Kur kritiķiem nav vietas

Latvijas Radio 1
  • 0.0 (0)
  • TV & Film
  • Updated Weekly

Audio īsrecenzijas. Raidījuma vadītāji aplūko Latvijas kinorepertuāros, notikumos un procesos aktuālo – filmas, seriālus, festivālus, galvenokārt uzmanību veltot Latvijas audiovizuālajai mākslai un tās kontekstam plašākā mērogā. Katra epizodē tās veidotāji piedāvā dinamisku, intelektuāli nospriegotu un uztveramu refleksiju par kino.  Raidījumā recenzē tās filmas vai seriālus, kuri ir ērti, legāli pieejami Radio klausītājiem – tieši tādēļ raidījuma veidotāji aplūko darbus, kurus var skatīties gan kinoteātros, televīzijā vai straumes platformās. Šajā segmentā allaž ir prioritāras pašmāju kino norises, piemēram, Nacionālā kino balva “Lielais Kristaps”, Latvijas filmas, kas piedalās starptautiskos kinofestivālos u.c. Pasaules fokuss – aktuāli notikumi, fakti, kases ieņēmumu paradoksi, zīmīgas personības zīmīgos notikumos, kas ļauj palūkoties uz kino nozari ar globālāku un analītiski humorpilnu raksturu.  Skatāmies kino un diskutējam par redzēto!

  1. 4d ago

    Ceļotāji, laupītāji un asi pagriezieni – "Visiem vajag naudu" un "Skarbās zemes sirdī"

    Raidījums Kur kritiķiem nav vietas šajā epizodē pievēršas asa sižeta darbiem – izdzīvošanas trilleris “Skarbās zemes sirdī” uzbur ekrāna ķīmiju starp Bredu Pitu un spilgtu četrkājainu aktieri, savukārt Kristiāna Riekstiņa pilnmetrāžas debijas darbs, laupīšanas filma “Visiem vajag naudu”, ieved sižeta līkločos starp boulinga ķegļiem un neuzlaužamiem seifiem. Ko darīt, ja aktieru provēs piedāvā trešo plānu, darbā priekšniecība visu laiku elpo pakausī un dzīvokļa īpašnieks nedēļas beigās sola izlikt no dzīvokļa? Paulai (lomā Agate Marija Bukša) viss ir skaidrs – seifs priekšnieka kabinetā sola nomaksātus rēķinus un studiju kredītu, taču ir problēma. Šķiet, ka šī ideja nav ienākusi prātā viņai vien. Kristiāna Riekstiņa debijas darbs uzskatāmi apdzīvo neonā krāsotu Rīgas guļamrajonu kino realitāti – laupīšanas filmā sastapsiet atskaņas gan no Kventina Tarantino, gan Nikolasa Vindinga Refna darbiem, kā arī daudzus citus citātus. Epizodē apspriežam samērību starp jaunu ceļu meklējumiem un žanra pulēšanu, filmas muzikalitāti un tās sasaisti ar vizualitāti, kā arī aktierdarbiem un to, kāpēc jaunos režisorus Latvijā, šķiet, tik bieži interesē tieši kriminālfilmu žanrs. Tikmēr Breda Pita un suņa Ūbera tandēms filmā "Skarbās zemes sirdī" piedāvā patiesi iespaidīgu Jaunzēlandes ainavu. Atvaļinātais specvienības kareivis Džeimss Belmots ierodas savvaļā, lai pabūtu viens – gan viņu, gan viņa labāko draugu, kaujas suni Odinu, joprojām vajā murgi par cīņas laukā piedzīvoto. Idillisko ainavu pāršalc vētra un cīņubiedriem vēl vienu reizi nāksies pierādīt savas saiknes nesalaužamību. Spriežam, ka filmas nosaukums latviešu valodā nedaudz maldina – trāpīgāks būtu “Zvēra sirds”, jo lielā mērā pieredzējušā darbības kino režisora Deivida Eijera filmas subjektīvā optika ir veidota caur četru vācu aitu suņu atveidoto Odinu. Filma, kurā lielākā daļa darbības norit bez dialogiem, piedāvā dažādas žanra pamatsituācijas skatītājiem ļoti draudzīgā veidolā. Epizodē apspriežam filmas veidotāju attieksmi pret dramatismu, darbā izmantotos kara filmu štampus un to, ko šis darbs nozīmē arī Pita Holivudas karjeras kontekstā.

  2. Sep 24

    Starp laikmetīgo un bīblisko – filmas "Es gribu tikai seksu" un "Austrumos no Ēdenes"

    Šajā epizodē "Kur kritiķiem nav vietas" piekopj kontrastu valodu – uz recenzēšanas darbagalda nonākusi pagrīdes kino klasiķa Grega Araki jaunākā filma "Es gribu tikai seksu" ar Olīviju Vaildu, Kūperu Hofmanu un pat popdziedātāju Charlie XCX, kā arī Zojas Kazanas ilgi gaidītā Džona Steinbeka lieldarba "Austrumos no Ēdenes" ekranizācija ar Florenci Pjū izaicinošajā Keitas lomā. Eliots (Kūpers Hofmans) ir jauns, ne pārāk gudrs, taču ļoti gribošs. Tieši tādu viņu iekāro laikmetīgās mākslas superzvaigzne Ērika Treisija (Olīvija Vailda), kura meklē jaunu mūzu savai guļamistabai pirms izšķirīgas izstādes. Piepildās jaunā vīrieša mežonīgākie sapņi, taču, kā zināms, ne visas fantāzijas ir patīkamas. Kalifornietis Gregs Araki ir viens no spilgtākajiem 90. gadu ASV autoriem – līdztekus Gasam van Santam viņš ir viens no “Jaunā kvīru kino” kustības pamanāmākajiem vārdiem; viņa ietekmju dzimtas koks nenoliedzami ietver gan Džonu Voteru, gan popārtu un MTV. 66 gadus vecais režisors ar šo darbu atgriežas pie sev tuvās screwball jeb dabūšanās komēdijas saknēm, veidojot seksuāli atbrīvotu un laikmetīgās mākslas pasauli satirizējošu darbu.  Sarunā apspriežam, kāpēc šo darbu nav vērts apskatīt plaši apbalvotā Rūbena Ēstlunda mākslas pasauli apsmaidošo filmu kontekstā, kurā mirklī pārklājas kempa un bezgaumības robežas un to, kāpēc šī kino provokācija nebūtu iedarbīga cita veida kino valodā. Tikmēr amerikāniete Zoja Kazana ir ķērusies pie monumentāla materiāla – ar Nobela prēmiju apbalvotā rakstnieka Džona Steinbeka darbs "Austrumos no Ēdenes" savu slavenāko ekranizāciju ir piedzīvojis 1955. gadā, kad vienu no Džeimsa Dīna spilgtākajām kinolomām režisēja Elija Kazans, proti, filmdares vectēvs. "Austrumos no Ēdenes" ierakstās spilgtā pēdējo gadu ASV kino tendencē – veido jaunā taisnīguma kino. Proti, filmas atsakās no vienkāršotiem 19. gadsimta vidus, ASV Pilsoņu kara, pirmiedzīvotāju teritoriju atņemšanas, migrācijas un “iespēju zemes” naratīviem, uzlūkojot nācijas mītus ar niansētāku skatu.  Sarunā aplūkojam veidu, kurā daudzsēriju mākslas filmas veidotāji ir izvēlējušies serializēt šo paaudžu sāgu, apspriežam balansu starp kostīmu un raksturu drāmu, kā arī iespaidīgā aktieru ansambļa (tostarp Florence Pjū, Maiks Faists un Kristofers Abots) sniegumu.

  3. Sep 17

    Sieviešu stāsti skaudrumā un absurdā. Fokusā "Uļa" un "Praktiskā maģija 2"

    Raidījums Kur kritiķiem nav vietas šoreiz aplūko divus kardināli atšķirīgus sieviešu stāstus – Viestura Kairiša biogrāfiskā filma “Uļa” ar Kārli Arnoldu Avotu galvenajā lomā piedāvā sevis atrašanas naratīvu, savukārt 90. gadu hita “Praktiskā maģija” otrā daļa pēc teju 30 gadiem liek apdomāt nostaļģijas un absurda attiecības. Melnbaltais basketbolistes Uļjanas Semjonovas (1952–2026) jaunības portretējums 60. gadu padomju Latvijā ir viens no gada spilgtākajiem kino notikumiem, kuru jau kopš pirmizrādes aizvadītajā Kannu kinofestivālā pavada diskusijas gan vietējā, gan starptautiskā mērogā. Idejas autors un titullomas atveidotājs Kārlis Arnolds Avots te sastrādājas ar pieredzējušo kino un teātra režisoru Viesturu Kairišu, kurš ar saviem iepriekšējiem darbiem jau ir uz ekrāna iedzīvinājis dažādus Latvijas vēstures laikposmus. "Uļa" aplūko padomju okupācijas gadu pieredzi, rusifikāciju, nacionālisma idejas un etnisko spriedzi, taču priekšplānā novieto unikālas personības centienus pašnoteikties ar talanta palīdzību. Epizodē aplūkojam filmas vizualitāti, aprunājamies par filmas saistību ar pēdējā laika skaļāko latviešu sporta filmu, proti, Dzintara Dreiberga "TTT. Tīklā", un mēģinām formulēt šīs visnotaļ neparastās filmas uzdevumus.  Deviņdesmito gadu beigu romantiskās filmas "Praktiskā maģija" otrā daļa, savukārt, liek uzdot jautājumu – vai bez Sandras Bulokas un Nikolas Kidmenas šanī filmā vēl kas maz ir? Plaši apbalvotās dānietes Suzannas Bīras sīkvels būvē pagājušā gadsimta izskaņas nostaļģiju ar mūsdienu televīzijas filmu valodu, kas raganīgās Ouensu dinastijas vīriešu nedienas paceļ vēl nebijušā saldmes līmenī. Sarunā pieskaramies 20. gs izskaņas raganu tēliem kino un televīzijā, tam, vai filmām par sievietēm automātiski var piedēvēt feministiskas īpašības, kā arī tam, kuri filmveides šabloni spēj noturēt uzmanību arī 2026. gadā.

  4. Sep 10

    Kad žanrs nepārsteidz: fokusā filmas "Pēdējā māja" un "Tonijs"

    Jaunākajā Kur kritiķiem nav vietas epizodē aplūkojam mītus par sākumiem un beigām. Kanādieša Meta Džonsona biogrāfiskā filma “Tonijs” ļauj ielūkoties gastronomijas un kultūru gardēža Entonija Bordeina jaunībā, savukārt Holivudā strādājošā franču režisora Luija Leterjē filma “Pēdējā māja” ar izcilajiem aktieriem Vāgneru Mouru un Grētu Lī piedāvā ģimenisku apokalipsi. Gadu gaitā daudziem ir izveidojušās personīgas attiecības ar amerikāņu šefpavāru un ekrāna personību Entoniju Bordeinu (1956–2018). Viņš ir ikona, garšu psihologs un ielas filozofs – balamutīgs lempis, kuram ir zelta sirds un kurš sirdzis no smagas depresijas un pats sev atņēmis sev dzīvību 2018. gadā.  Īpašas attiecības ar Bordeinu ir izveidojušās arī kanādiešu režisoram un aktierim Džonsonam, kurš, veidojot pieaugšanas drāmu “Tonijs”, iedvesmojies no Bordeina autobiogrāfijas “Virtuves noslēpumi” (2000). Studijas “A24” paspārnē tapusī biogrāfiskā filma izspēlē Bordeina (lomā Dominiks Sesa) jaunību. 70. gadu vidū Provinstaunā, Masačūsetsā, 19 gadus vecais Tonijs iemīlas, iepazīst kulināro autoritāti (lomā Antonio Banderass) un saprot to, ka dzīve, tāpat kā virtuve, smalki laipo uz naža asmens. Izklaidējoša un nekritiski labdabīga filma gan vēstījumā, gan vizuālajos risinājumos un aktierdarbos. Kino bez sānsoļiem un pārsteigumiem – viens no retajiem gadījumiem šogad, kur, liekot roku uz sirds, varam aicināt iet skatīties biogrāfisko filmu arī tos, kurus ar Bordeinu nekas nesaista. Savukārt “Netflix” paspārnē Holivudas asa sižeta filmu veidotājs Leterjē (veidojis franšīzes “Kurjers” un “Ātrs un bez žēlastības”, kā arī seriālu “Lupins” (2021–)) izvēlējies strādāt ar šausmu kino žanru. Viņa jaunākā filma “Pēdējā māja” apspēlē vidusmēra ģimenes izdzīvošanu apokalipses un pārdabisku notikumu epicentrā, lomas atveidojot zināmākajiem savas paaudzes aktieriem – korejiešu izcelsmes amerikānietei Grēta Lī un brazīļu aktierim Vāgneram Mouram, kuru skatītāji atcerēsies kā Pablo Eskobaru seriālā “Narkodīleri” (2015–2017) vai kā galvenās lomas atveidotāju “Slepenajā aģentā” (2025). Raidījuma esam recenzējuši vairākas šausmu filmas, un 2026. gads ir bijis būtisks šī žanra kontekstā: Keina Pārsona debija “Backrooms. Bez izejas" (2026), Karija Bārkera “Apsēstība” (2026) un seriāls “Atraitnes līcis” (2026), kas mūs linčiski un spīlbergiski smīdināja. Leterjē filma piedāvā Covid-19 pandēmijas kino atskaņas – ģimenei ir nepieciešams sadzīvot un izdzīvot vienatnē, tai tiekot “atvienotai” no ārpasaules. Secinām, ka ir izaicinoši piedāvāt šausmu kino, kas nepiedāvā novatorisku šķautni.

  5. Sep 3

    Festivālu sezonas advente: forums “Baltic Sea Docs” un Venēcijas kinofestivāls

    Šonedēļ raidījums Kur kritiķiem nav vietas lūkojas aktuālo festivālu pavēderēs – uzmanībā ir jau 30. Baltijas jūras dokumentālā filmu foruma “Baltic Sea Docs” programmas aprises un 83. Venēcijas kinofestivāls, kurā šogad pirmizrādīs klasiķu Denija Boila, Mārtina Makdonas, Vernera Hercoga filmas un arī Baltijā veidotus darbus. Aktuāli, neērti un pārsteidzoši – kā katru rudeni Baltijas jūras dokumentālo filmu forums, dēvēts par “Baltic Sea Docs”, piedāvā filmu izlasi, kas būs skatāma no 8. līdz 13. septembrim Rīgā, Cēsīs, Liepājā, Rēzeknē un Jēkabpils novada Salā. Daļa programmas būs skatāma arī tiešsaistē platformā Filmas.lv. Recenzējam spilgtākos programmas atradumus – Susannes Kovačas “Tehplomātija” un Jūlijas Hontarukas “Tērauda brālība”, kas ir Ukrainas, Slovākijas un Latvijas kopprodukcija. Pasaulē senākais kinofestivāls uzmirdz 83. reizi – Venēcijas kinofestivāls, kas notiek no 2. līdz 12. septembrim, var lepoties ar balvu sezonas iesildītāja portfolio, un šogad tā programmu pavada mūslaiku klasiķi. Šogad galvenā konkursa žūrijas priekšsēdētāja Megija Džilenhāla ar žūrantiem vētīs Makdonas, Hercoga, Čandona Lī, Floriana Zellera un citu režisoru jaunākos kinodarbus.

  6. Aug 27

    Vīrieši, aizstāvji un emocionālie gūstekņi filmās "Dzimšanas dienas svinības” un "Pusvīrs"

    Jaunākajā epizodē uzmanības centrā ir vīrietības jeb maskulinitātes spektrs kustīgajā attēlā. Recenzējam spāņu režisora Migela Anhela Himenesa psiholoģisko drāmu “Dzimšanas dienas svinības” ar Vilemu Defo despotiska miljardiera lomā un daudzsēriju filmu “Pusvīrs”, kas risina aktieru Ričarda Gada un Džeimija Bella atveidoto brāļu līdzatkarības dueli trīs desmitgažu garumā. Spāņu autora Himenesa drāma “Dzimšanas dienas svinības” ir Eiropas kino telpā sastopamais "eiropudiņš” – šo terminu izmanto kino aprindās, lai apzīmētu daudzu valstu kopražojumu, kurā apvienojušies aktieri, režisori un finansētāji no dažādām Eiropas valstīm. Filmas centrā ir eksecentrisks varas un gribas vīrs – grieķu kuģniecības magnāts Markoss Timoleons (lomā Vilems Defo) –, kurš pavada dienas paputējušā otrajā laulībā, intrigantu un nodevēju lokā. Visas darbojošās personas runās Eiropas angļu valodā un risina "hameleonu rotaļas". Markosa vienīgais lolojums ir izlepusī un savu neatkarību patriarha ēnā zaudējusī meita Sofija (Vika Karmena Sonna). Gaidot viņas 25. dzimšanas dienu, titāns rīko vērienīgas dzīres, kas pārraksta ģimenes asinssaites. Himenesa filma acīmredzami ir iemīlējusies savā atsauču tīklā – 70. gadu estētikā, “bagātie arī raud” pārspīlējumā, nekritiskā rokmūzikas un popbalāžu izmantojumā, Mikelandželo Antonioni un Lukīno Viskonti piemēros –, tomēr tā nemēģina risināt filmas varoņu attiecības, kur nu vēl ļaut raksturiem izkāpt no banalitātes. Tikmēr “zelta puisēns” Ričards Gads piedāvā jaunu daudzsēriju mākslas filmu “Pusvīrs”, kuru ir producējuši televīzijas milži “HBO” un BBC. Skotu režisora, dramaturga, scenārista un aktiera Gada vārds daudziem, visticamāk, būs pazīstams kā daudzsēriju mākslas filmas “Ziemeļbriežu mazulis” autors – viņš bija 2024. gadā populārā “Netflix” darba režisors, scenārists un galvenās lomas atveidotājs. Daudzsēriju filma saņēma sešas “Emmy” un divas “Zelta globusa” balvas, kā arī kļuva par vienu no apspriestākajiem tā gada ekrāna notikumiem. Jaunākajā darbā "Pusvīrs" Gads risina sev tuvās, pazīstamās tēmas – varas, identitāšu un seksualitātes dinamiku divu jaunu vīriešu dzīvēs cauri laikam un abu ceļā uz briedumu. Darba centrā ir divi pusbrāļi – Nails (lomās Bells/ Mičels Robertsons), kurš mēģina izkļūt no līdzatkarības cilpas un dominējošā Rūbena (Gads/Stjuarts Kempbels) ietekmes. Gads pārliecinoši analizē to, kā viens cilvēks vienlaikus var būt tavs aizstāvis, tuvākais draugs, gandrīz brālis un cilvēks, no kura tu visvairāk baidies.

  7. Aug 20

    Animācija visu vecumu skatītājiem – aplūkojam seriālu "Ielu kaķi" un filmu "Laimīgie"

    Šonedēļ piedāvājam aplūkot dzīvi caur uzzīmētu vējlodziņu – recenzējam dzēlīgā britu komiķa Rikija Džervaisa animācijas seriālu “Ielu kaķi”, kas mij vulgārus jociņus ar humānu skatu, kā arī Latvijas animācijas režisora Edmunda Jansona filmu “Laimīgie”, kas pēc pirmizrādes prestižajā Ansī kinofestivālā ir nonākusi pie pašmāju skatītājiem.  Omulīgais Gass, viņa pusmāsa Olīva, niknais Ilknis, pielaizītais Ruperts un viņa pretmets, noskremtušais Vēmeklis, ir kaķu banda, kas ikdienu pavada, apspriežot cilvēku dzīves dīvainības un ielu dzīves skarbos likumus. Kad grupa atrod mazu kaķenīti, sākas viņas māju meklējumu ceļš, kas atver rūdīto minku sirdis un ļauj sākt sarunu par sirnīguma saglabāšanu visniknākajās dzīves krācēs. Brits Rikijs Džervaiss ir zināms ne vien kā populārs komiķis, bet arī kaismīgs dzīvnieku tiesību aktīvists un ateists. Likumsakarīgi, ka, sadarbojoties ar “Netflix”, kas producējis un izrāda viņa stāvizrāžu ierakstus un starp sentimentu un ironiju balansējošo seriālu “Dzīve pēc” (After Life, 2019–2022), tapis animācijas seriāls par kaķiem. Tiesa, ierasta tonalitāte un tēmu loks vien nenodrošina labu iznākumu – epizodē apspriežam pieaugušo animācijas seriālu jomā valdošās vēsmas un to, kāpēc dažkārt eksistenciāla satīra nenostrādā. Tikmēr latviešu režisora Edmunda Jansona otrā pilnmetrāžas animācijas filma "Laimīgie", kas tapusi sadarbībā ar mākslinieci Elīnu Brasliņu, piedāvā fantāziju par 20. gadsimta latviešu pētnieka Aleksandra Laimes ģimenes iespējamajiem piedzīvojumiem Venecuēlas lietusmežos – kad mammai un tētim ir jādodas pie ārsta, piektklasniece Elizabete un viņas brāļuks Leo paliek vieni paši. Puika pazūd, un Elizabetei ir jāizglābj ne tikai brālis, bet arī virkne jauniegūtu draugu un jāatrod ceļš atpakaļ mājās. Sarunā diskutējam par filmas sižeta trasēm, ekokritikas tradīciju bērnu filmās un to, kāpēc dažas filmā veiktās izvēles liek par šo sākumskolas vecuma skatītājiem paredzēto darbu domāt arī postkoloniālo studiju kontekstā.

  8. Aug 13

    Vasaras blokbāsteri, to triumfi un sakāves: filmas "Odiseja" un "Atklāšanas diena"

    Atgriežoties no vasaras pārtraukuma, Kur kritiķiem nav vietas piedāvā ieklausīties pārdomās par diviem vasaras dižpārdokļiem – Holivudas lielformāta meistara Kristofera Nolana "Odiseju" un dzīvā klasiķa Stīvena Spīlberga "Atklāšanas dienu". Kristofera Nolana "Odisejas" ekranizācija paredzami ir uzsākusi ne vienu vien kaismīgu viedokļu apmaiņu. Vēl pirms filmas iznākšanas sākās debates par to, cik tuvu vēsturiskajai realitātei ir jāpieturas aktieru atlases procesā un kostīmu mākslinieka darbā, kā vispareizāk skatīties pirmo uz IMAX kameras pilnībā uzņemto darbu (operators Hojte van Hoitema) un vai režisora firmas zīme, rotaļas ar naratīvo laiku, ir iederīga, ekranizējot vienu no Rietumu kultūras pamattekstiem. Sarunā pievēršamies tam, kā "Odiseja" ir pielāgota 21. gadsimta skatītājam, un tam, ko filma ir zaudējusi pa ceļam, kā arī aplūkojam paradoksālu situāciju – filmā ar teju neticamu slavenu aktieru piesātinājumu ir vien pāris, kuriem ir īstas lomas ko tēlot. 1975. gadā Stīvens Spīlbergs reanimēja "blokbāstera" jēdzienu ar "Žokļiem" – spriedzes pilnu stāstu par piekrastes pilsētas reakciju, saskaroties ar briesmām no okeāna dzelmes. 2026. gada "Atklāšanas diena" apdraudējumu (vai glābiņu) iztēlo nākam no kosmosa citplanētiešu veidolā, taču šķiet, ka mēroga maiņa ne vienmēr nozīmē ietilpīgāku tematisko arsenālu. Pārspriežam to, kā filma, šķiet, izvēlas pārāk vienkāršu reģistru sarunai par mūsdienu pasaules izaicinājumiem, savādām tēlveides izvēlēm, un to, kas šim zinātniskās fantastikas trillerim ir kopīgs ar animēto bērnu detektīvseriālu "Skubijs Dū".

See All (72)

About

Audio īsrecenzijas. Raidījuma vadītāji aplūko Latvijas kinorepertuāros, notikumos un procesos aktuālo – filmas, seriālus, festivālus, galvenokārt uzmanību veltot Latvijas audiovizuālajai mākslai un tās kontekstam plašākā mērogā. Katra epizodē tās veidotāji piedāvā dinamisku, intelektuāli nospriegotu un uztveramu refleksiju par kino.  Raidījumā recenzē tās filmas vai seriālus, kuri ir ērti, legāli pieejami Radio klausītājiem – tieši tādēļ raidījuma veidotāji aplūko darbus, kurus var skatīties gan kinoteātros, televīzijā vai straumes platformās. Šajā segmentā allaž ir prioritāras pašmāju kino norises, piemēram, Nacionālā kino balva “Lielais Kristaps”, Latvijas filmas, kas piedalās starptautiskos kinofestivālos u.c. Pasaules fokuss – aktuāli notikumi, fakti, kases ieņēmumu paradoksi, zīmīgas personības zīmīgos notikumos, kas ļauj palūkoties uz kino nozari ar globālāku un analītiski humorpilnu raksturu.  Skatāmies kino un diskutējam par redzēto!

Information

  • Creator
    Latvijas Radio 1
  • Years Active
    2025 - 2026
  • Episodes
    72
  • Rating
    Clean
  • Copyright
    © (C) Latvijas Radio 2026
  • Show Website
    Kur kritiķiem nav vietas

You Might Also Like