Kurš to būtu domājis, ka jautājums "Kas būs ar Krieviju?" kādā brīdī tik lielā mērā kļūs uzdodams kā jautājums "Kas būs ar Ameriku?". Gluži "Kas būs ar Ameriku?" nejautājam, bet Krievijas vietā liekam antidemokrātisku varas modeli. Tas, ko mēs šobrīd piedzīvojam, tas mums ļauj uzdot jautājumu: varbūt ka cilvēces nākotne mums rāda atgriešanos pie nedemokrātiskām, netiesiskām varas formām, respektīvi, pie diktatūrām, pie autoritāriem režīmiem? Kādi ir tie resursi, kuros šodienas pasaulē balstās antidemokrātiskums? Analizē Andis Kudors, Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes pasniedzējs, politologs. Andis Kudors: Atceros, pirms vairākiem gadiem prasīju vienam Latvijas Universitātes politologam, vai demokrātijai ir kādi priekšnosacījumi, un viņš atbildēja izvairīgi, ka doma demokrātija ir kaut kas diezgan jauns. Mēs nerunājam par antīko versiju, runājam par moderno versiju. Un cits profesors atkal teica: Nē, ir priekšnosacījumi demokrātijai. Varētu runāt par politisko kultūru. Gan eksperti, gan paši politiķi vai žurnālisti uztver vārdus politiskā kultūra - tā ir komunikācijas kultūra politikā. Tā nē. Politoloģijā tas jēdziens nozīmē noteiktus uzskatus un vērtības, un priekšstatus par to, ko politikā darīt ir labi, kas nav pieņemami un ko indivīdam darīt politiskajā līdzdalībā, cik aktīvam viņam būt. Tātad iet uz protestu - neiet? Iet balsot - neiet, iestāties politiskā partijā - nē. Un vēl tas nozīmē, ko politiķiem darīt, kādās robežās viņiem būt. Un vēl tur ir ideja par simboliem, kas ietekmē to, ko mēs spriežam, kas politiskām partijām ir jādara, kas nav. Tā būs ietekme no plašākas kultūras. Šis garais ievads ir saistīts ar to, ka demokrātija nav iespējama bez demokrātiem. Pilsoņi, kuriem trūkst pašdisciplīnas, ir slikti pilsoņi tajā nozīmē, ka viņi, viens otram nodarot pāri, veicina tiešu un netiešu situāciju, kad sāk gribēties stingro roku. Tātad demokrātija nav iespējama bez likuma varas, un likuma vara ir labi funkcionējoša tikai tad, ja paši pilsoņi izlemj, ka viņi būs likumpaklausīgi, vismaz lielākā daļa. Ja lielākā daļa ir gatavi paklausīt tikai tad, kad viņiem ar steku sit pa galvu, tad ir slikti. Un šis būs tas priekšnosacījums autoritārismam. (..) Andis Kudors: Es izbaudu demokrātiju. Man ir svarīgi, ka kristīgi konservatīvajām, ka man ir tiesības publiski pateikt par savu pārliecību. Un, ja es būtu autoritārā valstī, man varētu nepaveikties, jo mana denominācija, piemēram, kristīgā, varētu būt opozīcijā tai denominācijai, ko autoritārais līderis būtu pietuvinājis sev. Ķīnā, piemēram, kristiešiem ir ļoti grūti. Puse ir pagrīdē. Ir kaut kādi valsts pielabinātie, kuriem ļauj kaut ko darīt. Manī iekšienē man ir pieprasījums pēc demokrātijas. Es domāju, ka demokrātijas normu piedāvājums tiem, kas viņu vispār nemeklē un negrib, rada tikai pretestību. Politoloģijā ir diskusija par to, vai demokrātiju var nodibināt tukšā vietā un cik labi viņa strādās. Tie, kuri saka, ka kultūra maz ietekmē demokrātiju vai autoritārismu, tie saka - nodibinām institūcijas, izveidojām likumus, un viss strādās. Tie, kuri saka, ka kultūra stipri ietekmē to, vai demokrātija iesakņosies vai nē, tie saka: nē, nē, nē, kultūra ir relatīvi nemainīga. Relatīvi tāpēc, ka laika gaitā tomēr mainās kultūra. Bet viņa ir relatīvi nemainīga, tātad diezgan ilgi nemainīga. Un viņa ietekmē to, ko mēs spriežam, kas ir labs politikā,. Cilvēki politikā meklē ne tikai ekonomiskos un drošības ieguvumus, bet arī aizstāv savu identitāti. Šī daļa liberālajās demokrātijās tika ignorēta. Es domāju, šis lielais vilnis un Fukujamas idejas par vēstures beigām ir izčabējis. Lai kā arī tika smaidīts par Hantingtona idejām, viņam lielā mērā ir taisnība. Proti, demokrātijai ir priekšnosacījumi. Vislabāk demokrātija iesakņojas tur, kur ir protestantisma kultūra, saknes. Pat ja cilvēki vairs nav aktīvi reliģijā, viņi gribot negribot atražo uzskatus par labo un ļauno, kas sakņojas pirms tam reliģijā, šinī gadījumā kristietībā un protestantismā. Kalvinisms, luterisms spēcīgi ietekmē Eiropas domu. Es atgriežos pie sākuma. Demokrātija ir iespējama, kur ir pašdisciplīna. Tur, kur nav pašdisciplīnas kaut kādas iekšēja morāles motivācijas dēļ vai reliģijas motivācijas, vai citas, tur var aiziet līdz tam, ka tauta redz bardaku un viņi sāk pieprasīt stingro roku. Tā izeja jau nav stingrā roka, bet likumu vara. Bet likuma vara ir iespējama, ja pilsoņi pašdisciplinējas. Mēs atkal atgriežamies īstenībā pie kultūras. Otrā vieta, no reliģijām spriežot, vislabvēlīgāk ir ietekmējusi liberālo kultūru, ir katolicisms, un trešajā - pareizticība. Varam vērot valstis, un liberālās demokrātijas sasniegumos un indeksos mēs redzēsim korelāciju. Bet kas notiek? Šīs vērtības erodē un tam līdzi nāk kaut kāda bardaka lieta. Tad ir tā, ka ģimenes ir mazskaitlīgas, tātad nepiedzimst bērni. Laiž migrantus iekšā, un kas notiek - izrādās, viņi neintegrējas. Tagad ir pretvilnis ar domu: taisām durvis ciet! Bet tad ir jāsāk skatīties arī uz konservatīvo domu, jo ko tagad darīt darbiniekiem? Bet jau ir tik tālu aizgājušas visas feminisma idejas un liberālās idejas, ka daudzskaitlīga ģimene ir atpakaļrāpulība, kā bieži apsaukājas. Es esmu šajā diskursā, es redzu, cik agresīvi tas viss notiek. Visām lietām ir blaknes. Jāuzmanās, jāatrod kaut kāds veselīgs vidusceļš.
