Par disciplīnu korī un bērnu iedvesmošanu stāsta VIII – XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku virsdiriģents Eduards Grāvītis: "Es ļoti iedvesmojos tajā brīdī, kad esmu ar kopkori vai vienkārši ar saviem bērniem, vai kādā kopmēģinājumā. Man nav blakuslietu, es tās neredzu. Esmu tikai šajā procesā, redzu bērnu acis. Redzu katru, kurš varbūt ir mazlietiņ palaidies, bet es viņus uzrunāju bez pārmetumiem, jo man ir prieks, ka viņi dzied, nevis verās savā viedierīcē. Tā ir vienīgā formula. Ar rāšanos tas pilnīgi nestrādā, jo bērns - viņš jau nenāk uz mēģinājumu ar domu “es tūlīt pekstiņus sataisīšu”, viņš nāk, jo viņam gribas. Protams, tur ir daļa vecāku uzmanības, vecākiem patīk, ka bērns dzied. Atceros sevi tajā laikā, kad biju puika un bija visas ēverģēlības, bet ausis un acis bija vaļā un sirds aizrāvās tajā brīdī, kad priekšā bija mūziķis. Man ļoti patika dziedāt, tāpēc arī vecāki mani aizveda uz Dārziņskolu. Cik stāstīja, kad viņi atnāca mājās, es viņiem dziedāju operārijas, ko biju radio saklausījies, jo mans sarunbiedrs bija radio. Principā viss, ko tur dzirdēju, no klasikas līdz operetēm, bija manā repertuārā. Es piesaukšu savu autoritāti, kuru laikam neviens nav pārmācis - tas ir profesors Leonīds Vīgners. Viņš teica tā - viduvēju dziesmu var izveidot par lielisku dziesmu un skaistāko dziesmu var galīgi sabojāt. Ne vienmēr dziesmas, kuras tev uzticētas dziesmusvētkos, pašam patīk. Tad domāju par dziesmu tiktāl, līdz man tā kļūst vislabākā, un tad es eju ar to dziesmu kā ar vislabāko. Es atrodu, kur ir problemātiskās vietas, ar kurām vajadzētu sākt, iedziedāšanās vingrinājumos pat mazlietiņ iekļauju tās intonācijas. Tad, godīgi sakot, viņiem vairs nav tik grūti. Ja bērnam vairs nav tik grūti, tad viņam arī patīk tas, kas viņam izdodas. Mums katram patīk tas, kas mums izdodas - vai pankūkas cept, vai gaļu uzcept, vai puķes audzēt. Mums patīk, ja mums izdodas. Un, ja viņiem izdodas - acis deg, bērns ir mūzikā iekšā. Šajā gadā, saskaroties ar "Manu dziesmu" - vai tā ir domāta bērniem? Divi kolosāli cilvēki - Inga Cipe un Renārs Kaupers - viņi jūt to matēriju, ar ko viņi stādās. Inga strādā ar bērniem deju kolektīvā. Renārs nekur nav aizgājis no savas bērnības, redzot, kā viņš darbojas ar jauniešiem, viņš ar viņiem ir kā vienaudzis. Tās problēmas, kas šajā dziesmā ir paceltas, tās ir viņu problēmas, tās ir jebkura cilvēka problēmas. Tā ir ļoti aktuāla dziesma, tāpēc nav brīnums, ka publika ceļas kājās un dzied līdzi. Sarežģītākais ir tas, ka katram par šo dziesmu jau ir radies savs priekšstats. Man tad vajadzētu ielikt nevis daļiņu no sevis, bet sevi visu šajā dziesmā, lai tas būtu mūsu kopdarbs. Kā teica kino režisors Viktors Kosakovskis - labs režisors ilgi domā, pirms viņš uzņem filmu, un tad ilgi domā, kad ir noskatījies šo filmu, bet tad, kad viņš ir pie filmas tapšanas, kad viņam blakus ir operators, viņš jūt, ko darīt. Līdz šim tā ir bijis arī ar mani. Es ilgi urbjos un domāju, kā būtu, ko darīt, ko pateikt, un pēc koncerta domāju “tā, te vajadzētu palabot šo, te vajadzētu savādāk”, bet, kad ir tā dziesma, ir tas dziedātājs un skaņdarbs sāk skanēt koncertā, tad mēs jūtam, kas notiek. Raidījums tapis sadarbībā ar Valsts izglītības attīstības aģentūru.
