LSMnīca

Latvijas Sabiedriskais medijs

Portāla LSM.lv raidieraksts LSMnīca – vieta jautājumiem, viedokļiem un sarunām

  1. 4d ago

    «Formā!»: Zemessardzes štāba majors Jānis Slaidiņš (#35)

    Latvija atrodas bīstamā ģeopolitiskā vietā, kur nedrīkst ignorēt pat šķietami maznozīmīgus apdraudējumus. Taču līdzās ārējam ienaidniekam jādomā arī par to, kas notiks pašā sabiedrībā "X stundā" un cik gatava ir valsts aizsardzības sistēma. Par to jaunākajā LSM raidieraksta "Formā!" epizodē stāsta Zemessardzes štāba majors Jānis Slaidiņš.  Jānis Slaidiņš pēdējos gados kļuvis par vienu no atpazīstamākajām sejām Latvijas mediju telpā, regulāri analizējot notikumus Ukrainas frontēs. Tomēr sev pievērsto uzmanību viņš vērtē piesardzīgi: "Vienkārši tā ir trāpījies, ka jau četrus gadus esmu televizorā gandrīz katru dienu. Protams, radusies atpazīstamība, cilvēki ieklausās, bet par "slavenību", liekas, pārāk stipri teikts – es vienkārši daru to, kas man ir uzticēts."  Sarunas ceļvedis:  Jābūt uzmanīgiem uz visām aktivitātēm, kas notiek austrumos. Aizsardzība nav tikai armijas pienākums – sabiedrībai jārūpējas, kas notiek aizmugurē. Kvantitāte pret kvalitāti. Vai vecums 40+ ir problēma? Kas aizstāvēs Latviju "X stundā"? Vai "labie krievi" arī? Mobilā aizsardzība pret droniem. Ko varam mācīties no 1938. gada? ► Raidierakstu "LSMnīca" var dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv un portāla "Youtube" kontā. Jābūt uzmanīgiem uz visām aktivitātēm, kas notiek austrumos   Vērtējot drošības situāciju, majors regulāri atgādina skarbu realitāti – jau 2018.  gadā bija skaidrs, ka karš Ukrainā nebeigsies tāpat vien. "Man tolaik pārmeta – ko tu te teic, ko biedē cilvēkus ar karu? Tad pienāca 2022. gads, un mēs visi to redzējām. Vēsturiski šādas situācijas nekad nenorimst – tās vienmēr agri vai vēlu izlaužas uz āru," atceras Slaidiņš.  Slaidiņš norāda, ka Maskavas sākotnējais plāns bija pakāpenisks – vispirms hibrīdkarš ar cerību, ka Ukraina "izšķīdīs" no iekšienes, tad mēģinājums gūt panākumus ar prokrievisko elementu bruņoto cīņu. Un, kad arī tas izgāzās, sekoja pilna mēroga iebrukums un nepiepildīta cerība uz zibenskaru.  Slaidiņš izceļ Krievijas neprognozējamību un spēju gadu desmitiem saliedēt savu sabiedrību ap pašu radītiem mītiem un stereotipiem – ikviens, kurš ārpus Krievijas nepiekrīt tās naratīviem, tiek pasludināts par fašistu vai nacistu.  "Šī sistēma strādā jau no bērnudārza vecuma. Režīms jau no mazām dienām audzina sev absolūti pakļautus cilvēkus. Krievijā ir viena liela nelaime – viņi nedomā. Rietumos un Latvijā mēs tomēr esam domājoša tauta, bet tur viņi nedomā. Un tas ir ļoti bīstami," skaidro Slaidiņš.  Par bīstamu ideoloģisko ieroci Slaidiņš uzskata arī Krievijas pareizticīgo baznīcu, kas kļuvusi par drošības dienestu ietekmes instrumentu: "Savos sprediķos popi uzsver: ja tu krīti Ukrainā, tu esi cīnījies pret lielāko ļaunumu un saņem grēku atlaišanu. Tas viss tiek palikts zem skaistā jēdziena "krievu pasaule", kas kļuvusi par Krievijas galveno ideoloģiju. [..] Baznīca Krievijā vienmēr ir bijusi ietekmes instruments jau kopš padomju laikiem, kad tā atradās Valsts drošības komitejas (VDK) kontrolē. Tagad Kremlis to ir pilnībā pārņēmis zem sevis."  Šī pieredze ir tiešs brīdinājums Latvijai, Baltijas valstīm un Polijai. "Ģeogrāfiski mēs atrodamies bīstamā vietā.  Šeit vienmēr jābūt uzmanīgiem uz visām aktivitātēm, kas notiek austrumos, jo kaimiņš ir pusdulls.  Krievu pasaule un imperiālistiskā domāšana ir bīstami trigeri. Viņi joprojām runā par ietekmes zonām un PSRS robežām. Tāpēc mācība ir viena – nedrīkst pieļaut kļūdas, jāreaģē uz pašiem sīkākajiem draudiem un jādara viss, lai būtiski stiprinātu mūsu aizsardzības spējas."  Valsts aizsardzība nav tikai armijas pienākums  Majors Jānis Slaidiņš aicina sabiedrību atteikties no uzskata, ka bruņotais iebrukums vai krīze būs armijas rūpe.  Aizsardzība ir visas sabiedrības pienākums, un aizmugures noturība būs atkarīga no katra paša sagatavotības.  "Daudziem joprojām ir domāšana: "Nacionālie bruņotie spēki jau tur visu sakārtos!" Nē, cilvēki mīļie!  Armija pildīs savus pienākumus un aizsargās valsti. Bet tas, kas notiks aizmugurē, lielā mērā būs atkarīgs no jums pašiem  – jums būs jādomā par pārtikas, ūdens un medikamentu rezervēm, par bēgļu izmitināšanu," uzsver majors, piebilstot, ka šī kopējā sistēma pagaidām neattīstās pietiekami strauji.  Runājot par rezervistu sagatavošanas modeli, Slaidiņš norāda, ka, lai gan cilvēku ieinteresētība un patriotisms ir augstā līmenī, likumdošana un darba devēju attieksme ne vienmēr ļauj nodrošināt pilnvērtīgu apmācību.  "Vārds "brīvprātīgs" man bieži vien asociējas ar to: gribu – nāku, gribu – nenāku. Rezultātā no kopējā mehānisma izkrīt maziņš ķēdes posms, un vienību nevar pilnībā savākt. Lai armija būtu efektīva, tai jātrenējas kopā un jāstrādā kā vienotam mehānismam. Ir jādomā valstiskā līmenī, kā atbalstīt zemessargus, lai viņiem nebūtu jāņem atvaļinājuma dienas vai jātērē savas brīvdienas. Likumā jābūt skaidri noteiktam dienu skaitam gadā, kas darba devējam obligāti jānodrošina dienestam," pauž majors.  Kvantitāte pret kvalitāti. Vai vecums 40+ ir problēma?  Vienlaikus Slaidiņš norāda uz kādu citu realitāti, ar ko frontē saskaras arī Ukraina, kur liela daļa karotāju ir vecumā virs 40 un 50 gadiem.  Kaujas vienībās izšķiroša nozīme ir fiziskajai sagatavotībai un vecuma līdzsvaram, tāpēc Latvijai jau šodien jādomā par jauniešu mērķtiecīgu piesaisti.  "Mums jādomā par kvalitāti. Papīros var ierakstīt plānos 50 000 zemessargu, bet, ja sistēma nebūs sakārtota tā, lai nodrošinātu reālu un nepārtrauktu kolektīvo apmācību, tam visam nebūs vajadzīgās pievienotās vērtības. Galvenais ir nepārvērst aizsardzību par deju kolektīvu, bet veidot to par reāli darboties spējīgu spēku," rezumē Jānis Slaidiņš.  Kas aizstāvēs Latviju "X stundā"? Vai "labie krievi" arī?  Pētījumi par sabiedrības gatavību aizstāvēt savu valsti ar ieroci rokās rāda – Latvijā šis rādītājs svārstās ap trešdaļu iedzīvotāju, kamēr pretošanos kopumā atbalsta divas trešdaļas. Jānis Slaidiņš uzskata, ka sabiedrību krīzes gadījumā var sadalīt četrās līdzvērtīgās daļās: 25% – cīnīsies, 25% – atbalstīs, 25% aizbrauks prom, bet 25% darbosies pretī un pat šaus mugurā. Ienaidnieku labā mērķtiecīgi strādā arī vietējie dezinformatori un "noderīgie idioti", kas sociālajos tīklos potē stāstu par Latviju kā "neizdevušos valsti".  Tam visam pretī stāv cilvēku personīgā izvēle, uzsver Slaidiņš, par piemēru minot Ukrainu, kur Harkivā vietējie krievvalodīgie iedzīvotāji pirmajās kara dienās nostājās pret iebrucējiem.  "Manā uztverē labs krievs ir tas, kurš mīl brīvību, ir eiropietis, ciena vietu, kur dzīvo, tās vēsturi un kultūru. Un Latvijā tādu ir daudz – cepuri nost to cilvēku priekšā, kuri ar Latviju ir saauguši kopā! Pavisam cits stāsts ir par tiem lumpeņiem, kas darbosies pretī. Un tur diemžēl ir arī latvieši," norāda majors.  Mobilā aizsardzība pret droniem. Ko varam mācīties no 1938. gada?  Ko no starpkaru perioda un 1938. gada Latvijas pieredzes varam mācīties šodienas aizsardzības plānošanā? Slaidiņš norāda, ka pamatprincipi – piemēram, vienotas frontes līnijas neesamība un paļaušanās uz mobilo aizsardzību – paliek spēkā, taču mūsdienu tehnoloģijas un vide ir kardināli mainījušās. "Latvija aizsardzībai ir diezgan pateicīgs apvidus, taču jārēķinās ar mūsdienu izmaiņām. Piemēram, "Latvijas Valsts meži" ar izbūvētajām stigām un platākajiem meža ceļiem nemanot izdarījuši armijai lāča pakalpojumu. Tagad pretiniekam manevra koridors un ceļu tīkls ir daudz plašāks, nekā tas bija 1938. gadā, tāpēc mazo vienību ātrai kustībai ir vēl lielāka nozīme," skaidro majors.  Vienlaikus karadarbības taktiku radikāli mainījuši bezpilota lidaparāti. Ukrainā lielākie zaudējumi abās pusēs šobrīd ir tieši no droniem. "Tāpēc blakus karavīra pamatapmācības reglamentam ir jādomā par elementārām mūsdienu lietām – dronu detektoriem, speciālajām bisēm un pretpasākumiem katrā vienībā.  Ukrainā notiek karš, un tur tehnoloģijas mainās ik dienu. Mums ir jātiek līdzi, jo tas, kas strādāja pirms mēneša, šodien var vairs nestrādāt," brīdina Slaidiņš.  Tikmēr majors aicina nepaļauties tikai un vienīgi uz atsevišķiem ieroču veidiem. "Savulaik parādījās HIMARS raķešu sistēmas. Tad visi uzreiz sāka to pieprasīt: "Mums vajag HIMARS! Tas būs brīnumierocis!" Bet, lai raķete pildītu uzdevumu, vispirms ir vajadzīga dziļā izlūkošana, kas spēj ieraudzīt mērķi. Šodien HIMARS lomu lielā mērā pārņēmuši dažāda tipa droni. Tāpēc mums ir jāspēj veidot lokāla, elastīga un ātri pielāgojama aizsardzības ekosistēma, nevis jāpaļaujas tikai uz statiskām shēmām." Klausies citas "Formā!" epizodes!

  2. Nov 11

    «Formā!»: Zemessardzes vecākais kapelāns Jēkabs Dzērve #34

    Kapelāna uzdevums armijā nav pārliecināt vai sludināt, bet būt līdzās. Viņam jādzīvo ar jautājumiem, uz kuriem ne vienmēr ir vienkāršas atbildes: kā cilvēkam, kurš kalpo mieram, sadzīvot ar domām par karu? Un kā saglabāt cilvēcību vidē, kurā nākas runāt par ieročiem un nāvi? Par to LSM raidierakstā "Formā!" stāsta mācītājs un Zemessardzes vecākais kapelāns Jēkabs Dzērve. Sarunas ceļvedis: Kapelāns ir visiem – ne tikai ticīgajiem. Miers un karš vienā cilvēkā. Attiecības stiprākas par šāvieniem.   ► Raidierakstu "LSMnīca" var dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv un portāla "Youtube" kontā.     Kapelāns ir visiem — ne tikai ticīgajiem Latvijas aizsardzība ir ļoti personīga lieta. Katram ir savi iemesli. Tie sākas mājās, ģimenē, bērnos. "Mēs mācām redzēt to lielo bildi – par to, kas katru velk uz priekšu. Bet tāpat mācām padomāt arī par savām robežām, lai neizšautu visu pulveri īsā skrējienā," par kapelānu klātbūtni bruņotajos spēkos saka Dzērve.  Kapelāns ir atbalsts ne tikai tiem, kuri tic Dievam vai pieder kādai konfesijai.  "Es vienmēr lūgšu domāt par to, ko tu garīgi ēdīsi, bet nekad neteikšu, ko tieši tev ēst.  Par garīgajām lietām mēs runājam tad, kad cilvēki paši vēlas par to parunāt. Mēs esam kapelāni visiem."  Dzērve norāda, ka vīriešiem vispār ir grūti atzīt savu vājumu un izrunāt lietas, kas viņus biedē. "Es saku vīriem un zemessargiem – mēs esam cilvēki, un atzīt bailes nav nekas neparasts. Jautājums: kas ir stiprāks par bailēm? Domājiet par tiem, kurus mīlat un kuri mīl jūs, un tajā rodiet spēku." Miers un karš vienā cilvēkā  Kā cilvēks, kura uzdevums ir rūpēties par garīgo pasauli un mieru, sadzīvo ar militāro realitāti – ieročiem un nāvi? Dzērve uzskata, ka miers nozīmē arī spēju aizstāvēt sevi un savu zemi. "11. novembrī mēs pulcēsimies Brāļu kapos. Tā ir mūsu atbildība arī to priekšā, kas ir atdevuši savu  dzīvību par Latviju. Viņi izdarīja savu, un mums atliek darīt savu." Kapelāns aicina sadzīvot ar apziņu, ka kari cilvēces vēsturē bijuši un būs. Taču tas, vai karš nonāks līdz mums, ir tieši atkarīgs no mūsu pašu gatavības un vienotības.  "Karš būs, ja mēs pārstāsim darīt to, ko mēs darām. Jo neviens negrib kasīties ar spēcīgiem cilvēkiem. Karavīrs ir labākais draugs, kādu var vēlēties, un ļaunākais ienaidnieks, kādu var iegūt. Ja kāds jebkad sadūšosies un gribēs spert savu kāju mūsu zemē, viņam jāsaprot: tā nav mūsu izvēle, ka viņi šeit atnāk, jo viņi paši ir izvēlējušies šādu savas dzīves noslēgumu. Labāk lai viņi paliek tur, kur dzīvo. Mēs vēlam labu visiem, bet ārpus mūsu zemes robežām," uzsver Dzērve.  Raidierakstā "Formā!" Jēkabs Dzērve neslēpj – nepieciešamības gadījumā viņš prot rīkoties ar kājnieku ieročiem tikpat labi kā jebkurš cits zemessargs. Tomēr dienesta noteikumi kapelānam ieroci neparedz. Viņa īstais spēks un ikdienas ierocis ir pavisam cits – tas ir vārds.  Attiecības stiprākas par šāvieniem  Militārajā vidē dienējošajiem ir jāspēj paļauties vienam uz otru. Taču uzticēšanās nerodas tikai no kopīgiem uzdevumiem un disciplīnas. "Mēs nedrīkstam aizmirst cilvēcību. Jo brīdī, kad atskanēs pirmais šāviens, tieši attiecības būs tā līme, kas mūs turēs kopā. Tāpat kā mūsu muskuļu atmiņā paliek iemaņas, arī tas, ko mēs viens otram nozīmējam, kļūst par izšķirošu spēku," pauž Dzērve. Arī sabiedrības cieņai pret karavīru nav jābūt tikai pateicības vārdiem svētkos – tā ir daļa no kopīgās atbildības par valsti. "Latvijas iedzīvotājiem, redzot karavīrus un zemessargus formā, ir jābūt drošības un gandarījuma sajūtai – pateicībai par to, ka ir cilvēki, kuri sevi velta mūsu aizsardzībai pret tiem, kuri gribētu šeit ienākt ar netīriem zābakiem," saka Dzērve. Klausies citas "Formā!" epizodes!

  3. Nov 5

    LSM Sporta raidieraksts: Krieviju atgriež hokejā – tā nav tikai spēle. Ekspertu diskusija

    Starptautiskās sporta arbitrāžas tiesas (CAS) lēmums paver Krievijas valstsvienībai ceļu uz atgriešanos pasaules hokeja apritē, lai gan tam nepiekrīt Starptautiskā Hokeja federācija (IIHF), un vairāku valstu hokeja federācijas jau paziņojušas, ka pret agresorvalsti nespēlēs. Latvijas Sabiedriskā medija sporta raidierakstā par risinājumiem diskutēja Latvijas Televīzijas žurnālists Raimonds Rudzāts, žurnālists Armands Puče, Izglītības un zinātnes ministrijas Sporta departamenta direktors Aleksandrs Samoilovs un Latvijas Hokeja federācijas (LHF) ģenerālsekretārs Roberts Pļāvējs.  ĪSUMĀ:  Latvijas hokeja komandas ar Krievijas un Baltkrievijas vienībām nespēlēs, kamēr Ukrainā būs karš. Pilns pasaules čempionāta boikots Latvijas hokejam varētu maksāt neaprēķināmi lielas soda naudas. Ja valstsvienība spēlēs čempionātā ar Krievijas dalību, Latvijas Hokeja federācija nesaņems valsts finanses tikai konkrētajam mērķim. Krievija hokeju izmanto kā ieroci, ne velti tā savulaik finansēja Rīgas "Dinamo" dalību Kontinentālajā hokeja līgā. Nespēlēšana nav boikots CAS lēmums nav mainījis LHF un tās starptautisko partneru uzskatus par attieksmi pret agresorvalstīm, un Latvijas komandas ar Krievijas un Baltkrievijas vienībām nespēlēs, kamēr Ukrainā būs karš, uzsvēra Pļāvējs. Viņš uzskata, ka nedēļas laikā pasaules hokejā būs savākta kritiskā masa, kas iestāsies pret spēlēšanu vienās sacensībās ar Krieviju. Vienlaikus IIHF statūti skaidri pasaka, kādas ir sankcijas par boikotu, tādēļ LHF nepiedalīšanos attiecina tikai uz spēlēm pret Krieviju, nevis uz visu 2027. gada pasaules čempionātu. Boikota gadījumā Latvija pasaules čempionātā izkristu līmeni zemāk un maksātu vismaz 100 000 Šveices franku sodu, norādīja Pļāvējs. Papildus IIHF var sodu palielināt par nezināmu summu, ņemot vērā izdevumus, kas tai būtu radušies attiecīgās valsts lēmuma dēļ. LHF noraidošā attieksme pret Krieviju un Baltkrieviju saglabāsies, līdz kara beigām, bet pasaules čempionātā Latvijai ir jāpiedalās, pauda Pļāvējs. Turpmākajā cīņā pret agresorvalstu atgriešanos, Pļāvēja ieskatā, varētu palīdzēt starptautisko uzņēmu atteikšanās no sadarbības ar IIHF. Tas mazinātu starptautiskās federācijas iespējas sarīkot sacensības ar agresorvalstu dalību. Pļāvējs uzskata, ka pašlaik praktiski ieviest Krievijai labvēlīgo CAS lēmumu nemaz nav iespējams daudzo organizatorisko sarežģījumu dēļ.  Ja Latvijas izlase dosies uz pasaules čempionātu, tā nesaņems valsts finansējumu, lai arī pret Krieviju nespēlētu. Pļāvējs valsts finanšu ieturēšanu federācijai neuztver kā sodu, bet saskata, ka pašlaik nav situācijas risinājuma. Vispirms LHF gan tiecas rast risinājumus draudīgajai situācijai, ko pasaules hokejam radījis CAS lēmums.  Valsts finanšu dažādās straumes Savukārt Samoilovs norādīja, ka valsts finansējums netiks apturēts jaunatnes un bērnu hokejam, ja valstsvienība dosies uz pasaules čempionātu, kur dalībnieku vidū būs Krievija. Tajā pašā laikā valsts nefinansēs Latvijas dalību sacensībās, kur piedalās agresorvalstu sportisti, un nav bijis runas par to, lai pašreizējos noteikumus mainītu. Samoilovs atgādināja, ka sporta spēlēs nacionālajai izlasei sacensties ar agresorvalstu komandām aizliedz Sporta likums.  Morāles izcenojums Valsts nostāju par gana stingru uzskata Puče. Viņš mudina paturēt prātā, ka piekāpšanās agresoram var maksāt arī savas valsts zaudēšanu, un hokejs nav tikai spēle. Krievijā hokejs ir ierocis, un ne velti Krievijas naudas avoti savulaik finansēja Rīgas "Dinamo" dalību Kontinentālajā hokeja līgā (KHL), atgādināja Puče. Viņš uzsver, ka Latvijas izlases hokejisti pārstāv savu valsti, baudot sabiedrības uzticības kredītu, un morāles vērtības nav izcenojamas. Latvijai jābūt gatavai arī nepiedalīties 2028. gada Losandželosas olimpiskajās spēlēs, pauda Puče. KONTEKSTS: Starptautiskā hokeja federācija Krievijas atstādināšanu no sacensībām formāli bija pamatojusi nevis ar izraisīto karu Ukrainā, bet ar bažām par dalībnieku drošību. Sporta arbitrāžas tiesai tāds pamatojums nešķita gana pārliecinošs, tāpēc Krievija varēs atgriezties pasaules čempionātu apritē. Krievija hokejā bija izslēgta no IIHF sacensībām kopš 2022. gada februāra, kad izvērsa pilna mēroga militāru iebrukumu Ukrainā. Vīriešu konkurencē Krievija nav piedalījusies piecos pasaules čempionātos pēc kārtas.

  4. Oct 28

    LSM Sporta raidieraksts. Agresorvalstis atgriežas – kā rīkoties Latvijas sportā? Ekspertu diskusija

    Agresorvalstis Krievija un Baltkrievija arvien pārliecinošāk atgūst pozīcijas pasaules sportā un atgriežas starptautisku sacensību apritē. Kā pašreizējā situācijā rīkoties Latvijas sportistiem un sporta organizācijām, paturot prātā, ka 2028. gada Losandželosas olimpiskajās spēlēs varētu plīvot agresorvalstu karogi? LSM Sporta raidierakstā diskutē žurnālisti Raimonds Rudzāts (LTV) un Jānis Janševics (TV3), olimpiskais čempions bobslejā Jānis Ķipurs un zvērināts advokāts un sporta tiesību eksperts Jānis Sarāns-Reneslācis.  ĪSUMĀ:  Latvijas sporta organizāciju nostāja kļūst arvien pielaidīgāka startēšanai līdzās agresorvalstīm. Olimpiskais čempions Jānis Ķipurs rosina neuzvelt visu atbildību sportistiem, vairāk prasīt no politiķiem. Sporta likums nepietiekami reglamentē situāciju, trūkst vadlīniju vienotai rīcībai. Ekspertu viedokļi atšķiras, vai Latvijai būtu jāstartē Losandželosas olimpiskajās spēlēs līdzās agresorvalstīm. Krievijas atgriešanos apritē veicina agresorvalsts finanšu ietekme un tai labvēlīgi juridiski lēmumi. Izredzes uz panākumiem cīņā pret agresoru atgriešanos sportā vairotu valstu spēku apvienošana.  Rudenī divos vērienīgos jaunatnes sporta forumos Latvijas sportisti piedalās līdzās Krievijas un Baltkrievijas vienaudžiem, kuri turklāt startē ar savas valsts simboliku. Latvijas Futbola federācijā saka, ka dalība U-15 Pasaules kausa festivālā ir nepieciešama spēļu prakses dēļ, un latvieši pret agresorvalstīm jebkurā gadījumā nespēlēs. Savukārt Latvijas Olimpiskā komiteja (SOK) Jaunatnes olimpiskajās spēlēs sola atbalstu sportistiem, kuri no sacenšanās ar agresorvalstu pārstāvjiem atteiksies, bet lemšana ir atstāta pašu jauno sportistu ziņā.  Pretēji sākotnējai nostājai pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, Latvijas sporta organizācijas pakāpeniski kļūst aizvien pielaidīgākas, jau piedaloties sacensībās arī tur, kur Krievija un Baltkrievija startē ar saviem karogiem.  Neuzvelt visu sportistiem  Olimpiskais čempions Ķipurs uzskata, ka uzvelt sportistiem visu atbildību būtu nepareizi, jo jautājums pirmkārt jārisina politiskā līmenī. Arī sportistiem dzīvē jāizlemj svarīgi jautājumi, bet galvenā atbildība ir politiķiem, lai veidotu dūres, ar kuru palīdzību ietekmēt pašas lielākās un atbildīgākās organizācijas, ieskaitot SOK. Ķipurs gan atzīst, ka rietumvalstu valdības pašlaik nav gatavas risināt jautājumu par agresorvalstīm sportā.  Sportu Ķipurs salīdzina ar pilnīgu piramīdu, kuras virsotnē ir profesionālais sports ar supersasniegumiem.  "Ja varētu salīdzināt ar mūsu Brīvības pieminekli, profesionālais sports, olimpiskās medaļas ir tās rokas ar zvaigznēm mūsu Brīvības piemineklī. Un kas būtu piemineklis bez tām rokām ar zvaigznēm?" vaicāja Ķipurs.  Trūkst vienotas nostājas  Latvijas atteikšanos no dalības starptautiskās sacensībās, apliecinot stingru nostāju pret agresorvalstīm, atbalstītu Sarāns-Reneslācis. Viņaprāt, nestartēšana sacensībās, kas neatbilst Latvijas interesēm, nebūtu sods sportistiem.  Patlaban trūkstot vienotas nostājas, katram pārvirzot sarkanās līnijas pēc sava iekšējā vērtību kompasa un apstākļiem. Vienīgā vadlīnija ir Sporta likums, kas aizliedz startēt agresorvalstu teritorijā, kā arī liedz agresorvalstu izlasēm spēlēt Latvijā, uzsvēra Sarāns-Reneslācis. Viņš rosina atrast citus veidus, kā sasniegt sabiedrības izvirzītos mērķus sportā.  "Jauniešu iesaistīšana, sacensību organizēšana, spēļu prakse un viss pārējais. Dabūjam to spēļu praksi citur, priekš kam mums tā spēļu prakse tajos konkrētajos turnīros? Droši vien tādēļ, ka, piedaloties tajos turnīros, dabūs finansējumu utt. Tie droši vien ir īstie mērķi," teica Sarāns-Reneslācis.  Vai startēt līdzās agresorvalstīm?  Latvijai vajadzētu startēt Losandželosas olimpiskajās spēlēs arī tad, ja agresorvalstis startēs ar saviem karogiem, bet vienlaikus sagatavojoties, kā paust savu viedokli, pauda Ķipurs. Viņaprāt, tas ļautu piesaistīt plašāku pasaules uzmanību netaisnībai un karam Ukrainā.  Olimpiskās spēles ir vērienīgs notikums, un politiķi lēmuma pieņemšanā rēķinās ar dažādiem viedokļiem sabiedrībā, atzina Sarāns-Reneslācis. Tas gan nemaina viņa nostāju, ka Latvijai nav jāpiedalās Losandželosas olimpiskajās spēlēs, ja tur startēs Krievija un Baltkrievija. Vienisprātis ar Sarānu-Reneslāci ir TV3.lv sporta redaktors Jānis Janševics, kurš rosina arī papētīt, ko sportistiem dzīves gaitās turpmāk ir devusi olimpiskā medaļa.  Naudas varas pieaugums  Janševicu nepārsteidz, ka Krievija ar naudas palīdzību rāpjas atpakaļ apritē, bet pārējās valstis noskatās. Sportā ir krasi pieaugusi naudas vara, kas nosaka arī norises SOK. Sportā korupcija būtībā ir legāla, jo daudz ko nosaka sponsoru intereses, un Krievijas valsts uzņēmumi līdzekļus valsts mērķu sasniegšanai netaupa, pauda Janševics.  Jau iepriekš bija skaidrs, ka Krievija centīsies atgūt vietu pasaules sportā, izmantojot arī juridiskus līdzekļus, norādīja Sarāns-Reneslācis. Arī Krievijai labvēlīgi Starptautiskās sporta arbitrāžas lēmumi veicina starptautisko sporta federāciju piekāpību agresorvalstīm.  Savukārt Ķipurs piebilda, ka sportā korupcija ir ļoti izteikta un ne jau tikai ar dolāru žūkšņu piedāvāšanu.  Dūrē ir spēks  Latvijai vienatnē izslēdzot sevi no aprites, būsim sevi pavirzījuši malā, tādēļ jāorganizējas kopā ar domubiedriem un jārīkojas radikāli, mudināja Ķipurs. Viņš uzsvēra, ka sliktie spēki nepadosies un pret tiem daudz aktīvāk jācīnās.  "Mums jāmeklē līdzīgi domājošie kaimiņi – Ziemeļvalstu sporta vadītāji, politiķi, un arvien jāattīsta masveidīgāk šī kustība, un jāizdara spiediens uz SOK un starptautiskajām federācijām. Mūsu sporta vadība nav ar pietiekami stingru roku, ar daudz lielāku kampienu tas jādara," teica Ķipurs. Nozīmīgs signāls ir arī 12 valstu vēršanās Eiropas Komisijā, aicinot nepiešķirt finansējumu SOK, kas atbalsta agresorvalstu atgriešanos sportā, uzsvēra Sarāns-Reneslācis. Viņš atgādināja, ka starptautisko amatpersonu bieži sludināto sporta nodalīšanu no politikas Krievija praktiski izmanto kā maigās varas elementu.  Arī olimpiskais čempions Ķipurs atgādināja, ka Krievija sportā izmanto to pašu metodi, ko karā Ukrainā, spiežoties uz priekšu pa mazam solītim un pieradinot pie situācijas. Sporta sabiedrībā tikmēr pietrūkst stingras nostājas un nelokāmas prasības ievērot sarkanās līnijas.

  5. Oct 25

    «Formā!»: «Drone House» valdes loceklis Viesturs Silenieks #33

    Dronu vadīšana, uzņēmumu drošības auditi un kaujas simulatori – mācību centrs "Drone House" šodien apvieno gan militāristus, gan nozares entuziastus. Jaunākajā LSM raidierakstā "Formā!" tā valdes loceklis un zemessargs Viesturs Silenieks pauž – mazai valstij pareizais aizsardzības ceļš ir likt cilvēku vietā karot lidrobotiem. Sarunas ceļvedis: "Drone House": no hobija līdz valsts aizsardzībai. Gan zināšanas, gan teroraktu imitācija. Vai Latvija ir dronu lielvalsts? Nākotnes karš: roboti un zinātne.   ► Raidierakstu "LSMnīca" var dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv un portāla "Youtube" kontā. "Drone House": no hobija līdz valsts aizsardzībai Ideja par dronu apmācību zemessargu domubiedru vidū radās 2020. gadā – vēl pirms Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, kad bezpilota lidaparāti vēl nebija kļuvuši par karadarbības ikdienu. "Tas bija laiks, kad augstākā vadība teica: varbūt nevajadzētu armijā ievazāt rotaļlietas. Redzot, kā notiek iepirkumi, mācību programmas un viss pārējais, kaujas spējas dronu ziņā mēs varētu sasniegt optimistiski pēc 250 gadiem. Un tad mēs sapratām – tā vairs nevar," atceras Silenieks. Tā tapa biedrība "Drone Force – Europe", bet vēlāk – "Drone House". Šobrīd tas ir lielākais dronu mācību centrs Baltijā, un tā darbība aptver gan praktisku lidošanu, gan tehnoloģiju izpratni un to pielietojumu dažādās situācijās. "Drone House" sadarbojas ar Zemessardzi, Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, Valsts policiju, izglītības iestādēm un uzņēmumiem. "Tie, kas to saprot, saka: līdzvērtīgs objekts Latvijā nepastāv. Un es ar viņiem nestrīdos," saka Silenieks. Vienlaikus dronu prasmes noder ne tikai militārajā jomā, bet arī civilajā aizsardzībā un uzņēmumu drošības plānošanā. "Tas ir stāsts ne tikai par droniem. Piemēram, mums ir kaujas imitācijas simulators apdzīvotā vietā. Testējam uzņēmumu drošību – un ne tikai pret fizisku uzbrukumu – organizējot, piemēram, arī terorakta scenārijus. Protams, saskaņojot tos ar drošības iestādēm," atklāj Silenieks. Gan zināšanas, gan teroraktu imitācija Bērniem līdz 16 gadu vecumam "Drone House" piedāvā bezmaksas nodarbības, lai iepazītu bezpilota lidaparātus un apgūtu pirmās lidošanas iemaņas. Savukārt militārajā jomā droni tiek apgūti konkrētu uzdevumu izpildei. "Civilpersonas mēs šeit neapmācām," uzsver raidieraksta "Formā!" viesis. "Uzskats – tiklīdz man būs liels vēders un vairs nevarēšu paiet, varēšu iet pie dronu pilotiem, ir mīts. Nest dronus, baterijas, sprāgstvielas, sakaru iekārtas, ģeneratorus, lādēšanas stacijas, antenu mastus... Tur tas "nesējkamielis" ir vēl smagāk noslogots nekā parastais kājnieks. Turklāt par droniem ir diezgan daudz jāzina." Tehniskās zināšanas un prasme strādāt ar datiem ir tikpat nozīmīgas kā spēja vadīt pašu dronu. Silenieks norāda, ka dronu komandu veido ne tikai pilots un navigators – tajā nepieciešams arī sakaru speciālists, attēlu analītiķis, tehniķis, programmētājs vai inženieris. Kādam ir jānodrošina arī tehniskais atbalsts, apkope un loģistika. Vai Latvija ir dronu lielvalsts? Latvijā vairāki uzņēmumi ražo bezpilota lidaparātus, veidojas to lietotāju kopiena un tiek attīstītas apmācību iespējas. Taču vai ar to pietiek, lai Latviju sauktu par dronu lielvalsti? "Drone House" vadītāja atbilde ir viennozīmīga – jā. "Pirmkārt, mēs ražojam dronus. Un, salīdzinot ar citām pasaules valstīm mazās Latvijas apjomus un cilvēku skaitu, kas māk ar tiem rīkoties, mēs esam dronu lielvalsts. Pavisam cits stāsts ir par elektronisko karadarbību, pretdronu sistēmām uz robežas un spēju šos lidaparātus dabūt lejā," uzsver Silenieks. Vēl viens Latvijas potenciāls ir dronu instruktoru skaits. Taču nozares un tehnoloģiju attīstībai vajadzīgi ne tikai ražotāji un instruktori, bet arī programmētāji, elektronikas speciālisti un inženieri. Ja šo zināšanu trūkst, pat vismodernākais aprīkojums pats par sevi negarantē vēlamo rezultātu. Nākotnes karš: roboti un zinātne Krievijas sāktais karš Ukrainā parādījis, cik strauji bezpilota tehnoloģijas maina karadarbību. Droni tiek izmantoti izlūkošanai, mērķu atklāšanai un citu militāro uzdevumu izpildei. Silenieka ieskatā – arī Latvijai jādomā, kā ar tehnoloģiju palīdzību kompensēt ierobežotos cilvēkresursus. "Tāds vienkāršs salīdzinājums. Pretiniekam ir 100 cilvēku ar 100 droniem. Vai tu viens pats ar 100 droniem spēsi vienlaikus pretoties simt citiem? Atbilde – nē. Mums kā mazai valstij vispār nav jāizskata tāds virziens, kurā ejam "gaļa pret gaļu". Mums ir pilnībā jāorientējas uz robotizāciju un automātiku, jāiegulda zinātnē un inženierijā. Lai mūsu vietā karo roboti," uzsver Silenieks. Klausies citas "Formā!" epizodes!

  6. Oct 10

    «Formā!»: ASV dzimušais zemessargs Nils Students #32

    Bērnībā viņam nepatika celties agrajos sestdienas rītos, lai dotos uz latviešu svētdienas skolu Amerikā. Gadu gaitā izpratne par piederību Latvijai un atbildību mainījās. Izšķirošais pagrieziena punkts bija 2014. gads un Krimas aneksija, kas likusi saprast: ar mīlestību vien vairs nepietiek, ir nepieciešama reāla rīcība. Šobrīd Nils Students dienē Zemessardzes Studentu bataljonā, aktīvi palīdz Ukrainai un jaunākajā LSM raidieraksta "Formā!" pauž – par Latvijas militāro drošību viņš neuztraucas, taču katram pašam ir jābūt gatavam rīkoties. Sarunas ceļvedis: Pagrieziena punkts bija Krimas aneksija 2014. gadā. Zāles pret apātiju – rīcība un sabiedroto spēks. Nils uzskata – ar 72 stundu somu vien nepietiks. Aicina tautiešus, kas atgriežas Latvijā, pievienoties Zemessardzei. Atbalsts Ukrainai abpusēji izdevīgs. ► Raidierakstu "LSMnīca" var dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv un portāla "Youtube" kontā. Nils Students ir dzimis Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV). Latviju viņš pirmoreiz apciemoja vēl Brežņeva ēras laikā – 1980. gadā kopā ar māti, kad viņam bija 12 gadi. Izšķirošais bijis 2014. gads, kad Krievijas veiktā Krimas aneksija lika uz notiekošo paskatīties citām acīm un saprast: ar to vien, ka Latvija viņam ir svarīga, vairs nepietiek. "Man vajadzēja dot arī savu artavu," par lēmumu pievienoties Zemessardzei saka Students. Pašlaik viņš ir Zemessardzes Studentu bataljona mīnmetēju vienības kaujinieks. Vienīgais, ko viņš nožēlo, ka šis solis nav sperts jau desmit gadus agrāk. "Savā vienībā biju gados vecākais. Komandieris noskatījās un jautāja: "1968. gadā dzimis cilvēks? Nevar būt! Ko tu šeit dari?’ Iespējams, tiešām nebiju paraugkaravīrs, jo ienācu ar zemāku fizisko sagatavotību. Toties sešu nedēļu apmācībās paguvu paņemt un iemācīties gandrīz visu," atceras Students. Zāles pret apātiju – rīcība un sabiedroto spēks Studenta vērtējumā šobrīd daļa Latvijas sabiedrības izjūt nevis bailes, bet gan nogurumu no kara un neziņas. "Hibrīdkarš turpina mūs mocīt un locīt. Bet es nesaprotu tos latviešus, kuri domā par pārcelšanos uz Spāniju lielā mēroga kara sākumā. Jādomā, kā mēs pretosimies," raidierakstā "Formā!" pauž Students. Taču zāles pret apātiju ir – jāskatās uz pozitīvajām lietām. "Skandināvijas un Baltijas reģiona pārspēks gaisā pār Krieviju ir 4 pret 1. Viņi nevar šeit veikt aktīvu karadarbību. Lai gan mums pašiem nepieder neviens iznīcinātājs, 15–20 minūšu lidojuma attālumā ir viss: poļi, zviedri un somi ar saviem "Gripen" un F-16, ko vada vislabāk apmācītie piloti." Tas vien ļauj Studentam neuztraukties par drošību Latvijā un aicināt ikvienu biežāk aizdomāties par iesaisti valsts aizsardzībā. "Mums visiem jābūt gataviem. Man ir radi Izraēlā, un es zinu, ko un kā viņi dara. Tur visi vīrieši un sievietes dienē vismaz gadu." Ar 72 stundu somu vien nepietiks Tāpat Students aicina plašāk skatīties uz personisko drošību un sagatavotību krīzēm, neaprobežojoties tikai ar 72 stundu somas komplektēšanu. "Katram jābūt gatavam uzturēties savās mājās kaut vai nedēļu, kamēr tiek atjaunoti pakalpojumi. Pareizākā pieeja ir nodrošināt, ka mājās ir ūdens, pārtikas krājumi un enerģijas avoti septiņām dienām," uzsver Students. Savu sagatavotību krīzes situācijām viņš pārbaudīja augusta vētras laikā, kad automašīnā līdzi veda motorzāģi un domāja: "Ja nu tomēr notiek sliktākais..." Līdzīgu attieksmi viņš vēlas redzēt arī sabiedrībā – nevis nepārtraukti bažīties par sliktāko, bet gan skaidri zināt, ko un kā darīt. No lidostas – uz Zemessardzi Ar savu piemēru un pieredzi Nils Students motivē iesaistīties valsts aizsardzībā arī citus tautiešus. Tiem, kuri apsver pārcelšanos uz Latviju, viņš palīdz ar praktiskiem padomiem par dzīvesvietu, darbu un citiem pirmajiem soļiem. "Ja nu tiešām tu gribi būt Zemessardzē, tad jau pirmajā dienā, kad ielido Rīgā, mēs varam aiziet pēc [vajadzīgajiem iestāšanās] dokumentiem," smaida Students. Atbalsts Ukrainai abpusēji izdevīgs Kopš 2014. gada viņš aktīvi atbalsta Ukrainu. Šāda palīdzība ir ne vien svarīga, bet arī abpusēji izdevīga – sākot ar atbalstu Ukrainas teritoriālajām aizsardzības vienībām, līdz pat pārvietojamu dronu remonta darbnīcu veidošanai Krievijas kara skartajā zemē. "Tagad nedaudz ar pievienoto vērtību Latvijai. Mēs ne tikai pērkam kādas lietas, bet skatāmies, ko varam sūtīt no tā, kas ir ražots Latvijā. Esam jau paspējuši atklāt divas darbnīcas. Tagad top trešā. Principā tie ir busiņi ar iekārtām, kas palīdz notriektos dronus dabūt ātrāk atpakaļ darbībā," uzsver Students. Drošības stiprināšanas virzieni ir dažādi, un, ja ir griba, katrs var izlemt, ko darīt – pārliecināts ir Nils Students.  Klausies citas "Formā!" epizodes!

  7. Sep 18

    «Formā!»: Zemessardzes Medicīnas rotas pārstāvji Samanta Prīdāne un Jurģis Strautmanis #31

    Civilās medicīnas gatavība plašā mēroga krīzei un kaujas situācijām ir stipri ierobežota. Ar teoriju vien nepietiek. "X stundai" vajadzīga praktiskā pieredze. Stradiņa slimnīcas reanimatoloģe Samanta Prīdāne un Bērnu slimnīcas neirologs Jurģis Strautmanis iegūst to Zemessardzes Medicīnas rotā. Raidieraksta "LSMnīca" ciklā "Formā!" mediķi stāsta, kā militārās iemaņas maina ārsta ikdienas dzīvi. SARUNAS CEĻVEDIS: Ne vieglāk – citādāk. Medicīnas rota – ne tikai ārsti. Žņaugs domāts ne tikai karavīram. Karš Ukrainā maina "Zelta stundas" noteikumus. ► Raidierakstu "LSMnīca" var dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv un portāla "Youtube" kontā. Medicīnas rota var šķist loģiska izvēle cilvēkam, kurš gatavs aizstāvēt valsti, bet neredz sevi ar ieroci rokās. Taču šo Zemessardzes vienību nevajadzētu uztvert kā vieglāko ceļu. Ne vieglāk – citādāk "Mēs negribam reklamēt Medicīnas rotu kā kaut ko vieglāku. Nebūs vieglāk, būs citādāk. Tā, ka uz kūrortu pieteikties – nē, jo tas, kam gatavojamies, ka mums pašiem par sevi jāparūpējas," saka Jurģis Strautmanis. Visgrūtākais uzdevums ne vienmēr ir fiziski smags. Turklāt arī mediķim jāprot sevi aizsargāt, jāpārzina militārās pamatprasmes un jāspēj darboties panikas un stresa apstākļos. "Jā, Zemessardzes kaujinieku smaga trīsdienu soma varbūt nemaz nebūs jānes. Un normālā gadījumā nebūs jāšauj uz pretinieku. Bet tīri emocionāli pats grūtākais būtu tieši mazgāt dibenu ievainotajiem un negulēt", vienprātīgi Starutmanis un Prīdāne. Medicīnas rota – ne tikai ārsti Jāspēj gan ārstēt, gan rūpēties par elektrību, aizsargāties pret droniem un risināt citas praktiskas lietas. Starptautiskajās mācībās Igaunijā Latvijas Zemessardzes mediķiem nācies ierīkot palīdzības vietu pamestajā betona ēkā. "Mēs bijām mehāniķi, elektriķi, santehniķi, celtnieki un kas tik vēl nē. Mums nebija nekāda atbalsta. Nekas. Visu savām baltajām mediķa rociņām darījām", atceras Samanta Prīdāne. Daudzos uzdevumos nemaz nav jābūt mediķim. Svarīgākais ir vēlme mācīties un strādāt komandā. "Nav jau jābūt ķirurgam, lai cietušo vestu no punkta A uz punktu B. Lai rūpētos par medicīnas ierīcēm. Ir daudz tādu lietu, kas ir vajadzīgas medicīnas tiešo funkciju atbalstam un medicīniskā izglītība nav vajadzīga", pārliecināts Strautmanis. Pēc apmācībām Medicīnas rotā vairāki zemessargi uzsāka gaitas jaunajā laukā – medicīnā, kļūstot par ārstu palīgiem. Žņaugs domāts ne tikai karavīram Zemessardzē iegūtas zināšanas var noderēt arī ikdienas dzīvē – avāriju, traumu, asiņošanas gadījumos.  Sabiedrībā joprojām valda priekšstats, ka žņaugu – līdzekli dzīvībai bīstamas asiņošanas apturēšanai – civilajā dzīvē izmantot nevajadzētu. Mediķi tam nepiekrīt, jo ceļu satiksmes negadījumos cilvēki bieži mirst nevis sirds apstāšanas dēļ, bet tāpēc, ka viņi pārāk ātri zaudē asinis. Šādas praktiskās zināšanas, viņuprāt, vairāk jāiekļauj arī civilās pirmās palīdzības apmācībā. Karš Ukrainā maina "Zelta stundas" noteikumus "Zelta stunda", kad jāglābj cilvēka dzīvība, karadarbības un krīzes laikā var izstiepties līdz diennaktij un pat nedēļai. Tā ir viena no būtiskākajām mācībām, ko devusi Ukrainas pieredze. "Ukraiņu kolēģi stāsta, ka evakuācijas notiek tikai naktīs, ja vispār notiek. Ja nenotiek, tad uz vietas kaut kā jātiek galā. Tāpēc ir svarīga ilgstošā lauka aprūpe, kur pieaug karavīra glābēja loma. Ka viņš tur noteikti būs. Un viņš būs tas, uz ko visi skatīsies", stāsta Prīdāne. Droni būtiski mainījuši ne tikai karadarbību. Ukrainā jau tiek izmēģinātas bezpilota platformas, kas nākotnē palīdzēs nogādāt nepieciešamo vai pārvietot ievainotos. Tomēr visā pamatā ir klasiskā evakuācija. Un katram karavīram jābūt gatavam palīdzēt pārvietot ievainotos. "Klasika paliek klasika. Vienmēr, kur ir karavīrs, potenciāli vajadzēs nestuves. Vai tās ir gatavas, vai ir improvizētas. Vai uz pleciem viņš ir jāvelk, bet katram karavīram jābūt gatavam evakuācijai", secina Strautmanis. Zemessardzes Medicīnas rota arvien vairāk izmanto apmācībā reālistiskos scenārijus – palīdzības sniegšana naktī, mežā, apdraudējuma apstākļos un situācijās, kad sākotnējais plāns vairs nedarbojas. "Augusta vētra parādīja to, ka daudzi cilvēki dzīvo ilūzijās, ka atnāks kāds Laimes lācis un palīdzēs. Gan jau būs labi, saies. Un visticamāk jau 90 % saiet. Bet tad notiek tāds mazais procents un nesaiet. Un ko tad darīt? Visa pamatā ir sagatavošanās. Ko man ir iemācījusi Zemessardze, un tas noder arī civilajā dzīvē – vienmēr izdomā iepriekš, ko darīsi sliktākajā scenārijā," saka Jurģis Strautmanis. Klausies citas "Formā!" epizodes!

About

Portāla LSM.lv raidieraksts LSMnīca – vieta jautājumiem, viedokļiem un sarunām

You Might Also Like