Grāmatu stāsti

Latvijas Radio 3 - Klasika

No 2025. gada janvāra raidījums "Grāmatu stāsti" kļuvis divreiz garāks. Ēterā tas ir ik piekto sestdienu, iekļaujoties jaunajā slejā "Klasika +" un lielāku uzmanību veltot analītikai.  Tāpat šajā sadaļā rindojas pārraides, kuras vēsta par jaunākajām grāmatām un citām svarīgām aktualitātēm literatūras jomā.

  1. Aug 26

    Raimonda Staprāna memuāri “46 epizodes ar un bez ironijas”

    1989. gada 15. jūnija "Rīgas Balsī" ir publicēts Raimonda Staprāna sacītais: "To ir grūti pateikt, kas es esmu rakstnieks vai gleznotājs. Varbūt abi divi. Tas ir milzīgi garš stāsts. Gleznošana ir tāda ļoti ierobežota procedūra. Lai gūtu lielāku sajēgu, šķita, ka kaut kas būtu jāraksta. Otrkārt, latviešu lieta mani interesē Visa latviešu tautas traģēdija, kurā esam iejaukti, kurā esam līdzgaitnieki. Tā nekad nav devusi mieru. Tas arī lika to lugu man rakstīt." 1950. gadā bija pirmā Raimonda Staprāna personālizstāde. 20. gs. 60. gados viņš pievērsies literatūrai, rakstījis lugas angļu valodā, vēlāk arī latviešu valodā. 1998. gadā izdots lugu krājums "Četras dienas jūnijā un citas lugas". Lugas iestudētas latviešu teātros, galvenokārt Laimoņa Siliņa izveidotajā un vadītajā Sanfrancisko Mazajā teātrī, kurā darbojies arī kā scenogrāfs. Pašlaik Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā ir apskatāma viņa personālizstāde "Klusuma arhitektūra" un pirms pāris nedēļām apgādā "Aminori" izdota Raimonda Staprāna atmiņu grāmata "46 epizodes ar un bez ironijas". Liega Piešiņa tikās ar šīs grāmatas literāro redaktori un pēcvārda autori Ievu Struku, kura piedalījusies arī scenārija tapšanā Pētera Krilova dokumentālajai filmai "Sarkanais šķūnis" par Staprānu, kas kinoteātros būs skatāma oktobrī. Ieva Struka: "Rediģējot tekstu, likās interesanti saredzēt, kur veidojas disharmonija starp to, ko viņš ir uzlicis uz papīra attiecībā pret pasauli, un to, kādu es viņu satiku un ieraudzīju, jo tie ir atšķirīgi skatījumi. Ir jāsamierinās, ka mēs sevi redzam citādāk, nekā kāds cits mūs redz. Pāri visam, protams, ir personības lielums. Vienmēr ļoti interesanta tēma ir pienākums un tiesības. Mākslinieka pienākums pret sevi un savu patiesības izpratni un izjūtu ir tieši tik svarīgs Raimondam Staprānam, ka viņam ir arī tiesības uz savu redzējumu un savu skatījumu. Mums, savukārt, ir tiesības ar to iepazīties."

  2. Aug 19

    Latvietis smejas klusām, bet trāpa precīzi – Janīna Kursīte-Pakule par humoru

    "Latviešiem humora izjūta ir, tikai tā nav tik skaļa un uzkrītoša kā dienvidu tautām," uzskata literatūrzinātniece Janīna Kursīte-Pakule, kura jaunajā grāmatā "Medus un etiķis" pievērsusies latviešu humoristiskās dzejas un satīras tradīcijai. Ideja par šādu pētījumu radusies pakāpeniski – gan klausoties asprātīgos stāstos ceļojumos, gan vēlāk, strādājot Saeimas Ētikas komisijā. "Likās – sliktāk vairs nevar būt," viņa atzīst, skaidrojot, ka tieši tad atgriezusies pie savas senākās pētniecības intereses – dzejas. Pētot humora saknes, Kursīte-Pakule nonākusi līdz pat "Pēterburgas Avīžu" laikam, kad satīra kļuva par vienu no veidiem, kā latvieši apzinājās savu vietu Eiropas tautu vidū. Grāmatas autore uzsver, ka humors un satīra nav tikai izklaide, bet sabiedrībai nepieciešams instruments. "Satīra ir tā, kas novērš reālu agresiju," viņa atzīmē, atgādinot, ka arī visgrūtākajos laikos smiekli palīdzējuši pārdzīvot ikdienas grūtības. Kursīte-Pakule norāda, ka mūsdienās publiskajā telpā nereti netrūkst skaistu vārdu, bet pietrūkst satura, un tieši humors spēj atmaskot tukšrunību. "To var atdzīvināt tikai satīra, tikai humors un veselīga pašironiska attieksme," uzsver grāmatas autore. Pēc viņas domām, sabiedrībai vajadzētu vairāk smieties par to, kas nav kārtībā, nevis tikai žēloties: "Tās ierūsējušās vietas jānotīra ar humora krītu!"

  3. Jul 22

    Lietuviešu rakstniece Kotrīna Zīle: Romāns "Mīļotie kauli" ir mana pasaka pieaugušajiem

    Latviešu lasītājiem jau pazīstama lietuviešu rakstniece, ilustratore un dizainere Kotrīna Zīle, kuras darbiem raksturīgs folkloras, mitoloģijas un mūsdienu realitātes savijums. Pēc jaunajiem lasītājiem adresētajām grāmatām "Samainītais" (2019) un "Dvēsele sviestmaižu kārbiņā" (2023) latviski izdots arī viņas pirmais romāns pieaugušajiem "Mīļotie kauli". Visas trīs grāmatas, tāpat kā "Klasikā" skanošo sarunu, no lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere. Romāna centrā ir kādas sievietes dzīvesstāsts. Savā sekcijā viņa glabā trīs vīriešu kaulus, un šis šķietami neparastais motīvs kļūst par ieeju maģiskā, atmosfēriskā pasaulē, kur sastopas guļamrajonu ikdiena, lauku folklora, atmiņas, jūtas un jautājumi par dzīves galīgumu. No bērnu literatūras pie pieaugušo romāna Kotrīna Zīle intervijā Liegai Piešiņai atklāj, ka pāreja no bērnu un jauniešu literatūras uz romānu pieaugušajiem bijusi dabiska. Līdz šim viņa rakstījusi dažāda vecuma lasītājiem, tāpēc brīdī, kad radies stāsts pieaugušajiem, nav bijis šaubu, ka tas jāuzraksta. "Mīļotie kauli" ir viņas septītā grāmata, un autore atzīst, ka tā drīzāk bijusi nevis žanra maiņa, bet gan došanās dziļāk cilvēka pieredzes un dzīves jautājumu izzināšanā. Dzīves ritums folkloras spogulī Viens no svarīgākajiem romāna slāņiem ir folklorā sastopamais cilvēka dzīves un dabas ciklu ritējums. Kotrīnai Zīlei bijis būtiski atgādināt gan sev, gan lasītājiem par rituāliem un svētkiem, kas pavada cilvēka dzīvi. Rakstniece norāda, ka folklorā atspoguļojas ne vien gadalaiku maiņa, bet arī lielie cilvēces notikumi, kas atkārtojas dažādos laikmetos. Arī motīvi par gatavošanos karam vai aiziešanu karā tautas tradīcijās parādās atkal un atkal, atgādinot par vēstures ciklisko dabu. Sievietes pieaugšana un cilvēka galīgums Autore atzīst, ka romānā nozīmīga vieta atvēlēta sievietes pieredzei un nobriešanai. Maģiskā reālisma forma ļāvusi šīs tēmas atklāt niansētāk un simboliskāk. Ne mazāk svarīga ir nāves un cilvēka galīguma tēma. Rakstniece uzskata, ka mūsdienu cilvēks bieži aizmirst apstāties brīžos, kad nepieciešams sērot, atcerēties vai vienkārši izdzīvot nozīmīgus dzīves notikumus. "Seno baltu rituālu atcerēšanās nav saistīta ar mēģinājumu atdzīvināt senās ticības, bet gan ar iespēju palēnināt dzīves tempu un no jauna apzināties būtisko," uzsver Kotrīna Zīle. Interese par mitoloģiju nāk no bērnības Lai gan interese par mitoloģiju nostiprinājusies studiju laikā Viļņas Mākslas akadēmijā, tās saknes meklējamas daudz agrāk. Rakstniece uzaugusi daudzstāvu māju rajonā un sevi raksturo kā pilsētas bērnu. Taču viņas tēvs aizrautīgi interesējies par senajām paražām, lasījis teikas un nostāstus, rotaļājies ar senajiem rituāliem un svētkiem. "Daudzstāvu mājā satilpa viss – gan no laukiem atceļojušās senās būtnes, gan svētki, ko kādreiz svinēja laukos," stāsta autore. Trolejbuss kā kopienas simbols Romānā nozīmīga loma atvēlēta arī daudzstāvu namiem un trolejbusam. Lai gan darbība notiek mūsdienās, Kotrīna Zīle atzīst, ka grāmatā dzīvo arī viņas bērnības 90. gadu pasaule. "Gan trolejbuss, gan daudzstāvu nams ir vietas, kur veidojas kopiena. Mūsdienās cilvēki dzīvo cieši līdzās, tomēr bieži vien zaudējuši savstarpējo saikni. Trolejbuss savukārt atgādina, ka joprojām esam daļa no kopīgas sabiedrības," teic autore. Teksts, kas nepārtraukti virzās uz priekšu Lasītāji nereti ievēro Kotrīnas Zīles tekstu dinamiku un darbības vārdu pārpilnību. Rakstniece neslēpj, ka viņai svarīgs ir kustībā esošs stāsts. "Man šķiet, ka par cilvēka jūtām nevajag stāstīt tieši. Lasītājam tās jāatklāj pašam. To parāda darbības, sīkās ikdienas lietas un izvēles," viņa skaidro. Tāpēc, lai arī teksts ir blīvs un piesātināts ar neparastiem tēliem un vārdiem, autores iecere bijusi radīt strauju, uz priekšu virzošu stāstījumu. Grāmata, kas izrādījās tuvāka lasītājiem, nekā autore gaidīja Rakstot "Mīļotos kaulus", Kotrīna Zīle bijusi pārliecināta, ka tā būs nišas grāmata šauram lasītāju lokam. Viņa atzīst, ka rakstījusi pirmkārt sev, nedomājot par auditorijas gaumi. Tomēr Lietuvā romāns guvis plašu atsaucību, īpaši lasītāju vidū vecumā no 25 līdz 50 gadiem. "Es pat domāju, ka teksts ir diezgan nelasāms. Bet man pašai tas patika, un ar to man pietika," ar smaidu atceras autore. Par uzticību, kārdinājumiem un mīlestību Svarīga vieta romānā atvēlēta uzticības tēmai. Viens no spilgtākajiem tēliem ir Luks – harismātisks personāžs, kurš sevī apvieno gan kārdinājumu, gan mīlestības spēku. Rakstniece viņu raksturo kā sava veida pravieti, kuram cilvēki vēlas sekot, bet kurš pats nespēj pilnībā tikt galā ar savu ietekmi uz citiem. Autore atzīst, ka tēla veidošanā izmantoti arī atsevišķi evaņģēliju motīvi, taču viņu vairāk interesējis jautājums par mīlestību un cilvēku attiecībām, nevis reliģiska interpretācija. Pasaka pieaugušajiem Lai gan romānā netrūkst skarbu tēmu, nāves motīvu un sarežģītu attiecību, Kotrīna Zīle uzskata, ka visas viņas grāmatas savā būtībā ir pasakas. Arī "Mīļotie kauli" ir pasaka pieaugušajiem – stāsts par cilvēkiem, viņu ievainojamību, spēju mīlēt, kļūdīties un meklēt savu vietu pasaulē, kur līdzās sadzīvo gan mūsdienu daudzstāvu nami, gan senā baltu mitoloģija.

  4. Jul 15

    Rakstniece Ramona Indriksone: Nepiedošana var sabojāt daudzas dzīves

    Šī rīta Liegas Piešiņas saruna ar rakstnieci Ramonu Indriksoni par viņas jaunāko romānu "Vidaga". Rakstniece Ramona Indriksone interesējusies par rakstniecību kopš 20. gadsimta 80. gadiem, prozas rakstīšanu atsākusi pirms gadiem vienpadsmit. Apguvusi rakstītprasmi Literārajā Akadēmijā pie rakstnieces Ingas Žoludes, kura par Indriksones veikumu raksta: "Pat skarbākajos autores stāstos ir klātesama intīmā patiesība, kad Ramona raksta par ikviena cilvēka pārdzīvojumu. Autore rada pasauli, notverot ikdienišķā nozīmīgo un poētisko pusi, liekot iemirdzēties pat nemanāmākajām detaļām. To var panākt tikai ar izkoptu vērību un labestīgu skatu – dominējošā šajā grāmatā ir gaišā nots." Ramonas Indriksones stāsti publicēti dažādos periodiskajos izdevumos.("Domuzīme", "KonTEKSTS", "Jaunā Gaita", "Satori" un "Punctummagazine"). 2019. gadā iznācis viņas debijas stāstu krājums "Pāris metru zem ūdens", bet 2021. gadā – pirmais romāns "Es biju cita". 2023. gadā - "Es vedīšu tevi mājās". Rakstnieces jaunākais romāns "Vidaga" stāsta par identitātes meklējumiem, ģimenes noslēpumiem un spēju vai nespēju piedot. Romāna centrā ir jauna sieviete, kura tikai pieaugusi uzzina patiesību par savu izcelsmi un īsto tēvu. Sarunā ar Liegu Piešiņu Latvijas Radio 3 "Klasika" ēterā rakstniece atklāj, kāpēc viņu interesējušas meitas un tēva attiecības, kā romānu ietekmējis patiess adopcijas stāsts un kādēļ nepiedošana spēj ietekmēt vairāku paaudžu likteņus. Romāns "Vidaga" izdots 2026. gadā un vēsta par jaunas sievietes ceļu pie sevis un dzimtas rētu dziedināšanu. Vāks rada maldinošu priekšstatu Lai gan lasītāji grāmatas nereti izvēlas pēc vāka, pati autore atzīst, ka "Vidagas" vizuālais noformējums var radīt nepareizu priekšstatu par saturu. "Man liekas, ka lasītājs mazliet tiek maldināts. Lasītājs domā, ka tā būs viegla sieviešu lasāmviela, skaists mīlasstāsts. Bet tā nav," saka rakstniece. Arī atsauksmēs lasītāji atzinuši, ka bibliotēkā grāmatu, iespējams, nebūtu izvēlējušies, ja iepriekš nebūtu pazīstami ar autores darbiem. Stāsta centrā – meitas un tēva attiecības Rakstniece uzsver, ka romāna pamatā nav bieži aprakstītās mātes un meitas attiecības, bet gan meitas un tēva saikne: "Meitene nodzīvo līdz divdesmit un dažiem gadiem, nezinot, kas ir viņas īstais tēvs. Paliek tikai nojausma." Par pamatu romānam kalpojis patiess adopcijas stāsts, ko autore savulaik noklausījusies audioierakstā. Tomēr dokumentālais materiāls kalpojis tikai kā sākumpunkts, jo literatūrā svarīgs ir arī mākslinieciskais vispārinājums. Nepiedošana sabojā vairākas dzīves Viens no romāna centrālajiem motīviem ir nepiedošana un tās sekas. "Mani aizkustināja tas, ka divi cilvēki nespēj piedot viens otram, un nepiedošanas dēļ tiek sabojātas dzīves – ne viņš ir laimīgs, ne viņa, ne arī meita." Autore atzīst, ka piedošana cilvēkam nav viegla, jo prasa pārvarēt lepnumu un paštaisnumu: "Piedošana pieprasa augstāku ētisko dimensiju. Bet cilvēciski tas nav viegli. Daudz kas atkarīgs no paša cilvēka būtības – cik daudz viņš spēj nolikt malā savu lepnumu un paštaisnību." Cēsu cilvēki kļuva par romāna tēliem Vidagas darbība risinās Cēsīs – pilsētā, kurā autore dzīvo jau vairākus gadu desmitus. Rakstot romānu, viņa izmantojusi arī dzīvē sastaptu cilvēku raksturu iezīmes. "Es sāku domāt par cilvēkiem, kurus zinu no Cēsīm, lai nav gluži viss jāizdomā." Īpaši spilgti veidojies Vidagas patēva tēls. Sākotnēji autore centusies pietuvoties reālam cilvēkam no adopcijas stāsta, tomēr vēlāk izvēlējusies citādu prototipu – kādu mūzikas skolotāju, kuru pazinusi deviņdesmitajos gados. Vienlaikus rakstniece uzsver, ka literārie tēli nekad nav tieši pārnesti no reālās dzīves: "Pat ja kāds meklētu līdzības, tā nav konkrētā cilvēka dzīve." No sevis aizbēgt nav iespējams Runājot par mīlestību un attiecībām literatūrā, Indriksone uzskata, ka rakstnieks vienmēr kaut ko no sevis ieliek savos tēlos: "Domāju, ka no sevis nav iespējams aizbēgt." Tomēr rakstīšana vienlaikus dod iespēju iejusties arī tādās dzīvēs un pieredzēs, kuras pašam nav nācies piedzīvot: "Man ir spēja izdzīvot to tēlu dzīvi, ko es nekad dzīvē neizdzīvošu." Atgriešanās pie īsprozas Lai gan Indriksone pazīstama kā romānu autore, viņa arvien biežāk domā par atgriešanos pie īsprozas, ar kuru savulaik sākās viņas literārais ceļš. Rakstniece atceras, ka pirmie stāsti radušies no sociālā darba pieredzes, sastopoties ar smagiem dzīvesstāstiem un sarežģītām cilvēku likteņu situācijām. Savukārt pašlaik topošā darba pamatā ir agrāk uzrakstīts īss stāsts par jauniešiem ar īpašām vajadzībām un sociālo pakalpojumu sistēmu. "Man šī tēma kaut ko iekšā aizkustināja. Es vēlos to izvērst daudz plašāk. Manī ir ļoti liela degsme, ka man to vajag pateikt." Rakstniece atzīst, ka tieši iekšējā nepieciešamība – izstāstīt konkrētu stāstu – joprojām ir galvenais dzinulis rakstīšanai.

About

No 2025. gada janvāra raidījums "Grāmatu stāsti" kļuvis divreiz garāks. Ēterā tas ir ik piekto sestdienu, iekļaujoties jaunajā slejā "Klasika +" un lielāku uzmanību veltot analītikai.  Tāpat šajā sadaļā rindojas pārraides, kuras vēsta par jaunākajām grāmatām un citām svarīgām aktualitātēm literatūras jomā.

You Might Also Like