Jurijs Felštinskis ir Krievijas izcelsmes amerikāņu vēsturnieks, kurš savu karjeru veltījis Krievijas 20. gadsimta vēstures izpētei. Savos darbos viņš uzsver boļševiku radītā padomju valsts drošības dienesta, kas latviski visbiežāk tiek dēvēta par čeku, lomu Padomju Savienības vēstures gaitā. Tās sasaista viņa vēsturnieka ampluā ar mūsdienu politikās vērotāja lomu, ciktāl šobrīd tieši padomju drošības struktūru mantinieki ar savu vadoni Putinu priekšgalā veido Krievijas režīma mugurkaulu. Novembra sākumā Jurijs Felštinskis viesojās Rīgā, kur piedalījās savas grāmatas "No sarkanā terora uz teroristisku valsti" atvēršanā. Raidījumā uzklausām vēsturnieka redzējumu par Krievijas varas pagātni, šodienu un nākotnes perspektīvām un ar to saistīto pasaules likteni. Jurijs Felštinskis: Es visu savu dzīvi pētu Padomju Savienības un tagad arī Krievijas vēsturi. Esmu vēsturnieks pēc izglītības; pabeidzu maģistrantūru universitātē Amerikā un 1993. gadā Maskavā aizstāvēju doktora disertāciju, kas, manuprāt, bija pirmā un pēdējā reize, kad ārzemniekam tur tika piešķirts doktora grāds. Pēc tam, kad 2000. gadā Krievijā pie varas nāca Putins, es, tāpat kā daudzi citi, centos saprast – kas notiek Krievijā? Kas tur ir nācis pie varas? Diezgan ātri es sapratu, ka pie varas nav nācis vienkārši cilvēks, kas agrāk bijis Valsts drošības komitejas, VDK virsnieks – Krievijā pie varas ir nākuši valsts drošības orgāni kā struktūra, kā institūcija. Es sāku sekot tam, kā posmu pa posmam ir notikusi valsts drošības struktūru virzība pretim šai patiesi kosmiskajai uzvarai cīņā par varu Krievijā. Sapratu, ka šo uzdevumu padomju valsts drošības struktūrai pirmo reizi izvirzīja jau tās pirmais vadītājs Fēlikss Dzeržinskis 1918. gadā. Izsekojot visiem šiem drošības spēku soļiem cīņās par varu valstī, ar daudzām sakāvēm, ar īslaicīgām uzvarām, sapratu, ka tā bija asiņaina kauja. Visas šīs desmitgades, sākot ar pirmo valsts drošības dienesta mēģinājumu sagrābt varu valstī 1918. gada martā, – absolūti asiņaina kauja. Mēs zinām par Staļina teroru, par sarkano teroru, par kolektivizāciju, par industrializāciju. Bet tam, ka šajos terora gados, kad risinājās cīņa starp komunistisko partiju no vienas, un valsts drošības dienestu no otras puses, tika nogalināti aptuveni 35 000 augsta ranga valsts drošības darbinieku – tam mēs īsti neesam pievērsuši uzmanību. Protams, neviens mums par to nestāstīja, visa šī informācija vienmēr bija slepena, tikai pēc 1990. gada mēs varējām sākt to apkopot. Bet lietas būtība ir tāda, ka tā bija asiņaina cīņa par varu. No vienas puses, komunistiskajai partijai bija nepieciešama valsts drošība struktūra, jo, kā mēs visi atceramies, tā bija komunistiskās partijas bruņotā kaujas vienība. No otras puses, partija tik ļoti baidījās no šīs bruņotās vienības, ka periodiski ņēmās to slepkavot. Savukārt tad, kad iniciatīvu pārtvēra valsts drošības struktūra, tā sāka slepkavot partiju. Un tā šis savstarpējās slepkavošanas svārsts turpināja šūpoties līdz 1956. gadam. Līdz pat 1956. gadam turpinājās nāvessoda izpilde bijušajiem VDK virsniekiem. 1991. gada augustā, kad notika demokrātiskā revolūcija, kad bijušajām padomju republikām tika dota iespēja atdalīties no PSRS, valsts drošības dienests, izmantojot viltīgas manipulācijas, saglabāja savu statusu. Un ne tikai saglabāja statusu, bet arī sasniedza savu galveno mērķi: likvidēja komunistiskās partijas varas monopolu. Un pēc 1991. gada, pēc relatīvi īsa nestabilitātes posma – no 1991. gada līdz 1999. gadam pagāja tikai deviņi gadi, kas vēstures mērogos ir ļoti īss laika sprīdis – VDK sagrāba varu un sāka pārvaldīt valsti bez komunistiskās partijas politiskās uzraudzības. 2000. gadā tā jau oficiāli sagrāba varu kā institūcija, un Putins kļuva par valsts vadītāju, kā mēs tagad saprotam, uz visiem laikiem. Visai šai notikumu kaskādei no 1918. gada līdz mūsdienām es izsekoju grāmatā, kas tagad izdota latviešu valodā divos sējumos. Pirmais sējums ar nosaukumu „No sarkanā terora uz mafiozu valsti” aptver laikposmu pirms 1991. gada; otrais sējums „No sarkanā terora uz teroristisku valsti” – laikposmu pēc 1991. gada. Ir ļoti svarīgi saprast, kas nāca pie varas, un ar kādu nolūku šie cilvēki nāca pie varas. Vai, jūsuprāt, Trampa nākšana pie varas ir tieši saistīta ar Krievijas ietekmi un Krievijas iejaukšanos politiskajos procesos Amerikā? Jurijs Feļštinskis: Trampa uzvara 2016. gada vēlēšanās, visticamāk, nebūtu notikusi bez Krievijas sniegtā atbalsta kampaņas laikā. Tramps saņēma ievērojamu finansiālu palīdzību, sākot ar 2007. gadu. Mēs to zinām – simtiem miljonu dolāru dokumentētas palīdzības. Tāpēc es domāju, ka apgalvojumam, ka bez Krievijas atbalsta Tramps nebūtu kļuvis par prezidentu savā pirmajā termiņā, ir tiesības uz pastāvēšanu. Viņa otrais termiņš ir šajā ziņā sarežģītāks un interesantāks fenomens, jo, diemžēl, demokrātiskais sektors – sauksim to par kreiso demokrātisko sektoru – Amerikā izdarīja daudz, lai nodrošinātu Trampa uzvaru. Trampa uzvaru otrajā termiņā nodrošināja nevis Krievija, bet gan Demokrātiskās partijas kreisais flangs. Šeit var daudz ko teikt par Amerikas demokrātiem, taču, neapšaubāmi, galvenokārt viņi ir vainojami Trampa otrajā uzvarā. Taču izrādījās, ka amerikāņu problēma ir arī tā, ka P****a un viņa atbalstītā Trampa intereses sakrita ar amerikāņu politiskās kustības – Republikāņu partijas galēji labējā spārna – interesēm. Šī interešu saplūšana – tā arī ir tā Piektā Internacionāle, par kuru es runāju. Tieši tā ir novedusi pie mūsu nupat pieredzētā, kad ASV viceprezidents Venss, kurš neapšaubāmi iemieso tieši šo Republikāņu partijas labēji konservatīvo flangu, Eiropas Drošības konferencē ne reizi nepieminēja Putinu, ne reizi nepieminēja NATO, bet tā vietā nolasīja eiropiešiem lekciju par to, kā viņiem vajadzētu laist pie varas fašistus – plašākai publikai saprotamā valodā izsakoties. (..) Ja karadarbība Ukrainā beigsies, Krievijas armija netiks demobilizēta, tā tiks pārsviesta uz Eiropu. Un tagad, manuprāt, ir skaidrs, ka, kamēr Ukraina neiegūs spēju veikt nopietnus uzbrukumus Maskavai, šis karš nebeigsies. Iespējams, ka daudzi to neapzinās, bet plašā Krievija – tā ir vienas pilsētas valsts. Tie, kas ir dzīvojuši Krievijā, to zina neatkarīgi no tā, vai viņi dzīvoja Maskavā vai kur citur. Krievijā visu nosaka Maskava, Maskavā un ar Maskavas ziņu. Visa Krievijas nauda ir Maskavā, desmit procenti iedzīvotāju ir Maskavā, un varasvīri paši visi ir Maskavā. Un, kamēr Maskava nejūt šo karu... Un Maskava šo karu nejūt. Karš notiek jau ceturto gadu, un Maskava nezina, ka tas notiek. Lai to panāktu, Maskavai apzināti rada īpašus apstākļus. Piemēram, Putins nevervē armijā jauniešus no Maskavas. Ja kara upuri Krievijā vidēji ir deviņas desmitdaļas procenta no visiem pieaugušajiem vīriešiem, tad maskaviešu šajā karā krīt tikai divas simtdaļas procenta. Ja ņemam vērā zaudējumus Krievijas Federācijas provinces reģionos – teiksim, Tatarstānā vai Baškortostānā –, šie zaudējumi ir ļoti lieli. Pēc tiem var noteikt, no kuriem reģioniem Krievijas valdība vervē cilvēkus armijai. Un tā nav ne Maskava un Maskavas apgabals, ne Sanktpēterburga un Ļeņingradas apgabals. Un par to pašu tendenci liecina arī viss pārējais. Maskavā notiek izrādes, notiek koncerti. Maskava dzīvo tā, it kā kara nebūtu. Tikmēr pārējie reģioni vienkārši nav svarīgi, jo neviens tos neredz un neviens par tiem nedzird.
