Šīs dienas acīm

Latvijas Radio 1

Pagātnes notikumi nosaka mūsu šodienu, bet šodienas pasaules uztvere maina skatījumu uz pagātni. Atgādināt būtiskās likumsakarības un grozīt iesīkstējušus aizspriedumus, atklāt senāku un nesenāku vēsturi gan pētnieka distancētajā skatījumā, gan notikumu aculiecinieka pieredzes tiešumā - to savās sarunās un stāstījumos cenšas veikt raidījuma autors Eduards Liniņš.   Raidījuma vadītājs ir Valsts valodas centra un Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes rīkotās akcijas “Latvijas mediju valodas balva” 2023. gada laureāts. Radio raidījumu vadītāju kategorijā viņš ieguvis 2. pakāpi.  

  1. FEB 22

    Pārmaiņu procesi Ukrainā bieži saistās ar protestiem Kijivas Neatkarības laukumā

    Ukrainas visjaunākajā vēsturē rudens beigas un ziemas sākums vairākkārt izrādījusies liktenīgu pārmaiņu sezona. Dienās, kad gaisā vēdīja tuvojošās ziemas elpa, ļaudis pulcējās Kijivas centrā, Neatkarības laukumā, novērstu varas politiskās manipulācijas un pieprasītu politiskā procesa korekciju. Šo bilanci var aizsākt ar 2000. gada decembrī sākušos protestu ciklu, kas palicis vēsturē ar nosaukumu "Ukraina bez Kučmas". Toreiz protestētājiem gan neizdevās panākt nepopulārā prezidenta Leonīda Kučmas atkāpšanos, taču vairāku ministru nomaiņu gan.  Trīs gadus vēlāk, Kučmas prezidentūras termiņš tuvojās beigām, viņu nomainīt pretendēja divi agrākie premjerministri - Viktors Janukovičs un Viktors Juščenko. Pie kam pirmo atbalstīja Kremlis un Ukrainas krieviski runājošie austrumi, savukārt otro - nacionāli un rietumnieciski orientētā sabiedrības daļa. 2004. gada 21. novembrī tika izziņots, ka ievēlēts Viktors Janukovičs. Taču sabiedrība nesamierinājās ar nepārprotami manipulēto vēlēšanu iznākumu. Uzliesmojusī protesta kustība ieguva Oranžās revolūcijas nosaukumu, un tās rezultāts bija atkārtotas vēlēšanas, kas deva uzvaru Viktoram Juščenko.  Faktors, kas toreiz pirmoreiz spilgti izpaudās, bija Krievijas režīma pretenzijas noteikt kaimiņvalsts politikas kursu. Diemžēl vēl pēc viena cikla Janukovičs atkal atgriezās Ukrainas varas virsotnē. Viņš mēģināja lavierēt, vārdos apliecinādams tuvināšanos Rietumiem, bet faktiski virzot Ukrainu tuvāk Kremlim. Tomēr tā nevarēja turpināt bezgalīgi. 2013. gada 21. novembrī Ukrainas valdība paziņoja, ka atsakās no plānotās asociācijas līguma parakstīšanas ar Eiropas Savienību. Nākamajā dienā sākās protestu kustība, kas ieguva Eiromaidana vai Pašcieņasmaidana nosaukumu. Tās rezultātā Janukovičs bija spiests bēgt no valsts. Savukārt Krievija izvērsa pret Ukrainu atklātu militāru agresiju, kura turpinās joprojām kopš 2022. gada 24. februāra pilna mēroga konvencionāla kara formā. Raidījums ir veltīts minēto procesu analīzei. Vērtē ukraiņu politologs, sociālo pētījumu centrā "Ukrainas meridiāns" direktors Dmitro Levus.

    30 min
  2. FEB 15

    Ella Medalje "Tiesības dzīvot" - stāsts par izglābšanos holokausta laikā

    Šoreiz raidījumā Šīs dienas acīm stāsts par kadu nesen iznākušu grāmatu. Tā ir Ellas Medaljes atmiņu un citu ar viņu saistītu materiālu apkopojoša grāmata "Tiesības dzīvot". Par Ellas Medaljas likteni un par tā atspoguļojumu šajā grāmatā saruna ar vēsturniekiem - muzeja "Ebreji Latvijā" vadītāju Iļju Ļenski un Latvijas Nacionālā arhīva vadošo pētnieku, vienu no grāmatas sastādītājiem Artūru Žvinkli.  Ella Medalje ir viena no burtiska uz pirkstiem skaitāmajiem cilvēkiem, kurai izdevās izdzīvot 1941. gada holokausta masu iznīcināšanas akcijās. Ir vairāki simti Latvijas ebreju, kuriem izdevās pārdzīvot holokaustu, taču tajos gadījumos pamatā viņi paspēja paslēpties, pirms tas bija sācies, vai šī procesa sākumā. Vēlāk viņiem palaimējās izbēgt no kādas ieslodzījuma vietas tad, ja viņi holokausta laikā tika pataupīti kā lietojams darbaspēks. Šādi likteņi. Ella Medalje ir viena no tiem, kas nonāca, var teikt, bedres malā. Un tad viņai izdevās pārliecināt slepkavotājus, ka viņa nav ebrejiete. Šeit viņai palīdzēja viņas ārējais izskats un, jāsaka, laimīga nejaušība. Tas, ko var teikt par viņas izglābšanos, tā tiešām bija skatīšanās nāvei vaigā vairākkārt. Pie kam vienu reizi nāves personifikācija bija Viktors Arājs. Citu reizi tas bija pats SS un policijas šefs Baltijā Fridrihs Jekelns, kurš arī viņai uzdeva dažus jautājumus, un tad esot teicis: Mana nojauta man saka, ka viņa ir āriete. Šī staigāšana pa naža asmeni, šī balansēšana uz dzīvības un nāves robežas, kur tiešām tikai laimīgs gadījums un dažu cilvēku gatavība atbalstīt, palīdzēt, pašiem riskējot, ļauj izdzīvot.  Sākumā par grāmatas tapšanas apstākļiem. Noslēdzoties Otrajam pasaules karam, nebūt neiestājas situācija, kad ebreju glābšana, izdzīvošana būtu kaut kas tāds, kuru mestos apzināt vēsturnieki, juristi, interesenti. Ella Medalje par savu likteni faktiski ceturtdaļgadsimtu klusē, un viņas atmiņas pieraksta un stāstīto padara par lasāmu materiālu entuziastisks cilvēks Dāvids Zilbermans, kurš arī ir pavīdējis šajos raidījumos ļoti epizodiski. Tāpēc vispirms mazliet par Dāvida Zilbermaņa darbu un likteni. -- Ella Medalje (dz. Gūtmane 1913-1999) dzimusi un uzaugusi Tukumā, pabeigusi Valsts Tukuma ģimnāziju, ieguvusi pedagoģisko izglītību Rīgā, strādājusi par latviešu valodas skolotāju ebreju pamatskolās Subatē, Kuldīgā, Liepājā un Rīgā. Otrā pasaules kara laikā Ella ar māsu Sāru strādāja slimnīcā Rīgas geto, no kurienes viņas tika aiztransportētas uz Rumbulu. Nacistu organizētajās masveida slepkavošanas akcijās Rumbulā 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī tika nogalināti ap 25 000 Latvijas pilsoņu – Rīgas geto ieslodzīto ebreju. Tikai divām sievietēm izdevās izdzīvot Rumbulas slaktiņā – Ellai Medaljei un Frīdai Mihelsonei. Grāmatu izdevus apgāds "Zinātne".

    30 min
  3. FEB 1

    Jānis Akuraters - viņa literārā mantojuma "svars"

    13. janvārī apritēja 150 gadi, kopš nācis pasaulē Jānis Akuraters - dzejnieks, rakstnieks, politiķis, viens no aktīviem Latvijas valstiskuma tapšanas procesa dalībniekiem. Četrus gadus viņš bija arī Latvijas Radiofona direktors. Par Jāni Akurateru mūsu saruna ar literatūrvēsturnieku, Latvijas Kultūras akadēmijas profesoru Raimondu Briedi. Runājot par Akurateru un viņa nozīmi Latvijas kultūrtelpas veidošanā, šoreiz sākam ar beigām, ar to, ka Akuraters mūža nogalē uzcēla ļoti skaistu, mājīgu dzimtas mitekli Torņkalnā pie Māras dīķa. Šī savrupmāja, par laimi, saglabājusies sākotnējā izskatā. Kopš 1991. gada tur darbojas Akuratera muzejs, kas ir spilgta tādā veidā saglabājusies viena 30. gadu latviešu literāta dzīves vide, ko ikviens interesents var novērtēt. Un šai vietai jau tagad pašai par šīm desmitgadēm ir izveidojusies sava vēsturē ar dažādām kultūras aktivitātēm. Bez Akuratera muzeja Rīgas un Latvijas kultūru ainava vairs nav īsti iedomājama.  Ja runā domā par Akuratera literāro mantojumu, tad tas, kas varbūt pieder pie tāda kanona, tas ir viens dzejolis, kas ir kļuvis par dziesmu, kur u daudzi uzskata, ka tā ir tautas daiļrade. Tas ir dzejolis "Ar kaujas saucieniem uz lūpām", kas ir zināmā mērā 1905. gada himna. Tad ir divi autobiogrāfiski prozas darbi - "Kalpa zēna vasara" un "Degošā sala". Par pārējo - Akurateram ir diezgan daudz dzejas krājumu iznākuši viņa mūža laikā, uzrakstītas vairāk nekā 10 lugas, stāstu krājumi, pāris romāni, bet tas viss ir salīdzinoši daudz mazāk zināms. Tāpēc jautājums ir par Akuratera literārā mantojuma svaru.

    30 min
  4. JAN 25

    Filma "Baltijas Bābele" balstīta LTV darbinieces Ligitas Lukstraupes pieredzē un atmiņās

    Arī šis raidījums ir veltīts 1991. gada barikāžu tēmai, saruna ar scenāristi Ligitu Lukstraupi. Latvijas Sabiedriskajā medijā (LSM) tapusi vēsturiska Latvijas Televīzijas (LTV) dokumentālā filma "Baltijas Bābele", kas skatītājiem pieejama REplay.lv. Lielā mērā tā ir filma par Ligitu Lukstraupi 1991. gadā. Saruna par to, kas bija ap to filmu, un varbūt iezīmējot plašāk situāciju caur tava skatījuma prizmu, kāda tā bija 1991. gada janvārī. Kā jau to rāda filma, tu tobrīd biji nesen izmācījusies kino scenāriste. Tu studēji Maskavā. Šodienas cilvēkam jāskaidro, ka faktiski tā bija tobrīd šai profesijā ieinteresētam jaunam latvietim teju vienīgā iespēja iegūt televīzijas kino scenārista profesiju. Latvijā kino izglītības nebija vispār - ne operatora, ne scenārista, ne režisora. To apguva vai nu Maskavā -Vissavienības kinoinstitūtā. Kas attiecas uz režisoriem, tad teātra režisori pārkvalificējās par kinorežisoriem, un vēl augstākajos kursos, kuros mācijās arī Ligita Lukstraupe. -- Dokumentālā filma atklāj līdz šim maz zināmu stāstu par 1991. gada janvāra notikumiem, kad LTV kļuva par Baltijas balsi pasaulē, nodrošinot ārvalstu medijiem iespēju redzēt un dzirdēt Baltijas valstu cīņu par neatkarību laikā, kad informācijas aprite bija pakļauta stingrai kontrolei. Dokumentālā filma ir balstīta LTV Starptautisko sakaru nodaļas darbinieces Ligitas Lukstraupes personīgajā pieredzē un atmiņās par 1991. gada notikumiem – no 12. janvāra, kad Zviedrijas SVT1 filmēšanas grupas sastāvā tika uzņemti un saglabāti unikāli kadri no Lietuvas televīzijas torņa okupācijas, līdz 19. augustam, kad OMON ieņēma LTV ēku Rīgā.

    29 min
  5. JAN 18

    OMON uzbrukums 1990. gada 20. janvārī. Saruna ar Renāru Zaļo

    1991. gada 20. janvāra vakarā toreizējās Rīgas īpašo uzdevumu milicijas vienības jeb OMON kaujinieki, kā arī, domājams, vēl kādu citu padomju militāro vai drošības struktūru pārstāvji uzbruka toreizējai Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas ēkai Raiņa bulvārī. Uzbrukums bija pamatīgi sagatavots, ēkas aizstāvjiem pilnīgi negaidīts, uzbrucējiem bija vairākkārtīgs pārsvars. Tomēr aizstāvji - Bauskas rajona milicijas un ministrijas apsardzes dienesta darbinieki - apmēram stundu pretojās. Galu galā uzbrucēji iekļuva ministrijas augšstāvā, kuru aizsargāja tikai trīs apsardzes darbinieki, un to ieņēma. Šajā brīdī nācās izšķirties, vai sūtīt uz ministriju palīgspēkus. Iespējams, tas arī bija uzbrucēju mērķis - izraisīt plašākas bruņotas sadursmes, lai tad iesaistītu padomju armiju un ieviestu Latvijā karastāvokli. Izšķiršanās bija toreizējā Latvijas Republikas Ministru kabineta priekšsēdētāja Ivara Godmaņa ziņā.  Lūk, kā viņš atcerējās tā vakara notikumus sarunā 2018. gadā:  "Kad valsts vēl nav institucionalizēta, vēl nav skaidrāka komandu ķēde, kurš ko dara krīzes un visādās provokācijas situācijās, kā tas bija 90. gados, jums ir jāpieņem vienpersoniski lēmums sūtīt cilvēks, jūtot, ka tur var būt arī letāls iznākums. Jūs sūtiet cilvēkus zināmā mērā nāvē Es dažreiz to pārdomāju, kā tas bija, piemēram, kad uzbruka Iekšlietu ministrijai. Ministrs bija Maskavā un iekšlietu ministra vietnieks, uz kuras ļoti paļaujas, arī ārkārtīgi spēcīgs cilvēks - Indrikova kungs, viņš bija aplenkts. Tas uzbrukums bija tik negaidīts, bet tajā pašā laikā bija viena tāda lieta, ko sauc par pērkonu vai grom krievu valodā, ka tajā Kirova parkā, tagad Vērmaņdārzā, sapulcējās ārkārtas situācijā miliči, parastie, policisti toreiz vēl nebija, ar ieročiem. Un bija jāpieņem man lēmums konkrēti, vai sūtīšu viņus uz Iekšlietu ministriju vai nē. Es principā biju gatavs to darīt. Bet mani izglāba viena situācija un šos cilvēkus izglāba. Tas, ka mani apsardzes cilvēki, tas bija tieši manis vākti cilvēki, tie nebija no kādām citām struktūrām, viņi man nodemonstrēja no OMON vilni uz pārnēsājamas radiostacijas, kurā skaidri varēja dzirdēt, ka viņi ieņēmuši jau pēdējo stāvu, piekto un apakšējo. Un viens saka, ka nepieciešamas reaktīvās iekārtas, acīmredzot kaut ko tādu, ko šauj no pleca, tanku dūres. Kas trakākais, vai ir nepieciešams motostrēlnieku pulku piesegums. Skaidrs, ja es dotu šo komandu, ir ļoti daudz upuru. Tad gandrīz vai pašam jāiet līdzi. Starp Iekšlietu ministrijas aizstāvjiem tovakar bija arī milicijas darbinieks Renārs Zaļais, kurš apšaudē ar omoniešiem tika smagi ievainots. Vēlāk Zaļā kungs kļuva par Barikāžu muzeja direktoru. Raidījumā fragmenti no divām sarunām ar Renāru Zaļo, kas dažādos gados izskanējušas raidījumā Šīs dienas acīm.

    29 min

Ratings & Reviews

4.8
out of 5
4 Ratings

About

Pagātnes notikumi nosaka mūsu šodienu, bet šodienas pasaules uztvere maina skatījumu uz pagātni. Atgādināt būtiskās likumsakarības un grozīt iesīkstējušus aizspriedumus, atklāt senāku un nesenāku vēsturi gan pētnieka distancētajā skatījumā, gan notikumu aculiecinieka pieredzes tiešumā - to savās sarunās un stāstījumos cenšas veikt raidījuma autors Eduards Liniņš.   Raidījuma vadītājs ir Valsts valodas centra un Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes rīkotās akcijas “Latvijas mediju valodas balva” 2023. gada laureāts. Radio raidījumu vadītāju kategorijā viņš ieguvis 2. pakāpi.  

More From Latvijas Radio

You Might Also Like