Vai zini?

Latvijas Radio 3 - Klasika
  • 0.0 (0)
  • History

Kultūrpētnieki un vēsturnieki skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.

  1. Nov 5

    Vai zini, ka Rosīni operu ārijas sacerēja pat restorānā?

    Stāsta muzikoloģe Karina Bērziņa. Producente – Rūta Paula. Heinrihs Heine komponistu Džoakino Rosīni sauc par “Itālijas sauli”, Puškins – par “Eiropas lutekli Orfeju”, bet Rosīni tautietis Madzini – par “varenuma un drosmes titānu”. Toties Rihards Vāgners nevar ciest Rosīni ne acu galā un dēvē viņu par “mākslīgo puķu veiklo fabrikantu”. Muzikālo vecāku dēls Džoakīno apgūst gan dziedāšanu, gan vijoles, alta un čella spēli, taču, jau jauneklis būdams, skaidri zina, ka visvairāk viņu saista mūzikas sacerēšana. Likteņa nejaušība sagādā viņam lielisku iespēju kāda cita komponista vietā vienam no Venēcijas operteātriem sacerēt operu “Laulību vekselis”. Džoakīno ir 18 gadu, un tieši tad arī sākas viņa slavas ceļš. Par divdesmitgadīgo Rosīni tad jau saka: “Viņš ir slavenāks par pašu Napoleonu.” Operas viena pēc otras birst kā no pārpilnības raga. Iedvesma ir viņa uzticama draudzene. Veselu skaistu āriju viņš var pat sacerēt restorānā, uzrakstot uz salvetes, kamēr pavārs gatavo risoto. Operu “Seviļas bārddzinis” Rosīni uzraksta tikai divās nedēļās. Nebūtu pareizi teikt, ka visu laiku komponistu pavadījusi slava un veiksme. Gadās arī pa kādam ne tik iepriecinošam brīdim. Tā pati “Seviļas bārddziņa” pirmizrāde nemaz nenotiek tā, kā Rosīni būtu gribējis. Komponists uz pirmizrādi visupirms esot ieradies brūnā uzvalkā, kas itāļu kaprīzajai operpublikai pavisam nav bijis pa prātam. Kad Rosīni uznācis uz skatuves, nez no kurienes no kulisēm kopā ar viņu iznācis kaķis. Publika tikai svilpusi un smējusies. Taču Rosīni tūlīt pat operas muzikālajā valodā veicis dažus būtiskus labojumus. Kā jau minēts, opera tika rakstīta lielā steigā, uvertīrai pat izmantojot citu savu operu mūziku. Savukārt otrajā izrādē viss bijis godam, arī pats komponists bijis ģērbies svinīgā melnā tērpā, un publika pat beigās neslēpusi savu sajūsmu. Vēlāk “Seviļas bārddzinis” kļuva par vienu no populārākajām operām pasaulē. Arī ar operu “Kirs Babilonijā” saistās neparasts stāsts. Šī opera, kuras darbībā ir svarīga loma kuģim, nav guvusi panākumus. Rosīni konditoram pasūtījis torti kuģa formā un kopā ar draugiem to lielā jautrībā notiesājuši. Rosīni piemītošais humors nereti palīdzējis atrisisnāt arī visai delikātas situācijas. Reiz viņš saņēmis jaunas operas pasūtījumu ar nosacījumu, ka viena no galvenajām lomām jāpiešķir operas intendanta favorītei. Diemžēl Rosīni drīzumā atklājis, ka šī soliste dzied visai falši, izņemot vienu noti – pirmās oktāvas sibemol. Tad arī šī “primadonna” dabūjusi āriju ar savu vienīgo noti – sibemol, bet viss skaistums ticis orķestrim. Venēcijas karnevāla laikā Rosīni lielākais prieks esot bijis kopā ar draugu Nikolo Paganīni pārģērbties par ubagiem un lūgt naudu. Tiesa gan, tik slavenam visā Eiropā, naudas viņam nemaz nav trūcis. Taču tas nav traucējis liet rūgtas asaras, kad izbraukumā ar laivu, ūdenī iekritis komponista gardēža ar trifelēm pildītais tītars. 37 gadu vecumā Rosīni uzraksta savu pēdējo operu “Vilhelms Tells” un pēc tam klusē 40 gadus, it kā sakot mums: “Jums taču jau ir gana, ko baudīt no manas mūzikas apcirkņiem. Tad dariet to!”

  2. 19h ago

    Vai zini, ka Sloka varēja kļūt par izdevīgāko līča ostas pilsētu un konkurēt ar Rīgu?

    Stāsta jūrniecības vēstures entuziasts Haralds Apogs, pārraides producente – Gunda Vaivode Sloka un tās luterāņu draudze ir viena no senākajām visā Latvijas teritorijā, taču kāpēc mani tas šoreiz ir īpaši ieinteresējis? Ne nu es kāds cītīgākais baznīcā gājējs, nedz Dieva vārda daudzinātājs. Iemesli manai interesei par šo vietu uz šaurās zemes strēles no Slokas līdz Baltajai kāpai pie Vārnukroga ir vairāki. Pirmkārt tādēļ, ka draudze šeit dibināta pēc Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera rīkojuma 1567. gada ziemā. Otrkārt, dažādu vēstures notikumu griežos Kaugurciems un Sloka varēja kļūt par Rīgas jūras līča galveno ostu, hipotētiski atņemot Rīgai galveno labklājības un ienākumu avotu – aizjūras tirdzniecību. Dažādos vēstures avotos ir minētas liecības par aizjūras tirdzniecību ar Zemgales iedzīvotāju apmetnēm vēl pirms vācu bruņinieku ierašanās Latvijas teritorijā un Rīgas dibināšanas. Par to liecina kaut vai fakts, ka 1198. gadā Zobenbrāļu ordeņa sūtņi vērsās pie pāvesta Inocenta III ar lūgumu apstiprināt tirdzniecības atļauju tikai Rīgas vietai un noliegt jebkādu pieeju tirdzniecības kuģiem, kuri dodas pa Buļļupi un Lielupi augšup uz Zemgales ostām. Atļauja tika saņemta un kungi lēma: ja kāds šo pavēli pārkāps, zaudēs gan mantu, gan dzīvību. Vairāk – audioierakstā.

  3. 1d ago

    Vai zini, ka 1944. gadā nacisti no Latvijas slepus izveda mūsu vēstures dārgumus?

    Stāsta Latvijas Okupācijas muzeja pētnieks Edvīns Evarts; pārraides producente – Dina Dūdiņa-Kurmiņa 1944. gada rudenī, kad fronte strauji tuvojās Rīgai, nacisti no Latvijas slepus izveda simtiem kastu ar mūsu vēstures dārgumiem. Senie Rīgas pergamenti, unikālas grāmatas un gadsimtiem veci dokumenti pazuda nezināmā virzienā. Latvijas Okupācijas muzeja pētnieks Edvīns Evarts stāsta par vienu no lielākajām un reizē ļoti maz zināmo dažādu vēsturiski unikālo un ārkārtīgi vērtīgo dokumentu glābšanas operāciju Latvijas vēsturē. Tā bija bīstama Latvijas arhīvu glābšanas misija, ko paveica vienkārši Latvijas iedzīvotāji – sava amata profesionāļi. Viss sākās ar vīru vārdā Alfrēds Rozenbergs. Viņš bija Rīgā studējis vācbaltietis un viens no galvenajiem Hitlera ideologiem. Vēl 1940. gadā viņš izveidoja īpašu vienību – Rozenberga štābu, kura uzdevums bija atrast un faktiski nolaupīt okupēto teritoriju – Francijas, Nīderlandes, Beļģijas, Polijas, citu valstu lielākās vēsturiskās vērtības. Štābā darbojās mākslas eksperti, vēsturnieki, bibliotekāri, kas precīzi uzskaitīja un šķiroja arī Latvijas vērtības. Senās vēsturiskās grāmatas un arhīvus viņi vērtēja ārkārtīgi augstu. Kad 1944. gadā kļuva skaidrs, ka vācieši Rīgu zaudēs, sākās masveida evakuācija. Latvijas Nacionālās bibliotēkas vērtīgākie iespieddarbi un Rīgas vēstures arhīvs tika iepakoti sešsimt koka kastēs un ar kuģiem un vilcieniem nosūtīti uz Trešo reihu. Nacisti apgalvoja, ka "glābjot tos no komunistiem". Patiesībā Latvija gandrīz zaudēja savu vērtīgāko rakstīto vēsturi. Šajā stāstā ir arī savi varoņi. Tie bija Latvijas bibliotekāri un arhīvu darbinieki, kas izmantoja nacistu kārtību pret viņiem pašiem. Kamēr vācu virsnieki pārbaudīja sarakstus, mūsu cilvēki, riskējot ar dzīvību, mainīja etiķetes uz kastēm, slēpa unikālus rokrakstus tumšos pagrabos un banku seifos. Oficiālajos dokumentos viņi ierakstīja, ka grāmatas ir "iznīcinātas" vai "norakstītas", bet patiesībā tās palika tepat Latvijā, apraktas vai noslēptas tālās lauku mājās. Vairāk – audioierakstā.

  4. 2d ago

    Vai zini, kāda ir Tumes pagasta saistība ar pasaulē lielāko adventes vainagu?

    Stāsta AS “Latvijas valsts meži”  Jaunmoku pils vadītājs Uldis Mākulis; pārraides producente  Liene Jakovļeva Vai vari iedomāties Adventes vainagu, kura apkārtmērs ir 540 metri un kura diametrs sasniedz aptuveni 172 metrus? Vainagu, kas nav novietots uz galda vai pie durvīm, bet ieskauj veselu ēku parkā? 2026. gada novembrī šāda neparasta iecere kļūst par realitāti tepat Latvijā — Tukuma novada Tumes pagastā, Jaunmoku pils muzeja parkā. Šeit top pasaulē lielākais Adventes vainags, kas apliecina, cik daudz iespējams paveikt, cilvēkiem apvienojoties kopīgam mērķim. Jaunmoku pils, kas atrodas Tumes pagastā, ir pazīstama ar savu arhitektūru, parku un saikni ar mežu. Tagad tās apkārtne kļūst par vietu īpašam notikumam, kurā savijas dabas vērtības, Ziemassvētku tradīcijas un cilvēku radošums. Taču šis nav tikai stāsts par iespaidīgu izmēru. Tas ir arī stāsts par egli, Latvijas mežiem un kopā paveikta darba nozīmi un prieku par to. Vairāk - portālā lsm.lv.

  5. 5d ago

    Vai zini, kur mākslīgais intelekts ņem receptes?

    Iedomājieties, ka vēlaties izcept ābolkūku. Jūs varat atvērt pavārgrāmatu, atrast recepti internetā vai noskatīties video, kurā kāds soli pa solim rāda, kā kūka top. Bet varat arī pajautāt mākslīgajam intelektam: man mājās ir trīs āboli, divas olas un nedaudz miltu. Ko es varu izcept? Ekrānā parādīsies recepte. Ja izrādīsies, ka jums nav sviesta, varēsiet lūgt to aizstāt ar kaut ko citu. Ja vēlēsieties mazāk saldu kūku, mākslīgais intelekts mainīs cukura daudzumu. Bet, kad kūka jau būs cepeškrāsnī, varēsiet pajautāt, kā zināt, vai tā ir gatava. Bet kur mākslīgais intelekts ņem šīs receptes? Un vai vispār par šo tērzēšanu var runāt kā par recepti? Recepte nav tikai norādījumu kopums. Tā ir īpašs teksta veids, kas laika gaitā mainījies. Pirmā pavārgrāmata latviešu valodā iznāca 18. gadsimta beigās. Tolaik receptes bija fiksēti autora norādījumi - uzskaitītas sastāvdaļas noteiktā daudzumā un aprakstīta darbību secība. Visi grāmatas lasītāji saņēma vienādus norādījumus, bet katram pašam tie bija jāpielāgo savai virtuvei. Turklāt norādījumi bija visai skopi,  jo autori pieņēma, ka pavārgrāmatas lasītājiem jābūt vismaz pamatzināšanām.

  6. 6d ago

    Vai zini, ka Liepājas mūzikas vidusskolas audzēkņiem uz skolu bija jānāk ar ķieģeli?

    Pastāv tāds jēdziens kā laika upe. Ir tik interesanti un reizē noslēpumaini, ka senā Līvas upe tecējusi garām tieši tagadējai Liepājas mūzikas vidusskolai. Upe un ūdens asociējas ar dzīvību un kustību, un tās šajā īsajā ieliņā nekad nav trūcis, tāpat kā Liepājas pilsētā kopumā. Skola atrodas vietā, kur aizbērtas Līvas upes pēdējās paliekas. Kā vēsta vēstures avoti, kopš 1842. gada šīs ieliņas nosaukums bija Neue Teichstraße, un 1893. gadā tas jau likumīgi latviskots kā Jaunā Dīķa iela. Latviešu trauksmainā dzejnieka Ausekļa vārdā iela pārdēvēta neatkarīgās Latvijas laikā - 1932. gadā. Liepājas mūzikas vidusskola ir Liepājas Tautas konservatorijas mantiniece, un par tās pirmo direktoru kļuva Valdis Vikmanis. Runājot par šo laiku, viņš atceras: „Tas ir garš un pat anekdotisks stāsts. Par direktoru kļuvu uz ielas. Tas notika 1945. gada 10. maijā uz Eduarda Veidenbauma ielas Republikas Mākslas lietu pārvaldes priekšnieks Fricis Rokpelnis iedeva man apzīmogotu veidlapu, lika parakstīties, un tā es kļuvu par direktoru. Tomēr sākums direktora amatā nebija ne viegls, ne vienkāršs. Kopā ar saviem tuvākajiem kolēģiem mācījāmies būt gan sagādnieki, gan celtnieki, gan sarīkojumu organizatori, gan darba racēji. Tas viss norisinājās Ausekļa ielā. Mēs ar toreizējo mācību daļas vadītāju Jāni Dreimani izvēlējāmies šo ēku tādēļ, ka te bija zāle ar labu akustiku. Pati ēka kara darbības laikā bija diezgan cietusi, bet pietiekami labā stāvoklī. Gadu gaitā daudz runas klīdušas par tiem ķieģeļiem. Nu kā tad tā? Vai tā ir taisnība, ka katram audzēknim ik pirmdienu bija jāatnes uz skolu ķieģelis? Tā tas bija. Taisījām arī ķieģeļu talkas tepat skolai aiz muguras Vītolu ielā, kura bombardēšanā bija visvairāk cietusi. Strādāja visi bez izņēmuma. Mājās man vēl bilde saglabājusies. Esmu nofotografējis skolotāju, kas stāv un nevāc ķieģeļus. Vajadzēja iekārtot klases, bet naudas nav. Paši kolēģi sametām, cik kuram bija. Tad izdomājām un sarīkojām balli ar koncertu, loterijām. Ieņēmām 11000 rubļu! Vai dieniņ, tās skolas dēļ gandrīz par zirgu zagli kļuvu. Viendien redzu: zirgs klīst pa Vītolu ielu, priecīgs ņemu un vedu uz skolu. Sadabūjām vēl ratus - šito laimi, ko tik tagad nevarējām pārvadāt! Jāsaka tā - prieki bija īsi, kāda tantiņa savu bērīti sazīmēja, bet es tik tikko no nepatikšanām izķepurojos.” Daudzi laikabiedri vēl atminas, ka Valdis Vikmanis visumā bija mazrunīgs cilvēks. Taču, lai padomju iekārtā varētu attīstīt, paplašināt un vadīt pietiekami lielu mācību iestādi, bija jābūt aktīvam arī sabiedriskajā dzīvē. Skola laika gaitā pamazām pārtapa par vienu no Liepājas kultūras centriem. 2025. gadā Liepājas Mūzikas vidusskolas svinēja 80 gadu jubileju. Tā vēl joprojām aktīvi darbojas un lepojas ar saviem absolventiem - skolu absolvējuši: Edgars Račevskis, Maija Amoliņa, Baiba Bartkeviča, Lotars Džeriņš, Agris Engelmanis, Aivars Hermanis, Maija Krīgena, Zigmars Liepiņš, Jānis Lūsēns, Uldis Marhilēvičs, Igo, komponiste Selga Mence, Zigfrīds Muktupāvels, Vilnis Pelnēns, Austra Pumpure, kā arī mana mīļā skolotāja Inta Villeruša.

  7. Oct 28

    Vai zini, ko noteica pilsētu policijas nolikumi?

    Stāstu sagatavojusi Latvijas Nacionālā arhīva Dokumentu publikāciju un popularizēšanas nodaļas vadītāja Anita Čerpinska; pārraides producente Inta Zēgnere. Tie bija no 16. līdz 18. gadsimtam tapuši noteikumi, kas regulēja pilsētu pašpārvaldi, kārtību un dažādas sadzīves jomas. Ar jēdzienu “policija” šajā laikā saprata nevis institūciju, bet gan kārtības noteikumu kompleksu. Latvijas teritorijā esošām pilsētām par piemēru kalpoja vācu pilsētu policijas nolikumi. Tos izdeva zemju valdnieki vai pilsētu pārvaldes iestādes. Vācu vēsturnieku datubāzēs ir reģistrēti vairāk nekā 200 000 dažādu policijas nolikumu, bet tos vēl joprojām turpina vākt un apkopot. Kurzemes un Zemgales hercogistē, Pārdaugavas hercogistē un vēlāk Zviedrijas kontrolētajā Vidzemē daļa pilsētu bija izveidojusies jau viduslaikos, bet daļa – veidojās no 16. līdz 17. gadsimtam. Nekad nenoformējās viens policijas nolikums vairākās pilsētām, bet katrai bija savs. Protams, vecākie kalpoja par paraugu jaunākajiem un vienai pilsētai varēja būt vecāks un pēc tam jaunāks nolikums. Tie varēja būt spēkā pilsētā vairāku gadsimtu garumā.

  8. Oct 27

    Vai zināji, ka ūdens tavā akā var pastāstīt, kas notiek apkārtnē?

    Stāsta Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra eksperts, projekta LIFE GOODWATER IP vadītājs Jānis Šīre; pārraides producente - Rūta Paula. Jau izsenis aka nav bijusi tikai vieta, kur iegūt dzeramo ūdeni. Folklorā, teikās un nostāstos akas ūdenim bieži piedēvēts īpašs spēks, bet pati aka nereti uztverta kā robeža starp cilvēkam pazīstamo virszemes pasauli un noslēpumaino zemes dzīļu valstību. Tās tumšais un grūti saskatāmais dziļums rosinājis iztēli, savukārt tīrs ūdens bijis viena no vērtīgākajām mājvietas bagātībām – dzīvības, veselības un pārticības avots. Mūsdienās uz aku varam paraudzīties kā uz “logu” pazemē arī gluži zinātniskā nozīmē. Grodu akās parasti ieplūst seklais gruntsūdens. Tas veidojas no lietus un kūstošā sniega, kas iesūcas augsnē un virzās caur augšējiem nogulumu slāņiem. Atšķirībā no dziļajiem pazemes ūdeņiem tā aprite ir samērā ātra. Tādēļ akas ūdens var reaģēt gan uz ilgstošu sausumu un spēcīgām lietavām, gan sniega kušanu un pārmaiņām apkārtējās zemes izmantošanā. Šī ciešā saikne ar virszemi nozīmē, ka akas ūdens var būt labs apkārtnes procesu rādītājs. Ja tuvumā pārmērīgi izmanto mēslojumu, atrodas kūtsmēslu krātuve, sausā tualete, bojāta kanalizācijas sistēma vai slikti uzturēta notekūdeņu tvertne, daļa piesārņojuma var iesūkties zemē un sasniegt gruntsūdeņus. Lietus un kūstošais sniegs šīs vielas var aiznest tālāk, nekā iespējams saskatīt virszemē. Svarīgs ir arī pašas akas stāvoklis. Ja grodu savienojumi nav cieši, apmale ir bojāta, akai nav piemērota vāka vai tās apkārtne nav sakārtota, lietus un kūstošā sniega ūdens kopā ar netīrumiem var ieplūst tieši akā. Par piesārņojumu no notekūdeņiem, kūtsmēsliem vai citiem fekāliju avotiem var liecināt zarnu nūjiņa jeb Escherichia coli, enterokoki un citas baktērijas. To klātbūtne vēl nenozīmē, ka ikviens ūdens lietotājs noteikti saslims, bet tās darbojas kā brīdinājuma signāls, ka šo ūdeni bez atbilstošas apstrādes nevajadzētu dzert.

See All (496)

About

Kultūrpētnieki un vēsturnieki skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.

Information

  • Creator
    Latvijas Radio 3 - Klasika
  • Years Active
    2021 - 2026
  • Episodes
    496
  • Rating
    Clean
  • Copyright
    © (C) Latvijas Radio 2026
  • Show Website
    Vai zini?

You Might Also Like