, jums būs cita pasaule. Un tas ir tas svarīgākais, ko mēs arī mēģinām darīt. Nacionālās pretošanās kustības piemiņas dienā, 17. martā, Latvijas Okupācijas muzejs nodeva Rīgas domei īstenošanai pieminekļa "Svešo varai spītējot" teritorijas labiekārtojuma projektu. Ko ir plānots darīt tālāk? Solvita Vība: Mēs, uzsākot virzību uz piemiņas zīmes uzstādīšanu Radio ielā, sadalījām šo procesu trīs posmos - būvprojekta sagatavošana un tas nav tikai būvprojekts 4x4 metri, kur uz šiem radio torņa balstiem mēs vidū liktu piemiņas zīmi. Mēs gribam sakārtot un ceram, ka tā būs ļoti skaista vieta visapkārt piemineklim. Tātad kanālmalā jauns skvērs - vieta, kur cilvēkiem gan atpūsties, gan redzēt mūsu karogu diendienā. Tas ir lielāks projekts nekā tikai viens piemineklis. Pieminekļa māksliniecisko risinājumu veido tēlnieks Kristaps Gulbis kopā ar arhitektiem Andri Kronbergu un Raimondu Saulīti. Piemineklis atradīsies tieši tajā vietā, kur kādreiz karogs arī tika uzvilkts, Radio ielā, Rīgā.  (..) Sešus gadus Jūs jau esat Okupācijas muzeja direktore, bet turpināt iesaistīties un iestāties arī par dzīvnieku tiesībām, un esat arī biedrības "Dzīvnieku draugs" vadītāja. Un šā gada 23. februārī ir svinēta biedrības, patversmes 25 gadu jubileja un reizē izdota arī žurnālistes Ērikas Šmeļkovas grāmata "Slepenā aģente Fifī. Latviete, kura mainīja likteņus”. Tātad Fifi jeb Kristīne Čilvere dibināja šo biedrību. Par ko šī grāmata stāsta? Solvita Vība: Mūsu idejas autore, mūsu biedrības un faktiski Latvijas dzīvnieku aizsardzības [kustības] iedibinātāja pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā ir Kristīne Čilvere. Viņas stāsts tapa zināms tikai 2014.gadā, kad Britu Nacionālais arhīvs atklāja failus par Otrā pasaules kara slepeno aģenti. Desmit gadus vēlāk, kad jau patversme un biedrība darbojās. Solvita Vība: Biedrība ir dibināta 1998. gadā. Tātad 2014. gadā mēs uzzinām, ka mūsu Kristīne, un mēs nesakām Kristīne Čilvere, jo viņa negribēja būt kundze, viņa gribēja būt vienkārši Kristīne - dzīvnieku draugs. Ka mūsu Kristīne patiesībā ir Otrā pasaules kara varone. Protams, uzreiz cits skatījums un daudz jautājumu. Arī varbūt liela izpratne par to, kāpēc viņa bija tāda - drosmīga, pragmatiska, tāda īsta cīnītāja. Mums bija ļoti viegli un joprojām ir viegli, jo mēs esam "Kristīnes armija, un viņa simboliski joprojām ir mūsu ģenerālis. Tad, kad mēs uzzinājām šo stāstu, protams, bija ar ko lepoties. Un žurnāliste, rakstniece Ērika Šmeļkova ir devusi savu redzējumu tieši uz to stāstu, kas notika Otrā pasaules kara laikā, ko Kristīne Čilvere darīja. Īsa Kristīnes Čilveres biogrāfija. Viņa augusi Latvijā, bet studējusi Parīzē un kara laikā nonākusi koncentrācijas nometnē, no kuras 1941. gadā izbēga. Bet kad atgriezusies Lielbritānijā, Kristīne nokļuva Lielbritānijas Īpašo uzdevumu pārvaldes redzeslokā un 22 gadu vecumā kļuva par slepeno aģenti Fifi, Īpašo uzdevumu pārvaldes leģendu.  Bet kā jūs nonācāt līdz dzīvnieku tiesību aizsardzībai, studējot vēsturi, studējot arī tiesību zinātnes? Un arī pēc tam līdz darbam patversmē? Solvita Vība: Man kaut kā 2003. gadā mijās dzīves ceļš ar brīvprātīgajiem šajā biedrībā un patversmē. Manuprāt, dzīvnieki ir tie, kas var uzrunāt jebkuru. Kad mani lūdza iesaistīties, likās noderīga arī mana jurista izglītība, jo par dzīvnieku tiesībām ir jācīnās. Un tie nav tikai praktiskie dzīvnieku glābšanas jautājumi, bet tie tiešām ir nopietni juridiski strīdi par to, kuram taisnība - labestībai vai naudai, vai biznesam. Tāpēc es iesaistījos. Protams, es to neesmu nožēlojusi un man liekas, darbs šajā jomā vienmēr ir tāds, kas sniedz gandarījumu. Un tu saproti, ka katra diena, kuru tu esi bijis darbā, faktiski tu to pat neuzskati par darbu, ir kaut kas jauns, kaut kas ļoti, ļoti sirsnīgs un ļoti daudz cilvēku, kas ir ļoti labsirdīgi. Man liekas, tādas vietas nav daudz. Vai bija varbūt kāds konkrēts gadījums, kas saistīts tieši ar dzīvniekiem, kas pamudināja tieši šajā jomā brīvprātīgo darbu sākt un realizēt? Solvita Vība: 2000. gadu sākumā bija cita situācija Latvijā nekā tā ir tagad. Lai gan mēs arī tagad dzirdam daudz par cietsirdības gadījumiem, par to, cik daudz ir vajadzīga palīdzība dzīvniekiem, bet es varu novērtēt, kāda ir atšķirība šobrīd un cik daudz ir sasniegts. Tad bija ļoti daudz tādu praktisku vajadzību. Man radiniece darbojās jau patversmē, un patversmē tajā laikā bija tā, ka, ja ne katru dienu, tad katru otro trešo pie patversmes durvīm bija kaste vai kaut kas ... atstāti dzīvnieki - kaķēni, kucēni. Un tad mēs mainījāmies - kurš var paņemt uz laiku. Un tad, kad tu jau esi iekšā, tu vairs netiec, protams, ārā. Un tajā laikā arī bija vajadzīga vadītāja patversmei. Es piekritu. Faktiski tādu darbu uzvalkā un zeķubiksēs es nomainīju pret darbu T-kreklā un džinsās, tādu tiešām praktisku. Patiešām bija diezgan radikāls pagrieziens. (..) Es domāju, ka dzīvnieku aizstāvis rēķinās ar to, ka nekad simtprocentīgi sabiedrība nebūs līdzcietīga. Mums ir galvenais jāmēģina panākt to, ka sabiedrībā vairāk kļūst to cilvēku, kuri ir līdzcietīgi, labestīgi, nepamet savus dzīvniekus, un faktiski, kuri … Mēs nevaram nošķirt dzīvnieku aizsardzību un labestību no cilvēka uzvedības un morāles kopumā. Un mēs redzam arī šobrīd, ka tā ir liela problēma, ka, skatot mums ļoti daudz pieejamos sociālos tīklus, medijus, mēs redzam, cik ļoti daudz ir cilvēku, kuri ir ar agresiju arī pret cilvēkiem. Es domāju, tā kopējā problēma ir tas, un kas to uzdevumu dzīvnieku aizsargiem paplašina - kā panākt to, lai mūsu armija, labo cilvēku armija būtu lielāka.  Runājot konkrēti par patversmē nonākušiem dzīvniekiem, protams, mēs redzam to pašu, ka ir cilvēki, kuri pilnīgi bez sirdsapziņas pārmetumiem atstāj savu dzīvnieku. Bet es domāju, ka viņu attieksmē pret cilvēkiem arī ir lielas problēmas. Ļoti daudz ir diskusiju par to, kā senioru aiziešanas gadījumā paliek viņu dzīvnieki nevienam nevajadzīgi un mantinieki tos neņem. Bet es domāju, ka attiecības ģimenē nav bijušas arī savstarpēji labas cilvēku starpā. Tā kā problēma ir daudz lielāka un fokusēties tikai uz to, kāda būs dzīvnieku labturība, mēs nevaram. Mums ir tas uzdevums, diemžēl daudz lielāks. Bet kopumā jūs teiktu, ka tā labo cilvēku armija, kā jūs teicāt, tā varētu būt mazliet palielinājusies? Vai visas šīs darbības ir mūsu sabiedrības spogulis? Un tā tas ir bijis vienmēr, un mums ir jārēķinās, ka vienmēr būs cilvēki, kuri tomēr ir nežēlīgi. Solvita Vība: Es esmu optimiste un saku, ka labo cilvēku armija ir daudz lielāka. Mēs dzirdam šos kliedzošas cietsirdības gadījumus un labi, ka mēs tos dzirdam un par to runājam. Bet es domāju, ka mums ir ļoti daudz sasniegumu, kurus mēs varam novērtēt. Kaut vai piemērs par to, kā mēs savā laikā divtūkstoš kuros gados sākām kampaņu par to, ka dzīvnieks varētu būt klātesošs pilsētvidē vairākās vietās. Mums bija suņu pastaigas, un mēs aicinājām kafejnīcas, veikalus līmēt zīmītes ar ķepiņu, kur drīkst ienākt ar suni. Šobrīd tas vairs nav nekas tāds ļoti īpašs. Ļoti daudz kur to atļauj normas robežās. Kaut vai tāds piemērs, ka cilvēks norobežojas, ka cilvēka

    1hr 19min
  5. 14 MAR

    Mārīte Seile: Joprojām domāju, ka mazajiem bērniem skolai ir jābūt pēc iespējas tuvu mājai

    Mums visiem vajag vairāk iecietības, pacietības, iedziļināšanās, un tad mēs varēsim izdarīt vairāk – saka izglītības eksperte Mārīte Seile. Kāpēc laukos jāpaliek mazajām skoliņām un ar kādām emocijām aizgāja no ministres amata, kā sadzīvot ar mākslīgo intelektu un kāpēc joprojām risina klasiskās matemātikas uzdevumus – saruna ar Mārīti Seili Laikmeta krustpunktā. Augstākais matemātiskais grāds specialitātē. Modernā elementārā matemātika. Ilgstoši atbalsta meklējumi skolotājiem. Derībās zaudēta šampanieša kaste, kļūstot par izglītības un zinātnes ministri Laimdotas Straujumas otrās valdības laikā. Jauni mērķi, šobrīd vadot Latvijas Universitātes Studiju inovācijas nodaļu. Laikmeta krustpunktā Mārīte Seile. Iesākumā daži aktuāli jautājumi. Teju visu profesionālo dzīvi jūs esat bijusi saistīta ar izglītību, bijāt arī nozares ministre. Kā šajā laikā jūs vērtējat dzīvi, notiekošo. Par ko šobrīd domājat? Mārīte Seile: Es domāju, ka joprojām mana galvenā profesionālās dzīves sastāvdaļa ir izglītība. Un, ja man jautātu, vai es saprotu labāk, kā būtu jābūvē izglītības sistēma, es teiktu, ka nē. Man liekas, ka dzīve ir kļuvusi daudz sarežģītāka, daudz sadrumstalotāka, daudz dinamiskāka. Faktiski šīs ir tēmas, kas mani visvairāk nodarbina, domājot par skolu tīkla nākotni, jo šobrīd mēs skaidri redzam, ka arvien vairāk pieaug bērnu skaits, kas mācās privātās skolās, kas mācās tālmācībā. Sabiedrībā vairs nav viennozīmīgi skaidras atbildes, ko nozīmē mācīties un kas ir labākais bērnam. Tajā ir gan pozitīvas iespējas, gan neapšaubāmi ir arī riski. Vai to ir veicinājusi mūsu iespēja izvēlēties un pašiem kaut ko organizēt? Ir plašāks klāsts, kur bērnus sūtīt mācīties, vai cilvēku sajūta, ka viņi visu paši zina labāk? Mārītē Seile: Vēl turpinot iepriekšējo, tā ir tā daļa, kas ir mainījusies. Tajā pašā laikā, arī domājot par šo interviju, es pašķirstīju laikrakstu "Vēstis Skolai", ko mēs Skolu atbalsta centrā izdevām kopš 1998. līdz 2002. gadam. Tēmas ir precīzi tādas pašas, par kādām mēs runājam šobrīd izglītības sistēmā. Ir mainījušies uzvārdi, ir mainījušies skaitļi, bet visas tās pašas tēmas - skolu tīkls, atalgojums, atbalsts bērniem ar īpašām vajadzībām ir nemainīgas. Mēs varētu tagad lasīt to avīzi, un mēs pat nesaprastu. Un par šo es gribēju arī paturpināt tajā nozīmē, ka, no vienas puses, daudz kas ir mainījies, bet pamatlietas mēs tāpat neesam iemācījušies atrisināt. Un šis ir tas milzu izaicinājums. Varbūt laiks mūs dzen ļoti strauji uz priekšu un mēs nespējam piemēroties jaunajam laikam? Vai tomēr tas pamats, kā jūs sakāt, ir neizkustināms? Mārīte Seile: Pieņemu, ka abu lietu kombinācijā. Domājot par bērnu izglītību - bērns sāk mācīties pirmajā klasē, viņš pabeidz vidusskolu, kas ir pats pamatiņš, pēc 12 gadiem. Tas ir milzīgs laika periods, kur vajadzētu būt garantētai pēctecībai. Vajadzētu būt ļoti skaidram, kāpēc es pirmajā klasē mācos to, ko mācos, kā tas saistīsies ar otro, trešo, 12.klasi. Bet realitātē mēs zinām, ka 12 gados var mainīties valdības, nevis var mainīties, bet mainīsies; mainīsies neskaitāmi izglītības ministri, mainīsies situācija. Bet, protams, ka pēdējos gados mūs papildus ļoti dzen gan straujā tehnoloģiju attīstība, šobrīd mākslīgā intelekta ienākšana… Mākslīgais intelekts nav jauns koncepts, bet mākslīgais intelekts plaši pieejams plašām cilvēku masām ir jauna lieta, kas atkal ienes gan iespējas, gan dinamiku, bet ienes arī milzīgi daudz riskus. Un papildus, protams, cilvēku mobilitāte. Cilvēki daudz vairāk ceļo, iegūst daudz lielākas pieredzes, pieejama ļoti atšķirīga informācija, iespēja katram veidot savu informācijas burbuli. Sabiedrības dinamika ir kļuvusi ļoti sarežģīta. (..) Jūs varat nosaukt vienu kritēriju izglītības jomā pēc jūsu izvēles, kurš ir mainīts neskaitāmas reizes, kas varbūt arī ir radījis to milzīgo sajukumu. Mārīte Seile: Mums visu laiku mainās kritēriji un redzējums par skolu tīkla attīstību. Es domāju, ka šī ir ārkārtīgi nopietna tēma. Mums nav izdevies gadu gaitā tomēr apsēsties pie viena galda visai valdībai pēc būtības, tai skaitā tiem, kas atbild par satiksmi, tiem, kas atbild par ekonomikas attīstību, un pašiem sev atbildēt, ko mēs vēlamies no Latvijas reģioniem. Es domāju, ka šis jautājums nav atbildēts. Ja mēs vēlamies, lai Latvijas reģioni neizmirst, ja mēs nevēlamies tikai dažas industriāli attīstītas salas, ap kurām koncentrējas Latvijas iedzīvotāji, tad uz to ir jāstrādā ne tikai no izglītības perspektīvas, kā tas bieži notiek, bet tur ir jārada arī darbavietas. Šo es redzu kā absolūti kritisku tēmu. Vai arī tad godīgi jāpasaka – mums laukos paliks lielie zemnieki, kas nebūs daudz. Pārējiem ir jāsaprot, ka perspektīvas nebūs, jāpārvirzās uz punktiem A, B, C, D. Un šo neviens godīgi nekad nav pateicis. Un arī es vēroju gan tad, kad biju ministre pirms 10 gadiem, gan pirms tam, lasot kolēģu intervijas, gan tagad raugoties, joprojām nav ministrijas apsēdušās pie viena galda un pateikušas – skolu tīkls nav tikai par izglītības sistēmu. (..) Joprojām domāju, ka mazajiem bērniem skoliņai ir jābūt pēc iespējas tuvu pie mājas. Tā ir sākumskola, iespējams, līdz septītajai klasei. Ir iespējams mazajās klasītēs nodrošināt mazu skolu ar mazu skolotāju skaitu. Sākumskolas posmā nav nepieciešama tik dziļi detalizēta izpratne par kādu mācību jomu, lai pāris cilvēki nevarētu kvalitatīvi nodrošināt mācību procesu. Kā ar tiem argumentiem, ka tad bērnam neveidojas piederības sajūta lielākai klasei, viņam nav lielāka konkurence, skolotājiem nespēj nodrošināt nepieciešamās slodzes nepieciešamas? Mārīte Seile: Slodzes risinām ar mazāku skolotāju skaitu.  Mazam bērnam ir ļoti svarīgi dot iespēju pakāpeniski pierast pie lielāka bērnu skaita, pie jaunām zināšanām, pie jaunām pieredzēm. Bet mazam bērnam ir svarīgi justies droši, stabili, prognozējami.  Šī ir viena tēze, ko es droši vien esmu atkārtojusi. Ir jautājums, kas ir pieaugušais istabā? Mēs, pieaugušie, tik bieži sarunās ar bērniem kļūstam par kaut kādiem nelīdzsvarotiem pusaudžiem, aizmirstot, ka mums pretī sēž bērns. Viņš šajā pasaulē bija sešus, septiņus, desmit gadus, un tad tas ar saviem vienalga 30, 40, 50, 60 [gadiem] uzvedos tā, it kā viņam būtu simts. Mēs esam pieaugušie, mums ir jāparūpējas par to bērnu. Viņš nav piedzimis ļauns, nejauks, neuzvedīgs kaitnieks. Mēs viņu tādu esam izaudzinājuši. Un šis ir tas, kas ļoti sāp, ka tu redzi, ka pieaugušais uzvedas kā nelīdzsvarots cilvēks. Man liekas, ka nav jāpārspīlē mazajiem bērniem nepieciešamība nekavējoties pēc milzīga stresainas vides un daudz cilvēkiem apkārt, jo tādā veidā viņš kļūst stiprāks. Viņš kļūst stiprāks, ja viņam ļaus paaugties, ja viņam ļaus iepazīt pasauli.  Kad mēs pietuvojamies vidusskolai, tad tā gan ir cita tēma, kas arī nav vienkārša nekādā veidā, jo no vienas puses vidusskolā ir nepieciešami skolotāji ar ļoti specifiskām zināšanām. Protams, ka tev ir jāzina fizika, matemātika vai ķīmija, un pašam dziļi jāsaprot šis priekšmets, lai tu varētu bērniem paskaidrot. Bet tajā pašā laikā arī pasaulē nav pārāk daudz pētījumu, bet ir pētījumi par to, ja vidusskola atrodas vairāk nekā 30 minūšu brauciena attālumā no mājām, tad risks, ka skolēns nekad neaizies uz skolu vai izkritīs, tai skaitā sociāli ekonomisku iemeslu dēļ, arī pastāv. Bet mēs nevaram nodrošināt perfektu situāciju, bet ir svarīgi precīzi saprast, kas ir ieguvumi un riski.

    1hr 38min
  6. 7 MAR

    Akvelīna Līvmane: Lielākie pagriezieni dzīvē ir bijuši, tagad vienkārši ir skaisti jādzīvo

    Nesteidzieties pārāk ātri, lai sargeņģelis tiek līdzi – novēl aktrise Akvelīna Līvmane, kas pēc ilgāka pārtraukuma atkal spēlē teātrī. Par biešu zupas garšu bērnībā un kāpēc studēja arhitektos, par kinoprovēm un kā filmējās pie Streiča, kā tika pāri nelaimēm un kāpēc dzīve ir brīnišķīga – saruna ar Akvelīnu Līvmani Laikmeta krustpunktā. „Katram cilvēkam ir savs sargeņģelis. Atšķirība tikai tā, ka viens jūt un sarunājas ar viņu. Cits neliekas ne zinis, bet vēl kāds atskārst sargājošo klātbūtni vien ārkārtas apstākļos. Es ticu. Es ticu, ka puķe uzplauks, ka diena uzausīs un ka laime piemeklēs. Es vienkārši ticu.” Tā grāmatā „Zem sargeņģeļa spārna” saka Akvelīna Līvmane. Mēs viņu pazīstam kā teātra un kino aktrisi, bet Akvelīna savās tikšanās reizēs ar ļaudīm iedrošina arī pacelties pēc sāpīgiem kritieniem. Akvelīna daudz lūkojas zvaigznēs un māca tās izzināt. Un Akvelīna arī ir veselīga dzīvesveida vēstnese. Par to likteni un sagadīšanos.  Nākot studijā, tieši prātoju, ka iepriekšējās sezonās man bija vairākkārt doma jūs aicināt uz sarunu, bet ik pa brīdim plāni mainījās, un šogad, kad esmu paņēmis nelielu pauzi no radio, tā tiešām ir sagadīšanās, ka tiekamies radio studijā. Jūs tādām sagadīšanās lietām ticat? Akvelīna Līvmane: Man liekas, ka ilgāk dzīvojot, es saprotu, ka ļoti daudz kas ir jau iepriekš nolikts, iepriekš paredzēts un atliek tikai pieņemt, priecāties, par kaut kādām sliktākām lietām – arī pieņemt un neuztraukties. Tā kā mūsu satikšanās ir brīnišķīga. Par tiem sargeņģeļiem es ievadā minēju. Ir jums prātā varbūt pēdējais brīdis, kad esat jutusi, ka viņš tiešām bija blakus. Vai varbūt tie sargeņģeļi mums visu laiku ir blakus? Varbūt viņi ir šeit, studijā tagad, kā ar viņiem? Akvelīna Līvmane: Droši vien. Tā es pieņemu, ka ir, jo es kādreiz tā pakutinu sargeņģelim kājiņas, es smejos. Droši vien, ka ir un es vienmēr saku – nesteidzieties pārāk ātri, lai sargeņģelis tiek līdzi. Un kaut kas tajā visā ir. Tas nav tik vienkārši. Tautas atmiņa, tautas pasakas un nostāsti es domāju, ka nemelo. Bet pašai kaut kāds brīdis ir bijis pēdējā laikā, kad kaut kas ir noticis un jūs piefiksējat – jā, tiešām tas ir sargeņģelis, kas man lika atgriezties mājās, jo gludeklis nav izslēgts… Akvelīna Līvmane: Nē, pēdējā laikā es tiešām pieņemu, ka viss iet uz labu. Viss ir ļoti brīnišķīgi. Man ļoti patīk vārds – brīnišķīgi, tāpēc es arī teicu, ka mūsu satikšanās ir brīnišķīga. Un tad tāda īpaša gadījuma nav bijis, ka tāds brīnišķīgs sargeņģelis ir klāt. Bet es aizvakar – jā. Saka, ja uz ielas ierauga putna spalvu, tad tur garām lidojis sargeņģelis, un man liekas, ka aizvakar es gāju un tur bija ļoti skaista putna spalva, tā kā es pasveicināju un teicu paldies. Es ievadā jūs pieteicu arī kā veselīga dzīvesveida vēstnesi. Kādā intervijā izlasīju šādu jūsu pieteikumu par veselīgo dzīvesveidu – arvien katru rītu, arī ar linu dvieli, auksts ūdens pēc Ziņģītes metodes. Arvien tas viss, arī šorīt? Akvelīna Līvmane: Arī šorīt. Jo tad, ja iesāk, tad vienkārši citādāk nevar. Pirms gadiem pieciem es sapratu, ka neviens cits man nepalīdzēs, ka es varu palīdzēt tikai pati sev. Pirms tam es zināju, ka tas tā ir, bet kaut kādi apstākļi noliek fakta priekšā, ka ir tas jādara, ir jāvingro, ir jārīvējas ar dvielīti un jāuzmana, ko ēdu, un jāpalasa anotācijas uz produktiem un tamlīdzīgi. Un zāļu tējas. Jūs jau arī par eksperti var saukt? Akvelīna Līvmane: Par eksperti nē, bet vienkārši man mājās ir. Mēs abi ar dzīvesbiedru vācam un mums ir apmēram viens kubs tēju, vesels tāds. Milzīga kaste. Vai jums ir kāda firmas zīme? Akvelīna Līvmane: Visas tējas, ko var savākt. Mēs sākam ar pavasari, droši vien aprīlī jau būs kaut kādi priežu pumpuri, tad gaiļbiksītes un visu vasaru kaut ko līdz rudenim vēlam. Lai būtu visādas tējas, rūgtas un negaršīgas, kā citi saka, ka tās ir negaršīgas. Man viss garšo. Zvaigžņu pētīšana, astroloģija, Vai arvien jūs vēl arī ļaudis konsultējat? Ja jums kāds vaicā padomu? Akvelīna Līvmane: Nē, es vairs to nedaru, es piekusu. Patiešām šādā varbūt atbildības nozīmē, ka likās, vai es cilvēkam visu pasaku, vai viņš ir saņēmis to atbildi? Un tie bija ilgi gari gadi. Tagad man pietiek pašai ar sevi. Es ieskatos savā kartē, bet es zinu, ka galvenie, ņemot vērā gadu skaitli, ko visi zina, kuram es nepievēršu uzmanību, bet svarīgākie notikumi jau ir bijuši, lielākie pagriezieni. Tā kā tagad vienkārši skaisti jādzīvo.

    1hr 18min
  7. 28 FEB

    Aivars Kļavis: Runājot par Eiropu šobrīd, es redzu paralēles ar Romas impērijas sabrukumu

    Es rakstu sev, nevis kādai noteiktai mērķauditorijai, jo tikai tā to var izdarīt vislabāk – saka rakstnieks, publicists Aivars Kļavis. Kā žurnālā "Avots" savulaik publicēja aizliegto Orvelu un kāds ir viņa latvieša kods, kāpēc grāmata jālasa vismaz divreiz un kur smelties izturību, kad pasaule jūk prātā – saruna ar Aivaru Kļavi Laikmeta krustpunktā. Ja runājam par kaut kā jauna veidošanos, mēdzam to salīdzināt ar augšanu. Par zemi, kurā uzdīgst ilgi lolots vai tieši nevēlams augs, bet augsne vienam vai otram ir bijusi gatava, īpaši gatavota vai pati pamazām veidojusies tā, lai to uzņemtu. Raugoties uz piedzīvoto Latvijā, katrs varam atsaukt atmiņā būtiskus pavērsienus, kuri ietekmējuši tālākos notikumus. Tos ne tikai fiksē, bet nereti veicina arī radošās nozares pārstāvji – žurnālisti, publicisti, rakstnieki. Aivars Kļavis vienā personā ir visu trīs uzskaitīto profesiju pārstāvis, bet viņa identitātes daļa ir arī leģendārais žurnāls „Avots”. Runāsim, protams, par „Avota” laiku, par jūsu nenogurstošo vēlmi kā rakstniekam dot arī pleca sajūtu jauniešiem, par grāmatām un to, vai un kā ir mainījusies jūsu revīzija par vēsturi, un par to, kā, jūsuprāt, veidojusies augsne šā brīža sabiedrības noskaņojumam. No 2023. gada iznāk jūsu sarakstītā „Mana literatūras noslēpumu enciklopēdija”, šobrīd izdošanā ir astotais sējums. Es saprotu, ka devītais ir rediģēšanā. Aivars Kļavis: Astotais ir tipogrāfijā, cik es zinu. Un tad es domāju, ka mēneša beigās iznāks. Devītais ir pabeigts. Un kā jūs pats rakstāt, tie ir stāsti par literatūru, par cilvēkiem, kas ir radījuši literatūru, proti, tāds ceļojums literatūras vēsturē. Katram posmam ir veltīta sava grāmata, sākot pat no antīkajiem laikiem. Kāpēc jums svarīgi bija to rakstīt un arī izdot? Aivars Kļavis: Sākumā ideja bija tāda diezgan vienkārša, ka tā būtu grāmatiņa, kur būtu mana literārā pieredze un mans skatījums uz literatūru. Un es iesniedzu Kultūrkapitālā projektu. Projektu izbrāķēja un es sadusmojos. Patiesībā tas, ja tā godīgi, es vienkārši to daru, sāku darīt aiz spītības. Es domāju – jūs neatbalstāt šo projektu, jo atbalstīt neatbalstīt – tās ir kultūrkapitāla tiesības, un tas ir pilnīgi normāli, ka neatbalsta. Bet tas pamatojums bija tāds, ka šāda grāmata nav vajadzīga, jo skolotājiem viss ir. Visi jau zina. Man liekas, ka jūs iestājaties par to, ka jums nepatika formulējums, ka ideja nepārliecina. Jūs jautājat, ko nozīmē nepārliecinoša ideja, ka tas nav pamatojums. Aivars Kļavis: Jā, tā tas bija. Bet tad, kad mēs vienojāmies sākumā, es domāju, ka tā tiešām būs viena grāmata. Varbūt tāda diezgan pabieza, bet paldies izdevniecības „Zvaigzne ABC” oriģinālliteratūras redakcijas vadītājai Bārbalai Simsonei, kura teica, ka tā nav laba doma. Ja es domāju uzrunāt jauniešus, tad viņi tādu biezu grāmatu neņems rokās. (..) Varētu teikt, ka lielā daļā savas daiļrades, līdzīgi kā Jurim Podniekam kino, esat veltījis uzmanību jauniešiem un runājis par jauniešiem aktuālām problēmām par to, kā viņiem sākt pašiem savu dzīvi. Kā jūs domājat, ko šīs zināšanas jauniešiem izlasot grāmatā, palīdz? Aivars Kļavis: Galvenais būtu, šodien uzrunājot jauniešus, ieinteresēt viņus tik daudz, lai viņi vispār lasītu, lai viņi pievērstos. Tālāk es nezinu. Tālākais jau ir atkarīgs no viņiem pašiem, ko viņi meklē, ko viņi grib atrast tur. Vai es to spēju dot? To nu es nezinu. Man pamatmērķis tomēr ir, gan kad rakstīju triloģiju „Viņpus vārtiem”,  to „Melno akmeni”, pirmo grāmatu, tad tā doma bija ieinteresēt. Tā ir triloģija par vēsturi - ieinteresēt viņus par baltiem, par to, no kurienes mēs nākam un kas mēs tādi esam, par senvēsturi. Un šobrīd vispār par to, ka literatūra ir noslēpumiem pilna un bagāta. Noslēpumiem bagāta varbūt īsti nav korekti, bet ka tur netrūkst noslēpumu, netrūkst dēku, netrūkst kaislību un netrūkst… It sevišķi tajās pēdējās grāmatās, kuras rakstu par Kafku, par Orvelu, par Džoisu un par dadaismu, nu arī astotajā būs vairāk nekā tā senatne, kas liekas ļoti tālu, bet tas vismaz man liekas tuvāki. Gan jau jauniešiem arī tas liksies. Jūsu pieminētie autori bija viena daļa no tiem, kurus publicējāt žurnālā „Avots”, un „Avots” arī bija primāri domāts jauniešiem. Jūs noteikti bijāt klāt brīdī, kad sabiedrība vēl diezgan piesardzīgi, bet arī kāri tvēra dažādas pārmaiņas, kas tajā laikā notika. Ja skatāmies kopumā uz šo laikmetu, jūs arī esat pietiekami asredzīgs visu savu profesionālo mūžu bijis, kā jūs kopumā vērtēt to, ko mēs šobrīd visi piedzīvojam – gan šeit, gan pasaulē, jo mēs vispār nemaz vairs neesam atrauti no pasaules. Aivars Kļavis: Es riskēšu, es būšu nepopulārs, bet atkārtošu to, ko daudzi cilvēki saka, ka man liekas, ka pasaule jūk prātā. Jā, jo tas, kas šobrīd pasaulē, notiek. Nerunāsim par visu pasauli, jo pasaule ļoti dažāda ir. Ir Ķīna, ir Amerika, ir Japāna, austrumnieki, ir Rietumi, ir Eiropa. Bet es arvien vairāk domāju par to, ja par Eiropu runājam (..) mani pārņem tāda sajūta… Laikam Literatūras noslēpumu enciklopēdijas otrajā grāmatā es rakstīju par Romas impērijas sabrukumu. Un formāli it kā, ja nekļūdos, Romas impērijas sabruka 476. gadā, bet viņa jau nesabruka vienā gadā un vienā dienā. Tad šobrīd, runājot par Eiropu, es redzu tādas zināmas paralēles. Parasti saka, ka Romas impērija sabruka tāpēc, ka sāka prevalēt brutālas izklaides, kultūra vispār pazuda. Ārprātīgi brutālas izklaides, kur krokodili rija kristiešus un vērši izvaroja jaunas meitenes, un visi skatījās un aplaudēja. Vārdu sakot, izklaide aizstāja kultūru. Es nezinu, pat par izklaidi to nevar saukt. Tā ir kaut kāda perversa dziņu apmierināšana. To parasti piemin, bet aizmirst divas citas lietas, kas varbūt to Romas impēriju iznīcināja vēl vairāk, kur ir lielas paralēles ar mūsdienu Eiropu. Lai impēriju saglabātu, lai tā funkcionētu, pieauga ierēdņu armija, drausmīga ierēdniecība. To mēs parasti nerunājam un tā ir vistiešākā paralēle ar mūsdienu Eiropu. Tur bija ierēdnis ierēdņa galā, ko vairs nevarēja saprast, jo vajadzēja tos cilvēkus kontrolēt, viņus vajadzēja vadīt, viņus vajadzēja uzturēt. Un trešā lieta, ko arī šodien tā politkorekti mēs nepieminam, nerunājam – tie bija barbari, kurus Romai nācās asimilēt. Viņi vispirms iekaroja, un pēc tam viņi ienāca Romā. Un varbūt viņi bija tie, kas tieši pieprasīja, nevis dižciltīgie romieši. Romieši vienkārši pakļāvās tai psihozei. Bet šie barbari. Un tās trīs lietas. Kad es tagad skatos, kas šobrīd notiek Eiropā, ir diezgan lielas paralēles, un tas mani biedē. Ko darīt? Kaut kāda apgaismība jāgaida? Aivars Kļavis: Es domāju, ka patiesībā neko tur nevar darīt. Tas ir process, kas risinās savā gaitā. Mēs runājam par to Romas impērijas Eiropas daļu. Tajā pašā laikā tās kultūras aktivitātes pārsviedās uz austrumiem, jo Roma bija daļa no tagadējās Āfrikas. Tieši tur kultūra turpināja attīstīties. Āpulējs uzrakstīja savu romānu "Zelta ēzelis", kas līdz mūsdienām ir saglabājies. Un gan jau viņš nebija vienīgais. Kamēr tajā Eiropas daļā prevalēja barbariska izklaide vai alkas pēc šīs barbariskās izklaides, tajā pusē it kā tas viss notika. Es pieņemu, ka varbūt arī tā kaut kā notiks ar Eiropu. Bet es domāju, ka ir globāli vēsturiski procesi, kurus mēs nekādi nevaram ietekmēt. Mēs tos piedzīvojam, pārdzīvojam. Aivars Kļavis: Mēs tos nepiedzīvosim un arī nepārdzīvosim, bet mūsu mazmazmazbērni visticamāk, piedzīvos. (..) Ir grūti iedomāties jautājumu, kas vēl jums nebūtu pa šo žurnālu un laiku uzdots, bet kas jums šobrīd šķiet būtiskākais, ko jums izdevās panākt ar žurnālu „Avots”? Aivars Kļavis: Patiesībā jūs uzdevāt jautājumu, kurš ir jums jāuzdod sev pašai. Es nevaru to pateikt. Toreiz mēs darījām to, ko reāli prasīja laiks. Vai mūsu izpratne par to laiku, kas mums bija svarīgi, kas tobrīd šķita galvenais. Protams, mēs domājam gan par cenzūru, kas būs – kādas ziepes mums būs, kad mēs dabūsim pa galvu un cik smagi mēs dabūsim pa galvu, jo tas, ka dabūsim, bija skaidrs. Bet mēs nedomājam par to, ko tagad visi – ir kaut kāda mūsu misija. Mēs nedomājam šādās kategorijās. Tikko mēs būtu sākuši domāt šādās kategorijās, tas nebūtu „Avots”. Tas būtu kaut kas pilnīgi cits.  Tas ir arī, kas saistās ar to, kā es rakstu. Atkal būs tāds nepopulārs viedoklis. It kā it kā tu esi rakstnieks un raksti lasītājiem. Es nerakstu lasītājiem. Es rakstu sev. Un tikai tad, kad tu to darbu dari sev… Mēs arī tagad daudz ko darām nezin kam – mērķauditorijai, misijas vārdā, sabiedrības interesēm, lai mainītu situāciju. Bet vislabāk tu to darbu izdari tad, kad tu to dari sev. Tikko tu sāc darīt citiem, tev ir ļoti viegli halturēt, ir ļoti viegli iesmērēt kaut ko neīstu, lai gan varbūt izskatās, ka visi vārdi ir pareizi, viss ir pareizi uzrakstīts. Domāju, ka mani kolēģi, liela daļa no viņiem arī to darīja sev. Varbūt viens darīja vairāk, lai pašapliecinātos, cits varbūt mazāk, vienam tās ambīcijas bija lielākas, teiksim, Normundam [Naumanim] bija varenas un viņš tās arī realizēja vēlāk. (..) Kāpēc mēs varējām nodrukāt Orvelu? Un kāpēc to, ka mēs esam nodrukājuši Orvelu, nepamanīja, ka Orvels ir aizliegts, nepamanīja Latvijā, bet pamanīja Maskavā? Tāpēc, ka ar gadiem tas totalitārisms krāja un krāja –

    1hr 28min
  8. 21 FEB

    Raimonds Graube: Brīvprātīgie ir absolūts priekšnoteikums uzvarai, nosargājot šo valsti

    Karš Ukrainā kļuvis par jauno tehnoloģiju laboratoriju un liek pārrakstīt visas taktiskās grāmatas, saka atvaļinātais ģenerālleitnants Raimonds Graube, kuru savējo vidū dēvē arī par krīzes komandieri. Ko uzskata par galveno aizsardzības spēku un kur glabā savu ģenerāļa zobenu – saruna ar Raimondu Graubi Laikmeta krustpunktā. Latvijas armijas komandiera amatā Raimonds Graube bijis visilgāk kopš Latvijas valsts un armijas pastāvēšanas. No 1991.gada iesaistījās Zemessardzē, pēc četriem gadiem jau to vadīja. Esot Zemessardzē, piedalījās arī nakts reidos, aizturot kontrabandistus. Kādas krīzes un saviļņojoši brīži bijuši aktīvā dienesta laikā un kur glabājas prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas pasniegtais zobens, kļūstot par ģenerāli? Laikmeta krustpunktā atvaļinātais ģenerālleitnants Raimonds Graube, jau teju desmit gadus Valsts aizsardzības un patriotisma fonda „Namejs” valdes priekšsēdētājs. Ir februāris un pēdējos četrus gadus tas iezīmē laiku, kad Krievija sāka karu pret Ukrainu. Teju katru dienu pret cilvēkiem tiek vērsti uzbrukumi un tiek postīta viņu mājas. Katru gadu šajā laikā gan uzņēmēji, gan iedzīvotāji tiek aicināti ziedot, lai nodrošinātu kaut daļu no karā iznīcinātā. Un katrs mūsu atbalsts, cerams, arī ir palīdzība ukraiņiem pavadīt vēl un vēl vienu dienu tik bezjēdzīgajā un nežēlīgajā karā. Jūs vadāt fondu „Namejs”, kas vispirms rūpējas par mūsu armijas veterāniem un viņu ģimenēm, bet atbalsta akcijās Ukrainai arī esat ļoti bieži līdzās to organizatoriem. Kā šogad rit akcija, kas jau tuvojas noslēgumam? Raimonds Graube: Jā, mums trīs mēneši pēc pilna mēroga kara uzsākšanas jau bija pirmā ukraiņu karavīru bērnu grupa Latvijā. Mēs vasaras brīvlaikā rīkojām nometnes un to turpinām darīt jau šos visus četrus gadus. Šogad fonds „Namejs” atsaucās aicinājumam palīdzēt, un ja tā var teikt, palīdzēt ar siltumu ukraiņiem, ziedojot, vedot visus nepieciešamos tehniskos līdzekļus, akumulatorus vai ģeneratorus. Mēs nolēmām nedaudz savādāk – mēs vedīsim bērnus uz siltumu, uz Latviju. Man ir paredzēta ukraiņu un ukraiņu vienību karavīru bērnu nometne Latvijā, jau pēc pāris nedēļām tā sāksies, un iepriecināsim bērnus šeit. Tas ir mūsu ieguldījums -  šos bērnus, dot viņiem priecīgus brīžus bez bailēm, bez trauksmēm miera apstākļos un rādīt, kā mēs dzīvojam. Ņemot vērā jūsu pieredzi un arī to, cik aktīvs esat bijis šajos gados gan ar padomu, gan arī komentējot notiekošo, nedaudz gribētu parunāt par Ukrainas karavīru garu un arī zināšanām, un prasmi, un profesionalitāti kaujas laukā. Militārpersonas, kuras ir saistītas ar Tartu Aizsardzības akadēmiju, atceras, ka ukraiņi tur jau ir mācījušies no 2000. gada sākuma. Toreiz, protams, vēl nevarēja runāt par ļoti stipru armiju, tieši pretēji, bet būtiskas pārmaiņas esot būtiskas tieši pēc 2014. gada. Šīs kaujas operācijas Donbasā - astoņi gadi ir bijis ilgs laiks. Ir tāds pieņēmums, ka tieši tur šī vide un šie apstākļi izveidoja pašreizējos Ukrainas virsniekus un karavīrus. Kā jūs vērtētu, vai tas tā varētu būt? Raimonds Graube: Jā, lielā mērā tas tā ir, arī pēc manā rīcībā esošās informācijas. Tur izveidojās divas karavīru grupas. Pirmkārt, ļoti nostabilizējās, profesionāli attīstījās un pilnveidojās profesionālās vienības vairāk Rietumu kaujas darbības un taktikas virzienā, gaisa desanta vienības un visas tās slavenākās, kas arī noturēja šo fronti. Šobrīd gan diemžēl lielākā daļa no viņiem ir gājuši bojā, bet šī paaudzes maiņa ir noritējusi un pēctecība ir notikusi.  Otrs ļoti svarīgs vilnis bija brīvprātīgo kustība, un slavenākā no šīm vienībām bija Azova vienība. Mēs zinām, ka no tā laikam arī Krievijas propaganda un Krievija baidījās visvairāk, no šī ukraiņu gara pacelšanas, no savu sakņu meklēšanas un pret viņiem vērsās ļoti spēcīgs ideoloģiskais uzbrukums kara laikā, es domāju pilna mēroga kara laikā. Pēc 2014. gada, kad dibinājās Azova vienības, šie brīvprātīgie, kuri paralēli profesionālām vienībām un obligātā dienesta vienībām nodrošināja valsts drošību, aizsardzību. Bet, kā teicu, viņi baidās, tāpat kā mūsu gadījumā, no mūsu tautas vienotības. No tautas gara. Profesionāls karavīrs ir viena lieta, bet svarīgākais ir šī kombinācija - profesionālis kopā ar šo vēlmi aizstāvēt šo valsti. Es vienmēr esmu teicis, kad vērtēju Latvijas aizsardzības stiprumu - viņa būs apdraudēta tad, ja nebūs brīvprātīgie, kuri grib šo valsti aizstāvēt. Zemessargi vai caur  mobilizācijas rezervēm, arī profesionāļi, protams, viņi arī brīvprātīgi iestājušies. Ukraiņi to spilgti nodemonstrēja un šī iemesla dēļ uzbruka tieši Azovam. Tagad jau mēs redzam, ka tā ir tāda pati vienība kā visi tie brīvprātīgie, kuri, jā - balsta savas saknes pagātnē, izmanto varbūt tās zīmes, kuras arī mums ir liegts izmantot pilnā apjomā un kurām nav nekāda sakara ar nacistisko Vāciju. Kura sakņojas senā Indijas vai vispār indoeiropiešu kultūrā. Tas secinājums arī mums ir jāizdara, ka tautas vēlme šo valsti aizstāvēt, brīvprātīgie ir absolūts fundamentāls priekšnoteikums mūsu uzvarai, nosargājot neatkarību. (..) Noteikti jūs arī esat pamanījis, ka augstas vairāku Eiropas valstu militārpersonas brīdina par nenovēršamu karu. Atšķiras tikai gads, kuru viņi min, un aicina apzināties reāli, ka būs cilvēku zaudējumi un ka tas nozīmē, ka pat Rietumeiropas valstis var piedzīvot uzbrukumu. Kā vērtēt šādus augstu militārpersonu paziņojumus? Vai tā ir tāda sapurināšanas politika Eiropai no iekšienes? Raimonds Graube: Šeit ir divi punkti. Pirmais - es atceros, ka ar ļoti spilgtu paziņojumu nāca dāņu izlūkdienesti pirms apmēram gada, varbūt vasarā. Tad arī visi šo citēja, bet aizmirsa apakšā izlasīt pēdējo rindiņu vai nepievērsa uzmanību šai pēdējai rindiņai, kurā bija rakstīts, ka šie scenāriji ir ļoti iespējami un tādi arī būs, ja mēs neturpināsim attīstīt mūsu aizsardzību. Arī pretinieks rēķina. Šie iespējamie uzbrukumu plāni, protams, Krievijai pastāv, par to šaubu nav. Iebrukuma plāni ir. Dažādi scenāriji, dažādas versijas, bet tā ir matemātika, zināmā mērā militārā matemātika. Un, ja viņš [pretinieks] redz, ka mēs attīstām kaut kādu aizsardzības spēju, pastiprinām vienu vai otru virzienu, kas apgrūtina viņa plāna realizāciju, tas plāns jāpārstrādā. Vienā brīdī viņš saprot, ka nespēs sakaut, un nedarīs to. Un otrais, paturēsim prātā kādu valstu komandieri to saka. Es pats vēl nesen biju Vācijā tādā kā ekskursijā, arī runāju ar cilvēkiem. Viņiem nav šī apdraudējuma sajūta tāda, kāda mums Latvijā. Mēs ar šo sajūtu, ka karš var būt un neizbēgams, dzīvojam jau vairākus gadus. Un esam dzīvojuši vienā vai otrā veidā vispār visus gadus kopš mūsu neatkarības atgūšanas. Mēs esam sapratuši, ka tas ir drauds, un kad Ukrainā sākas 2014. gada Maidans, visi mēs ļoti labi zinājām, ko tas nozīmē. Līdz ar to šī ziņa ir vairāk viņiem - atgādinājums tam, ka tas patiešām ir nopietni un reāli. Un tas atgādinājums arī mums. Kaut gan, kā es saku, mēs esam stipri priekšā Eiropai izpratnē par to, ko Krievija savā ļaunumā, savā imperiālajā domāšanā, savā atriebības kārē var nodarīt. Mēs to zinām, viņi to nezina. Un viņi nerunā tādās kategorijās. Ciematos kaut kur, vācu dorfos vai franču šato vai kasās tur, Spānijā. Nē, viņiem ir pilnīgi citāda izpratne. Un viņiem šādi paziņojumi ir svarīgāki. Mums tas ir kā atgādinājums, ka tas tā var būt, rada papildu satraukumu. Viņiem tas ir kā modinātājzvans vairāk joprojām. Diemžēl.

    1hr 23min

About

Raidījums "Krustpunktā" Latvijas Radio ēterā skan jau vairākus gadu desmitus, tas ir viens no galvenajiem sabiedriskā radio informatīvajiem vēstnešiem. "Krustpunktā" ierasti runā par aktuālajiem notikumiem un šeit satiekas dažādi viedokļi un vērtējumi par konkrētā brīža svarīgākajām norisēm. Sestdienās turpmāk "Krustpunktā" stunda būs veltīta tam, lai uz šodienas notikumiem paraudzītos ar krietnas pieredzes skatu. Un ne tikai uz šodien aktuālo, bet atgādinot arī par Latvijas liktenim un cilvēkiem svarīgiem notikumiem pirms 20 - 30 gadiem un vēl krietni senāk. Raidījums "Laikmeta krustpunktā" balstīsies uz vienu no lielākajām Latvijas Radio bagātībām – fonotēku. Esam pārliecināti, ka tas ir Latvijas zelta fonds, jo Latvijas Radio audio arhīvs ir dokumentējis mūsu valsts vēsturi, cilvēkus, kultūru, politiskos un sabiedriskos notikumus. "Laikmeta krustpunktā"  sarunāsimies ar cilvēkiem, kuru balss ierakstus glabā Latvijas radio fonotēka, bet viņus pašus kādu laiku, iespējams, neesam tik plaši dzirdējuši.

You Might Also Like