Radio mazā lasītava

Latvijas Radio 1

„Ir ļaunāki noziegumi par grāmatu dedzināšanu. Piemēram – to nelasīšana,” tā teicis Josifs Brodskis. Mēs aicinām lasīt un tikties „Radio mazajā lasītavā”, kad jaunāko grāmatu fragmentus priekšā lasa aktieris Gundars Āboliņš. Studijā žurnālistes Ingvildas Strautmanes un Gundara Āboliņa saruna ar grāmatu autoriem, tulkotājiem un redaktoriem, kuri neformālā gaisotnē atbild uz viņu jautājumiem. Mūs atbalsta Borisa un Ināras Teterevu fonds.  

  1. 5D AGO

    Entonija Hopkinsa memuāri: filmas, tēli un to tapšana. Arī aktiera dienišķās dzejas izlase

    Jaunais aktieris Ritvars Toms Logins atzīst, ka ar Entoniju Hopkinsu viņam visvairāk saistās filma "Tēvs", kaut gan tagad, pēc Hopkinsa memuāru izlasīšanas, viņš atkal labprāt noskatītos slaveno "Jēru klusēšanu". Sers Filips Entonijs Hopkinss saviem memuāriem devis virsrakstu "Mēs ar visu tikām galā, mazais". Tā viņam gribētos uzsaukt tam trīsgadīgajam zēnam fotogrāfijā, kuram smiltīs nokritusi ledene. Tā ir viena no viņa pirmajām bērnības atmiņām, kas iemūžināta fotogrāfijā. Toreiz viņš dabūja citu ledeni, un tētis nomierināja. Pēc daudziem gadiem, kad viņš filmējās franču režisora Floriana Zellera filmā "Tēvs", tēlojot vecu vīru, kurš cieš no demences, Hopkinss jutis, ka pārtop par savu tēvu viņa dzīves beidzamajās dienās: tukšs skatiens, pavērta mute, iedomāti tēli un balsis… Par lomu filmā "Tēvs" 83 gadu vecumā Entonijs Hopkinss saņēma "Oskaru", kaut gan nav īsti korekti teikt – saņēma, jo viņš, baidoties inficēties ar Covid-19, ceremoniju togad neapmeklēja, pie tam bija pārliecināts, ka balvu viņam nepiešķirs. Viņa pirmais "Oskars" gan bija par Lektera lomu filmā "Jēru klusēšana". Kādam ir jāizskatās Lekteram, kā jārunā, kā jākustās – arī par to raksta aktieris Entonijs Hopkinss. Par cilvēkiem un tēliem, kas ietekmēja viņa monstra Hanibāla tēlu. "Vai joprojām pastāv uzskats, ka māksliniekam jābūt nabadzīgam un izsalkušam?" – retoriski jautā Jaunā Rīgas teātra aktieris Ritvars Toms Logins. Domāju, ka tādas skaidras atbildes nav, var gan palasīt, ko par to domā Entonijs Hopkinss, arī par dzeršanu lielos apmēros. Beigās – atšķirt pielikumu, kurā lasāma Entonija Hopkinsa dienišķās dzejas izlase. Entonija Hopkinsa memuārus "Mēs ar visu tikām galā, mazais" no angļu valodas tulkojusi Karīna Tillberga, izdevusi "Zvaigzne ABC". Radio mazajā lasītavā grāmatas fragmentus lasa Gundars Āboliņš, sarunājamies ar Ritvaru Tomu Loginu. Raidījumu atbalsta:

    30 min

  2. MAR 29

    Andrē Agasi memuārus vērts izlasīt vecākiem, kuri savus bērnus gatavo sportista karjerai

    Andrē Agasi bērnībā gribēja spēlēt futbolu, bet tēvs bija nelokāmi nolēmis viņu tenisista karjerai. Kaut arī tēva metodes bija nežēlīgas, Andrē Agasi kļuva par profesionālu tenisistu, olimpisko čempionu, astoņu "Grand Slam" titulu ieguvēju. Viņš izpelnījies šķirkli arī mūsu Nacionālajā enciklopēdijā, kuru rakstījis sporta žurnālists un tenisa speciālists Māris Rīmenis. 2009. gadā tenisists izdeva savu autobiogrāfiju "Atvērts" ("Open"). 2010. gadā grāmata uzvarēja Britu sporta grāmatu apvienības (British Sports Books) autobiogrāfiju kategorijā. 2018. gadā izdevums "Esquire" to ierindoja pasaulē 30 visu laiku labāko sporta grāmatu skaitā. Līdz 2021. gadam grāmatas peļņa bija vairāk nekā miljons ASV dolāru. Grāmata kļuva par iedvesmu 2024. gada sporta drāmai "Sāncenši". Tagad Agasi memuāri izdoti arī latviešu valodā izdevniecībā "Helios" ar nosaukumu "Atklāts". No angļu valodas tulkojusi Kristīne Spure, ar kuru iepazīstamies Radio mazās lasītavas studijā. Viņa atklāj, ka lielākais pārbaudījums bijis tenisa žargons. Protams, viņa konsultējusies arī ar tenisa speciālistiem. Vienojamies, ka šo grāmatu būtu vērts izlasīt gan vecākiem, kuri savus bērnus gatavo pasaules sporta skatuvēm, gan jauniešiem, kuri paši sapņo par pasaules slavu. Vēl tikai jāpiebilst, ka Andrē Agasi gājis cauri gan narkotiku lietošanai, gan attiecību drāmām, gan slavas pārbaudījumiem. Tagad kopā ar sievu Štefiju Grāfu daudz iegulda labdarībā un jauno sportistu audzināšanā, bet, iespējams, šo grāmatu viņš rakstījis saviem bērniem. Protams, viņam palīdzējis "rēgu rakstnieks", kurš gan nav gribējis savu vārdu uz grāmatas vāka.  Raidījumu atbalsta:

    29 min

  3. MAR 22

    Roalda Dobrovenska piezīmes "Manas demences hronika" nav padomu grāmata

    "Manas demences hronika" nav padomu grāmata par mentālo veselību, kaut gan ko derīgu var atrast arī par atmiņu un vecumu. "Manas demences hronika" ir rakstnieka un tulkotāja Roalda Dobrovenska, kā viņš pats raksta, piezīmes, kurās ".. es grasos rakstīt par demenci, par sevi, par savu sievu Veltu Kaltiņu, par vecumu un Staļinu". Būs arī par Raini, jo etniskais krievs Roalds Dobrovenskis 13 gadus studēja Raiņa materiālus muzeja krājumā un uzrakstīja romānu "Rainis un viņa brāļi". Dobrovenskis ir paradoksālas domāšanas meistars, viņa izglītībā ir gan Maskavas valsts kora skola, gan Maskavas konservatorija, gan Augstākie literārie kursi Maskavā. Tur viņš iepazinās  ar Veltu Kaltiņu un kopš 1975. gada dzīvo Latvijā, brīnišķīgi runā latviski, raksta gan joprojām dzimtajā valodā, bet savā "Facebook" profilā liek brīnišķīgas fotogrāfijas no sava fotoarhīva. Roalda Dobrovenska "Manas demences hronika" tulkojuši Gundega Blumberga un Gundars Āboliņš, izdevusi "Zvaigzne ABC". Par Roaldu Dobrovenski un viņa dzīvesbiedri Veltu Kaltiņu sarunas arī raidījumā Kultūras rondo. Raidījumu atbalsta:

    25 min

  4. MAR 15

    Inga Ābele romānu "Mīlamā" audusi kā audeklu tiešā un metaforiskā nozīmē

    Marts vienmēr būs Aspazijas mēnesis, jo šajā mēnesī svinama viņas dzimšanas diena. Vai Jelgavā, Jūrmalā, Rīgā,  Kastaņjolā vai kādā dzejas grāmatā. Ingas Ābeles romāns "Mīlamā. Leģenda par sidraba šķidrautu" iznākusi romānu un monogrāfiju sērijā "Es esmu...", uzjundījot arī jautājumu, ko nozīmē mūsdienu rakstniekam būt kādam citam jaunā tekstā. Inga Ābele apjomīgo romānu audusi kā audeklu tiešā un metaforiskā nozīmē – caur audekliem, valodu un dažādām balsīm. Radio mazajā lasītavā saruna ar rakstnieci Ingu Ābeli un fragmenti no romāna "Mīlamā" – par to, kā Aspazija vienā vakarā kļuva slavena, par Jelgavu, Doru un arī "neciešamo tantiņu". Ingas Ābeles romānu "Mīlamā. Leģenda par sidraba šķidrautu" izdevusi "Dienas Grāmata". Raidījumu atbalsta:

    40 min

  5. MAR 8

    "Trakie deviņdesmitie". Žurnālistu atmiņas par 90. gadiem presē

    Vai nostalģisks skats ar nacionālā līmeņa avīzi pie brokastu kafijas pieder tikai bagātajām Eiropas valstīm?  Vai (atmetot ekonomiskos faktorus) varam šai ainai piešķirt arī piederības sajūtu valstij un lasīšanas kultūrai Latvijā? Kā mainījies „apjukumu laika” pieprasījums pēc autoritātēm? Tiktāl mēs aizrunājamies ar literātiem Ēriku Hānbergu un Osvaldu Zebri, šķirstot grāmatu „Latviešu prese trakajos deviņdesmitajos”.  Trešais autors ir Voldemārs Hermanis, bet savas atmiņas viņiem uzticējuši daudzi 90. gadu preses žurnālisti. Inta Lehmusa-Briede savējās noslēdz tā, kā varētu noslēgt arī šo grāmatu: „Tas viss ir tiesa, tikai man negribētos, ka 90. gadus pasniegtu kā medus maizi bez garozas. Tādas maizes nemēdz būt”. 90. gadi Latvijas presē ir laiks, kad valda gan jaunatgūtā preses brīvība un valsts, gan ekonomiska nestabilitāte un vēlāk – konkurences pieaugums. Preses nams kā teju visu preses žurnālistu darbavieta ar savu bohēmu un paradumiem; laikrakstu numuru nodošanas laiki un poligrāfiskās problēmas; janvāra barikādes, augusta pučs; „smalko aprindu” hronika; jauni mediju patērēšanas paradumi (tādu jēdzienu gan laikam vēl nelietoja); laikrakstu rašanās, izdzīvošana un arī to pēdējie numuri;  pēdējā greznā jaunlaiku Preses balle 1994. gadā Kongresu namā. Grāmatas „Latviešu prese trakajos deviņdesmitajos” sastādītāji ir Ēriks Hānbergs, Voldemārs Hermanis un Osvalds Zebris. Divi no viņiem – Ēriks Hānbergs, kurš bija Andra Jakubāna redaktora biedrs ‘’NeCīņā”, un Osvalds Zebris, kurš 90. gadu vidū kā ļoti jauns cilvēks sāka strādāt „Neatkarīgās Cīņas” ziņu dienestā, ir mūsu sarunu biedri par trakajiem deviņdesmitajiem Latvijas presē. Kā šai ainai balansēt starp „atmiņu ugunskuriem”, dokumentiem, publikācijām un pētījumiem, par to varat pārliecināties, lasot grāmatu „Latvijas prese trakajos deviņdesmitajos”, kuru izdevuši „Latvijas Mediji”. Grāmatu ievada profesores Vitas Zelčes raksts „Latvijas avīžniecības pēdējais zelta laikmets”. Apjukuma laiks, kurā bija liels pieprasījums pēc autoritātēm – tā 80. gadu beigas un 90. gadu sākumu raksturo Osvalds Zebris. Raidījumu atbalsta:

    38 min

  6. MAR 1

    Jautājumi pēc Maika Johansena plānās, bet ļoti blīvās grāmatas aizvēršanas nodarbina ilgi

    Vai Jānis Endzelīns ir parakstījies viņa ieskaišu grāmatiņā? Vai Iecavas kapos ir kapakmens viņa vectēvam? Tie gan ir tikai tādi konkrēti jautājumi par ukraiņu modernistu Maiku Johansenu (1895-1937). Savukārt jautājumi par literatūras ietekmēm, spēlēm ar žanriem, tēliem un lasītājiem nodarbina vēl ilgi pēc plānās, bet ļoti blīvās Johansena grāmatas aizvēršanas. Nosaukums vien ir tik sarežģīts, ka tā atcerēšanās prasa zināmu piepūli – "Mācītā doktora Leonardo un viņa nākamās mīļākās, daiļās Alčestes, ceļojums uz Slobodu Šveici"(1930). Tulkotājai no ukraiņu valodas Mārai Poļakovai nācies eleganti žonglēt ar romāna varoņiem, vietām un literārām atsaucē, pat atdzejot, ko varēsit dzirdēt arī Radio mazajā lasītavā. Māra Poļakova lasīs ukrainiski, Gundars Āboliņš – latviski. Lai jūs nemulsina dīvainas zīmes tekstā, kuru autors ir dizainers Aleksejs Muraško, lai nemulsina ģeogrāfisko karšu trūkums, lai palīdz tulkotājas piezīmes un Jarinas Cimbalas eseja "Romāns ar ainavu". Izdevis "Aminori". Vēl tikai piebildes par autora Maika Johansena biogrāfiju – viņš savu autobiogrāfiju mēdzis ironiski mistificēt; viņš studējis filoloģiju, pārzinājis sengrieķu un latīņu valodas, runājis angliski, vāciski, itāliski, spāniski un franciski, viņam bija zināšanas arī skandināvu un slāvu valodās; rakstīja viņs vāciski un krieviski, bet kopš 1919. gada – tikai ukrainiski. 1937.gadā apsūdzēts ukraiņu nacionālismā un teroristiskās aktivitātēs, nošauts. Viņa kapa vieta nav zināma, bet Kijivas kapsētā – tā ir tikai simboliska. Raidījumu atbalsta:

    32 min

  7. FEB 22

    Mitoloģija, guļamrajoni un maģiskā reālisma linaudekls: Kotrīna Zīle "Mīļotie kauli"

    Tā ir it kā Viļņa, it kā pilsēta, kurā ir daudzstāvu mājas, bet uz balkoniem ganās lopi, pie pastkastītēm ir maizes krāsns un dzemdības pieņem pirtī. Darbības laiks ir nenoteikts, bet galvenā varone ir Ona (ja viņa būtu latviete, tad būtu Anna). Lietuviešu mitoloģija un etnogrāfija, kas labi saprotama latviešiem, guļamrajonu ikdiena un rituāli, kuri caurauž maģiskā reālisma linaudeklu. Romāna „Mīļotie kauli” autore ir lietuviete Kotrīna Zīle, kuras iepriekšējās grāmatas jaunajiem lasītājiem „Samainītais” un „Dvēsele sviestmaižu kārbiņā” Daces Meieres tulkojumā jau izdotas latviešu valodā. Tagad pienākusi kārta pirmajam romānam pieaugušajiem „Mīļotie kauli”. Kotrīna Zīle (garais lietuviešu uzvārds ir daudz sarežģītāks) ir rakstniece, ilustratore, dizainere. Viņai pieder arī šīs grāmatas dizains ar mājas lodziņiem, bet ilustrāciju autors ir Bernards Burba, kura iemīļots motīvs ir trolejbusi, arī šajā grāmatā. Kotrīnas Zīles romānu „Mīļotie kauli” no lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere, izdevis Jāņa Rozes apgāds. Raidījumu atbalsta:

    28 min

  8. FEB 15

    Gunārs Balodis "Cits kino" - grāmata par filmām, kino izglītību, kolēģiem un uzskatiem

    Viņš bijis mākslinieks-inscenētājs ap 30 filmām, visvairāk strādāts kopā ar režisoriem Rolandu Kalniņu ("Es visu atceros, Ričards!”) un Aloizu Brenču ("Liekam būt", "Kas lietus un vēji sitas logā", "Ilgais ceļš kāpās"), taču bija arī filmas, kuras tika vai nu iznīcinātas vai palikušas tikai iecerēs, kā Rolanda Kalniņa "Jahta vārdā Žanna". Ko dara kino mākslinieks? Un cik spītīgam viņam jābūt? Ko nozīmēja filmai iziet cauri visiem padomju cenzūras sietiem? Iespējams, dažas atbildes atrodamas kinomākslinieka Gunāra Baloža grāmatā "Cits kino”. Sākumā viņš tos rakstījis saviem bērniem un mazbērniem kā dzimtas stāstus, bet ar laiku arvien lielāku vietu ieņēma kino, tagad tā ir grāmata "Cits kino. Latviešu kino mākslinieka dzīve un darbs ". Gunārs Balodis bija arī gleznotājs. Gunāra Baloža meita Laila stāsta, ka grāmatā redzamas gandrīz visas Gunāra Baloža skices, jo lielākā daļa darbu (arī gleznas) gāja bojā ugunsgrēkā Rīgas darbnīcā, kur tie bija atvesti darbi arī no Cēsīm, lai gatavotos personālizstādei. Latvijas Kinomuzejs savā jaunajā mājvietā Tabakas fabrikā uzsāka darbu ar izstādi par filmu māksliniekiem. Viens no viņiem ir Gunārs Balodis. Viņš un Uldis Pauzers ir pirmie speciālo filmu scenogrāfa profesiju apguvušie latviešu mākslinieki. Savus zīmējumus mākslinieks Gunārs Balodis ir novēlējis Latvijas Kino muzejam, un daži no tiem aplūkojami izstādē. Gunārs Balodis pēc studijām Maskavā bija iecerējis veidot filmu, kas galarezultātā tapa Rolanda Kalniņa režisētajā "Es visu atceros, Ričard!". Kā tika pārstrādāts scenārijs daudzsēriju filmai "Ilgais ceļš kāpās", no kuras filmas veidošanas mākslinieks gandrīz atteicās – par to visu tagad var lasīt Gunāra Baloža grāmatā "Cits kino". Grāmatu izdevuši „Latvijas Mediji”. Raidījumu atbalsta:

    43 min
See All (291)

About

„Ir ļaunāki noziegumi par grāmatu dedzināšanu. Piemēram – to nelasīšana,” tā teicis Josifs Brodskis. Mēs aicinām lasīt un tikties „Radio mazajā lasītavā”, kad jaunāko grāmatu fragmentus priekšā lasa aktieris Gundars Āboliņš. Studijā žurnālistes Ingvildas Strautmanes un Gundara Āboliņa saruna ar grāmatu autoriem, tulkotājiem un redaktoriem, kuri neformālā gaisotnē atbild uz viņu jautājumiem. Mūs atbalsta Borisa un Ināras Teterevu fonds.  

Information

  • Creator
    Latvijas Radio 1
  • Years Active
    2019 - 2026
  • Episodes
    291
  • Rating
    Clean
  • Copyright
    © (C) Latvijas Radio 2026
  • Show Website
    Radio mazā lasītava

You Might Also Like