Kur kritiķiem nav vietas

Latvijas Radio 1
  • 0.0 (0)
  • TV & Film
  • Updated Weekly

Audio īsrecenzijas. Raidījuma vadītāji aplūko Latvijas kinorepertuāros, notikumos un procesos aktuālo – filmas, seriālus, festivālus, galvenokārt uzmanību veltot Latvijas audiovizuālajai mākslai un tās kontekstam plašākā mērogā. Katra epizodē tās veidotāji piedāvā dinamisku, intelektuāli nospriegotu un uztveramu refleksiju par kino.  Raidījumā recenzē tās filmas vai seriālus, kuri ir ērti, legāli pieejami Radio klausītājiem – tieši tādēļ raidījuma veidotāji aplūko darbus, kurus var skatīties gan kinoteātros, televīzijā vai straumes platformās. Šajā segmentā allaž ir prioritāras pašmāju kino norises, piemēram, Nacionālā kino balva “Lielais Kristaps”, Latvijas filmas, kas piedalās starptautiskos kinofestivālos u.c. Pasaules fokuss – aktuāli notikumi, fakti, kases ieņēmumu paradoksi, zīmīgas personības zīmīgos notikumos, kas ļauj palūkoties uz kino nozari ar globālāku un analītiski humorpilnu raksturu.  Skatāmies kino un diskutējam par redzēto!

  1. 5d ago

    Kad žanrs nepārsteidz: fokusā filmas "Pēdējā māja" un "Tonijs"

    Jaunākajā Kur kritiķiem nav vietas epizodē aplūkojam mītus par sākumiem un beigām. Kanādieša Meta Džonsona biogrāfiskā filma “Tonijs” ļauj ielūkoties gastronomijas un kultūru gardēža Entonija Bordeina jaunībā, savukārt Holivudā strādājošā franču režisora Luija Leterjē filma “Pēdējā māja” ar izcilajiem aktieriem Vāgneru Mouru un Grētu Lī piedāvā ģimenisku apokalipsi. Gadu gaitā daudziem ir izveidojušās personīgas attiecības ar amerikāņu šefpavāru un ekrāna personību Entoniju Bordeinu (1956–2018). Viņš ir ikona, garšu psihologs un ielas filozofs – balamutīgs lempis, kuram ir zelta sirds un kurš sirdzis no smagas depresijas un pats sev atņēmis sev dzīvību 2018. gadā.  Īpašas attiecības ar Bordeinu ir izveidojušās arī kanādiešu režisoram un aktierim Džonsonam, kurš, veidojot pieaugšanas drāmu “Tonijs”, iedvesmojies no Bordeina autobiogrāfijas “Virtuves noslēpumi” (2000). Studijas “A24” paspārnē tapusī biogrāfiskā filma izspēlē Bordeina (lomā Dominiks Sesa) jaunību. 70. gadu vidū Provinstaunā, Masačūsetsā, 19 gadus vecais Tonijs iemīlas, iepazīst kulināro autoritāti (lomā Antonio Banderass) un saprot to, ka dzīve, tāpat kā virtuve, smalki laipo uz naža asmens. Izklaidējoša un nekritiski labdabīga filma gan vēstījumā, gan vizuālajos risinājumos un aktierdarbos. Kino bez sānsoļiem un pārsteigumiem – viens no retajiem gadījumiem šogad, kur, liekot roku uz sirds, varam aicināt iet skatīties biogrāfisko filmu arī tos, kurus ar Bordeinu nekas nesaista. Savukārt “Netflix” paspārnē Holivudas asa sižeta filmu veidotājs Leterjē (veidojis franšīzes “Kurjers” un “Ātrs un bez žēlastības”, kā arī seriālu “Lupins” (2021–)) izvēlējies strādāt ar šausmu kino žanru. Viņa jaunākā filma “Pēdējā māja” apspēlē vidusmēra ģimenes izdzīvošanu apokalipses un pārdabisku notikumu epicentrā, lomas atveidojot zināmākajiem savas paaudzes aktieriem – korejiešu izcelsmes amerikānietei Grēta Lī un brazīļu aktierim Vāgneram Mouram, kuru skatītāji atcerēsies kā Pablo Eskobaru seriālā “Narkodīleri” (2015–2017) vai kā galvenās lomas atveidotāju “Slepenajā aģentā” (2025). Raidījuma esam recenzējuši vairākas šausmu filmas, un 2026. gads ir bijis būtisks šī žanra kontekstā: Keina Pārsona debija “Backrooms. Bez izejas" (2026), Karija Bārkera “Apsēstība” (2026) un seriāls “Atraitnes līcis” (2026), kas mūs linčiski un spīlbergiski smīdināja. Leterjē filma piedāvā Covid-19 pandēmijas kino atskaņas – ģimenei ir nepieciešams sadzīvot un izdzīvot vienatnē, tai tiekot “atvienotai” no ārpasaules. Secinām, ka ir izaicinoši piedāvāt šausmu kino, kas nepiedāvā novatorisku šķautni.

  2. Sep 3

    Festivālu sezonas advente: forums “Baltic Sea Docs” un Venēcijas kinofestivāls

    Šonedēļ raidījums Kur kritiķiem nav vietas lūkojas aktuālo festivālu pavēderēs – uzmanībā ir jau 30. Baltijas jūras dokumentālā filmu foruma “Baltic Sea Docs” programmas aprises un 83. Venēcijas kinofestivāls, kurā šogad pirmizrādīs klasiķu Denija Boila, Mārtina Makdonas, Vernera Hercoga filmas un arī Baltijā veidotus darbus. Aktuāli, neērti un pārsteidzoši – kā katru rudeni Baltijas jūras dokumentālo filmu forums, dēvēts par “Baltic Sea Docs”, piedāvā filmu izlasi, kas būs skatāma no 8. līdz 13. septembrim Rīgā, Cēsīs, Liepājā, Rēzeknē un Jēkabpils novada Salā. Daļa programmas būs skatāma arī tiešsaistē platformā Filmas.lv. Recenzējam spilgtākos programmas atradumus – Susannes Kovačas “Tehplomātija” un Jūlijas Hontarukas “Tērauda brālība”, kas ir Ukrainas, Slovākijas un Latvijas kopprodukcija. Pasaulē senākais kinofestivāls uzmirdz 83. reizi – Venēcijas kinofestivāls, kas notiek no 2. līdz 12. septembrim, var lepoties ar balvu sezonas iesildītāja portfolio, un šogad tā programmu pavada mūslaiku klasiķi. Šogad galvenā konkursa žūrijas priekšsēdētāja Megija Džilenhāla ar žūrantiem vētīs Makdonas, Hercoga, Čandona Lī, Floriana Zellera un citu režisoru jaunākos kinodarbus.

  3. Aug 27

    Vīrieši, aizstāvji un emocionālie gūstekņi filmās "Dzimšanas dienas svinības” un "Pusvīrs"

    Jaunākajā epizodē uzmanības centrā ir vīrietības jeb maskulinitātes spektrs kustīgajā attēlā. Recenzējam spāņu režisora Migela Anhela Himenesa psiholoģisko drāmu “Dzimšanas dienas svinības” ar Vilemu Defo despotiska miljardiera lomā un daudzsēriju filmu “Pusvīrs”, kas risina aktieru Ričarda Gada un Džeimija Bella atveidoto brāļu līdzatkarības dueli trīs desmitgažu garumā. Spāņu autora Himenesa drāma “Dzimšanas dienas svinības” ir Eiropas kino telpā sastopamais "eiropudiņš” – šo terminu izmanto kino aprindās, lai apzīmētu daudzu valstu kopražojumu, kurā apvienojušies aktieri, režisori un finansētāji no dažādām Eiropas valstīm. Filmas centrā ir eksecentrisks varas un gribas vīrs – grieķu kuģniecības magnāts Markoss Timoleons (lomā Vilems Defo) –, kurš pavada dienas paputējušā otrajā laulībā, intrigantu un nodevēju lokā. Visas darbojošās personas runās Eiropas angļu valodā un risina "hameleonu rotaļas". Markosa vienīgais lolojums ir izlepusī un savu neatkarību patriarha ēnā zaudējusī meita Sofija (Vika Karmena Sonna). Gaidot viņas 25. dzimšanas dienu, titāns rīko vērienīgas dzīres, kas pārraksta ģimenes asinssaites. Himenesa filma acīmredzami ir iemīlējusies savā atsauču tīklā – 70. gadu estētikā, “bagātie arī raud” pārspīlējumā, nekritiskā rokmūzikas un popbalāžu izmantojumā, Mikelandželo Antonioni un Lukīno Viskonti piemēros –, tomēr tā nemēģina risināt filmas varoņu attiecības, kur nu vēl ļaut raksturiem izkāpt no banalitātes. Tikmēr “zelta puisēns” Ričards Gads piedāvā jaunu daudzsēriju mākslas filmu “Pusvīrs”, kuru ir producējuši televīzijas milži “HBO” un BBC. Skotu režisora, dramaturga, scenārista un aktiera Gada vārds daudziem, visticamāk, būs pazīstams kā daudzsēriju mākslas filmas “Ziemeļbriežu mazulis” autors – viņš bija 2024. gadā populārā “Netflix” darba režisors, scenārists un galvenās lomas atveidotājs. Daudzsēriju filma saņēma sešas “Emmy” un divas “Zelta globusa” balvas, kā arī kļuva par vienu no apspriestākajiem tā gada ekrāna notikumiem. Jaunākajā darbā "Pusvīrs" Gads risina sev tuvās, pazīstamās tēmas – varas, identitāšu un seksualitātes dinamiku divu jaunu vīriešu dzīvēs cauri laikam un abu ceļā uz briedumu. Darba centrā ir divi pusbrāļi – Nails (lomās Bells/ Mičels Robertsons), kurš mēģina izkļūt no līdzatkarības cilpas un dominējošā Rūbena (Gads/Stjuarts Kempbels) ietekmes. Gads pārliecinoši analizē to, kā viens cilvēks vienlaikus var būt tavs aizstāvis, tuvākais draugs, gandrīz brālis un cilvēks, no kura tu visvairāk baidies.

  4. Aug 20

    Animācija visu vecumu skatītājiem – aplūkojam seriālu "Ielu kaķi" un filmu "Laimīgie"

    Šonedēļ piedāvājam aplūkot dzīvi caur uzzīmētu vējlodziņu – recenzējam dzēlīgā britu komiķa Rikija Džervaisa animācijas seriālu “Ielu kaķi”, kas mij vulgārus jociņus ar humānu skatu, kā arī Latvijas animācijas režisora Edmunda Jansona filmu “Laimīgie”, kas pēc pirmizrādes prestižajā Ansī kinofestivālā ir nonākusi pie pašmāju skatītājiem.  Omulīgais Gass, viņa pusmāsa Olīva, niknais Ilknis, pielaizītais Ruperts un viņa pretmets, noskremtušais Vēmeklis, ir kaķu banda, kas ikdienu pavada, apspriežot cilvēku dzīves dīvainības un ielu dzīves skarbos likumus. Kad grupa atrod mazu kaķenīti, sākas viņas māju meklējumu ceļš, kas atver rūdīto minku sirdis un ļauj sākt sarunu par sirnīguma saglabāšanu visniknākajās dzīves krācēs. Brits Rikijs Džervaiss ir zināms ne vien kā populārs komiķis, bet arī kaismīgs dzīvnieku tiesību aktīvists un ateists. Likumsakarīgi, ka, sadarbojoties ar “Netflix”, kas producējis un izrāda viņa stāvizrāžu ierakstus un starp sentimentu un ironiju balansējošo seriālu “Dzīve pēc” (After Life, 2019–2022), tapis animācijas seriāls par kaķiem. Tiesa, ierasta tonalitāte un tēmu loks vien nenodrošina labu iznākumu – epizodē apspriežam pieaugušo animācijas seriālu jomā valdošās vēsmas un to, kāpēc dažkārt eksistenciāla satīra nenostrādā. Tikmēr latviešu režisora Edmunda Jansona otrā pilnmetrāžas animācijas filma "Laimīgie", kas tapusi sadarbībā ar mākslinieci Elīnu Brasliņu, piedāvā fantāziju par 20. gadsimta latviešu pētnieka Aleksandra Laimes ģimenes iespējamajiem piedzīvojumiem Venecuēlas lietusmežos – kad mammai un tētim ir jādodas pie ārsta, piektklasniece Elizabete un viņas brāļuks Leo paliek vieni paši. Puika pazūd, un Elizabetei ir jāizglābj ne tikai brālis, bet arī virkne jauniegūtu draugu un jāatrod ceļš atpakaļ mājās. Sarunā diskutējam par filmas sižeta trasēm, ekokritikas tradīciju bērnu filmās un to, kāpēc dažas filmā veiktās izvēles liek par šo sākumskolas vecuma skatītājiem paredzēto darbu domāt arī postkoloniālo studiju kontekstā.

  5. Aug 13

    Vasaras blokbāsteri, to triumfi un sakāves: filmas "Odiseja" un "Atklāšanas diena"

    Atgriežoties no vasaras pārtraukuma, Kur kritiķiem nav vietas piedāvā ieklausīties pārdomās par diviem vasaras dižpārdokļiem – Holivudas lielformāta meistara Kristofera Nolana "Odiseju" un dzīvā klasiķa Stīvena Spīlberga "Atklāšanas dienu". Kristofera Nolana "Odisejas" ekranizācija paredzami ir uzsākusi ne vienu vien kaismīgu viedokļu apmaiņu. Vēl pirms filmas iznākšanas sākās debates par to, cik tuvu vēsturiskajai realitātei ir jāpieturas aktieru atlases procesā un kostīmu mākslinieka darbā, kā vispareizāk skatīties pirmo uz IMAX kameras pilnībā uzņemto darbu (operators Hojte van Hoitema) un vai režisora firmas zīme, rotaļas ar naratīvo laiku, ir iederīga, ekranizējot vienu no Rietumu kultūras pamattekstiem. Sarunā pievēršamies tam, kā "Odiseja" ir pielāgota 21. gadsimta skatītājam, un tam, ko filma ir zaudējusi pa ceļam, kā arī aplūkojam paradoksālu situāciju – filmā ar teju neticamu slavenu aktieru piesātinājumu ir vien pāris, kuriem ir īstas lomas ko tēlot. 1975. gadā Stīvens Spīlbergs reanimēja "blokbāstera" jēdzienu ar "Žokļiem" – spriedzes pilnu stāstu par piekrastes pilsētas reakciju, saskaroties ar briesmām no okeāna dzelmes. 2026. gada "Atklāšanas diena" apdraudējumu (vai glābiņu) iztēlo nākam no kosmosa citplanētiešu veidolā, taču šķiet, ka mēroga maiņa ne vienmēr nozīmē ietilpīgāku tematisko arsenālu. Pārspriežam to, kā filma, šķiet, izvēlas pārāk vienkāršu reģistru sarunai par mūsdienu pasaules izaicinājumiem, savādām tēlveides izvēlēm, un to, kas šim zinātniskās fantastikas trillerim ir kopīgs ar animēto bērnu detektīvseriālu "Skubijs Dū".

  6. Jun 11

    "Labais, ļaunais un neglītais" – kino, kas iezīmēja 2026. gada pirmo pusi

    Raidījums Kur kritiķiem nav vietas dodas mazā vasaras atelpā, taču pirms tās vēl reizi tiekamies, lai apspriestu aizvadītā pusgada secinājumus un novērojumus. Spriežam, vai jau tagad varam runāt par darbiem, kas, visticamāk, iezīmēs visa gada kopainu, kā arī vērtējam, kuras kino industrijas norises mūs ir iepriecinājušas visvairāk un, protams, identificējam gadījumus, kuri ir likuši saķert galvu. Raidījums ēterā atgriežas jau augustā – uz drīzu tikšanos!

  7. Jun 4

    Robežpārkāpēji jaunās realitātēs. Seriāls "Eiforija" un filma "Backrooms: Bez izejas"

    Šoreiz Kur kritiķiem nav vietas aplūkojam interneta kultūrā un mītos balstītus darbus, kas iezīmē saspēli starp uz ekrāna redzamo un plašākām tendencēm jauniešu (un ne tikai) kultūrā. Uz mūsu darbagalda ir nonākusi pretrunīgi vērtētā režisora Sema Levinsona veidotā seriāla “Eiforija” trešā sezona, kā arī "YouTube" sensācijas Keina Pārsona debijas pilnmetrāžas filma “Backrooms: Bez izejas”, kas tapusi studijas "A24" paspārnē un jau ir paspējusi lauzt pāris kinoteātru apmeklējuma rekordus. 2019. gadā “HBO” producētā un režisora Sema Levinsona veidotā seriāla “Eiforija” pirmā sezonā tika uzskatīta paaudzes himnu un ātri vien kļuva par vienu no studijas visu laiku veiksmīgākajiem darbiem. Spīguļu un neona gaismu zīmējumā uzmirdzēja aktieri, kurus nu saucam par zvaigznēm – Džeikobs Elordi, Sidnija Svīnija un, protams, no "Disney" bērnu televīzijas pazīstamā Zendaja. Septiņus gadus vēlāk seriāls piedzīvo savu izskaņu, kas rada jautājumu – vai šis "paaudzes seriāls" ir spējis augt kopā ar savu auditoriju? Epizodē apspriežam "Eiforijas" ģenealoģiju, ciltsrakstos atrodot gan tāda paša nosaukuma Izraēlas veidotu seriālu, gan britu jauniešu televīzijas leģendu, seriālu "Skins", kā arī izvērtējam Levinsona soļus žanra kino virzienā un piedāvāto provokāciju bagātīgā piedāvājuma tīrsvaru. Keins Pārsons ir “YouTube” satura veidotājs un līdz šim jaunākais studijas "A24" paspārnē strādājošais režisors. "Backrooms: Bez izejas" ir režisora tāda paša nosaukuma interneta miniseriāla atvasinājums, kas iezīmē pēdējos gados aizvien aktuālāko tendenci kino režijas laukā debitēt no tiešsaistes platformu vides. Filmas scenārijs piedāvā pacienta un terapeites attiecību modeli: Klārks, kuru atveido britu aktieris Čivetels Edžiofors, ir šķirtenis, kurš pavada dienas nīkstot paša vadītajā mēbeļu veikalā, bet viņa terapeite Mērija, kuras lomā iejutusies norvēģu kino sensācija Renāte Reinsve, ir savu bērnības traumu mākta profesionāle. Klārks uzzina par elektrības noplūdi savā veikalā, un nejauši atrod slepenu telpu, kas ir labirints –  tikpat plašs un irracionāls, cik cilvēka apziņa.  Runājam par "analogo šausmu" žanra un nostaļģijas nozīmi jaunākās paaudzes režisoru darbos, filmas viscerālo iedarbību un to, cik veiksmīgi Pārsons ir spējis adaptēt sevis radīto konceptuālo šausmu mistēriju pirmreizējai publikai.

  8. May 28

    Ticība par spīti: fokusā “Terēze. Pirms viņa kļuva par svēto” un “Bārenis”

    Jaunākajā Kur kritiķiem nav vietas epizodē lūkojamies uz pērnā gada festivālu atklājumiem. Recenzējam Teonas Strugaras Mitevskas biogrāfisko darbu “Terēze. Pirms viņa kļuva par svēto”, kurā spēlē zviedru meitene ar pūķa tetovējumu – aktrise Nūmi Rapasa –, kā arī ungāru autorkino talanta Lāslo Nemeša drāmu “Bārenis”, kas pietveras izdzīvošanas stāstam ideoloģiju plosītajā Budapeštā. Maķedoniešu režisores Strugaras Mitevskas darbs ir izrādīts pērnā gada Venēcijas kinofestivāla sadaļā “Horizonti”, kas ir režijas debiju un kino valodā nepieradinātāku meklējumu konkurss. Autore izvēlējusies veidot biogrāfiju par Māti Terēzi (1910–1997) fragmentāri – mēs sekojam līdzi septiņām dienām viņas dzīvē Kolkatā. Sešām radīšanas dienām un vienai epifānijas dienai. Tas ir askētisks, konceptuāls un vienkāršotos konstrastos iedzīvināts darbs.  Terēze, kuru atveido zviedriete Nūmi Rapasas – viņu zinām kā Līsbeti Salanderi no zviedru versijas “Meitenei ar pūķa tetovējumu” un Valdimāra Jouhansona “Jēra” (2021) –, pasaulē pieredz netaisnību. Misijā Kolkatā 40. gadu beigās Terēze ir elitārās Svētās Marijas klostera skolas direktore, kura vēlas mainīt sieviešu stāvokli katoliskajā un laicīgajā pasaulē. Strugara Mitevska mēģina radikalizēt biogrāfijas žanru un sakrālās un laicīgās dzīves pretrunas, tomēr filma paliek mēģinājuma teritorijā. Varētu sacīt, ka ungāra Nemeša filmu galvenā varone ir Ungārija. Viņš ir viens no Austrum- un Centrāleiropas autoriem bez poļiem Agņeškas Holandas un Pāvela Pavļikovska, rumāņa Kristiana Mundžiu un viņa tautieša Radu Žudes, kas redz kino kā nacionālās identitātes veidotāju un diskusiju pamatu. Ar trešo pilnmetrāžas spēlfilmu “Bārenis” viņš ienāk personīgo atmiņu piesūcinātā zonā – pamatā ir viņa tēva, režisora Andrāša Jeles, piedzīvotais 50. gados Ungārijā un pašidentitātes lauks. Pēc panākumiem Kannās ar “Saula dēlu” (2015) Nemešs ar otro darbu “Saulriets” (2019) ieveda Austroungārijas pirmskara, šoreiz Pirmā pasaules kara, laikmeta nervā. Tajā viņš valsēja ar kameru, lai radītu reibumu, savā ziņā pat nelabumu no sabiedrības, kas dzīvo neatkarīgi no visa. Jaunākajā darbā “Bārenis” Nemešs pievēršas “promesošā tēva” stigmai un paternitātes matricai, kas ir galvenā filmas saistviela. To režisors izvērš visnotaļ nekritiski, un šī ir putekļu, gruvešu, sēpijas un dumpīgo dēlu un "nācijas bez tēva" filma.

See All (69)

About

Audio īsrecenzijas. Raidījuma vadītāji aplūko Latvijas kinorepertuāros, notikumos un procesos aktuālo – filmas, seriālus, festivālus, galvenokārt uzmanību veltot Latvijas audiovizuālajai mākslai un tās kontekstam plašākā mērogā. Katra epizodē tās veidotāji piedāvā dinamisku, intelektuāli nospriegotu un uztveramu refleksiju par kino.  Raidījumā recenzē tās filmas vai seriālus, kuri ir ērti, legāli pieejami Radio klausītājiem – tieši tādēļ raidījuma veidotāji aplūko darbus, kurus var skatīties gan kinoteātros, televīzijā vai straumes platformās. Šajā segmentā allaž ir prioritāras pašmāju kino norises, piemēram, Nacionālā kino balva “Lielais Kristaps”, Latvijas filmas, kas piedalās starptautiskos kinofestivālos u.c. Pasaules fokuss – aktuāli notikumi, fakti, kases ieņēmumu paradoksi, zīmīgas personības zīmīgos notikumos, kas ļauj palūkoties uz kino nozari ar globālāku un analītiski humorpilnu raksturu.  Skatāmies kino un diskutējam par redzēto!

Information

  • Creator
    Latvijas Radio 1
  • Years Active
    2025 - 2026
  • Episodes
    69
  • Rating
    Clean
  • Copyright
    © (C) Latvijas Radio 2026
  • Show Website
    Kur kritiķiem nav vietas