Sestdienas rīta programmā "Atspere" - saruna ar mākslas portāla Arterritory galveno redaktori un mākslas izstāžu kuratori Unu Meisteri, kuras kopā ar Ilzi Pīlēnu veidotā izstāde “Asnate Smeltere. Nepārtrauktība” no 20. marta skatāma mākslas un kultūras telpā Ola Foundation. Tas ir aizsākums izstāžu ciklam, kas veltīts spilgtām personībām Latvijas modē, caur ļoti personiskiem stāstiem izceļot saikni starp individuālo un kolektīvo estētiku. Šobrīd Una kopā ar Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas direktori Daigu Rudzāti jau strādā pie jauna, vērienīga, cilvēka emocijām veltīta multimediāla pētnieciska projekta - izstādes “Kā tu šodien jūties?”, kas no 2. jūlija būs skatāma Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā. Šajā projektā māksla kā spogulis un arī pašizziņas instruments aicinās dziļāk ielūkoties savā emocionālajā pasaulē un paraudzīties uz to arī no zinātnes, medicīnas un ikdienas dzīves skatpunkta. Turpinot pirms vairākiem gadiem ģimenes ārstes Ilzes Aizsilnieces (1966- 2025) aizsākto emociju pratības diskusiju ciklu, izstādi papildinās arī sarunas un diskusijas, kurās piedalīsies mākslinieki, psihologi, neirozinātnieki, psihiatri, mūziķi, arhitekti, dizaineri un filozofi. Ikdienā visbiežāk vaicājam viens otram “Kā tev klājas”? un daudz retāk izskan “Kā tu šodien jūties” , kaut gan tas ir ļoti būtisks jautājums mums katram, atzīst Una Meistere. Kādas sajūtas tevi pārņēma, strādājot pie izstādes “Asnate Smeltere. Nepārtrauktība”? Atslēgas vārds ir tas pats, kas izstādes nosaukumā - nepārtrauktība. Izstāde ir Asnates skats uz laiku, bet vienlaikus tas ir arī mūsu visu skats uz laiku, kas mūs ir veidojis, jo izstāde nosacīti ir par modi, stilu un ļoti spilgtām personībām, kas ir atstājušas savas zīmes, arī par notikumiem un lietām kā žurnāls “Rīgas Modes”. Šī nepārtrauktība ir tā, kas ir katrā no mums, tas ir kods, kas veido mūsu šodienu, un tāpēc, manuprāt, tā ir ļoti vērtīga lieta, ko dara kultūrtelpa “Ola” gan mākslā, gan ar šo pirmo izstādi modē, veltot izstādes ārkārtīgi spēcīgām personībām, kas lielā mērā ir veidojušas mūsu kopīgo laiku šeit. Asnate ir bijusi ļoti klātesoša Rīgas modes un stila dzīvē gan savulaik kā modele, gan vēlāk arī kā dizainere, gan vienkārši kā personība, kas apvieno visas šīs šķautnes. Skatījos uz “Rīgas Modes” žurnāliem, kurus bagātīgi var redzēt ekspozīcijā, un sapratu, ka atpazīstu sejas no manas bērnības, jo žurnāli taču bija mājās. Bija arī kaut kādi sapņi par to, ka varbūt es tādu kleitu kādreiz iegūšu vai tamlīdzīgi. Tā ir kā atgriešanās neparastā pagātnē. Kādi tev bija atklājumi vai pārsteigumi? Mans pārsteigums un atklājums, par kuru it kā zināju, bet varbūt tam nebiju pievērsusi uzmanību, bija fotogrāfe Ilga Sūna, kuru Asnate minēja jau pašā sākumā, kad mēs sākām par šo izstādi runāt. Viens no mūsu mērķiem bija šajā skrejošajā laikā, kad mēs un jo īpaši jaunākā paaudze esam izveidojuši savu stereotipu par pagātni, parādīt to, ka, neraugoties uz dzelzs priekškaru un priekšstatiem, ka šeit valdīja pelēcība, tas radošā gara izpausmē tā nebūt nebija, jo radošās lietas gan mākslā, gan mūzikā, gan modē te ir bijušas ārkārtīgi spēcīgas. Tas bija viens no iemesliem, kālab izvēlējāmies Ilgas Sūnas darbus, jo viņa nebija klasiska fotogrāfe. Sākotnēji viņa vairāk darbojās aizkulisēs, un tas, ko viņa fiksēja, bija aizkulišu momenti, šī dzīve, kā mode top. Paraugoties šajās fotogrāfijās, kā mēs arī runājām ar Ilzi Pīlēnu, šīs izstādes uzdevums ir pacelt mūsu pašapziņu, parādīt, ka šajā dzelzs priekškara pusē varbūt materiāli un iespējas ir bijušas mazākas, bet radošā dzirksts ir bijusi. Mūsu darba kods, kā mēs paši smējāmies, bija nolikt Ilgas Sūnas fotogrāfijas tajā pašā plauktiņā, kurā ir Helmuts Ņūtons. Paskatoties uz dažām no tām ar atsvešinātu aci, spēks tur ir ļoti līdzvērtīgs. Viņa bija mans lielais atklājums. Veidojot šo izstādi, mēs abas ar Asnati bijām Latvijas Fotogrāfijas muzejā un izpētījām Ilgas Sūnas fotogrāfiju arhīvu, kas ir īsta pērle, un patiesībā diezgan aizmirsta, un sapratām, ka neviens cits kā viņa tik labi nespēs izstāstīt šo stāstu par dzīvi, kā tas viss tapa, jo fotogrāfijas nav pozētas, tās ir ļoti reālas, reāls darba procesa un arī laika atspoguļojums - gan modeles autobusā, gan tas, kā Jānis Kreicbergs fotografē stila lapas “Rīgas Modes” žurnālam. Tajā visā ir labs humors un ļoti spēcīga estētika, kas kaut kādā mērā ir tuvināma Jaunā viļņa estētikai. Ja paskatāmies kino, skaidrs, ka viss, kas tajā laikā pasaulē notika - tas bija gaisā abās pusēs priekškaram. Kā Asnate stāsta par 60. gadiem un hipiju laiku - tā sajūta jau bija. Tā varbūt šeit nemanifestējās tā, kā Rietumu pusē mums visiem zināmu iemeslu dēļ, bet gaisā tā bija, un radošajā vidē tas viss bija jūtams, arī darbos, tērpos. Lūdzu, vēl dažus faktus par izstādi. Ko vēl mēs tur varam skatīt? Vēl viena ļoti īpaša lieta izstādē ir tas, ka, tā kā “Rīgas Modes” ir tiešām milzīga daļa no Asnates dzīves, mēs gribējām atrast iespējami daudz oriģinālo žurnālu. Mēs ar Asnati izsludinājām nelielu “Facebook” kampaņu, nezinot, kas no tās iznāks, un bijām patiesi pārsteigtas, ka ļoti daudzās mājās šie žurnāli joprojām glabājas, un pat iesieti un glabāti kā dārgumi. Tas arī kaut kādā veidā raksturo mūsu attiecības ar atmiņām, kas šajā gadījumā, man liekas, patiešām ir ļoti, ļoti īpašas. Mēs izveidojām veselu instalāciju no oriģināliem žurnālu vākiem, un tur ir žurnāls arī no pašiem pirmsākumiem - 1949. gada. Tas ir ar mazliet uzlocītiem stūriem, var redzēt, ka laika patina to ir skārusi, bet tas joprojām ir īsts, autentisks un ārkārtīgi estētiski skaists. Tur ir arī visi vēlāko gadu žurnāli, jo “Rīgas Modes” beidz iznākt tikai 1993. gadā. Vēl mēs esam izveidojuši sienu, kur ir iespējams ieskatīties žurnāla iekšlapās un brīnišķīgajās latviešu modes dizaineru skicēs, kas īstenībā ir zelta vērtas, un var arī palasīt dažus no tekstiem, kas tolaik tika rakstīti. Mēs varam stilistiski sajust to laiku, bet īstenībā tie ir ārkārtīgi mūsdienīgi, jo valoda jau nav mainījusies - ir mainījušies kaut kādi akcenti, bet par modi mēs joprojām runājam ļoti līdzīgi. Tas arī man bija liels atklājums, cik patiesībā viss šis stāsts ir laikmetīgs, kaut gan daļa no tā ir atmiņas.
