Ir gandrīz maija vidus. Kamēr mēs 9. maijā svinējām Eiropas dienu, austrumu kaimiņš svinēja tā dēvēto Uzvaras dienu – tiesa daudz pieticīgāk nekā parasti. Daudzi eksperti lēš, ka šogad Kremlis nerīkoja tik pompozu parādi galvenokārt trīs iemeslu dēļ. Pirmkārt, jo spēki, tostarp bruņutehnika, ir nepieciešami frontē. Otrkārt, ir jākoncentrē spēki Krievijas iekšienē, lai nosargātu naftas infrastruktūru. Un treškārt – bailes par Kremlī sēdošās elites drošību. Un tā mēs nonākam līdz mūsu šodienas raidījuma (ne)Diplomātiskās pusdienas tēmai – Krievijas oligarhiem, naudai un sekām, kuras izriet no nepiekrišanas Kremlim. Marta beigās laikraksts “Financial Times” ziņoja, ka Krievijas diktators Vladimirs Putins aicināja oligarhus ziedot līdzekļus aizsardzības budžetam, lai varētu turpināt karu Ukrainā. Lai gan karš Tuvajos Austrumos nedaudz uzsildīja Krievijas maku, Rietumu sankcijas, neveiksmes frontē un arī starptautiskā izolācija rada arvien lielāku plaisu Krievijas budžetā. Vēlāk gan Kremlis paziņoja, ka neko tādu nav prasījis. Tomēr, ņemot vērā Ukrainas triecienus nu jau dziļi pāri robežai, karam vajag ne tikai karavīrus un tehniku, bet arī finanses. Nevienam nav noslēpums, ka Putins, vairāk nekā 25 gadus sēžot Kremlī, ir koncentrējis sev apkārt lojālus cilvēkus, savā ziņā ļaujot viņiem nodrošināt augstus politiskos un militāros amatus, kā arī oligarha statusu. Lai gan oligarhiem ir ekonomiskā ietekme un sava veida varas sviras, bet militārām amatpersonām un drošībniekiem ir fiziskais spēks, tomēr Kremlis ar politisko varu līdz šim spēja daudzus apklusināt. Jāsaka, ka oligarhi zaudē savu ietekmi Kremlī un jebkādu iespēju virzīt P****a lēmumus, kas nepārprotami sit pa oligarhu kabatām. Šobrīd izskatās, ka oligarhi ieņem līdz šim vājākas pozīcijas. Oligarhi arvien biežāk kļūst par Kremļa mērķi. Rietumu sankcijas vēl vairāk pietuvināja oligarhus Putinam, bet diktatora “burkāna un pātagas” taktika viņus apklusināja. Tiem, kas neatbalsta Kremli ir divas iespējas – zaudēt visu naudu, dzīvot bailēs un bēgt no valsts vai arī veikt, tā teikt, brīvprātīgu vai ne tik brīvprātīgu pašnāvību. Šeit gribētu minēt viena oligarha piemēru, proti, bijušo baņķieri Oļegu Tinkovu, kuram kādreiz piederēja otrā lielākā banka Krievijā “Tinkoff Bank”. Viņa kļūda bija ieraksts “Instagram”, kurā viņš karu pret Ukrainu nodēvēja par traku. Vienu dienu pēc šī ieraksta publicēšanas Kremlis sazinājās ar bankas vadītājiem, paziņojot – vai nu saites ar Tinkovu tiks pārrautas vai arī banka tiks nacionalizēta. Pats Tinkovs vēlāk medijam “New York Times” sacīja, ka viņam nebija pat iespējas apspriest cenu, par kuru banka tika pārdota – viņš nonāca ķīlnieka situācijā. Bijušais oligarhs pastāstīja, ka nedēļas laikā piektais bagātākais uzņēmējs Krievijā – Vladimirs Potaņins, kurš piegādā niķeli iznīcinātāju dzinēju ražošanai, – nopirka banku par 3 % no tās patiesās vērtības. Tādējādi Tinkovs zaudēja gandrīz 9 miljardus ASV dolāru no kādreizējās bagātības, kas viņam piederēja. Beigās viņš, protams, pameta Krieviju, baidoties par savu dzīvību. Kad Krievija uzsāka pilna mēroga iebrukumu Ukrainā, Putins sapulcēja Krievijas bagātākos cilvēkus Kremlī. Lai gan oligarhi jau tad apzinājās, ko karš nodarīs viņu bagātībai, viņi skaļi neiebilda. Kāpēc? Jo zināja, ka šie iebildumi varētu maksāt vairāk nekā visa nauda, kas viņiem pieder. Tātad, ja Rietumi, nosakot sankcijas, cerēja vērst oligarhus pret Putinu, šis plāns izgāzās. Un tieši otrādi – sankcijas palīdzēja Kremlim mobilizēt oligarhus ap karu. Piemēram, daudzu Rietumu uzņēmumu aiziešana no Krievijas, radīja sava veida vakuumu, kuru aizpildīt steidzās Kremļa lojālisti.
