Es rakstu sev, nevis kādai noteiktai mērķauditorijai, jo tikai tā to var izdarīt vislabāk – saka rakstnieks, publicists Aivars Kļavis. Kā žurnālā "Avots" savulaik publicēja aizliegto Orvelu un kāds ir viņa latvieša kods, kāpēc grāmata jālasa vismaz divreiz un kur smelties izturību, kad pasaule jūk prātā – saruna ar Aivaru Kļavi Laikmeta krustpunktā. Ja runājam par kaut kā jauna veidošanos, mēdzam to salīdzināt ar augšanu. Par zemi, kurā uzdīgst ilgi lolots vai tieši nevēlams augs, bet augsne vienam vai otram ir bijusi gatava, īpaši gatavota vai pati pamazām veidojusies tā, lai to uzņemtu. Raugoties uz piedzīvoto Latvijā, katrs varam atsaukt atmiņā būtiskus pavērsienus, kuri ietekmējuši tālākos notikumus. Tos ne tikai fiksē, bet nereti veicina arī radošās nozares pārstāvji – žurnālisti, publicisti, rakstnieki. Aivars Kļavis vienā personā ir visu trīs uzskaitīto profesiju pārstāvis, bet viņa identitātes daļa ir arī leģendārais žurnāls „Avots”. Runāsim, protams, par „Avota” laiku, par jūsu nenogurstošo vēlmi kā rakstniekam dot arī pleca sajūtu jauniešiem, par grāmatām un to, vai un kā ir mainījusies jūsu revīzija par vēsturi, un par to, kā, jūsuprāt, veidojusies augsne šā brīža sabiedrības noskaņojumam. No 2023. gada iznāk jūsu sarakstītā „Mana literatūras noslēpumu enciklopēdija”, šobrīd izdošanā ir astotais sējums. Es saprotu, ka devītais ir rediģēšanā. Aivars Kļavis: Astotais ir tipogrāfijā, cik es zinu. Un tad es domāju, ka mēneša beigās iznāks. Devītais ir pabeigts. Un kā jūs pats rakstāt, tie ir stāsti par literatūru, par cilvēkiem, kas ir radījuši literatūru, proti, tāds ceļojums literatūras vēsturē. Katram posmam ir veltīta sava grāmata, sākot pat no antīkajiem laikiem. Kāpēc jums svarīgi bija to rakstīt un arī izdot? Aivars Kļavis: Sākumā ideja bija tāda diezgan vienkārša, ka tā būtu grāmatiņa, kur būtu mana literārā pieredze un mans skatījums uz literatūru. Un es iesniedzu Kultūrkapitālā projektu. Projektu izbrāķēja un es sadusmojos. Patiesībā tas, ja tā godīgi, es vienkārši to daru, sāku darīt aiz spītības. Es domāju – jūs neatbalstāt šo projektu, jo atbalstīt neatbalstīt – tās ir kultūrkapitāla tiesības, un tas ir pilnīgi normāli, ka neatbalsta. Bet tas pamatojums bija tāds, ka šāda grāmata nav vajadzīga, jo skolotājiem viss ir. Visi jau zina. Man liekas, ka jūs iestājaties par to, ka jums nepatika formulējums, ka ideja nepārliecina. Jūs jautājat, ko nozīmē nepārliecinoša ideja, ka tas nav pamatojums. Aivars Kļavis: Jā, tā tas bija. Bet tad, kad mēs vienojāmies sākumā, es domāju, ka tā tiešām būs viena grāmata. Varbūt tāda diezgan pabieza, bet paldies izdevniecības „Zvaigzne ABC” oriģinālliteratūras redakcijas vadītājai Bārbalai Simsonei, kura teica, ka tā nav laba doma. Ja es domāju uzrunāt jauniešus, tad viņi tādu biezu grāmatu neņems rokās. (..) Varētu teikt, ka lielā daļā savas daiļrades, līdzīgi kā Jurim Podniekam kino, esat veltījis uzmanību jauniešiem un runājis par jauniešiem aktuālām problēmām par to, kā viņiem sākt pašiem savu dzīvi. Kā jūs domājat, ko šīs zināšanas jauniešiem izlasot grāmatā, palīdz? Aivars Kļavis: Galvenais būtu, šodien uzrunājot jauniešus, ieinteresēt viņus tik daudz, lai viņi vispār lasītu, lai viņi pievērstos. Tālāk es nezinu. Tālākais jau ir atkarīgs no viņiem pašiem, ko viņi meklē, ko viņi grib atrast tur. Vai es to spēju dot? To nu es nezinu. Man pamatmērķis tomēr ir, gan kad rakstīju triloģiju „Viņpus vārtiem”, to „Melno akmeni”, pirmo grāmatu, tad tā doma bija ieinteresēt. Tā ir triloģija par vēsturi - ieinteresēt viņus par baltiem, par to, no kurienes mēs nākam un kas mēs tādi esam, par senvēsturi. Un šobrīd vispār par to, ka literatūra ir noslēpumiem pilna un bagāta. Noslēpumiem bagāta varbūt īsti nav korekti, bet ka tur netrūkst noslēpumu, netrūkst dēku, netrūkst kaislību un netrūkst… It sevišķi tajās pēdējās grāmatās, kuras rakstu par Kafku, par Orvelu, par Džoisu un par dadaismu, nu arī astotajā būs vairāk nekā tā senatne, kas liekas ļoti tālu, bet tas vismaz man liekas tuvāki. Gan jau jauniešiem arī tas liksies. Jūsu pieminētie autori bija viena daļa no tiem, kurus publicējāt žurnālā „Avots”, un „Avots” arī bija primāri domāts jauniešiem. Jūs noteikti bijāt klāt brīdī, kad sabiedrība vēl diezgan piesardzīgi, bet arī kāri tvēra dažādas pārmaiņas, kas tajā laikā notika. Ja skatāmies kopumā uz šo laikmetu, jūs arī esat pietiekami asredzīgs visu savu profesionālo mūžu bijis, kā jūs kopumā vērtēt to, ko mēs šobrīd visi piedzīvojam – gan šeit, gan pasaulē, jo mēs vispār nemaz vairs neesam atrauti no pasaules. Aivars Kļavis: Es riskēšu, es būšu nepopulārs, bet atkārtošu to, ko daudzi cilvēki saka, ka man liekas, ka pasaule jūk prātā. Jā, jo tas, kas šobrīd pasaulē, notiek. Nerunāsim par visu pasauli, jo pasaule ļoti dažāda ir. Ir Ķīna, ir Amerika, ir Japāna, austrumnieki, ir Rietumi, ir Eiropa. Bet es arvien vairāk domāju par to, ja par Eiropu runājam (..) mani pārņem tāda sajūta… Laikam Literatūras noslēpumu enciklopēdijas otrajā grāmatā es rakstīju par Romas impērijas sabrukumu. Un formāli it kā, ja nekļūdos, Romas impērijas sabruka 476. gadā, bet viņa jau nesabruka vienā gadā un vienā dienā. Tad šobrīd, runājot par Eiropu, es redzu tādas zināmas paralēles. Parasti saka, ka Romas impērija sabruka tāpēc, ka sāka prevalēt brutālas izklaides, kultūra vispār pazuda. Ārprātīgi brutālas izklaides, kur krokodili rija kristiešus un vērši izvaroja jaunas meitenes, un visi skatījās un aplaudēja. Vārdu sakot, izklaide aizstāja kultūru. Es nezinu, pat par izklaidi to nevar saukt. Tā ir kaut kāda perversa dziņu apmierināšana. To parasti piemin, bet aizmirst divas citas lietas, kas varbūt to Romas impēriju iznīcināja vēl vairāk, kur ir lielas paralēles ar mūsdienu Eiropu. Lai impēriju saglabātu, lai tā funkcionētu, pieauga ierēdņu armija, drausmīga ierēdniecība. To mēs parasti nerunājam un tā ir vistiešākā paralēle ar mūsdienu Eiropu. Tur bija ierēdnis ierēdņa galā, ko vairs nevarēja saprast, jo vajadzēja tos cilvēkus kontrolēt, viņus vajadzēja vadīt, viņus vajadzēja uzturēt. Un trešā lieta, ko arī šodien tā politkorekti mēs nepieminam, nerunājam – tie bija barbari, kurus Romai nācās asimilēt. Viņi vispirms iekaroja, un pēc tam viņi ienāca Romā. Un varbūt viņi bija tie, kas tieši pieprasīja, nevis dižciltīgie romieši. Romieši vienkārši pakļāvās tai psihozei. Bet šie barbari. Un tās trīs lietas. Kad es tagad skatos, kas šobrīd notiek Eiropā, ir diezgan lielas paralēles, un tas mani biedē. Ko darīt? Kaut kāda apgaismība jāgaida? Aivars Kļavis: Es domāju, ka patiesībā neko tur nevar darīt. Tas ir process, kas risinās savā gaitā. Mēs runājam par to Romas impērijas Eiropas daļu. Tajā pašā laikā tās kultūras aktivitātes pārsviedās uz austrumiem, jo Roma bija daļa no tagadējās Āfrikas. Tieši tur kultūra turpināja attīstīties. Āpulējs uzrakstīja savu romānu "Zelta ēzelis", kas līdz mūsdienām ir saglabājies. Un gan jau viņš nebija vienīgais. Kamēr tajā Eiropas daļā prevalēja barbariska izklaide vai alkas pēc šīs barbariskās izklaides, tajā pusē it kā tas viss notika. Es pieņemu, ka varbūt arī tā kaut kā notiks ar Eiropu. Bet es domāju, ka ir globāli vēsturiski procesi, kurus mēs nekādi nevaram ietekmēt. Mēs tos piedzīvojam, pārdzīvojam. Aivars Kļavis: Mēs tos nepiedzīvosim un arī nepārdzīvosim, bet mūsu mazmazmazbērni visticamāk, piedzīvos. (..) Ir grūti iedomāties jautājumu, kas vēl jums nebūtu pa šo žurnālu un laiku uzdots, bet kas jums šobrīd šķiet būtiskākais, ko jums izdevās panākt ar žurnālu „Avots”? Aivars Kļavis: Patiesībā jūs uzdevāt jautājumu, kurš ir jums jāuzdod sev pašai. Es nevaru to pateikt. Toreiz mēs darījām to, ko reāli prasīja laiks. Vai mūsu izpratne par to laiku, kas mums bija svarīgi, kas tobrīd šķita galvenais. Protams, mēs domājam gan par cenzūru, kas būs – kādas ziepes mums būs, kad mēs dabūsim pa galvu un cik smagi mēs dabūsim pa galvu, jo tas, ka dabūsim, bija skaidrs. Bet mēs nedomājam par to, ko tagad visi – ir kaut kāda mūsu misija. Mēs nedomājam šādās kategorijās. Tikko mēs būtu sākuši domāt šādās kategorijās, tas nebūtu „Avots”. Tas būtu kaut kas pilnīgi cits. Tas ir arī, kas saistās ar to, kā es rakstu. Atkal būs tāds nepopulārs viedoklis. It kā it kā tu esi rakstnieks un raksti lasītājiem. Es nerakstu lasītājiem. Es rakstu sev. Un tikai tad, kad tu to darbu dari sev… Mēs arī tagad daudz ko darām nezin kam – mērķauditorijai, misijas vārdā, sabiedrības interesēm, lai mainītu situāciju. Bet vislabāk tu to darbu izdari tad, kad tu to dari sev. Tikko tu sāc darīt citiem, tev ir ļoti viegli halturēt, ir ļoti viegli iesmērēt kaut ko neīstu, lai gan varbūt izskatās, ka visi vārdi ir pareizi, viss ir pareizi uzrakstīts. Domāju, ka mani kolēģi, liela daļa no viņiem arī to darīja sev. Varbūt viens darīja vairāk, lai pašapliecinātos, cits varbūt mazāk, vienam tās ambīcijas bija lielākas, teiksim, Normundam [Naumanim] bija varenas un viņš tās arī realizēja vēlāk. (..) Kāpēc mēs varējām nodrukāt Orvelu? Un kāpēc to, ka mēs esam nodrukājuši Orvelu, nepamanīja, ka Orvels ir aizliegts, nepamanīja Latvijā, bet pamanīja Maskavā? Tāpēc, ka ar gadiem tas totalitārisms krāja un krāja –
