Brīvības bulvāris

Latvijas Radio
  • 0.0 (0)
  • Philosophy
  • Updated Weekly

Iespējams, ka tā ir liktenīga nejaušība, ka Rīga ir dzimis viens no 20. gadsimta lielākajiem brīvības filozofiem Jesaja Berlins, kura domas un idejas par brīvību noteica 20. gadsimta filozofisko domāšanu. Berlins bija tas, kurš aicināja brīvību nejaukt ar laimi vai kaut ko citu un kurš cita starpā ir teicis, ka totalitāra vara vispirms iznīcina pirmos brīvas apziņas un ideju cilvēkus. Raidījums “Brīvības bulvāris” reizi nedēļā piedāvā tikšanās un sarunas ar cilvēkiem, kuru domas un idejas liek varbūt mums pašiem kļūt gudrākiem.

  1. 16h ago

    Latvijas vēlēšanu sistēmas nacionālās īpatnības. Saruna ar politologu Hariju Kārliņu

    Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar politologu un vēlēšanu ekspertu Hariju Kārkliņu par  Latvijas vēlēšanu sistēmu, vēlēšanu prognozēm un Latvijas vēlēšanu sistēmas nacionālajām īpatnībām.  Latvijā priekšvēlēšanu periods ir sācies, un arī jauna valdība ir kļuvusi par šo priekšvēlēšanu daļu. Saruna ar Hariju Kārkliņu par to, kas ir vēlēšanu tendences, balstoties uz iepriekšējām Saeimas vēlēšanām, un kas ir tas, ko mēs varētu sagaidīt šī gada oktobrī.  Jūs analizējāt detalizēti portālā "Delfi" situāciju pirms iepriekšējām Saeimas vēlēšanām. Kuras ir tās tendences, kuras ir samērā tipiskas Latvijas politiskajai kultūrai, par kurām var teikt - tās saglabāsies, jo tā ir "Latvijas nacionālā īpatnība". Harijs Kārkliņš: Mūsu nacionālā īpatnība ir augstais mainīgums tieši no vienām vēlēšanām uz nākamajām. Cik ļoti mainās partijas, cik mazs ir lielākās partijas īpatsvars, spēks parlamentā. Mums ir augsta sadrumstalotība ne tikai skaita ziņā, cik ir partijas, bet arī no tā, ka mums nav izteikta līderība starp šīm partijām. Mums ir apmēram līdzvērtīgi spēlētāji. Skatoties uz pašreizējiem reitingiem, šķiet, ka šī situācija arī saglabāsies. Bet, ja vēlēšanas notiktu tagad - tas ir viens no jautājumiem, ko sociologi uzdod iedzīvotāju aptaujās. Vai, jūsuprāt, koalīcija būtu apmēram tāda pati, kādu iepriekšējā nedēļā izveidoja Saeima un apstiprināja? Harijs Kārkliņš: Īsa atbilde - nē.  Garā atbilde. Ja mēs varam uzticēties reitingiem, un pieredze rāda, ka reitingiem var uzticēties, jo tie reitingi, kas ir tieši ap Saeimas vēlēšanām, ir diezgan tuvi īstiem rezultātam. Jaunākie reitingi rāda, ka astoņas partijas pašlaik pārvarētu 5% barjeru. Skaitot, cik šīs partijas katra iegūtu pa vietām, redzam, ka pašreizējā četru partiju koalīcija nevarētu izveidot valdību. Nevarētu izveidot arī valdību iepriekšējā [koalīcija] - "Progresīvie", "Jaunā Vienotība" un Zaļo un Zemnieku Savienība (ZZS). Vienīgais variants ir, ja visas piecas - "Progresīvie", Apvienotais saraksts, ZZS, Nacionālā apvienība un Jaunā Vienotība - saliek kopā, tad mums varētu būt valdība no iepriekš esošajām partijām.  Tā ir vēl viena tendence, kas ir bijusi, varbūt kādai partijai iet uz augšu, kādai iet uz leju, bet pēc vēlēšanām tās partijas, kuras tobrīd ir veidojušas valdību, kopā saņem mazāk, nekā tas bija pirms vēlēšanām.  Līdz ar to ir izskanējuši viedokļi, ka šie četri mēneši varētu būt arī ģenerālmēģinājums.  Bet jūs tā nedomājat. Harijs Kārkliņš: Maza iespēja. Es domāju, ka nebūs šī pati valdība. Tīri dēļ matemātikas, vienkārši nepietiks [mandātu]. Es varu kļūdīties, tā ir mana prognoze. Par kurām Latvijas politikas nacionālajām īpatnībām jūs esat drošs, ka tās nemainīsies arī nākamajās vēlēšanās?  Harijs Kārkliņš: Es varu tikai prognozēt, nevaru garantēt simtprocentīgus rezultātus. Ar to tas ir interesanti tāpat kā sportā. Es sagaidu, ka esošās valdības partijas neiegūs pietiekami daudz mandātu, lai varētu izveidot valdību, un ka būs jauni spēki iekšā valdībā. Es sagaidu arī to, ka "Mēs mainām noteikumus" iegūs vairāk, nekā pašreiz uzrāda piecus procentus, ka viņi kā jauns spēlētājs tieši vēl pieaugs. Līdz cik, es nezinu, grūti spriest. -- Harijs Kārkliņš ir politologs, vēlēšanu pētnieks, Latvijas Universitātē ieguvis maģistra grādu politikas zinātnē, bakalaura grādu matemātikā un statistikā un studējis doktorantūras programmā "Politikas zinātne". Studiju laikā vadījis lekcijas par vēlēšanu sistēmām un citiem saistītiem tematiem. Līdzautors pētījumā par sabiedrības drošības uztveri un profesionālā jomā deviņus gadus strādājis valsts pārvaldē.

    30 min

  2. May 26

    Aivars Ozoliņš: Valdības krišana bija par drošību, kas nenāca par labu drošībai

    Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar žurnāla "Ir" politisko komentētāju Aivaru Ozoliņu par valdības demisiju un jaunas valdības veidošanas procesu priekšvēlēšanu kontekstā. Priekšvēlēšanu posms Latvijā: valdības krišana un jaunas valdības veidošanās aprises, un ārējā apdraudējuma konteksts. Kas ir šī politiskā tirgošanās, kas ir atbildīga rīcība šajā kontekstā un kādēļ tas viss notiek tieši pusgadu pirms parlamenta vēlēšanām?  Tu jau vairāk nekā 30 gadus vēro politiskos procesus. Vai tam, kas šobrīd notiek, ir kaut kādas analoģijas ar to, kas jau ir bijis pēdējo 30 gadu vēsturē? Aivars Ozoliņš: Gluži šādu valdības krišanu, ka premjerministre kopā ar vienu koalīcijas partneri paši nogāzt valdību, tādu es īsti neatceros. Bet citādi jau tas politisko spēku salikums nav nekas oriģināls, vienīgi partiju nosaukumi ir citādi un birkas, ko viena otrai piekar, mazliet mainās. Bet partiju struktūra Saeimā atspoguļo apmēram to pašu vēlētāju struktūra, kas mainās lēnāk nekā partijas. Vai kaut kādā ziņā Latvijas demokrātija ir apdraudēta, ja pusgadu pirms vēlēšanām ... Šis process neizskatās īpaši atbildīgs, no vienas puses. Aivars Ozoliņš: Demokrātija nav apdraudēta. Tas būtu pārspīlēti. Nav noticis nekas dramatisks vai traģisks. Bijuši neveikli politiski gājieni, kas noveduši pie pašiem spēlētājiem negaidīta rezultāta. Es neapgalvotu, ka būtu apdraudēta demokrātija. Redzēsim, kā būs pēc vēlēšanām, kāds būs politisko spēku salikums. Kaut gan man šķiet, ka nekas traģisks arī nenotiks. Un, protams, visādi lielie pavērsieni, ko mēs visu laiku, šos 30 gadus, cenšamies nepieļaut, ir vienkārši prokremliska valdība. Diezin vai tāda būs arī pēc šīm vēlēšanām. Ja atgriežamies pie šīs 30 un vairāk gadu terminoloģijas, par kuriem spēlētājiem tev vairāk vai mazāk ir skaidrs, ko viņi dara Latvijas politiskajā sistēmā? Aivars Ozoliņš: Var minēt vairākus. Ir skaidrs, ko dara "Jaunā Vienotība", ir skaidrs, ko dara Nacionālā apvienība, un ir skaidrs, ko dara "Latvija pirmajā vietā" ar Aināru Šleseru. Kā jau es teicu, struktūra ir līdzīga, kā ir bijusi, kaut gan partiju nosaukumi ir mainījušies mazliet.  Ir daļa vēlētāju, kuri vēlētos Kremlim draudzīgāku valdību. Tos pārstāvēja "Saskaņas centrs", tad "Saskaņa", tagad lielāko daļu ir pārņēmis Ainārs Šlesers. Mazāko, radikālāko ... tagad būs Jūlija Stepaņenko ar "Jaunlatviešiem". Bet struktūra ir tā pati. "Suverēnā vara" un "Jaunlatvieši" ir paņēmuši to, kas bija Ždanokai, kas bija Rosļikovam, bet lielāko daļu paņēmis Šlesers. Viņš vēl arī paņēmis tos, kuri bija balsojuši par Artusu Kaimiņu un Aldi Gobzemu savulaik. Tos, kuriem vienmēr viss ir slikti. Nekā principiāli jauna tajā salikumā nav. Ir mainījies šo partiju apzīmējums. Kādreiz prokremlisks bija sinonīms kreisam. "Saskaņa" – tie bija prokremliski, tātad kreisi. Tagad prokremliski ir "Latvija ir pirmajā vietā", bet viņi pēkšņi ir labēji. Tas ir tāds interesants pavērsiens. Bet citādi nekas principiāli jauns nav. Pirms dažiem mēnešiem tu teici kādā no žurnāla "Ir" raidierakstiem, ka nākamās vēlēšanas būs par drošību. Aivars Ozoliņš: Par drošību. Kamēr ir karš, kamēr mums blakus ir agresīva impērija, no kuras var sagaidīt jebkādus iracionālus izlēcienus, drošība, protams, ir pats pirmais. Bet vai tas, kā notika valdības krišana vai notiek valdības sastādīšana, ir iemesls veidot vēlēšanu procesu, kurš ir par drošību? Aivars Ozoliņš: Protams, valdības krišana sanāca par drošību. Siliņa gribēja izdarīt labāk, lai ir drošība, nomainīt aizsardzības ministru, kurš acīmredzami netika galā ar saviem pienākumiem. Bet izdarīja to tik neveikli, ka valdība krita. Tas bija viss par drošību, kas nenāca par labu drošībai. Bet šī būs viena no divām lietām, kas Kulberga valdībai būs jāizdara, būs jāsakārto aizsardzības lietas pēc iespējas ātri. Piecos mēnešos var ļoti daudz izdarīt tajā jomā. Nevar izdarīt visu. Kā man stāstīja – "nevarēs jau uzreiz nosusināt to purvu, kas tur palicis pēc Mūrnieces un Sprūda", bet tur ir konkrētas lietas, kuras var izdarīt. Un otra konkrēta lieta, kura arī būs šai valdībai jārisina, tas ir "airBaltic". Skaidrs, vai viņi atdos vai neatdos to 30 miljonu aizdevumu, viņiem vajadzēs naudu vēl, un tad valdībai nu būs izvēle – ļaut bankrotēt nacionālajai aviosabiedrībai vai atkal to atbalstīt.

    30 min

  3. May 19

    Priekšvēlēšanu process un kampaņu tematika. Saruna ar "Prodvidus" vadītāju Sandu Liepiņu

    Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar "Providus" direktori Sandu Liepiņu par valdības efektivitāti, priekšvēlēšanu procesu un kampaņas tematiku. Līdz Saeimas vēlēšanām ir mazāk nekā pusgads. Latvijas politika piedzīvo satricinājumus, kas dod iespēju izstrādāt un runāt par dažādiem scenārijiem, kas notiks līdz Saeimas vēlēšanām. Taču šoreiz saruna ar "Providus" direktori Sandu Liepiņu par to, kas notiks pēc vēlēšanām, kā sistēma, kas tiks iegūta vai nodota varas maiņas rezultātā vai saglabāšanās rezultātā, funkcionēs attiecībā pret tām pārmaiņām, kuras mēs visi tik ļoti gaidām.  Kas Latvijas politikā un tās aktuālajos procesos jūs uztrauc visvairāk? Sanda Liepiņa: Laikam atbildības par rezultātu jebkāds trūkums. Tas ir fokuss, ko mēs no domnīcas "Providus" puses mēģinām dažādās tēmās, kuras mēs uzrunājam, akcentēt. Piemēram, pēdējās divās nedēļās prezentējām pētījuma rezultātus par latviešu valodas mācību sistēmu, kuru pirms pieciem, septiņiem gadiem dažādos brīžos bija nepieciešams uzlabot. Ir pagājis laiks, un faktiski nekādi uzlabojumi nav panākti. Šīs ir lietas, kas ir konsekventi un daudz uzstājīgāk mums visiem, kas ir ap šo sabiedriski politisko procesu, jāizgaismo un ir jāprasa rezultāts. (..) Sanda Liepiņa: Pietrūkst sistēmiski vairāk tāda veida cilvēku, kas starptautiski tiek arī saukti par politikas inovatoriem, kas iet iekšā, meklē risinājumus, aktīvi strādā. Jūs domājat no ekspertīzes viedokļa vai no politikas veidotāju viedokļa? Sanda Liepiņa: Ekspertīzes, bet pamatā attieksmes [viedokļa]. Nebūs neviens cits, kas atnesīs Latvijai šobrīd tos risinājumus. Tie risinājums šeit, Latvijā, Rīgā, novadu pilsētās, būs jāsameklē pašiem, pacietīgi sēžot, diskutējot, runājot un liekot kopā. Neviens cits mums no ārpuses šobrīd, izņemot kā bija "Moneyval" vai augsta riska finanšu transakcijas, kur Latvija palika par apdraudējumu starptautiskajai finanšu sistēmai.  Jūs bijāt viena no pētījuma autorēm tieši par birokrātiju, par to, cik salīdzinoši liela ir birokrātija pārvaldes procesos. Kas bija secinājumi, ko redzējāt salīdzinoši ar citām valstīm? Sanda Liepiņa: Šobrīd esmu iesaistīta Birokrātijas atmešanas grupā, ko vada Endziņa kungs. Arī šeit mans pienesums bija - aicināt grupu mēģināt definēt skaitliski izmērāmā veidā, kas būtu rezultāts, ko būtu jāsasniedz. (..) Ja mēs skatāmies ilgākā laika perspektīvā, ejot atpakaļ līdz laika periodam, pirms Latvija iestājās Eiropas Savienībā, tajā brīdī panācām būtisku uzrāvienu dažādu administratīvo procedūru šķēršļu mazināšanā. Bet tas bija laika periods, kad lēmumu pieņemšana bija salīdzinoši ātra, sagatavošanas posms īss un lēmumi Ministru kabineta noteikumu, grozījumu un likumu veidā tika pieņemti 2-3 mēnešu laikā, tādā veidā arī panākot to ātrumu, kas bija nepieciešams. Tagad šie jautājumi tiek skatīti vienas Saeimas darbības periodā. Sanda Liepiņa: Ir starptautiski vispārzināms, ka, piemēram, Eiropas līmenī normālā procesā jebkāds regulējums top sešu līdz astoņu gadu laikā, izejot visas politikas plānošanas cikla stadijas. Tur mēs vēl neesam, bet mēs strauji arī Latvijā virzāmies apmēram uz tādiem laika rāmjiem jebkādai lēmumu pieņemšanai. Visam fokusam šobrīd būtu jābūt, ka mēs atrodam veidus, kā tomēr no virziena uz sešu līdz astoņu gadu jebkādu lēmumu pieņemšanai Saeimā likumdošanas akta veidā tomēr virzāmies tuvāk kaut kam, kas būtu saprātīgi. Gads līdz divi, kuru laikā tiek izdiskutētas, iespējams, arī seši mēneši atsevišķos gadījumos. Faktiski to pieprasījumu šobrīd redzam. -- Sanda Liepiņa ir domnīcas "Providus" direktore, studējusi gan Latvijā, Latvijas Universitātē politikas zinātni un jurisprudenci, gan ASV, Sirakūzas universitātes Maksvela skolā ieguvusi maģistra grādu sabiedrības vadībā. Sanda Liepiņa ir vadījusi Latvijas Finanšu nozares asociāciju. Kopumā vairāk nekā 20 gadus dažādās lomās strādājusi Pasaules Bankas grupā un Starptautiskajā finanšu korporācijā. Bijusi valsts sekretāre Izglītības un zinātnes ministrija un kā Latvijas Darba devēju konfederācijas viceprezidente bijusi atbildīga par budžeta un finanšu jomas trīspusēju dialogu, kā arī bijusī finanšu ministra padomniece rīcībpolitikas jautājumos un Rīgas Tehniskās universitātes padomes sastāvā vadījusi iekšējo audita komisiju.

    30 min

  4. May 12

    Dita Rietuma: Politika un ietekmīgās mākslas skates vienmēr ir bijušas cieši saistītas

    Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar kinozinātnieci Ditu Rietumu par kinofestivālu politisko vēsturi, Krievijas tiešu un pastarpinātu dalību šajos festivālos un to saistību ar Latvijas reputāciju. 11. un 12. maijā Eiropas Savienības Izglītības, jaunatnes, kultūras un sporta ministru padomes darba kārtībā Latvija ir ierosinājusi jautājumu par kopīgas Eiropas Savienības pieejas nodrošināšanu saistībā ar Krievijas atgriešanos Venēcijas biennāles starptautiskajā mākslas izstādē, kā arī dalību starptautiskajās kultūras platformās kopumā. Lai nākotnē vairs nepieļautu, ka Krievija izmanto kultūras platformas kā manipulācijas instrumentu propagandas mērķiem, lai apietu sankcijas un uzlabotu savu reputāciju Eiropas Savienībā un tās dalībvalstu līdzfinansētajos pasākumos, Latvija aicinās Eiropas Savienības dalībvalstis nodrošināt konsekvenci starp Eiropas Savienības lēmumiem attiecībā uz Krieviju un sankciju politiku. Tostarp novēršot Krievijas maigās varas aktivitātes pasākumos un organizācijās, kuras līdzfinansē Eiropas Savienība.  Šajās dienās arī sākas Kannu starptautiskais filmu festivāls, kura programmā ir iekļauta krievu režisora Andreja Zvjaginceva filma, kura pieteikta kā Latvijas kopprodukcija.  Vai krievu kultūra starptautiskajā apritē un platformās atgriežas un dara to gan tiešā, gan pastarpinātā formā - par to saruna ar Rīgas Stradiņa universitātes lektori un docētāju un Nacionālā kino centra direktori un filmu kritiķi Ditu Rietumu. Kultūra kā manipulācijas mehānisms un kino. Kannu un Venēcijas festivāli nav bijuši pasargāti no šīm politiskajām manipulācijām ne pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā, ne pēc. Vai cēlonība tam būtu meklējama šo festivālu pirmsākumos, respektīvi, kad festivālu Venēcijā dibināja Gēbelss sadarbībā ar Musolīni un Kannu festivāls radās kā reakcija uz to pēc Otrā pasaules kara sadarbībā ar sabiedrotajiem no ASV? Vai šiem vēsturiskiem pirmsākumiem ir kāda nozīmība attiecībā uz to, kā šie festivāli kā politiskā skatuve veidojas šodien? Dita Rietuma: Visi šie fakti norāda uz to, ka politika un šīs lielās, ietekmīgās mākslas skates vienmēr ir bijušas ārkārtīgi cieši saistītas. Venēcijas festivāls ir vispār pasaulē senākais festivāls, festivāla formāta aizsācējs, jo 1932. gadā Venēcijas mākslas biennāles kontekstā tika radīts Venēcijas kinofestivāls. Protams, tur klāt stāvēja Musolīni tēls un viņa mīlestība pret kino. Mēs zinām, ka autoritāri režīmi un diktatori ļoti mīl kino. Ja nemaldos, Musolīni dēls bija kino teorētiķis, kinokritiķis. Ja mēs skatāmies bez šādas ģimenisko attiecību lirikas, tad, protams, šīs lielās, ietekmīgās mākslas skates ir ļoti nozīmīgas arī politiski. Un mēs varam teikt, ka mediju ainava ir krietni mainījusies kopš 20. gadsimta vidus un tā izskaņas. Iespējams, ka tādam, normālam cilvēkam, kurš īsti nesaprot festivāla nozīmi, liekas - ko var ņemties, festivāls tur, festivāls šur, vēl kaut kur. Gribu uzsvērt, ka Eiropas kinofestivāli ir vārti Eiropas filmām gan uz pasaules atzinību, gan atpazīstamību, gan uz iespēju tikt izrādītām ārpus savas valsts un tikt nopirktām izrādīšanai. Tie ir tie vārti, ko Eiropā sargā būtībā pāris festivālu - Kannu festivāls un Venēcijas festivāls. Berlīnes festivāls tomēr ieņem mazliet nīkulīgu pozīciju, lai gan šim festivālam arī ir ļoti komplicēti politiskie konteksti. Šie vārti ir svarīgi. Visi tie tūkstoši saražoto Eiropas un ne tikai Eiropas filmu tad arī gāžas uz šiem vārtiem, un ir ļoti būtiski, kuras ir tās filmas, jo filmu, kuras nonāk šo festivālu oficiālajās skatēs, ir ļoti maz. Filmām tiek pievērsta liela globāla preses uzmanība. Tāpēc lieliem spēlētājiem, Krievijai tai skaitā, ir svarīgi tur būt dažnedažādās formās, legāli, mazliet lavierējot. Festivāli ir ārkārtīgi svarīgi.   Ukrainas Kinematogrāfistu savienība 2022. gada pavasarī pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā izplatīja petīciju, aicinot boikotēt Krievijas kinematogrāfu. Petīcija savāca vairāk nekā 10000 parakstu, to publicēja "The New Yourk Times". Tajā teikts, ka Krievijas filmu demonstrēšana festivālos rada ilūziju par Krievijas iesaistīšanās civilizētās pasaules vērtību veidošanā. Šī petīcija aicināja arī izplatītājus nestrādāt Krievijā. Ukrainas Kino akadēmijas aicinājumam atsaucās arī Kannu festivāls, kas vēl 2022. gada konkursa programmā bija iekļāvis jau vairākus gadus mājas arestā esošā krievu režisora Kirila Serebreņņikova filmu "Čaikovska sieva". Tiesa, Serebreņņikovs festivāla preses konferencē aicināja atcelt sankcijas visu mākslu patronam, kā viņš teica, Romānam Abramovičam, par ko saņēma pretrunīgu reakciju un nosodījumu. Aicinājumam neiekļaut turpmāk A klases festivālu oficiālās programmas filmas, kuru finansējums ir no Krievijas, atsaucās lielākā daļa festivālu. Viens no tiem, kurš pirmais reaģēja uz šo aicinājumu, bija Venēcijas festivāls, norādot, ka krievu izcelsmes kinematogrāfisti ir jānodala no finansējuma avotiem, kādā veidā šīs filmas ir veidotas. Bet pēdējos gados redzam, ka visos šajos festivālos parādās filmas, kuru autori ir krievu izcelsmes kinorežisori, vai arī naratīvi, kas attiecas uz aktuālo vai vēsturisko Krievijas politisko situāciju, kurus ir veidojuši lielie Eiropas kinorežisori. Šo naratīvu klātbūtne nav pazudusi arī pēc 2022. gada. Kāds tam ir iemesls? Dita Rietuma: Es domāju, ka šī tēma nevis nav pazudusi, bet ir aktualizējusies. Tās realizācijas formas ir kļuvušas daudz izsmalcinātākas, daudz ciniskākas. Ja mēs atgriežamies pie nesenā piemēra - franču režisora Olivjē Asajass filmas "Kremļa burvis", kas - kā nu bija, tā bija, tika filmēta Rīgā, Latvijā; kas nodrošināja būtībā Kremlim labvēlīgu naratīvu izplatīšanu. Pirmizrāde bija Venēcijas festivālā. Pēc tam bija viss, kas seko festivāliem, diezgan plaša, bet arī kritiska prese, pēc tam izrādīšana Francijā, kur filmai gāja komerciāli ļoti labi. Paldies dievam, filmai gāja komerciāli ļoti slikti Latvijā.  Bet kāpēc vispār šāda filma var tapt? Tāpēc ka pēc saistošajiem kritērijiem šī nav Krievijas filma. Tā ir lielas un senas franču kompānijas producēta filma, ko viņi uzņēma tur, kur viņiem šķiet piemērota lokācija, tur, kur meklē arī kaut kādu finansiālu atbalstu. Šīs filmas gadījumā viņi nesaņēma Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras atbalstu. Bet tā ir franču filma, Francijas kino, viena no vairāk nekā 300 filmām, ko Francija ražo ik gadu. Viņa stāsta šādu stāstu. Bet acīmredzot vilinājums un labumi, ko šie Rietumeiropas dzīvie klasiķi gūst, piedaloties šādos, es teiktu, prokrieviskos projektos, prokrievisku naratīvu veidošanu... Tad ir jautājums: kā tiek uzbūvēts šis mehānisms, vai tiešām visi iesaistītie, tai skaitā Olivjē Asajass, ir tik naivs, īsti nesaprot, ko viņš dara, būdams ļoti spilgts un līdz tam ļoti cienījams Francijas kino klasiķis?

    30 min

  5. May 5

    Daunis Auers: Mums nebūtu jābaidās no politiskās sistēmas modernizācijas

    Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar politikas zinātnes profesoru Dauni Aueru par Latvijas politiskās sistēmas izvērtējumu priekšvēlēšanu gadā. "Politiskajai sistēmai ir jākļūst tālredzīgai un partijām jāpāriet no lozungiem uz reāli īstenojamu rīcībpolitikas izstrādi. Sabiedrības uzticēšanos var palielināt, veicinot salīdzinoši nelielas izmaiņas vēlēšanu sistēmā, kas tuvinātu kandidātus vēlētājiem. Un parlamentam jākļūst profesionālākam, pārtopot no teātra par nopietnas politikas veidošanas institūciju un stiprinot ekspertu kapacitāti. Nedrīkstētu būt, ka Saeimā uz astoņiem šoferiem ir tikai viens pētnieks." Tie ir daži no secinājumiem, kas analizē jaunāko laiku Latvijas politiku domnīcas "LaSER" pētījumā "Latvijas politikas sistēma: ceļš uz rīcībspēju".  Raidījuma viesis ir politikas zinātnieks un viens no šī pētījuma autoriem, Latvijas Universitātes politikas zinātnes profesors Daunis Auers.  Ungārijas vēlēšanu rezultāti tika pieteikti, ka tā būs kaut kāda veida indikācija demokrātiskajiem procesiem arī citās Eiropas valstīs nākotnē. Arī Lietuvā pagājušā gada procesi, kas bija saistīti ar situāciju, kad makaronu fabrikas īpašnieks kļuva par kultūras ministru, kas izsauca plašu sabiedrības reakciju un jaunu pilsonisku iniciatīvu veidošanos, kas pat nav īsti nevalstiskās organizācijas, bet kaut kāds jauns politiskās līdzdalības fenomens. Vai šos aspektus kopā raugoties, varam teikt, ka redzams neskaidri kā tie ietekmēs to, kas notiek Latvijā? Daunis Auers: Noteikti ir zināmas līdzības. Ir līdzīgas problēmas, kas galvenokārt ir saistītas ar stagnāciju un sabiedrības neapmierinātību, kas skar visas Eiropas demokrātijas. Mūsu pētījumam līdzīgi iznākuši pēdējos gados Eiropā. Piemēram, Apvienotajā Karalistē pēdējos gados ir divas grāmatas, kas līdzīgi kā mēs dziļi izpēta politisko ciklu. Vienam nosaukums ir "Neizdevusies valsts". (Failed State), otras grāmatas nosaukums ir "Kāpēc Vestminstere strādā? Kāpēc nestrādā?" (How Westminster Works … And Why it Doesn’t). Mēs līdzīgi pētījām politisko ciklu Latvijā, lai saprastu, kāpēc ir vilšanās sabiedrībā. Arī kāpēc lēmumi netiek pieņemti, un kāpēc politiskā sistēma - un ne tikai Latvijā, bet arī Ziemeļamerikā, Rietumeiropā, Ziemeļeiropā, kāpēc tā ir kļuvusi faktiski nekompetenta. Mēs vairāk, piemēram, neprotam būvēt. Bija laika posms – 50. - 60. gadi, kad mēs paplašinājām infrastruktūru Rietumos – Ziemeļamerikā, Rietumeiropā. Dzelzceļa tīkli, jauni, plaši motorceļi, uzbūvējām jaunas lidostas. Tas viss notika pietiekam ātri, kompetenti, kvalitatīvi. Reti kad bija kādas problēmas. Mūsdienās mēs to vairāk neprotam. Latvijā mēs runājam par "Rail Baltica", Lielbritānijā viņi runā par neizdevušos ātro dzelzceļa līniju, kas tika plānota no Londonas uz ziemeļiem, kas pilnīgi izgāzās. Miljardi tika iztērēti, nekas netika uzbūvēts. Tagad kaut kāds neliels pēctecis būs, bet faktiski nebūs tas, kas tika ieplānots. Līdzīgi Amerikā jau gadus 30 plāno ātro vilcienu no Losandželosas uz Sanfrancisko, un nekas nenotiek. Iztērēti ir miljardi, vilcieni nebrauc. Arī Vācijā, mēs zinām, ir līdzīgas problēmas. Vācijā agrāk bija tāds stereotips, ka vilcieni vienmēr laicīgi izbrauca, laicīgi ieradās, tagad viņi vispār bieži neierodas. Ir retums, kad laicīgi atstāj staciju. Tajā pašā laikā mēs redzam, ka autobāņu sistēma ir degradēta un tikai lēnām tiek atjaunota. Elementāras lietas. Nemaz nerunājot par sarežģītākajiem jautājumiem, kas ir saistīti ar izglītības sistēmas modernizāciju, demogrāfiju, pilsētu konkurētspēju. Problēmas, ko mēs redzam Latvijā, atkārtojas arī citās Eiropas valstīs. Līdzīgi arī tur pēta politisko sistēmu, lai mēģinātu saprast, vai nevaram kaut ko uzlabot, lai iznākums būtu labāks. Pētījums sākās ar samērā pozitīvu atsauci uz to, ka pēdējā desmitgadē Latvijas politiskā sistēma ir kļuvusi par vienu no stabilākajām, ir bijuši tikai trīs premjerministri, kamēr lielākajā daļā Centrāleiropas un Rietumeiropas valstu ir saskatāma demokrātijas kvalitātes lejupslīde. Kaut kādā ziņā šo pētījumu var uzskatīt arī par demokrātijas auditu. Tur ir arī socioloģiskie dati pietiekami daudz. Bet jūsu secinājums ir, ka sistēma strādā, bet ir nepieciešami nelieli strukturāli uzlabojumi.  Daunis Auers: Es to gan neuzskatīju par demokrātijas auditu, mēs drīzāk pētām politisko sistēmu un kā stiprināt šo politisko sistēmu. Demokrātija Latvijā, manuprāt, nav apdraudēta. Arī kopumā Eiropā ir jaunas politiskās partijas, kas izmanto to, ka ir šī nekompetence, ko arī varētu aprakstīt kā zināmu tādu amatierismu, kas ienāca politiskajā sistēmā, domājot gan par politiķiem, gan ierēdņiem. Viņi izmanto šo nespēju, lai kritizētu esošos politiķus. Jūs sakāt, sabiedrība ir vīlusies nevis sistēmā, bet tās darbībā un rezultātos. Daunis Auers: Jā.  Atbalsts demokrātijai Latvijā un kopumā Rietumeiropā ir, bet cilvēki taču redz, viņi izjūt to, ka buksējas politiskā sistēma, un tāpēc arī ir laiks to modernizēt. Mums nebūtu jābaidās no politiskās sistēmas modernizācijas. Tas ir kaut kas līdzīgs operētājsistēmai datorā - mainās datoru jauda, mainās pieejamās programmas, mainās tas, ko mēs gribam izdarīt ar datoru, un tad periodiski parādās arī jaunas operētājsistēmas. Vai mēs varam ar pavisam jaunu datoru, teiksim, 2026. gada modeli, operēt ar "Windows 95"? Mēs varētu, bet droši vien rezultāts nebūtu īpaši labs. Mums visu laiku ir jāuzlabo mūsu operētājsistēma, kas ir mūsu politiskā sistēma. Bet tajā pašā laikā, analizējot sabiedrības noskaņojumu, ir pilnīgi skaidrs, ka nav atbalsts lielām pārmaiņām. Piemēram, fundamentāli mainīt, pārrakstīt Satversmi. Bet, mūsuprāt, ir, un arī ziņojumā tas tiek aprakstīts, kaut kādas nelielas lietiņas, ko var izdarīt, lai uzlabotu politiskās sistēmas darbību, faktiski nelabojot Satversmi, vienkārši mainot likumus. -- Daunis Auers ir domnīcas "LaSER" valdes priekšsēdētājs, Latvijas Universitātes politikas zinātnes profesors un Latvijas Universitātes doktora studiju programmas direktors. Studējis Londonas Ekonomikas augstskolā, Londonas Universitātes koledžā Apvienotajā Karalistē. Bijis ASV Fulbraita programmas pētnieks Kalifornijas universitātē Bērklijā un Fulbraita profesors Vašingtonas universitātē Sietlā un Baltijas - Amerikas Brīvības fonda pētnieks Vainsteitas universitātē Detroitā. Arī ASV bāzētās Baltijas Studiju apvienības prezidents un Latvijas Valsts prezidenta izveidotās Valsts konkurētspējas komisijas loceklis, Rīgas Stradiņa universitātes Padomnieku konventa loceklis un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras Goda konventa padomnieks.

    30 min

  6. Apr 28

    Oksana Žabko: Iedzīvotāju priekšstati kā spogulis parāda, kāda ir mediju telpa šobrīd

    Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar socioloģi Oksanu Žabko par vārda brīvības un politikas uztveri Latvijā un Igaunijā un sabiedrības radikalizēšanās riskiem. Starp tiem, kas ģimenē runā latviski, 54% uzskata, ka vārda brīvība Latvijā pastāv. Savukārt krievvalodīgo vidū 64% ir pārliecināti par pretējo. Tie ir daži no secinājumiem nule kā publicētajā divu gadu pētījumā par mediju attiecībām un sabiedrības attiecībām, ko veica Rīgas Stradiņa universitāte. Viena no šī pētījuma autorēm ir arī Oksana Žabko, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Filozofijas socioloģijas institūta pētniece.  Jūs kādā publikācijā, kas jau analizējusi šī pētījuma, kurā salīdzinoši tika pētīta Latvijas un Igaunijas iedzīvotāju attieksme pret medijiem, rezultātus, teicāt, ka tas principā nav objektīvs vērtējums par to, vai Latvijā ir vai nav vārda brīvība. Tas vairāk ir jautājums par cilvēku uztveri. Oksana Žabko: Jā, tieši tā arī ir. Jo mērījumi, ir vai nav vārda brīvība, ir atšķirīgi, tie iekļauj daudz dažādu rādītāju. Šajā gadījumā mūs interesēja iedzīvotāju priekšstati par to, vai pastāv vai nepastāv ne tikai vārda brīvība, bet dažādi izteikumi tika mērīti. Pētījuma kopējais ietvars bija par to, kā tas, kā cilvēks vispār dzīvo sabiedrībā, kāda ir viņa attieksme ir pret dažādiem procesiem, pret politiku, pret savstarpējām attiecībām ar citiem cilvēkiem, cik viņš jūtās ekonomiski droši par savu nākotni, kā tas veido arī viņa attieksmi pret medijiem. Ņemot vērā ģeopolitiskos notikumus, ir mainījusies sabiedrisko attiecību dinamika. Latvijas sabiedrībā ir pieņemti stingrāki lēmumi attiecībā uz latviešu valodas lietojumu dažādās vietās, Latvijas valdība skaidri paudusi savu nostāju Ukrainai, līdz ar to, kā cilvēki reaģē uz šiem dinamiskajiem notikumiem, kā mainās sabiedrības attieksme. Protams, cilvēki paši izjūt, cik viņi jūtās brīvi paust [viedokli].  Mēs runājam par iedzīvotāju priekšstatiem, jo iedzīvotāju priekšstati kā spogulis parāda, kāda ir izveidojusies mediju telpa šobrīd. Par ko tad mēs runājam? Ka mums daudzu gadu procesu laikā ir sašaurinājusies pētnieciskā žurnālistika. Ļoti daudz ziņām cilvēki piekļūst nevis pa tiešo, bet caur sociālajiem tīkliem, kur vienā katlā maisās gan dažādas... ...sabiedrisko mediju veidots saturs, ga arī nezināms saturs, kas uzdodas par mediju. Oksana Žabko: Ne tikai sabiedrisko mediju, bet arī komerciālo mediju veidots saturs, Latvijas mediju veidots saturs un dažādu citu - gan ārvalstu mediju, gan blogeru, gan interesentu veidots saturs. Īsi sakot, tas viss nonāk vienā katlā, un tad tas patiesībā arī zināmā mērā devalvē žurnālistu darba vērtību. Ņemot vērā, ka sociālajos medijos strādā algoritmi, tad vēl tiek radītas arī dezinformācijas un maldu ziņas. Vēl pa vidu ir arī mākslīgā intelekta ģenerētas dažādas gan ziņas, gan fotogrāfijas. Ir palicis arvien grūtāk atšķirt, saprast, kas ir autentiska ziņa un kas ir kaut kādu manipulatīvu rīku veidota.

    30 min

  7. Apr 21

    Latvijas pozīcija jaunāko laiku ģeopolitikā. Saruna ar vēsturnieku Mārtiņu Virsi

    Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar vēsturnieku un bijušo diplomātu Mārtiņu Virsi par vēstures attīstības gaitu, Krieviju un Latvijas pozīciju jaunāko laiku ģeopolitikā. Globālā, uz noteikumiem balstītā kārtība, kāda radās pēc Otrā pasaules kara, ir beigusies, un mēs redzam grūtības saprast, kas ir tā kārtība, kuras ietvaros ģeopolitika notiek tagad. Vai to saprast var palīdzēt vēsture un cik derīga ir mūsu jaunāko laiku vēsture un politikas pieredze - par to saruna ar ilggadējo diplomātu un vienu no atslēgas personām Krievijas armijas izvešanas procesā pirms vairāk nekā 30 gadiem Mārtiņu Virsi. Ir tāda sajūta, ka šobrīd atrodamies kaut kādā vēsturiskā brīdī, bet ir grūtības formulēt, kas īsti notiek. Mārtiņš Virsis: Ir dažādi līmeņi kā cilvēki saprot, kas notiek. Tik tiešām situāciju jau no kāda 2022. gada, ja ne agrāk, varētu ilustrēt ar mazu vācu karikatūru, ko es redzēju: cilvēks pamodies, mazgā zobus un klausās radio. Un radio saka: tagad ziņas - visi sajukuši prātā; tagad laika ziņas. Varbūt vienai lielai daļai pasaule tagad arī tā izskatās. Jeb kā Valsts prezidents "Krustpunktā" teica - šis ir traks laiks. Patiesībā tas ir drusku iracionāli, jo visu jau var atrast, pa daļām sadalīt un saprast.  Es domāju, ka tas, kā mainās tektoniski ģeopolitiskās plates, ir jau ilgstošāks periods. Varētu droši teikt, ka jau sākot ar 2000. gadu bija skaidri redzams, kādu lomu sāk ieņemt Ķīna pasaules lielajā politikā, kā Amerikas Savienotās Valstis lēnām virzās uz Kluso okeānu. Neaizmirsīsim arī 2003. gada P****a runa Minhenes drošības konferencē, kur pirmo reizi skaidri un gaiši varēja saklausīt to, ka... ...par lielāko ģeopolitisko traģēdiju? Mārtiņš Virsis: Daudzas lietas. Jā, ka ir šīs ambīcijas. Protams, mums kā mazai valstij, kā Eiropas Savienības un NATO robežvalstij tas ir tāds papildus vai pat dubults izaicinājums - atrast veidu un vietu, kā mēs reaģējam. Neraugoties uz to, ka mēs esam NATO, neraugoties uz to, ka mēs esam Eiropas Savienībā, atbildība par valsts drošību un tās pilsoņu drošību ir katras dalībvalsts politiķu uzdevums. Jūsu kolēģi Feldmanis un Taurēns "Latvijas diplomātijas vēsturē" arī iezīmē to, kādu lomu spēlē Amerika. Karls Bilts norāda, ka amerikāņi ir pārāk draudzīgi pret Krieviju šajā procesā. Dažādus interešu lokus var redzēt jau tobrīd. Mārtiņš Virsis: Varētu teikt, ka amerikāņi varēja domāt tā vai savādāk, tāpat kā zviedri vai vācieši, vai pat somi. Man un maniem kolēģiem vēsturniekiem, kas strādāja ministrijā, mums nekad nav bijušas ilūzijas par to, kas ir Krievija. Kas ir koncepts Maskava - trešā Roma. Kad sākās sarunas, es, protams, ar interesi gaidīju, kad arī šī aspekts parādīsies, ne tikai armijas izvešana. Un tiešām 1992. gada 1. vai 2. februārī parādījās. Kāda veidā? Mārtiņš Virsis: Krievijas delegācijas loceklis Dubiņins, laikam viņš bija bankas priekšsēdētājs vai priekšsēdētāja vietnieks, kurš iesāka savu uzstāšanos ar to, ka sāksim tad ar Nīstates mieru, 1710. gadu, tas kaut kā nesanāca. Liepājas kara osta, kurā ir cariskā Krievija ieguldījusi milzīgas investīcijas. Tas viss lēnām attīstījās. Līdz ar to paralēli pašā Krievijas delegācijas vidē tajā brīdī nē, bet vēlāk jau varēja skaidri redzēt, ka lielvalstnieciskā domāšana jau nekur nav palikusi. Mēs bijām diezgan uzmanīgi. -- Mārtiņš Virsis ir latviešu vēsturnieks, politiķis un diplomāts, savulaik bijis Latvijas vēstnieks Vācijā, Lietuvā, Baltkrievijā. 1992. gadā ieguvis vēstures doktora grādu, 90. gadu sākumā sācis strādāt Ārlietu ministrijā par ministra vietnieku un no 1993. līdz 1995. gadam bijis Latvijas 5.  Saeimas deputāts no partijas "Latvijas ceļš". 1994. gadā kā Ārlietu ministrijas parlamentārais sekretārs vadījis sarunas par Krievijas armijas izvešanu no Latvijas Republikas un 1995. gadā kļuva par Latvijas Republikas vēstnieku Austrijā. Ieņēma arī šo amatu Šveicē, Lihtenšteinā, Ungārijā, Slovēnijā un Slovākijā. 1995. gadā žurnāls "Rīgas Laiks" citēja dzejnieku Jāni Peteru, kurš rakstīja, ka Mārtiņam Virsim piemītot dziļa vēstures telpas izjūta, un, ja būs tāds vēstures šķirklis enciklopēdijā par Mārtiņu Virsi, tad būs teikts, ka deviņdesmitajos gados viņš redzējis tālu uz priekšu.

    30 min

  8. Apr 14

    Edvards Lūkass: Pārāk ilgi esam vilcinājušies, lai sevi aizstāvētu [ENG]

    "Karš plosās ne tikai ar pārtraukumiem Persijas līcī vai Ukrainā, bet arī mūsu vidū. Ugunsbumbas, bezpilota lidaparāti, propagandas vētra un kiberuzbrukumi no Krievijas un citiem ienaidniekiem gan neizraisa bruņotu konfliktu, taču tie mums izmaksā milzu summas, apdraud dzīvības un grauj mūsu drošību. Pārāk ilgi esam vilcinājušies, lai sevi aizstāvētu," – tā pagājušajā nedēļā laikrakstā "Times" rakstīja Edvards Lūkass. Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Eiropas politikas analīzes centra padomnieku un politisko komentētāju Edvardu Lūkasu par ģeopolitikas krīzi, Ungārijas vēlēšanām un Baltijas aizsardzības scenārijiem.

    35 min
See All (216)

About

Iespējams, ka tā ir liktenīga nejaušība, ka Rīga ir dzimis viens no 20. gadsimta lielākajiem brīvības filozofiem Jesaja Berlins, kura domas un idejas par brīvību noteica 20. gadsimta filozofisko domāšanu. Berlins bija tas, kurš aicināja brīvību nejaukt ar laimi vai kaut ko citu un kurš cita starpā ir teicis, ka totalitāra vara vispirms iznīcina pirmos brīvas apziņas un ideju cilvēkus. Raidījums “Brīvības bulvāris” reizi nedēļā piedāvā tikšanās un sarunas ar cilvēkiem, kuru domas un idejas liek varbūt mums pašiem kļūt gudrākiem.

Information

  • Creator
    Latvijas Radio
  • Years Active
    2022 - 2026
  • Episodes
    216
  • Rating
    Clean
  • Copyright
    © (C) Latvijas Radio 2026
  • Show Website
    Brīvības bulvāris

You Might Also Like