Raidījumā Kurp griezies, pasaule? saruna par iespējamām Krievijas režīma akcijām pret NATO teritoriju - pret Baltijas valstīm un Poliju. Runājam par to, kas jau tiek apspriests kopš pilna mēroga kara sākuma Ukrainā, bet pēdējos mēnešos būtiski atkal aktualizējies mediju vidē. Analizē politologs, Latvijas Ārpolitikas institūta vecākais pētnieks Sandis Šrāders. Par iespējamām Krievijas akcijām pret NATO pēdējā laikā tiek runāts tajā kontekstā, ka Krievijai pavisam militāri neklājas spoži, triecieni pa Krievijas iekšieni kļūst arvien pamanāmāki, frontē nekādu spožu panākumu nav. Putinam ir tāda īpašība, ka viņš mēdz laikā, kad viņam diez ko neiet "uz viena spēles galdiņa", pārcelt spēli uz nākamo. Savā laikā, kad Ukrainā pirmās kara fāzes situācija bija it kā iesprūdusi, Putins aktīvi iesaistījās Sīrijā pilsoņu karā, kas nešķita tajā brīdī ļoti loģiski, bet Krievija tur sevi militāri un ģeopolitiski sāka apliecināt. Cik nopietni vērtējama kāda konvencionāla iebrukuma iespēja? Sandis Šrāders: Militārie plānotāji saskata Krieviju kā draudu no 1994. gada, kad tika izvesta Krievijas armija. Būtībā visu laiku, kamēr Krievijas armija ir mums blakus, tā ir militārs drauds, jo vienmēr pastāv iespēja, ka tā varētu tikt pielietota. Par pašreizējiem notikumiem. Ir pilnīgi skaidrs, kā stratēģiskā situācijā Ukrainas un Krievijas attiecībās ir mainījusies, jo Ukraina spējusi kara laikā attīstīt industriju, kas ļauj tai izdarīt to ar pašu mājās saražotajiem ieročiem, ko vienmēr Ukraina ir lūgusi no Eiropas, no Amerikas Savienotajām Valstīm. Ir pilnīgi skaidrs, ka piektais [kara] gads un laiks, kas ir pavadīts Krievijai tā saucamajā speciālajā militārajā operācijā, liek Krievijā ļoti daudziem militāristiem un politiķiem, un plānotājiem, stratēģiju un filozofiem uzdot jautājumu - uz kuru pusi virzās Krievija? Vai tā joprojām ir speciālā militārā operācija, kuras mērķis bija dažu dienu laikā sagrābt Ukrainu? Skaidrs, ka tas ir pilna mēroga karš, kā tas tiek uztverts Ukrainā un arī Eiropā, un citās valstīs. Krievijā, ja tas ir karš, tad tas noteikti ir pret NATO, demokrātijām un visām lietām, kas Krievijai un Krievijas sabiedrībai vienmēr nav bijušas pieņemamas. Lai Krievija mainītu kaut ko šī kara laikā, kura dinamika pamazām, bet pakāpeniski pāriet Krievijai nelabvēlīgā situācijā, ir jādestabilizē. Viena iespēja ir horizontālā destabilizācija. Attiecībās pret Ukrainu Krievija vienmēr ir izmantojusi vairāk ieroču, vairāk pārkāpusi noteikumus, gājusi vairāk likumpārkāpumos un teroristiskos aktos pret Ukrainu savā karadarbībā nekā Ukraina. Lai destabilizētu vai mainītu kara gaitu, protams, ir pieļaujama, un daudzi analītiķi un arī izlūkdienesti ir teikuši, ka Krievija varētu veikt hibrīdoperāciju - īsu, limitētu karu pret kādu no NATO dalībvalstīm, kādu Baltijas valsti vai Poliju, kas varētu pārbaudīt NATO vienotību. Ja NATO nav vienots, tad skaidrs, ka mēs kā bloks esam ievainojami un Krievija savas militārās spējas var pārvirzīt uz kādu citu mērķi, sakot, ka Ukraina patiesībā ir izdevusies operācija, ka Krievija sasniegusi [mērķus], lai arī tā nav. Eiropas valstīm, protams, ir jāraugās uz papildu riskiem, uz ko jau norādījuši arī Polijas līderi, uz ko norādījuši Latvijas izlūkdienesti, arī britu un amerikāņu izlūkdienesti. Bet ziņas, protams, nav tādas, kādas bija pirms 2022. gada februāra, kad indikācijas bija neapstrīdamas. Un mēs redzam, ka tas noveda pie pilna mēroga kara pret Ukrainu.
