4. maijā kinoteātrī Splendid Palace notika vaļā vēršanas svētki izdevniecībā "Aminori" klajā nākušam izdevumam "Viena mūža grāmata. Jānis Peters. Dzejnieks, diplomāts, cilvēks", ko sastādījusi Inita Saulīte-Zandere. Grāmatas zinātniskais konsultants ir vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs, bet grāmatas dizaina autore - Rute Marta Jansone. „Par savu „Viena mūža grāmatu” Jānis Peters bija domājis gana ilgu laiku, un darbs pie tās sākās 2023. gadā ar dzejnieka līdzdalību un pēc viņa norādēm, bet turpinājās ar viņa dzīvesbiedres Baibas Peteres palīdzību,” atklāj Inita Saulīte-Zandere. Grāmatas galvenajā daļā apkopotas atmiņas par dažādos laikos piedzīvoto, sākot no bērnības Priekulē un jaunības Liepājā, Jāņa Petera raksti, runas, esejas, laikabiedru atmiņas un vērtējumi Petera kunga devumam dažādās jomās, atsauksmes no ļaužu vēstulēm, preses izdevumiem, grāmatām dažādos laika posmos, Peteram svarīgās fotogrāfijas ar draugiem un kolēģiem, Petera mākslas kolekcijas atspoguļojums (fotografējis Jānis Deinats) utt. Grāmatas otrajā daļā – Jāņa Petera pašrocīgi atlasītā senāko un pēdējos gados sarakstīto dzejoļu izlase, kurai viņš pats deva nosaukumu Savu balsi meklējot, tajā apkopoti 77 dzejoļi. Liega Piešiņa: Par ko Jānis Peters tikšanās reizēs vislabprātāk runāja? Inita Saulīte-Zandere: Tēmu viņam bija ļoti daudz - atmiņu stāsti par bērnību kara laikā, kad viņš palika ar auklīti, un tad, protams, ir stāsti par Atmodas laiku. Gandrīz nebija materiālu par laiku, kad viņš atbrauca uz Rīgu, Mirdzas Ķempes aicināts, un sāka strādāt laikrakstā “Cīņa” - tur bija diezgan maz atmiņu stāstu. Savukārt vienos Grāmatu svētkos satiku Ēriku Hānbergu, kautrīgi gāju viņam klāt un teicu: “Man top tāda grāmata!” Tad pie viņa aizgāju ciemos, tiku pie viņa atmiņu stāstiem un materiāliem tieši par “Cīņas” laiku, kas man trūka. Arī bildes viņš man iedeva. Grāmatas un materiāli vienkārši uzradās no kaut kurienes. Piemēram, cienījamā mākslas zinātniece Ingrīda Burāne pēkšņi bija ielikusi Facebook, ka viņai ir rokrakstā Petera rakstīts dzejolis - veltījums Mārim Čaklajam. Starp citu, tikai tagad atklāju, ka tas ir bijis uzmetums dzejolim, jo publicējumā tas skan mazliet citādāk. Kurš šķiet visuzrunājošākais Jāņa Petera dzīves posms? Droši vien, ka par Atmodu mēs vairāk vai mazāk zinājām. Man, piemēram, ļoti vilinošs likās Liepājas un Ķempes posms. Es tomēr teikšu divus periodus. Man pārsteigums bija 70.-80. gadi līdz Atmodai, jo man vienkārši nav atmiņu par to laiku, esmu dzimusi 1969. gadā. Tāpēc arī tik daudz liku iekšā preses materiālus, recenzijas, analīzes un esejas. Tas ir vienkārši fantastiski, kādā līmenī tajā laikā analizēja dzeju vai notiekošo - kā varēja atļauties. Tas nebija nekāds pelēkais posms. Protams, piesaucot, kur vajag, Ļeņinu, kaut kādus internacionālismus un tautu draudzību. Cik daudz Petera kungs tieši tajā periodā ir izdarījis - arī te, arī to! Tas ir vienkārši fantastiski, kā to visu varēja paspēt. Otrs periods, ar kuru viņš tiešām lepojās, bija laiks, kad viņš bija Latvijas pārstāvis un vēlāk Latvijas Republikas vēstnieks Krievijā. Tur man arī nācās pamatīgi iedziļināties un lasīt dažādas diplomātu atmiņas, vēstures grāmatas - laiks, kad notika sarunas par Krievijas armijas izvešanu, kad tika noslēgts, par laimi mums, līgums 1994. gadā. Kā zinām, tas ir tas pats periods, kad Klintons ar Jeļcinu vienojās par to, ka no Ukrainas izvedīs kodolieročus. Un kas tagad notiek? Larss Fredēns bija zviedru diplomāts Baltijā, viens no pirmajiem, un viņš godīgi savās atmiņās raksta: pirmkārt, neviens neticēja, ka Baltija tiešām varētu tikt vaļā no Krievijas. Diez ko neticēja arī tam, ka Krievijas karaspēks tiks izvests, jo, piemēram, Gruzijā karabāzes palika. Neticēja arī, ka Baltija varētu kļūt neatkarīga ar ražošanu, ar neatkarību no Krievijas, kas arī ir tās lielās paralēles. Man tagad arī skrien skudriņas par to, ka tās lielvaras savā starpā virs mazajiem sarunājas un tos likteņus dala. Tā tas bija tajā laikā, un tā tas atkal notiek šodien. Petera kungs bija spējīgs sarunāties ar jebkura līmeņa līderiem. Visu cieņu. Viņš tiešām bija arī liels diplomāts, ne tikai dzejnieks. Kas viņš bija vairāk - dzejnieks, diplomāts vai cilvēks? Viņš gribēja būt dzejnieks, lai viņu atceras kā dzejnieku. Piekritīšu, ka viņš, lai arī bija labs diplomāts, man būtu gribējies, lai viņš tajā periodā labāk būtu dzeju rakstījis (smejas). Tā ir. Viņš ļoti daudz ar savu sabiedrisko darbību izdarīja latviskuma uzturēšanā laikā, kad latvieši jau gandrīz bija minoritāte Latvijā. Viņš pirmais sāka runāt par Krišjāni Valdemāru jau 70. gadu beigās. Viņš pirmais sāka runāt par to, ka vajadzētu sakopt Lielos kapus, kur atdusas mūsu dižgari, tajā laikā, kad tā bija alkoholiķu un sunīšu paradīze. Tā var turpināt par kultūras cilvēku piemiņu - sargāt, glabāt. Kaut vai tāpēc viņš noteikti ir pelnījis cieņu un palikt atmiņā. Kolorītā personība Mirdza Ķempe un Jānis Peters. Brīnišķīgs ir stāsts, kā Mirdza Ķempe, lielā dzejniece, sarkanā mētelī Liepājas kapos pēkšņi noguļas uz kapu kopiņas, paliek zem galvas somiņu un piemieg. Mirdza Ķempe, protams, ļoti daudz izdarīja Petera labā, gan skolodama, gan stāstot, kā vajag un kā nevajag rakstīt. Piemēram, tajos trakajos komunistu laikos sakot: “Ja tu gribi būt dzejnieks, tev ir jālasa “Straumēni”.” It kā neticami. Šī grāmata ir lasāma tikai pie galda tāpēc, ka vairāk nekā 1100 lappušu. Smaga, ļoti. Varbūt to vajadzēja divās, trīs daļās? Mēs grāmatu veidojām pa daļām - es vācu materiālus pa periodiem, tad uz to nokoncentrējos, savācu fotogrāfijas, visus dokumentus un devu māksliniecei. Tāpēc arī mēs nenobijāmies no šī lielā darba (smejas) - pamazām tu dari, šis ir sapakots, tas ir sapakots. Pašā sākumā mums bija versija, ka varētu atsevišķi būt dzīvesstāsts, atsevišķi dzejas daļa, bet tomēr tā ir viena mūža grāmata.
