Vēsturnieku esejas par VDK darbību Padomju Latvijā

Latvijas Radio 1

Liela sabiedrības uzmanība ir pievērsta VDK aģentu kartītēm, tomēr tā ir niecīga daļiņa no tā, kas vēsturniekiem atklājies, pētot Latvijā pieejamos VDK dokumentus.

Episodes

  1. 02/22/2019

    Ojārs Stepens. Patiesība pašlustrācijas stāstos par sadarbošanos ar VDK

    Raidījumā Īstenības izteiksme skan vēsturnieku eseju cikls “VDK vēsture Latvijā”. Vēsturnieks Ojārs Stepens vērtē, cik daudz patiesības ir pašlaik publiskotajos pašlustrācijas stāstos par sadarbošanos ar Valsts drošības komiteju (VDK). Ojārs Stepens darbojos kā pētnieks Publiskās atmiņas pētniecības centrā, ko pats dēvē par tādu kā mantinieku VDK zinātniskās izpētes komisijai. Viņš arī rakstījis vairākus pētījumus par VDK tēmu. "Pamatā mana tēma bija radošās savienības un vispār kultūras dzīve un VDK. Vairāk esm pētījis Komponistu savienību un Teātra biedrību. Tās ir ik pa laikam izmantotas kā tā dēvētās piesegstruktūras. Svarīgi, ka radošās savienības padomju sistēmā nav ne arodbiedrības, ta nav neatkarīga struktūra, tas ir instruments, ar kuru padomju vara kontrolē attiecīgo nozari. (..) Panākam stāvokli, ka tās vai citas nozares visi nopietnākiem pārstāvji ir iekļauti it kā sabiedriskā strūktūrā, ka bez tās tu nevari reāli darboties, ja vēlies jebkādu publicitāti, jebkādu honorāru. Tas ir instruments, kurš šīs nozares ļaudis kontrolē un vada, kā arī novada režīma propagandu līdz attiecīgiem cilvēkiem. Un ir gatava struktūra, ko vajadzības gadījumā var attiecīgi izmantot," skaidro Ojārs Stepens Vēsturnieks skaidro, kā mūsdienu sabiedrībā arī vēl pēc kartotēkas publikācijas viedojas zināmi mīti, kā šis mehānisms darbojās

    15 min
  2. 02/08/2019

    Uldis Krēsliņš. VDK un represīvā psihiatrija Latvijā

    Raidījumā Īstenības izteiksme skan vēsturnieku eseju cikls “VDK vēsture Latvijā”. Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētnieks, LPSR Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu zinātniskās izpētes komisijas loceklis Uldis Krēsliņš stāsta par VDK un represīvā psihiatrija Latvijā. „Represīva psihiatrija nav īpaša psihiatrijas nozare, atšķirība ir mērķī. Šo psihiatrisko izmeklēšanu veica Rīgas Psihiatriskās slimnīcas un Psihoneiroloģiskā dispansera ārsti, bet šīs psihiatrijas mērķis vairāk bija politisks, saistīts ar cilvēku politiskajiem uzskatiem un darbību,” skaidro Uldis Krēsliņš. „Represīvā psihiatrija Padomju Savienībā aizsākās jau 20. gadsimta 20. gados, 50. gadus sākumā bija neliels pieklusums un atkal plaši šī prakse atsākās 60. gadu sākumā, kad tā laika PSRS vadītājs Ņikita Hruščovs izvirzīja tēzi, ka tikai psihiski slims cilvēks var būt pret padomju iekārtu. Šis postulāts kļuva par aizsākumu arvien plašākai speciālo psihiatrisko slimnīcu celtniecībai visā Padomju Savienībā. Represīvās psihiatrijas praksi pastiprināja Jurija Andropova nākšana pie varas VDK priekšsēdētāja amatā 1967. gadā, kurš cīņā pret disidentiem plaši izmantoja represīvo psihiatriju, lai attaisnotu to, ka PSRS nav politisko ieslodzīto.” Plašāk ar Ulda Krēsliņa pētījumu var iepazīties šeit.

    15 min

About

Liela sabiedrības uzmanība ir pievērsta VDK aģentu kartītēm, tomēr tā ir niecīga daļiņa no tā, kas vēsturniekiem atklājies, pētot Latvijā pieejamos VDK dokumentus.