Tu saki?

Radio NABA
  • 0.0 (0)
  • SOCIETY & CULTURE
  • UPDATED MONTHLY

Tu saki, ka studentu gadi ir labākais laiks cilvēka dzīvē? Es saku, ka studiju laikā iegūtie draugi paliek uz mūžu. Zināšanas un pieredze arī.  Radījums par studentu dzīvi, par pirmajiem soļiem zinātnē, par priekiem un bēdām augstskolā, par cerībām un realitāti. Un arī par neko. Tu saki?

Episodes

  1. 05/31/2023

    Valodu spēks ir cilvēkos, kuri tajā runā. Saruna ar filologiem S.Iesalnieci un S.Višku

    Vai studentu gadi ir labākais laiks cilvēka dzīvē? Vai studiju laikā iegūtie draugi, paliek uz mūžu?  Kā ar zināšanām un pieredzi? Par studentu dzīvi, par pirmajiem soļiem zinātnē, par priekiem un bēdām augstskolā, par cerībām un realitāti raidījuma “Tu saki?” ceturtajā epizodē kopā ar vadītājiem Arti Ozoliņu un Rihardu Blesi spriež Sandija Iesalniece, humanitāro zinātņu fakultātes lektore, Vācu filoloģijas studiju programmas absolvente, strādā Gētes institūtā Rīgā, un Signe Viška, arī vācu filoloģijas programmas absolvente, autore, tulkotāja, kultūras un literatūras projektu organizatore un dalībniece, kādreizējā Radio NABA literatūras raidījuma “Bron-hīts” veidotāja un vadītāja.  Šajā raidījumā vijas cauri tēma - studijas toreiz un tagad. Jūs pārstāvat dažādus studiju gadus, sāksim varbūt ar Sandiju – kā tu skaties uz mūsdienu studijām, vai tās ir labākas, sliktākas, kāpēc? Vai toreiz bija labāk?   Sandija: Es jau nevaru salīdzināt, jo es toreiz biju studente. Mēs ar Signi pārstāvam, varētu teikt, pat dažādas paaudzes, bet es šobrīd varu tikai no pasniedzējas, lektores skatupunkta teikt: programma ir savādāka, situācija ir citāda, studentu motivācija ir, iespējams, savādāka.   Kā ar tehnoloģiju pielietojumu? Vai tās ko maina?   Sandija: Studiju procesā? Uztaisīt Power point prezentāciju, parādīt studentiem.   Ja par valodu mācīšanos runājam, tieši valodu – valodu, nevis par filoloģiju studijām, tad šobrīd ir ļoti daudz iespēju mācīties pašai/pašam – skatīties Youtube video, mācīties valodu ar kādu ansambli, izmantot aplikāciju ar virtuālās vai paplašinātās realitātes elementiem.  Signe, kā ir šobrīd mācīties? Vēl pavisam nesen ir absolvēts, vēl svaigas sajūtas. Kā tas bija?   Signe: Raibi, es teiktu. Es, protams, nevaru salīdzināt kā bija agrāk un kā ir šobrīd, un vai šobrīd ir labāk. Domāju, ka, protams, tehnoloģijas daudz ko atvieglo, un es nezinu, kad tika ieviestas tulkošanas kabīnes fakultātē, bet es pieļauju domu, ka tas nebija ļoti sen. Manšķiet, ka visvairāk ir mainījies studējošo skaits, tieši vācu filoloģijā. Agrāk bija tiešām daudz studentu un varēja sadalīt vairākos moduļos – valodniecības, literatūras zinātnes moduļos. Tagad viss ir apvienots un nesadala kursu vairākās grupās. Tas ir reizē gan pluss, gan mīnus.   Kāpēc tā? Varbūt ir kāda atbilde? Protams, ka var runāt par demogrāfiju, bet varbūt tieši attiecīgi - vācu filoloģijā vai filoloģijā kopumā – ir kādas izmaiņas popularitātē? Varbūt cilvēki filoloģiju nenovērtē?   Sandija: Droši vien ir priekšstats, ka vācu filoloģijā mācās vācu valodu, ka tas ir valodas kurss. Un tad kad sāk studēt, tad atklājas, ka tā ir vācu literatūras vēsture, literatūras zinātne, vācu valodas vēsture, protams, arī ir valodas prakse un lingvistikas pamati. Tagad arī tiek piedāvāts, piemēram, ievads pedagoģijā vai vācu valodas pasniegšanas moduļi. Domāju, ka šobrīd tīri interese par humanitārajām zinībām ir samazinājusies. Varbūt vairāk iet uz eksaktajām zinībām, grūti pateikt. Vēl, iespējams, ir parādījusies lielāka interese par Āzijas valodām, kur saredz lielāku darba potenciālu.   Ir jau arī mainījusies paaudze. Vecvecāku vai vecvecvecāku paaudze, kas runāja vāciski un vai kuriem bija šī vācu kultūras piesaiste, ir jau miruši. Līdz ar to, varbūt arī ģimenēs vācu kultūras piesaiste ir gājusi zudumā.   Signe, kāpēc tu izvēlējies vācu filoloģiju?   Signe: Tāpēc, ka es vācu valodu iemācījos skatoties televīziju. Es kopš četru gadu vecuma runāju vāciski, es skatījos multenes vācu valodā un tā es ieguvu šīs valodas bāzi. Man bija diezgan interesants vārdu krājums, jo no multenēm es pārgāju uz dokumentālajām filmām. Es vēlējos šīs valodas zināšanas padziļināt. Paralēli arī sapratu, ka man interesē literatūra, interesē, kas notiek vācu valodas telpā, tieši literatūras lauciņā un, ka es varētu tulkot grāmatas. Izvēlējos vācu filoloģiju, jo šķita, ka tās ir arī vācu kultūras studijas – es varēšu gan tulkot, gan padziļināt valodas zināšanas, bet es to neuztvēru kā valodas kursu. Vācu filoloģijas programma ir ļoti visaptveroša, ir arī daži ļoti specisfiski kursi, piemēram, vācu mēmās filmas estētika. Nu lūk, es nodomāju, kur vēl, ko tādu varētu apgūt un izdomāju pamēģināt. Noteikti nenožēloju.   Vienvārdsakot, buķete ir gana krāšņa arī mūsdienās. Sandij, vabūt ir kāda viena lieta no vecajiem laikiem, ko gribētos paņemt uz mūsdienām, kas varbūt ir izplienējusi un pazudusi?   Sandija: Šobrīd es vēršos pie studentiem ar aicinājumu lasīt grāmatas un tekstus, ko pasniedzēji viņiem piedāvā. Es atceros, ka es patiesi godprātīgi gāju cauri visam literatūras sarakstam un lasīju Efiju Brīstu, Burvju kalnu un pat Nībelungus izšķirstīju. Šobrīd domāju, ka studenti to nedara. Un tad man ir jautājums - kādēļ? Šobrīd vēl nav atbildes, bet tas ir tas, ko es gribētu paņemt līdzi no vecajiem laikiem studentu pusē. Un pasniedzēju pusē – varbūt lielāku stingrību, mazāk pretīmnākšanas, varbūt “sēdies - 2” pieeju.   Signe, kā Tu uz šo raugies? Varbūt mēs vienkārši dzīvojam tādā laikmetā, kur vienkārši nav laika lasīt?    Signe: Nē, viss atkarīgs no prioritātēm. Bet arī to, ko Sandija teica, es izjutu ļoti stirpi kā studente. Ir seminārs un ir iedots teksts, vai sadalīts teksts vairākās daļās un viena grupa lasa to, cita – to, un tad visi pārrunā un diskutē. Ja lielākā daļa to nav izlasījusi, kas ir gadījies visai bieži, tad nav diskusijas un nevar apgūt tālāk šo darbu. Tiešām trūka varbūt tāda stingrāka vārda, ka nebija tā spiediena, protams, nav runa, ka kontrolē vai uzspiež kaut ko, bet tomēr gribējās mazliet vairāk disciplīnas no pārējiem studējošiem. Es, protams, arī nebiju tas cilvēks, kas vienmēr visu izpildīja uz 100%, bet tomēr, ja Tu esi iestājies kādā konkrētā studiju programmā, tad Tev arī ir kāda atbildība – atbildība pret citiem un arī pret pasniedzēju.  Kāpēc vispār mācīties filoloģiju, kāpēc tas ir būtiski?   Sandija: Nu filoloģija ir tāda inteliģenta cilvēka pamatlieta, jo tas, ko es sākumā teicu un Signe arī papildināja, ka programmā apgūst kultūru, vēsturi, kultūrzinātnes pamatus, literatūras un kultūras vēsturi, arī vācu literatūras kultūras pēdas Baltijā. Tam visam ir jēga tāda, ka Latvijā ir ļoti liela vācu kultūras piesaiste, mēs esam izauguši no vācu kultūras un tas, cilvēkam, kurš varbūt vēlas būt vēsturnieks, pētnieks, projektu vadītājs, varbūt strādāt Ārlietu ministrijā, iedod solīdu bāzi, lai varētu teikt, ka uzskata sevi par inteliģentu cilvēku. Protams, strādājot šajā Ārlietu ministrijā vai tulkošanas birojā, vai reklāmas aģentūrā par projektu vadītāju, praksē iemācās ļoti daudz citas lietas, varbūt vēl paralēli pamācās citas lietas. Bet šobrīd, manšķiet, ka tāds ir tas ieguvums no filoloģijas studijām.   Izklausās, Signe, ka tas ir pamats tālākajai karjerai. Vai Tu tam piekrīti, nepiekrīti?   Signe: Es noteikti piekrītu, jo man arī ir daudzi prasījuši – ko tad dod filoloģija? Vai, ja tu studē filoloģiju, vari būt tikai skolotājs? Kāda jēga studēt?   Vai tikai filologs? Uzreiz domā – kur filologi strādā?   Signe: Es, protams, varu arī runāt tikai no savas personīgās pieredzes, bet tieši caur filoloģijas studijām, esmu ieguvusi to atslēdziņu, kas atvērusi ļoti daudz durvis gan pašmāju literatūrā un tulkošanā, gan arī mazliet tālāk. Es uzskatu, ka valodu un kultūrzināšanu bāze ļoti noder, lai attīstītu arī citas darbības sfēras, piemēram, sabiedriskās attiecības. Cilvēki noteikti grib sabiedrisko attiecību speciālistu, kuram ir tā valodas izjūta un sajēga par to, kas ir gaumīgi vai interesanti, un kam ir uztvere par kultūru.   Tas ir vārdu spēks, ja tā var izteikties. Kas varbūt vēl ir tās praktiskās filoloģijas izpausmes, tās profesijas, ko cilvēki sabiedrībā labāk pazīst un saprot? Dzirdējām – tulkotājs, skolotājs, diplomātiskā korpusa darbinieks, Ārlietu ministrs.  Sandija: Ministru prezidents arī der ir ar filologa izglītību. Vēl jau arī skolotājs nav zemē metama profesija, jo šobrīd pietrūkst 174 vācu valodas skolotāji Latvijas skolās, pārejot no krievu valodas kā otrās svešvalodas uz citām no 2026. /2027. gada. Līdz ar to, skolotājs ir tāds reāls darba piedāvājums nākotnei, bet ir jāsāk mācīties šobrīd, lai jau 2026. /2027. mācību gadā varētu mācīt.    Kas ir varbūt visneparastākā profesija, kur aiziet kolēģi, kursa biedri, studenti ar filologu izglītību, bet tā, lai ir “pa ķeksi”, kā sarunavalodā saka, lai tas arī noder, nevis, lai sanāk, ka esi nomainījis uz ko citu. Piemēram, vai spiegam vajag filologu izglītību?  Sandija: Vēl redzi, ir tas, ka mācoties filoloģiju, vienalga vai vācu, latviešu, franču, angļu vai spāņu, ir iespēja, ka cilvēks kļūs par zinātnieku. Vai nu valodas zinātnieku, vai literatūras, un pētīs dažādas literatūras vai valodas parādības, rakstīs grāmatas un monogrāfijas, un kļūs par pasniedzēju.   Signe: Vēl ir arī literatūru un kultūras kritiķi.   Tā kā iespējas ir tiešām plašas. Pašķetinot tālāk jautājumu par to, kā tad var nokļūt līdz studijām filoloģijā, vai ir absolūti pašsaprotami un obligāti, ka cilvēks, piemēram, ir mācījies vācu valodu pamatskolā, vidusskolā, lai viņš varētu startēt vācu filoloģijas studij

    31 min

  2. 04/26/2023

    Students un darba tirgus

    Kā saprast, ko īsti vēlies strādāt pēc studijām, kad diploms jau kabatā?  Vai darba devēju gaidas par jaunu speciālistu zināšanās un prasmēm sakrīt ar to realitāti, ko jaunietis apgūst studiju laikā? Tirgū tiek gaidītas arvien jaunas darba rokas, profesijas mainās, mainās arī prasmes, kas neieciešamas dažādu darbu veikšanai. Par pirmo darba pieredzei un sagatavošanos “pārējai” no studenta dzīves uz “darba dzīvi” trešajā raidījumā “Tu saki?” kopā ar vadītājiem Arti Ozoliņu un Rihardu Blesi spriež Latvijas Universitātes (LU) Industriālās inženierijas vadības studiju programmas 3. kursa students Reinis Krūmiņš  un LU absolvente, darba efektivitātes speciāliste, Latvijas Ergonomikas biedrības projektu vadītāja Annija Pozņaka. Industriālais inženieris. Kas tas tāds? Ko viņš dara?  Annija: Tas ir profesionālis, kas pārvalda gan tehnisko jomu, gan arī vadības jomu un spēj risināt vadības procesu jautājumu un uzlabot biznesa efektivitāti kopumā. Bet es domāju, ka studentam Reinim par šo var vairāk prasīt, jo es esmu specializējusies vienā no šīm industriālās vadības jomām. Reinis: tas, ko mēs mācāmies ir tas, kā mēs spējam organizēt darbu, maksimāli izmantojot savus resursus kā uzņēmums un dabūt no tā visa maksimālo efektivitāti. Pašlaik darbinieki tiek pakārtoti darbam. Proti – ņemam darbinieku, grūžam iekšā procesā, sanāks – labi. Bet tagad ejam uz to, ka darbu pakārtojam tieši konkrētajam darbiniekam – lai viņam ir ērti, lai viņam ir droši un lai viņš to darbu veic maksimāli labi.  Katrs dara tieši to, kas viņam sanāk vislabāk – vai es pareizi iztulkoju?  Reinis: Jā, tieši tā.  Tikko ir izdevies iegūt kāroto bakalaura grādu un tagad priekšā ir nākamās izvēles – gan par profesionālo karjeru, gan par, iespējams, akadēmisko izglītošanos. Bet mēs zinām, ka Tu, Annij, izmantoji iespēju “atvilkt elpu”, paņemt kādu mēnesi vai divus brīvus. Kāpēc to darīt?  Annija: Man noteikti bija liela vēlme doties uz Ameriku pēc vidusskolas beigšanas, bet tad nebija tādas iespējas, tādēļ izvēlējos par labu akadēmiskajai izglītībai. Vēlme bija palikusi un to realizēju pēc bakalaura grāda. Es teiktu, ka ir labi paņemt šo pauzi, jo tās laikā tu vairāk apsver, kur tu vēlies progresēt un attīstīties nākotnē.  Man tā bija pārbagāta un piedzīvojumiem pilna vasara. Es teiktu, ka gāja grūti, un es sapratu to, ka es negribu darīt nekvalificētu darbu, es gribu doties tālāk profesionālā jomā. Tādēļ es atgriezos Latvijā un tagad esmu Latvijas Ergonomikas biedrības projektu vadītāja. Mēs popularizējam šo jomu, lai ergonomika būtu populāra Latvijā, jo maz par to tiek runāts.  Ārzemēs to mēdz saukt par “gap year”, tiešā tulkojumā – pauzes gads. Reini, ir vērts ņemt to pauzi? Reinis:  Pirms es nācu uz universitāti, es iepriekš nedaudz pastrādāju. Pirms tam pabeidzu tehnikumu – biju ēdināšanas pakalpojumu speciālists. Es pastrādāju par pavāru kādu gadu, vai mazliet vairāk. Pa to laiku es sapratu – jā, ir fun, bet tomēr negribu šo darīt visu mūžu. Tas ir labs plāns B visu laiku. Tad es sāku vairāk skatīties, ko universitātes piedāvā, un sapratu – jā, šis ir kaut kas interesants, ko varētu pamēģināt.  Es iesaku paņemt to mazo pauzīti, apkopot domas, saprast, kas ir kas un ko tu īstenībā gribi “dabūt ārā”.  Nākamais jautājums, kas nāk ārā, tuvojoties tam bakalaura noslēgumam – ko tālāk? Arī akadēmiskajā dzīvē. Annij, tu izvēlējies turpināt studijas citā universitātē. Jautājums, vai vispār ir vērts iegūt maģistra grādu mūsdienu darba tirgū? Varbūt ir vērts pilnīgi citu jomu paņemt, lai profesionālo prasmju klāsts būtu bagātīgāks? Annija: Viens no iemesliem bija turpināt to, ko jau biju iesākusi bakalaura līmenī, un manā pašreizējā universitāte piedāvāja šo programmu, LU piedāvā tālāk doktorantūras programmu, tāpēc es nenoliedzu, ka es turpināšu studijas arī LU. Bet es teiktu, ja students pēc bakalaura zina, ka viņš vēlas strādāt konkrētajā jomā,  tad ir vērtīgi uzreiz turpināt, lai nezaudētu to ritmu. Es redzu, kā maniem studiju biedriem iet grūti. Daudziem ir vairāk nekā 30 gadu un viņi ļoti cenšas sakārtot visu, lai būtu laiks arī studijām. Tāpēc es ieteiktu pēc iespējas ātrāk iziet tos (red. – izglītības) posmus. Mācīties var vienmēr un nekad tas nebeidzas.  Dažkārt saka, ka maģistrs ir bakalaura atkārtojums tikai par vienu pakāpi augstāk.  Reinis:  Godīgi sakot uz maģistru pašlaik skatos mazliet skeptiski. Ja es ņemtu maģistru, es visdrīzāk skatītos uz kādu blakus jomu. Tas, ko es pašlaik mācos, ir plašs (red. – iespēju) klāsts, ko es pēc tam varu darīt. Varbūt piemācīties kaut ko klāt, specializēties.  Kas Tev palīdz saprast, kas ir tas, ko tu konkrēti gribi? Tā, šķiet, ir problēma ne tikai izvēloties maģistru, bet arī pēc vidusskolas beigām – kā nonākt līdz tai “manai” specialitātei? Reinis: Mēģināt. Vienkārši mēģināt dažādus darbus. Aiziet un atrast labu prakses vietu – tas būtu viens no galvenajiem punktiem. Ja tu ņemsi praksi tikai ķekša pēc, tad pēc studijām tu visdrīzāk arī nesapratīs, kas tu vari būt un kas tu gribētu būt.  Vēl viens veids, kā dažādot savu pieredzi, ir pamainīt augstskolu. Kādu pievienoto vērtību Tu, Annija, redzi no tā, ka esi citas universitātes studente? Vai ir kādas atšķirības studiju procesā?  Annija: Nevaru īsti salīdzināt, jo tās ir dažādu līmeņu programmas. Ja skatāmies uz to, vai ir jēga ko pamainīt savā universitāšu lokā, tad es teiktu nē, ja ir Tev saistošs piedāvājums no esošās universitātes, labāk turpināt iet pa tās pašas universitātes līniju. Jāskatās pēc programmas, ko piedāvā.  Parunāsim par to, kā padarīt sevi konkurētspējīgāku jau bakalaura laikā. Reinis jau pieminēja prakses iespējas. Kas jādara studentam studiju laikā, lai savu konkurētspēju celtu? Annija:  Pirmkārt jāizmanto lietderīgi, jāskatās, kur praktizēties arī savā brīvajā laikā. LUMIC – Latvijas Universitātes un Microsoft  inovāciju centrs piedāvā daudz projektus, kuros vari atklāt jaunas prasmes un iemācīties daudz ko jaunu, kā vadīt komandu, projektus. Ja ir uzaicināti vieslektori no, piemēram, uzņēmuma, kas Tevi interesē, tad izmantot iespēju – pieiet klāt, aprunāties, ievākt kontaktus un tad jau virzīties tālāk. Reini, vai Tu u saviem kursa biedriem skaties kā draugiem vai konkurentiem, kas nākotnē varētu atņemt darba vietu? Reinis: Noteikti kā uz draugiem. Jebkurā gadījumā kādreiz var nākties sastrādāties. Un konkurence pa lielam jau ir laba lieta. Konkurence tev ļauj augt un tiekties būt labākam.  Ko tu pats šobrīd dari, lai spodrinātu savu konkurētspēju un celtu sevi nākotnes darba devēja acīs? Reinis: Es esmu kursa vecākais, mēģinu vairāk komunicēt vairāk ar kursa biedriem, ar citu kursu vecākajiem, mēģinu būt tāds kā koordinators. Tai pašā laikā vienmēr mēģinu palīdzēt, kad pildām kādus mājasdarbus kopā.  Kā Tu skaties uz visām tām iespējām, ko minēja Annija – prakse un citas? Cik daudz šīs iespējas izmanto un vai tās ir īstās, ko studenti šobrīd sagaida?  Reinis: Man liekas studenti neizmanto pilnībā piedāvātās iespējas. Grūti atbildēt, kāpēc. Es pats mēģinu iedrošināt. Man divi kursa biedri ir aizbraukuši Erasmus apmaiņas programmā, pat jau otro reizi. Kad viņi atgriežas, mēs visi kopā parunājām un viņi teica – lielisks iespaids par to, kas notiek citur un kā skatās uz mūsu jomu. Protams, kontakti! Tas vienmēr ir bijis liels bonuss.  Annija: Es teiktu, ka studenti nemeklē šīs iespējas un mārketinga aktivitātes n o šo projektu puses ir diezgan vecmodīgas, tādēļ varbūt viņi neatrod. Projektu rīkotājiem vairāk vajadzētu sadarboties ar sociālajos tīklos populāriem cilvēkiem, ar “iekšējiem” influenceriem.  Svarīgi gan  ir meklēt arī pašam. Es diezgan daudz sava brīvā laika pavadīju, meklējot šīs iespējas.  Vai tās iespējas, ko izmantoji universitātē, ir tās lietas, ko darba devējs novērtē brīdī, kad ar savu CV, motivāciju un personību dodies pie viņa? Annija: CV ir jābūt kvalitatīvam, nevis kvantitatīvam. Man bija daudz dažādu projektu, tādēļ jāsaprot, uz kuriem fokusēties, kur likt uzsvaru. Erasmus studijas novērtē, starptautiskajā vidē tām ir ļoti augsta pievienotā vērtība. Darba devējs vairāk novērtē, kās esi cilvēks, kāda ir attieksme un ko šis cilvēks dos uzņēmumam kā darbinieks.  Kāda bija Tava pirmā darba intervija jau pēc bakalaura grāda iegūšanas? Tā bija kādā no uzņēmumiem, kur jau Tu biji iepriekš praksē, vai kur citur? Annija: Bija atsauce uz iepriekšēju projektu, kādēļ darba devējs mani zināja, Ja ne pēc vārda, tad bija informēts par projektu. Un tad man jautāja, ko esmu līdz šim darījusi, kādi ir lielākie sasniegumi, bija arī latviešu valodas tests un mājasdarbs.  Ko Tu gribētu pajautāt savam pirmajam darba devējam pēc bakalaura beigšanas? Cik vispār nozīmīgi ir uzdot jautājumus darba devējam?  Annija: Tā ir laba prakse. Es arī atnācu uz interviju ar savu CV un sarakstītiem jautājumiem. Tas darba devējam lika noprast, ka es esmu centusies gatavoties darba intervijai. Uzdot jautājumus ir svarīgi un vērtīgi. Sabiedrībā valda tāds uzskats, ka tie, kas iet mācīties ekonomiku, ir nolemti bezdarbam. Apgāziet, lūdzu, to. Kāpēc mācīties ekonomiku un vadību patiesībā ir vērtīgi?  Annija: Es mācījos industriālo inženieriju un tā nav īsti tikai ekonomika un vadība.

    31 min

  3. 03/29/2023

    Kurā brīdī jāsaprot, ka vēlies būt zinātnieks – bērnudārzā vai augstskolas 1. kursā?

    Kāpēc ir svarīga jaunu cilvēku iesaiste zinātnē un vai jau 1. kursā jābūt skaidram, ka būsi zinātnieks? Kā pievērst jauniešu uzmanību zinātnei un iemācīt ticēt zinātnei (Trust the science) un kā panākt, lai zinātnes atklājumus pārvēstu “taustāmā labumā” plašākai sabiedrībai? Durvis uz zinātnes pasauli otrajā raidījumā “Tu saki?” kopā ar vadītājiem Arti Ozoliņu un Rihardu Blesi paver zinātnē “trīs pudus sāls” apēdis Latvijas Universitātes (LU) Cietvielu fizikas institūta direktors Andris Anspoks un jaunā zinātniece – LU Atomfizikas un spektroskopijas institūta Biofotonikas laboratorijas vadošā pētniece Ilze Ļihačova. Andri, kāda tad tā zinātne kādreiz bija un kāda tā ir tagad? Tev ir iespēja to raksturot no dažādiem laikam griezumiem?  Andris: Mana vecuma cilvēki jau sāk kavēties kaut kādas atmiņās. Kas mani priecē – tagad r daudz labāk, nekā bija. Tad, kad es gāju studēt, es to darīju, jo fizika bija viena no jomām, kas padomju savienībā bija reāli brīva. Jo fizika ir fizika – fizikas likumus tu nevari nekādi ideoloģiski iespaidot. Tur varēja darboties, bija projekti, fiziku vajag visiem, it sevišķi militāristi.  Ilze, vai Tu arī meklēji brīvību fizikā?  Ilze: Man bija liela brīvība izvēlēties, ko es gribu. Bet tā kā man interesē daba, pētīt visu ko, vidusskolā mani interesēja astronomija. Un vienīgais, kur to varēju studēt tālāk, bija fizika. Tā es nonācu fizikā. Ja man astronomija arī vairs tik ļoti neinteresē, ar fizikas metodēm es varu pētīt ļoti plašu loku.  Andris: Katrs fiziķis sirdī ir astronoms. Mani arī vienmēr ir interesējusi, jau kopš skolas laikiem, astronomija.  Ilze, vai izdevās piepildīt sapni par astronomiju kaut kādā mērā caur fizikas studijām? Ilze: Jā, es diezgan mērķtiecīgi gāju uz astronomiju. Jau pirms studijām ieraudzīju, kur var iet papildus strādāt kosmoloģijas virzienā – Latvijas Zinātņu akadēmijā  bija iespēja studentiem padarīt kādus darbiņus mazus. Jau pēc mēneša man piedāvāja darbu Atomfizikas un spektroskopijas institūtā, astrofizikas novirzienā. Bakalaurs man bija astronomijā.  Paklausoties, ko teica Ilze par šo te plašo izvēles spektru un izvēles brīvību – vai tas, ka studentam ir plašā izvēles brīvības, nevis “tunelis” ar konkrētām izvēlēm, vai tas ir labi vai slikti? Andris: Tas vienmēr ir labi! Iedomājaties, ja jums būtu tikai trīs šķirņu saldējumi – plombīrs, citronu sorberts un šokolādes? Tas ir labi, ka ir izvēle. Bet ne visi zina, ka fizika ir ne tikai astronomija, bet, ka tās ir arī tehnoloģijas. Kas ir vistraģiskākais, ne visi zina, ka Latvijā tehnoloģijas ir ļoti attīstīta sfēra. Mēs nesen ziņās redzējām, ka dega dronu rūpnīca. Bet tajā rajonā ir pat vairākas dronu rūpnīcas! Dronu rūpnīcās vajag inženierus, tur nav vajadzīgi tikai programmētāji. Ne katrs zina, ka visus muzejus Eiropā ar stiklu apgādā Latvijas uzņēmums “Groglass”. Viņi var izgatavot divu reiz trīs metru “neredzamu stiklu” – unikāla lieta! Latvijā Līvānos atrodas divi uzņēmumi, kas ražo produktus medicīnai, mašīnbūvei un citiem no optiskajām šķiedrām. Viņi būvē jaunus cehus, rūpnīcas, iekārtas un viņiem vajag optiķus, tos, kas saprot, kā tajā stikla pavedienā gaisma pārvedas no viena gala uz otru, lai viss noteiktu pareizi. Tādu uzņēmumu Latvijā ir daudz, lielākā daļa no viņiem strādā eksportam, tāpēc mēs par viņiem šeit maz dzirdam. Galu galā fizika ir tā, kas jums rada jaunu viedtelfona modeli, jo tur ir tas, ko senlatviešu sauca par hardware jeb dzelžiem. Dzelži ir fiziķu darbs.  Kurā brīdī ir jāpieliek spēks, lai jaunais cilvēks nonāktu zinātnē? Kur jāsāk? Vai atkal jau bērnu dārzā? Jo tā vien šķiet, ka visu, ko grib iemācīt cilvēkam, jādara 1. klasē vai bērnudārzā.  Ilze: Man liekas, tas ir no dabas. Ja tev jau bērnībā interesē kaut ko pētīt. Ne visi būs fiziķi. Bet, kad pienāk laiks izvēlēties, ko tālāk studēt, šobrīd daudz ko izšķir jautājums “cik es nopelnīšu?”. Ko es varēšu darīt tālāk. Tad, kad es stājos, es par to vispār nedomāju, varbūt, ka jaunībā par to nedomā un var brīvi izvēlēties, bet es domāju, ka šobrīd daudz jauniešu domā par to.  Andris: Pirmkārt es gribētu dziļi kliedēt mītu, ka zinātnieks nevar nopelnīt. Tās ir pilnīgas muļķības! Beidzot fiziķus, ķīmiķus, materiālzinātniekus nav jau jāstrādā obligāti zinātnē. Patiesībā fiziķi ļoti daudzi ir gaidīti uzņēmumos. Ļoti gaidīti. Ja mēs tagad lasām ziņās, ka kāda kompānija atlaida 20 tūkstošus programmētāju, cita 30 tūkstošus, tad fiziķu ziņā ir deficīts joprojām. Jo šī “dzelžu” kompānijas attīstās, jo ir pieprasījums. Eiropa grib ražot mikroshēmas tepat Eiropā – atkal ir vajadzīgi inženieri, fiziķi un tehniķi. Bez darba nepaliksi, īpaši skatoties Eiropas kopējā tirgū. Tā kā principā mīts par to, ka “mīļais, zinātnē Tu būsi pilnīgs nabadziņš”, ir pilnīgs bleķis. Vai ir kādas pazīmes pēc kurām, ieejot 1. kursa auditorijā, var saprast – tas ir zinātnes materiāls, bet tas būs labs profesionālis, jo uz zinātni viņam nav ķēriens?  Andris: Es domāju, ka patiesībā stāsts sākas pēc sākumskolas. Dabaszinībās ir ļoti daudz bērnu, kurus tas reāli interesē. Kaut kas ar viņiem notiek pēc tam.  Un es atbildēšu, - kas. Nav jau skolotāju. Un nav jau vienmēr tā, ka tas, kurš māca kādu no šīm dabas zinībām, šobrīd ir labākais, kas ir iespējams. Un tas atsit daudziem vēlmi, daudzi to nesaprot, jo viņiem nav iemācīts. Ilze: Tev jābūt kādam piemēram, kam tu gribi līdzināties. Lai būtu tā: “O, viņš tik daudz zina, es arī gribu zināt!”. Lai būtu tas piemērs jau skolā priekšā.  Andris: Manā gadījumā skolotājai nebija nekāda nopelna, jo viņa bija nekāda. Vienkārši man tā lieta interesēja, es visu fiziku biju izlasījis, pirms tā vispār skolā sākās, tāpēc, ka bija interesanti. Maziem bērniem ir ļoti liela interese par visu, kā tas strādā un ko tas dara. Ja to interesi uztur, tad viss notiek. Ja man prasītu, ko es teiktu jaunam cilvēkam, kam interesē tehnikas, tehnoloģijas – es teiktu, mīļais, es zinu, ka visi jaunieši tagad ir meklējumos. Tāpēc bakalauru vislabāk ir pabeigt Latvijā. Mēs daudz uzņemam skolēnu ekskursijas, tas ir ļoti labi, jo viņi atnāk un redz, ka patiesībā Cietvielu fizikas institūts ir ārkārtīgi moderna zinātniska iestāde, kur ir notiek filmu cienīgi sižeti. Meklējiet un darbojieties šeit, Latvijā. Klīst tāds mīts, ja neiesi studēt uz ārzemēm, tu esi lūzeris. Tā nav taisnība – arī šeit pamata izglītību var iegūt ļoti labu. Cik viegli ir ielauzties zinātnieku pulkā? Kas ir tie soļi, kas jāveic tiem, kas tagad studē tikai pirmajos kursos? Ilze: Vispirms jāizvēlas virziens, kas interesē. Tad jāpameklē, vai mums Latvijā kāds, kas strādā šajā virzienā.  Būtībā, ja tev ir interese, es domāju, ka visur pieņem studentus. Studenti ir ļoti laipni aicināti. Viņiem uzreiz iedos ko darīt, viņiem būs nelieli darbiņi un uzreiz varēs ar zinātniekiem kopā veidot publikācijas. Un re – viņš jau ir zinātnieks! Bet vai pie tām “filmu cienīgajām mašīnām” uzreiz laidīs? Un kad to algu maksās? Andris: Tur ir dažādi stāsti. Universitātē nemaksā algu, tur ir stipendija. Bet studenti CFI saņem algu, jo viņi mums ir darbinieki, nevis studenti. Jautājums, “kad laidīs pie mašīnas?”, patiesībā atbilde ir katra paša rokās. Pie mašīnas var tikt arī pusgada laikā. Te bija jautājums, ieejot pirmā kursa auditorijā, kā var atšķirt, kurš ir “derīgs” – patiesībā tas jau ir zināms iepriekš. To var redzēt nometnē “Alfa”, Fizmixsā, olimpiādēs, fiziķu skolā – viņi visi ir zināmi.  Ilze: Arī darba vadītājs var dot kādus mazos darbus, kas var būt pirms publikācijas. Ar domu, ka tas jau varētu tikt publicēts nākotnē.  Andris: Maģistra līmenī lielākā daļa darbu aiziet publikācijās. Es kā vadītājs neuzdošu bezjēdzīgus darbus, man vienmēr būs daudz ko darīt. Es sākušu ar mazāk atbildīgiem darbiem un turpināšu ar atbildīgākiem. Bet tie visi tie ir vienas lielas lietas sastāvdaļa. Kā zinātnieki var nākt tuvāk sabiedrībai un veicināt kritisko domāšanu? Mūsu informācijas pārbagātībā ir tik viegli cilvēkiem iestāstīt puspatiesības. Kā zinātni “celt saulītē”?  Andris: Tas ir viena miljona jautājums. Vienīgais veids, kā to darīt, ir labi skolotāji. Tur viss sākas. Arī sociālo tīklu komunikācija, bet tur strādā Brandolīni likums – lai apgāztu nekorektu apgalvojumu, jāpatērē vismaz desmit reizes vairāk pūļu, nekā radot šo apgalvojumu. Līdz ar to katru lietu “apgāzt” nevar. Darboties patstāvīgi, kritiski domāt – tur citu zāļu nav. Ilze: Es domāju, ka ar augstāko izglītību. Ja visi varētu izvēlēties studēt – tur tomēr iemāca to kritisko domāšanu. Jo tu ej tēmā arvien dziļāk un saproti, kas to ietekmē, ka ir daudz blakus lietas. Un tu saproti, ka uz vienu un to pašu lietu var paskatīties no dažādām pusēm. Tu nepaļaujies, ka – ja reiz pateica, tad tā ir – tu pats sāc domāt, vai tas tā varētu būt vai nebūt?

    32 min

  4. 03/06/2023

    Studiju gados zāle vienmēr šķiet zaļāka. Par studēšanu toreiz un tagad

    Studentu gadi ir labākais laiks cilvēka dzīvē,  studiju laikā iegūtie draugi, zināšanas un pieredze paliek uz mūžu. Par studentu dzīvi, par priekiem un bēdām augstskolā, par cerībām un realitāti, par to, “kad zāle bija zaļāka” raidījuma vadītāju Arta Ozoliņa un Riharda Bleses saruna ar Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes politikas zinātnes 1. kursa studentu Viesturu Romku un 90. gadu studenti, tagad portāla “Delfi” žurnālisti Līgu Stirnu jaunajā Radio Naba raidījumā “Tu saki?”. Līga, kādas Tavās atmiņās ir palikušas studijas? Kas ir palicis tavās atmiņās no šī laika, ko mēs daži dēvējam par labāko laiku savā dzīvē? Līga: Jā, tas noteikti bija sava vecuma nogriežņa skaistākais laiks. Atskatoties atpakaļ, man šķiet, ka mēs visi, kas stājāmies žurnālistos tajā laikā, gājām uz augstskolu ar domu, ka būsim žurnālisti. Un jau otrajā kursā mēs visi tā kā tarakāni pazudām… jo visi atradām savu piepildījumu – sākām strādāt žurnālistikā. Daudzi mani studiju biedri joprojām ir šajā specialitātē.  Jūs bijāt tādi kā pārmaiņu nesēji, jo pirms tam žurnālistiku noteikti mācīja savādāk.. Mēs bijām tie trusīši, uz kuriem eksperimentēja. Bija skaidrs, ka iepriekšējais kursu saturs ar komunisma vēsturi un tamlīdzīgi, ir aizlaižams mēslainē. Un bija jautājums – ko tagad mācīt žurnālistiem? Pie mums brauca dažādi pasniedzēji no Amerikas, Vācijas. Mācīja visu jauno. Mēs bijām tie pirmie, kas šo jauno visu dabūja.  Dzirdot, ko saka Līga, ko var likt pretī Viesturs, - kādas ir studijas tagad?  Viesturs: Mums studiju vide noteikti ir citādāka. Piemēram, informācijas apmaiņa – e-studiju vide, kur visam var sekot līdz. Arī visa informācija pienāk centralizēti, jāspēj tikai izsekot. Ja to prot, tas noteikti atvieglo dzīvi.  Studijas attālināti ir kaut kas tāds, kas Līgas laikā nebija iedomājams. Kā Tu vērtē šo aspektu?  Viesturs: Studijas attālināti varu salīdzināt ar kovid laiku vidusskolā. Pirmais semestris Universitātē bija klātienē, tagad otrais semestris sākas attālināti. Es teiktu, ka klātienes studijas ir foršākas. Tu nevari iegūt to īsto sajūtu, kāda ir, kad sēdi auditorijā un pasniedzējs ir priekšā, sēžot, piemēram, dienesta viesnīcā pie datora.  Kas mainītos studijās 90. gados, ja mēs tur ieliktu modernās tehnoloģijas? Līga: Tur varētu būt kā fantastikas filmās, kad ceļo laikā. Tu jau nesaproti, par ko ir runa. Pirmajā kursā mums mācīja rakstīt ar datoru. Mums vēl bija kurss “Mašīnrakstīšana”. Es savu pirmo kursa darbu rakstīju ar rakstāmmašīnu, ne datoru…  Tas, protams, dotu plašākas iespējas informācijas meklēšanai. Mums bija bibliotēka, kur dreifēt pa stāviem un stundām meklēt vajadzīgo informāciju, nevis vienkārši atvērt datoru un šķirstīt miljons grāmatas visās iespējamajās bibliotēkās.  Viestur, iztēlojies, Tu iekāp multiversā, kurā pēkšņi visas modernās tehnoloģijas ir beigušās. Iztēlojies studijas bez tehnoloģijām, ir saglabājusies tikai pildspalva.  Viesturs: Mana ikdiena būtu diezgan neciešama un šausmīga, es domāju. Līga: Un mierīga. Tehnoloģijas noteikti ir ātrums.  Viesturs: Domāju, te mēs ieietu no vienas problēmas otrā. Ja Līga runāja par grāmatām, ka bibliotēkā ir tikai tas, kas ir pieejams, tad mana problēma, iespējams, šobrīd ir tas, ka informācijas ir tik daudz, ka jāizskrien cauri  un jāatrod tas īstais un pareizais no reizēm simtiem avotu. Tādā ziņā mums varbūt nav tāda balansa. Kāds ir šodienas students?  Līga:  Salīdzinot ar mums? Mēs bijām stipri trakāki. Mazliet apzinīgāki, iespējams. Man, šķiet, bijām stipri dzīvāki. Mēs bijām pēdējais kurss, kuru aizsūtīja uz kolhozu. Pirmo studiju mēnesi pavadījām, dzīvojot kolhoza “Staburadze” bijušajā ēdnīcā – vienā zālē meitenes, otrā puiši. Mēs zinājām viens par otru visu un tas ļoti saliedēja, ļāva iepazīt vienam otru. Man šķiet tas ir tas, kas jums pietrūkst, jaunajiem studentiem.  Es joprojām varu sakontaktēties ar saviem kursa biedriem un pajautāt to, kas vajadzīgs. Jā, laiki mainās, intereses mainās, bet cilvēks jau paliek tas pats.  Mūsdienās izvēles ir tik daudz, mēs pat runājam par mentālajām problēmām, jo cilvēki nespēj atrast savu vietu dzīvē un nesaprot, ko viņi vēlas? Kā tu vērtē to? Viesturs: Ka iespēju ir  daudz, tas ir labi, bet te ir arī negatīvais faktors – visa ir tik daudz, viss ir pieejams. Ir grūti izvēlēties.  Vai tad, kad Tu studēji, Līga, zāle bija zaļāka tiešā un pārnestā nozīmē?  Līga: Tajā vecuma posmā viss ir jauns, esi ienācis pieaugušo dzīvē. No šodienas pozīcijām raugoties, tas bija fantastiski, tas bija ļoti vērtīgi un interesanti. Vai bija zaļāka zāle? Droši vien. Es studēju arī 21. gadsimtā, tad man sanāca pastudēt ar nākamās paaudzes studentiem un jau bija jūtama šī atvērtība, daudz plašākās iespējas. Un es redzēju, ka šodienas cilvēki īsti nezina, ko viņi grib. Mēs nācām uz žurnālistikas katedru, mēs zinājām, ko mēs gribam darīt. Bet te bija – es pamācīšos to, tad varbūt izdomāšu savādāk, varbūt beigās darīšu ko pavisam citu. Konkrētības pietrūkst.  Viesturs:  Katram no mums šis periods, droši vien, tāds liekas. Es pieļauju, ka arī man pēc gadiem tā būs. Es piekritīšu par studiju izvēli. Mēs esam politikas zinātnes studenti. Realitātē mēs varam būt politologi un mēs varam būt politiķi. Un šobrīd, šķiet, no mums vairākums grib būt tieši politiķi, nevis tie, kas pēta politiku. Daļa saka, ka studē intereses pēc, lai iegūtu dziļāku izpratni.  Vai tas ir labi vai slikti, ka tu mērķtiecīgi ej, it kā pa tuneli līdz galam, pretēji tam kā pašlaik notiek, ka visa pasaule ir vaļā un Tev priekšā ir nevis tunelis, bet brīva pļava? Līga: Mans tunelis noteikti bija krāsains un interesants. Un galīgi ne tumšs tunelis ar gaismu galā. Jo žurnālistika ir radoša profesija, Tev nav divu vienādu dienu, tev nav divu vienādu rakstu, vienādu cilvēku un situāciju. Tunelis ir interesants, pilns ar krāsainiem grafiti. Tas, ka tu zini, ko dzīvē gribi darīt, man šķiet, ir vērtīgi jebkuram. Ja sāc mētāties, visu dari pusrokā un puskājā.  Vai mūsdienu perspektīvā students uz savu karjeras izvēli vispār var atļauties skatīties kā uz tuneli? Jo saka taču, ka ik pēc desmit gadiem profesija būs jāmaina visai kardināli. Un varbūt tas, ka cilvēks pamācās dažādās vietās, iedot viņam lielāku iespēju parādīt sevi kā unikālu darba tirgū?  Viesturs: Mēs noteikti nedrīkstam mūsdienās skatīties uz studiju vai profesijas izvēli kā uz tuneli. Noteikti nē! Mēs nevaram šobrīd prognozēt, kas notiks pēc 10 gadiem, vai būs tā profesija vai vairs nebūs. Es arī esmu par to domājis – ja es bakalaura grādu mācos politikas jomā, tad maģistrantūrā izvēlēšos ko citu. Vienkārši, lai būtu divas atšķirīgas izglītības un lai izvēles būtu plašākas.  Kāpēc augstākā izglītība šodien ir svarīga?  Līga: Tas ir tāpat kā vienmēr, nevis tikai šodien. Jo tā ir inteliģence, Tava iekšējā inteliģence, tas, ar ko tu ej cauri dzīvei. Tas, kas tu esi – mazliet augstākā pakāpē.  Viesturs: Es piekrītu, izglītība vienmēr ir bijusi un būs svarīga. Varbūt agrāk diplomam bija mazāka nozīme, svarīgas bija prasmes, bet man šķiet, ka mūsdienās bez diploma vairs nevar. Es nestudēju “papīra dēļ”, es studēju politikas dēļ. Es gribu to darīt, es gribu par to uzzināt vairāk. Bet tur ar prasmēm vien nepietiek, ir vajadzīgs arī diploms. Līga: Daudziem tā šķiet par žurnālistiku – tur jau gan tas diploms nav vajadzīgs. Un tad darbā nākas apgūt to, ko ieliek pašos pamatos, pirmajā kursā. Pamatus apgūt arī vajag laiku. Vai sapņi sakrīt ar īstenību?   Viesturs: Īsti nē. Politikas jomu es izvēlējos 11. klasē, gatavojot zinātniski pētniecisko darbu. Pirms tam biju stingri pārliecināts, ka studēšu Aizsardzības akadēmijā. Es biju jaunsargs, pievienojos zemessardzei un šajā nozarē gribēju savu nākotni veidot. Zinātniski pētnieciskais darbs atvēra man atvēra acis uz to, kas mani patiesi interesē un ko es gribētu darīt. Es to gribu darīt ilglaicīgi. Sapņi bija pilnīgi citi un likās, ka man viss ir skaidrs, ko es dzīvē darīšu.  Kā cilvēkus pārliecināt studēt?  Viesturs: Bez tā nekur. Protams, var taisīt tiešraides, spēlēt video spēles un rakt bitkoinus. Bet cik ilgi? Es nedomāju, ka esam aizgājuši tik tālu, ka katrs otrais var iztikt bez izglītības un tā būvēt savu nākotni. Izglītība ir pamats, kas ir vajadzīgs ikvienam. Kaut vai nodrošināties, ja nu gadījumā tā joma, kurā tu veiksmīgi darbojies bez studijām, pēkšņi sabrūk. Līga: Jo vairāk Tu studē, jo vairāk tev ir kritiskās domāšanas. Un tā dzīvē ir svarīga absolūti jebkurā jomā.

    31 min
  • 4 Episodes

About

Tu saki, ka studentu gadi ir labākais laiks cilvēka dzīvē? Es saku, ka studiju laikā iegūtie draugi paliek uz mūžu. Zināšanas un pieredze arī.  Radījums par studentu dzīvi, par pirmajiem soļiem zinātnē, par priekiem un bēdām augstskolā, par cerībām un realitāti. Un arī par neko. Tu saki?

Information

  • Creator
    Radio NABA
  • Years Active
    2K
  • Episodes
    4
  • Rating
    Clean
  • Copyright
    © (C) Latvijas Radio 2026
  • Show Website
    Tu saki?