Šī diena vēsturē

Latvijas Radio 1

Īsi stāsti par notikumiem šajā datumā tuvākā un tālākā pagātnē, tuvākās un tālākās mūsu planētas vietās. Personības, politika, karš, atklājumi, tehnoloģijas, literatūra, māksla, mūzika; ļaužu apziņa, paradumi un sadzīve. 

  1. 12/31/2022

    31. decembris. Krievijas armijas iebrukums Čečenijā

    1994. gada decembrī Krievijas armija un iekšējais karaspēks uzsāka iebrukumu Čečenijā – Kaukāza republikā, kura bija pasludinājusi savu neatkarību no Krievijas Federācijas. 1994. gada 31. decembrī armija devās uzbrukumā galvaspilsētai Groznijai, lai šai dienā ciestu apkaunojošu un asiņainu fiasko cīņā pret pilsētas aizstāvjiem.   1991. gada septembrī, brūkot Padomju Savienībai, Krievijas Federācijas Čečenu-ingušu autonomās republikas galvaspilsētā Groznijā ar bruņotu spēku pie varas nāca organizācija „Čečenu Vistautas Nacionālais kongress” ar bijušo padomju aviācijas ģenerāli Džoharu Dudajevu priekšgalā. Dudajevs sarīkoja tautas nobalsošanu, kuru Kremlī, protams, neatzina, atdalīja Čečeniju no Ingušijas un 1993. gada jūnijā pasludināja suverēnas Čečenu republikas Ičkērijas izveidi. Tad nu Kremļa valdība sāka rīkoties savas varas atjaunošanai dumpīgajā republikā. Vispirms prezidentu Dudajevu mēģināja gāzt ar t.s. „opozīcijas” palīdzību. Visai autoritārajam čečenu līderim nenoliedzami bija pretinieki paša tautā, tomēr, tikpat nenoliedzami, viņi bija mazākumā. 1994. gada novembrī, kad Dudajevam uzticamie spēki likvidēja opozīcijas mēģinājumu ieņemt galvaspilsētu Grozniju, gūstā krita vairāki desmiti Krievijas armijas karavīru – līdzīgi „brīvprātīgie” kā tie, kuri tagad sastopami Ukrainas austrumos. Pēc „opozīcijas cīņas” izgāšanās Kremlis ķērās pie konvencionālas militāras operācijas: 1994. gada 11. decembrī Krievijas spēki, kuru sastāvā bija gan armijas, gan iekšlietu ministrijas iekšējā karaspēka vienības, no trīs pusēm iegāja Čečenijā un sāka virzīties uz Grozniju. Čečenu spēki vietām pretojās, taču apmēram nedēļas laikā armijas kolonām bija izdevies no ziemeļiem, austrumiem un rietumiem pietuvoties galvaspilsētai. Uzbrukums Groznijai sākās Vecgada dienā – 1994. gada 31. decembrī. Krievijas aizsardzības ministrs Pavels Gračovs pirms uzbrukuma bija plātījies, ka viņam pietikšot ar vienu gaisa desantnieku pulku, lai ieņemtu Čečenijas galvaspilsētu. Patiesībā uzbrukumā pilsētai tika sūtīti daudz lielāki spēki, kuri gan pamatā sastāvēja no vāji sagatavotiem regulārā dienesta kareivjiem, kuriem nebija īpašas nojēgas par operācijas raksturu un trūka jebkādu iemaņu kaujas darbībai pilsētā. Karadarbība pilsētas apstākļos ir teju vissarežģītākais militārais uzdevums, kas neizbēgami saistās ar lieliem upuriem. Šajā gadījumā krievu karavīriem pretī stājās čečenu kaujinieki, kuri bija izcili motivēti un lieliski pārzināja kaujas zonu. Viņu bruņojumā bija pietiekami prettanku ieroču, pat nedaudz bruņutehnikas. Vecgada dienas uzbrukums kļuva par apkaunojošu izgāšanos Krievijas armijai, kuras kolonas lielāko tiesu bija spiestas atkāpties, pametot aiz sevis iznīcinātus tankus un citu tehniku, simtiem kritušo un gūstā saņemto, ielenktas avangarda vienības, kurām lielāko tiesu arī nācās padoties čečenu gūstā. Izņēmums bija vienīgi ģenerāļa Ļeva Rohļina komandētā kolona, kurai izdevās nostiprināties pilsētas ziemeļdaļā. Vissmagāk Vecgada dienas kaujā Groznijā cieta Krievijas armijas morāle – priekšstatu par čečenu karotāju pārākumu neizdevās mainīt līdz pat Pirmā Čečenijas kara beigām. Pēc sākotnējās neveiksmes, Krievijas armija mainīja taktiku: pret Groznijas kvartāliem tika vērsta artilērijas viesuļuguns un aviācijas triecieni, tikai pēc tam turp devās mobilas kājnieku grupas, izcīnot sīvas tuvcīņas ēku drupās. Šais kaujās abās pusēs krita vairāki tūkstoši karavīru, savukārt civiliedzīvotāju upuri tiek lēsti no 5500 līdz pat 27 000 cilvēku. Pārspēka mākti, čečeni pameta Grozniju 1995. gada marta sākumā, tomēr Pirmais Čečenijas karš līdz ar to vēl nebūt nebeidzās. Tas noslēdzās 1996. gada augustā ar Krievijas de facto sakāvi.

  2. 12/30/2022

    30. decembris. Bijušajam Irākas prezidentam Sadamam Huseinam izpildīts nāvessods

    2006. gadā 30. decembris bija sestdiena un pasaulē šī diena atmiņā paliks ar to, ka tās dienas rītā bijušajam Irākas prezidentam Sadamam Huseinam izpildīts nāvessods, kuru tā paša gada 5. novembrī Irākas tiesa viņam piesprieda par noziegumiem pret cilvēci. "Pāršķirta melna lappuse Irākas vēsturē," Irākas televīzija paziņoja dienā, kad Bagdādē nāvessodu pakarot izpildīja Irākas diktatoram Sadamam Huseinam un diviem kādreizējiem viņa režīma locekļiem. Nāvessodu izpildīja pulksten sešos no rīta (?) pēc vietējā laika kādā cietumā Irākas galvaspilsētas Bagdādes ziemeļos, klātesot Irākas premjerministra pārstāvim un sunnītu garīdzniekam, šo faktu apstiprinājis Irākas ārlietu ministrs. Sadamam Huseinam augstāko soda mēru piesprieda par 148 šiītu nogalināšanu 1982. gadā Dudžailā. Kopā ar Huseinu apsūdzēti bija arī viņa pusbrālis Barzans al Tikriti un bijušais Irākas augstākās tiesas priekšsēdētājs Avads Hamets al Bandars. Visiem apsūdzētajiem spriedumu nolasīja tā paša gada 5. novembrī pēc gadu ilgušas tiesas prāvas. Irākas televīzija sestdienā, 30. decembrī, pārraidīja videoierakstu, kas uzņemts pirms nāvessoda izpildes. Pašu nāvessoda procesu televīzijā nerādīja, bet vēlāk demonstrēja kadrus, kuros bija redzams pakārtā diktatora līķis. Toreiz ziņoja, ka Sadama Huseina mirstīgās atliekas ar helikopteri pārvestas no nāvessoda izpildes vietas uz citu, plašākai sabiedrībai neatklātu vietu. No Irākas premjerministram tuvu stāvošām personām izskanējusi informācija, ka Huseins tiks apglabāts Irākas teritorijā. Tikmēr Huseina meitas Raghada un Rana, kuras dzīvoja Jordānijā, bija izteikušas vēlēšanos, lai tēvs tiktu apglabāts Jemenā. Abas sievietes vērojušas televīzijā tēva dzīves pēdējos mirkļus un bijušas lepnas par drosmi, ar kādu Huseins pieņēma savu likteni. Bagdādes šiītu apdzīvotajā daļā Sadrā un Basrā pēc Huseina sodīšanas sākās svinības, turpretī Huseina dzimtajā pilsētā Tikrītā viņa atbalstītāji sarīkoja protesta akcijas. ASV tā brīža prezidents Džordžs Bušs nāvessoda izpildi nosauca par "svarīgu pagrieziena punktu Irākas ceļā uz demokrātiju", tomēr atzina, ka tas nedarīs galu vardarbībai. Tikmēr dažas no ASV galvenajām sabiedrotajām nāvessoda izpildi vērtēja krietni piesardzīgāk. Pēc Buša teiktā, sods Sadamam Huseinam izpildīts "saskaņā ar taisnīgas tiesas lēmumu" atšķirībā no daudziem "viņa brutālā režīma upuriem, kuriem taisnīgums tika liegts". Savukārt toreizējā Lielbritānijas ārlietu ministre Mārgareta Beketa pozitīvi vērtēja to, ka "Irākas tiesa notiesāja Sadamu Huseinu par vismaz dažiem no briesmīgajiem noziegumiem, ko viņš izdarījis pret Irākas tautu", bet vienlaikus uzsvēra ka Lielbritānijas valdība neatbalsta nāvessodus "nedz Irākā, nedz citur". Vatikāns nāvessoda izpildi Sadamam nosauca par traģisku, norādot, ka tas var uzkurināt atriebības garu. Cilvēktiesību organizācijas „Amnesty International” ASV nodaļas direktors Lerijs Kokss nosaucis sasteigto nāvessoda izpildīšanu par kļūdu. Organizācijas „Human Rights Watch” direktors Ričards Dikers izteicies: „Valdības uzticību cilvēktiesību principiem demonstrē tās attieksme pret visļaunākajiem cilvēktiesību pārkāpējiem.” Viņš uzskata, ka vēsture spriedīs bargu tiesu Dudžailas prāvai un Huseina sodīšanai ar nāvi.

  3. 12/29/2022

    29. decembris. Dzimis britu aktieris Džūda Lovs

    29. decembrī dzimšanas dienu svin britu aktieris Džūda Lovs. Viņš piedzima 1972. gadā. Aktiera kontā ir tādas lieliskas filmas, kā „Talantīgais misters Riplijs”, „Augstais kalns”, „Šerloks Holms”, „Gataka”, „Anna Kareņina”, „Karaļa Artura zobens” un citas. Viņa nopelnīto lēš 70 miljonos dolāru. Tas ir šodienas jubilārs Džūda Lovs, kurš pats par sevi teicis, ka nekad neprastu sevi pārdot kā sekssimbolu, jo gluži vienkārši nav tā ieprogrammēts. Tajā pašā laikā jau vismaz divus gadu desmitus viņa vārds piesaukts, runājot par pasaules skaistākajiem, pievilcīgākajiem, seksīgākajiem un iekārojamākajiem vīriešiem. Džūda Lovs  jeb  precīzāk Deivids Džūda Heivorts Lovs piedzima 1972. gada 29. decembrī Londonā skolotāju ģimenē, kurā jau auga trīsgadīgā Nataša. Džūdas mamma bija angļu valodas skolotāja Mārgareta Anna Heivorta, bet tētis Pīters Roberts Lovs bija sākumskolas skolotājs.  Džūdas vecāki abi bijuši bāreņi, tāpēc bērnus audzinājuši, mīlestību netaupot. Vecāku mīlestību abi bērni izbaudījuši pārpārēm. Lai arī piedzimstot, aktierim pirmo vārdu lika Deivids, tomēr vecāki visu bērnību viņu sauca par Džūdu. Šis tā arī palicis par aktiera profesionālo vārdu. Ja pie vārda Deivids zēns savulaik tika par godu kādam ģimenes draugam, tad Džūda ir kā apliecinājums vecāku mīlestība pret bītliem un viņu dziesmai „Hey Jude”, turklāt Džūdas mammai mīļš bijis Tomasa Hārdija pēdējais romāns „Džūda neievērojamais”. Džūda ar māsu izauga ģimenē, kur teātris, kino un mūzika bija neatņemama sastāvdaļa, un tas ietekmēja bērnu izvēles. Nataša kļuva par gleznotāju un fotogrāfi, kamēr Džūda, kā stāsta zinātāji, jau kopš agras bērnības varējis gluži kā hipnotizēts sēdēt pie televizora vai vēl labāk kinoteātrī. Vecāki savu skatuves mīlestību nodeva bērniem, un jau sešu gadu vecumā Džūda ticis pie pirmajām lomām bērnu izrādēs, 13 gadu vecumā viņš kļuvis par Nacionālā jaunatnes muzikālā teātra trupas dalībnieku. Nostāsti vēsta, ka 14 gadu vecumā Džūda esot pasācis regulāri aizlaisties no stundām, lai ar vilcienu dotos uz Londonas centru, kur citu pēc citas noskatījies vismaz trīs filmas, tad līdz ar stundu beigām nokļuvis mājās un nevienam neradās ne vismazākās aizdomas, ka pusaudzis nemaz nav bijis skolā. Tā nepieķerts topošais aktieris kādu laiku itin mierīgi varējis dzīvot šādu dzīves ritmu. 17  gadu vecumā notika pavērsiens, jo pēc vairākām lomām uz pusaudžu teātra skatuves viņām piedāvāja lomu ziepju operā „Ģimene, tas bija brīdis, kad Džūda pameta skolu un sākās aktiera profesionālā karjera. Seriāla filmēšana noritēja Mančestrā, kas tobrīd bija viena no stilīgākajām pilsētām Lielbritānijā. Tur nonācis, īrējot savu mitekli, aktieris baudīja pieaugušā cilvēka dzīvi un to, ka viņam bija savi ienākumi, ko varējis tērēt pēc sirds patikas. Pirmā īstā kino loma bija mazbudžeta filmā „Shopping”jeb „Iepirkšanās”, kuras filmēšanas laukumā Džūda satika savu sievu, par sevi vecāko Sediju Frostu, kuru apprecot, Džūda kļuva par tēvu precīzāk patēvu sievas meitai no iepriekšējām attiecībām. Abiem piedzima trīs bērni. Pēc vairākām filmām Lielbritānijā Džūdu pamanīja Holivuda, kur pēc pāris neveiksmēm nāca „Talantīgais misters Riplijs”,  kinolente, kas uznesa Džūdu slavas debesī. Viņš bija kļuvis par starptautisku zvaigzni un pēkšņi viņu savās filmās gribēja visi. Gan sievietes, gan režisori. 2019. gadā Džūda apprecējās otrreiz ar psiholoģi Filipu Koenu, un šobrīd aktieris ir jau sešu bērnu tēvs, kurš priecājas, ka, vecākam kļūstot, viņam vairs nevajag būt zelta puisēnam un  ka cilvēki vairs  nepievērš tik lielu uzmanību izskatam, bet gan novērtē lomu dziļumu.

  4. 12/27/2022

    27. decembris. 1901. gadā Berlīnē piedzima aktrise Marlena Dītriha

    1901. gada 27. decembrī dzimusi vācu kinoaktrise un dziedātāja Lilija Marlēna – viena no spilgtākajām parādībām pagājušā gadsimta vidus kino un populārajā mūzikā.    1930. gada 1. aprīlī uz Vācijas kinoteātru ekrāniem iznāca režisora Jozefa fon Šternberga jaunākā filma „Zilais eņģelis”. Afiša tēloja glītu un izlaidīga paskata būtni – tipisku naktslokāla dejotāju. Filmas sižets vēstīja par pavecu un respektablu ģimnāzijas pasniedzēju, kuru liktenīga iemīlēšanās kaildejotājā padara vārda tiešā nozīmē par klaunu un iznīcina viņa rimto un pareizo dzīvi. Liktenīgās dāmas Lolas Lolas lomā bija aktrise Marlēna Dītriha; īstā vārdā – Marija Magdalēna Dītriha, dzimusi Berlīnē 1901. gada 27. decembrī. Tobrīd 28 gadus vecās aktrises kontā jau bija vairākas lomas teātrī un arī kino, tomēr tieši Lolas Lolas loma padarīja viņu par zvaigzni. Tā ļāva Marlēnai atklāt visas viņas dotības: dramatiskā tēlojuma prasmi, valdzinošu ārieni un grāciju, graujošu seksapīlu un – balsi, par kuru Ernests Hemingvejs teicis, ka, ja Dītrihai nebūtu nekā cita, tikai viņas balss, ar to vien viņa spētu salauzt jūsu sirdi. „Zilais eņģelis” pavēra daiļajai vācietei ceļu uz Holivudu, kurp viņu sev līdzi aizveda Jozefs fon Šternbergs. Kopdarbs ar viņu filmās „Maroka”, „Apkaunotā”, „Šanhajas ekspresis”, „Blondā Venēra”, „Purpura imperatore”, „Velns ir sieviete” bija apogejs Marlēnas Dītrihas kinoaktrises karjerā. Jāteic, pārcelšanās uz Ameriku nāca Marlēnai Dītrihai īsti laikā. Viņa nicināja Hitleru un necieta nacistu režīmu, un kad Savienotās Valstis iesaistījās karā pret Vāciju, Dītriha bez šaubīšanās devās koncertēt amerikāņu karavīriem Alžīrijā un vēlāk Francijā. Daudzi tautieši viņai – vācietei – to negribēja piedot arī pēc Vācijas sakāves un nacisma noziegumu atmaskošanas. Par vienu no Dītrihas kara laika repertuāra pērlēm kļuva dziesma „Lilija Marlēna”. Vācu skolotāja Hansa Leipa Pirmā pasaules kara laikā sarakstīto dzejolīti par meiteni, kas gaida mīļoto zem laternas pie kazarmu vārtiem, Otrā pasaules kara priekšvakarā komponēja Norberts Šulce un kā pirmā ieskaņoja dziedātāja Lele Andersena. Nacistu propagandistiem šī elēģiskā dziesmiņa pat diez ko nepatika, bet tomēr to pārraidīja Vermahta karavīriem domātais raidītājs okupētajā Belgradā. Tā kā šo staciju dzirdēja visā Vidusjūras reģionā, dziesma vēja ātrumā ieguva popularitāti abās frontes pusēs, un arī Marlēna Dītriha uzņēma „Liliju Marlēnu” savā piefrontes koncertu repertuārā. Arī, karam beidzoties, Marlēnas Dītrihas estrādes karjera turpināja plaukt, pildot zāles Lasvegasā, Londonā, Ņujorkā un citur pasaulē. Tā ilga līdz pat 73 gadu vecumam, kad viņa turnejas laikā Austrālijā nelaimīgi uz skatuves lauza kāju. Pēdējie Marlēnas Dītrihas mūža gadi līdz aiziešanai no šīs pasaules 1992. gadā pagāja Parīzē, dzīvojot visai noslēgti, taču aktīvi sarakstoties un sazinoties pie telefonu. 1984. gadā uz ekrāniem iznāca režisora Maksimiliāna Šella dokumentālā lenta „Marlēna”, kurā gan dzirdama vienīgi aktrises balss. Žurnāls „Newsweek” to nodēvējis par „iespējams, visfascinējošāko un aizgrābjošāko dokumentālo filmu, kas jebkad veltīta dižai kinozvaigznei”.

  5. 12/26/2022

    26. decembris. Padomju virsskaņas lidmašīna Tu-144 veic pirmo komerclidojumu

    Pagājušā gadsimta 60. gados pasaules aviokonstruktori izstrādāja vairākus virsskaņas pasažieru lidmašīnu modeļus, no kuriem līdz rezultātam nonāca divi – Francijas un Lielbritānijas kopprojekts "Concorde" un padomju izstrādājums Tu-144. Padomju lidaparāts bija pirmais, kurš 1975. gada 26. decembrī uzsāka pastāvīgus komerclidojumus. Tiesa, jau pēc dažiem gadiem tos nācās pārtraukt. Pagājušā gadsimta 50. gados vairāku valstu militārajā aviācijā parādījās pirmie sērijveidā ražotie virsskaņas lidaparāti. Ap to pašu laiku radās arī idejas par virsskaņas pasažieru lidmašīnām, kas to izmēru dēļ bija tehniski krietni sarežģītāks uzdevums. Rietumos līdz realizācijai nonāca viena izstrādne – britu un franču apvienotās programmas projekts „Concorde”. Pirmais prototipa lidojums tika plānots 1969. gadā pirmajos mēnešos, taču pirmatklājēju laurus rietumniekiem pēdējā brīdī atņēma Padomju Savienība. Andreja Tupoļeva vadītā konstruktoru biroja izstrādātās virsskaņas pasažieru lidmašīnas Tu-144 prototipa pirmais lidojums notika 1968. gada 31. decembrī. Jau kopš pirmajiem Tu-144 publiskajiem lidojumiem rietumos izskanēja versijas, ka „krievu brīnums” ir pamatīgi špikots no „Concorde”, respektīvi, tā projektēšanā nav iztikts bez padomju spiegu tīkla pakalpojumiem. Padomju konstruktori to noliedza, norādot uz virkni oriģinālu konstrukcijas īpatnību. Pamanāmākā bija nelieli izbīdāmi spārni lidmašīnas priekšgalā, kas ļāva „Tu-144” strauji samazināt ātrumu nosēžoties. Kad 1973. gada jūnijā padomju tehnikas brīnums ieradās starptautiskajā Parīzes Aviācijas izstādē Laburžē, franči nosūtīja iznīcinātāju „Mirage” ar uzdevumu nofotografēt minēto konstrukcijas detaļu. Iespējams, tieši negaidītā iznīcinātāja parādīšanās „Tupoļeva” pilotu redzeslokā izraisīja traģēdiju – piloti veica riskantu manevru, lidmašīna strauji zaudēja augstumu un gaisā burtiski izjuka gabalos. Lidmašīnas atlūzas nogalināja astoņus cilvēkus uz zemes; gāja bojā arī visi seši apkalpes locekļi. Avārijas iemeslus līdz galam noskaidrot neizdevās, taču ir aizdomas arī par sasteigtā projektēšanas procesā pieļautām nepilnībām. Padomju aviokonstruktorus, visdrīzāk, krietni mudināja priekšniecība: ļoti gribējās šai supertehnoloģijas jomā apsteigt ideoloģiskos pretiniekus rietumos. Regulāros ekspluatācijas lidojumus Tu-144 uzsāka 1975. gada 26. decembrī, jau atkal apsteidzot „Concorde” – par nepilnu mēnesi. Lidojumi notika maršrutā Maskava–Alma-Ata divas reizes mēnesī, biļete maksāja 82 padomju rubļus – tiem laikiem visai ievērojamu summu. Padomju aviosabiedrības „Aeroflot” piloti šais reisos tikai asistēja; pirmais pilots allaž bija lidotājs izmēģinātājs no Tupoļeva konstruktoru biroja. Nestandarta situācijas gadījušās turpat vai katrā lidojumā. Tas viss nepalika nepamanīts padomju pilsoņiem, un sāka cirkulēt nostāsti, anekdotes un melni joki par lielisko lidaparātu, kurš jūs ātrāk par citiem nogādās, tai skaitā, līdz kapsētai. Kad 1978. gada maijā izmēģinājuma lidojumā avarēja uzlabotais variants „Tu-144D”, „Aeroflot” pārtrauca pasažieru pārvadājumus ar virsskaņas lidmašīnām. Kādu laiku „Tu-144” vēl lidoja ar kravas sūtījumiem uz Habarovsku Tālajos Austrumos. Var piebilst, ka arī Tu-144 līdziniece „Concorde”, kuru ekspluatēja „Air France” un „British Airways”, jau diezgan sen pametusi pasaules lidlaukus. Lidojumi pār Atlantijas okeānam gan bija pieprasīti maksātspējīgo pasažieru vidū, tomēr „Air France” virsskaņas lidaparāta katastrofa 2000. gadā, kurā dzīvību zaudēja 113 cilvēki, kā arī vispārējā aviopārvadājumu industrijas krīze pēc 2001. gada 11. septembra terora aktiem, lika aviokompānijām pieņemt lēmumu par virsskaņas komerclidojumu pārtraukšanu. Tā nu virsskaņas pasažieru aviācija pagaidām izrādījusies mūslaiku vajadzībām pārāk ekstravagants piedāvājums.

  6. 12/25/2022

    25. decembris. Oberndorfas baznīciņā pirmoreiz izskan "Klusa nakts, svēta nakts"

    1818. gada 25. decembra pirmajās stundās nelielās Austrijas pilsētiņas Oberndorfas baznīciņā pirmoreiz izskanēja viena no visu laiku zināmākajām Ziemassvētku dziesmām „Klusa nakts, svēta nakts”. Ar Oberndorfas draudzes palīgmācītāja Jozefa Mora vārdiem šo korāli iepriekšējā dienā bija komponējis viņa draugs, ērģelnieks un skolotājs Francis Ksavjē Grūbers. Bija 24. decembris, ļaudis jau dzīvoja Ziemassvētku vakara gaidās, kad pie Arnsdorfas skolotāja un ērģelnieka Franča Ksavjē Grūbera ieradās negaidīts viesis – viņa draugs un Oberndorfas draudzes palīgmācītājs Jozefs Mors. Moram līdzi bija viņa dzejolis, sacerēts pirms pāris gadiem kādā iedvesmas brīdī, un jaunais dieva kalps tagad vēlējās, lai Grūbers ar šo tekstu komponētu Ziemassvētku korāli – divām balsīm un ģitārai. Lieta tāda, ka baznīcas ērģeļu plēšas izrādījušās baznīcas žurku sagrauztas, un tagad, ja negribēja šais Ziemassvētkos oberndorfiešus atstāt pavisam bez mūzikas, korālim bija jābūt gatavam un apgūtam uz pusnakts dievkalpojuma laiku. Tas nu gan bija uzdevums! Droši vien Grūbers neatteicās tikai tādēļ, ka neuztvēra savu misiju pārlieku nopietni; galu galā – nepretenciozs amatiera dzejnieka teksts, maza lauku baznīciņa, vienkāršs ģitāras pavadījums… Francis Ksavjē sēdās pie nošu lapas, un tā nu 1818. gada 25. decembra pirmajā stundā baznīcēni, sanākuši Svētā Nikolaja baznīciņā Austrijas pilsētiņā Oberndorfā, pirmo reizi ieklausījās jaunā Ziemassvētku dziesmā, kuru viņiem cēla priekšā Jozefs Mors (tenors un ģitāra), Francis Ksavjē Grūbers (bass) un baznīcas koris. „Klusa nakts, svēta nakts…” Droša apstiprinājuma tam, ka pie korāļa tapšanas tiešām vainīgi grauzēji, nav, tomēr ir zināms, ka drīz pēc tam Oberndorfas baznīciņas ērģeles tiešām labotas, un ērģeļu meistars Karls Maurahers, ļoti iespējams, bijis tas, kurš paņēmis līdzi „Klusas nakts” notis un izplatījis tās citiem saviem klientiem. Arī ērģelniekam un skolotājam Blāziusam Vimmeram, un pēdējais to iekļāvis baznīcas dziesmu grāmatā, kas iznāca jau nākamajā – 1819. gadā. Tā šo Ziemassvētku korāli iepazina Tirolē, kur tolaik plauka ģimenes ansambļu tradīcija. Šie profesionālie dziedātāji ceļoja pa visu Eiropu, un kādos desmit gados vienkāršā melodija jau bija pazīstama tālu aiz robežām, bieži vien gan kā „tiroliešu tautas dziesma”, jo teksta un mūzikas autorus izpildītāji mēdza piemirst jebkādi pieminēt. Šodien daudzviet pasaulē Ziemassvētki nav iedomājami bez Jozefa Mora vārdiem un Franča Ksavjē Grūbera melodijas. „Klusa nakts, svēta nakts” tulkota vairāk nekā 300 valodās un dialektos; to atskaņo neskaitāmos aranžējumos un variācijās. Ziemassvētkos šis korālis izskan tūkstošos baznīcu un, laikam gan, miljonos māju visā pasaulē.

  7. 12/24/2022

    24. decembris. Stihisks pamiers un brāļošanās Pirmā pasaules kara laikā

    1914. gada Ziemassvētkos Pirmā pasaules kara Rietumu frontē starp britu un vācu daļām daudzviet iestājās stihisks pamiers un brāļošanās. Tā šausminošajā karā ierautie izpauda savu cilvēcību. 1914. gada rudenī Pirmā pasaules kara frontes ziemeļrietumu sektorā risinājās aktīva kaujas darbība – tā dēvētā „Skriešanās uz jūru”. Vācieši mēģināja apiet līdz tam nepiesegto britu ekspedīcijas korpusa kreiso flangu, briti, attiecīgi, pagarināja fronti, līdz tā sasniedza jūru. Rezultātā 1914. gada novembrī Francijā bija izveidojusies vienlaidus frontes līnija no Lamanša līdz Šveices robežai, dinamisku manevru iespējas bija izsmeltas un sākās ilgais un nomācošais ierakumu karš – resursu, nervu un jaunu nogalināšanas tehnoloģiju sacensība. Tā pienāca šī kara pirmie Ziemassvētki, kuros ģenerāļi un politiķi abās frontes pusēs bija solījuši kareivjiem atgriešanos mājās ar uzvaru. Jau pieminētajā frontes Ziemeļrietumu sektorā 24. decembra pievakarē briti ievēroja, ka šaušana no vācu puses pieklususi. Šur un tur virs ierakumu malas vai nu pacēlās balti karogi, vai arī kāds angliski protošais uzsāka sasaukšanos, piedāvājot svētku vakarā pārtraukt uguni. Briti lielāko tiesu piekrita. Pēc laiciņa sākās ziemassvētku dziesmu dziedāšana, virs ierakumiem tika pacelti lukturīši, un tad jau daudzviet gāja vaļā brāļošanās. Zaldāti un zemākie virsnieki sastapās neitrālajā joslā, aprunājās, sapīpēja, cienāja cits situ ar smēķiem, šokolādi un kādu stiprāku malku. Tika kopīgi dziedāts un uzspēlēta bumba. Tā bija arī laba iespēja apglabāt kritušos biedrus, kuru līķi trūdēja neitrālajā zonā jau dienām, daži pat nedēļām ilgi. Tas bija tā dēvētais Ziemassvētku pamiers Rietumu frontē – stihiska akcija, kurā no britu puses piedalījās apmēram 100 000 karavīru, jādomā, ne mazāk arī no vācu puses. Protams, ka ģenerāļiem, kuru štābi bija ērti izvietojušies franču ‘šato’ pārdesmit kilometrus aiz frontes līnijas, šī brāļošanās nebija pa prātam. Bet nekas daudz vairāk par brīdinošām pavēlēm nesekoja – sodīto tikpat kā nebija. Toties nākamajā gadā artilērijai deva pavēli Ziemassvētkos pamatīgi apstrādāt pretinieka pozīcijas, lai uzturētu vajadzīgo spriedzi un novērstu šādas nedisciplinēta humānisma izpausmes. Tiesa, kā norāda ierakumu kara pētnieks Tonijs Ešvorts, zināma improvizēta pamiera situācija daudz kur Pirmajā pasaules karā bijusi diezgan ierasta lieta. Karavīri atturējušies no aktīvām apšaudēm laikā, kad pretējā pusē bijis maltītes vai pirtī ejamais laiks.  Otrajā pasaules karā līdzīgi brāļošanās gadījumi nav zināmi. Pretējās puses šai karā daudz pamatīgāk piekopa kareivju ideoloģisko apstrādi, un ienaidnieks, sevišķi jau totalitāro režīmu armijās, tika daudz biežāk uztverts kā ļaunuma iemiesojums, pret kuru nekāda saudzība vai izpratne nav domājama. Pie tam šajā karā kaujas darbība kopumā bija daudz dinamiskāka, un karavīri reti pavadīja ilgu laiku vienos un tais pašos ierakumos. T omēr amerikāņu armijas veterāni atceras, ka vācu pretuzbrukuma laikā Rietumu frontē 1944. gada decembrī, kad kaujas bija ļoti sīvas, Ziemassvētku vakarā pēkšņi iestājies klusums un tad no vācu pozīciju puses atskanējusi dziesma – „Klusa nakts, svēta nakts”. Amerikāņi pievienojušies. Kad korālis izskanējis, pretinieki vēl brīdi palikuši mierā, ļaujot svētās nakts klusumam valdīt pār kara plosīto zemi, bet tad atkal tvēruši ieročus, lai turpinātu cits citu nogalināt ar iepriekšējo degsmi.

About

Īsi stāsti par notikumiem šajā datumā tuvākā un tālākā pagātnē, tuvākās un tālākās mūsu planētas vietās. Personības, politika, karš, atklājumi, tehnoloģijas, literatūra, māksla, mūzika; ļaužu apziņa, paradumi un sadzīve.