Stāsta literatūrzinātniece Māra Grudule; pārraides producente – Maruta Rubeze Tas piedzeršanas saldais grēks Tik dziļas saknes jēmis, Ka, jebš’ tavs taisnais dusmu spēks Tam grūtu sodu lēmis, Ne bēdāts top, ne gods, nei kauns, Tā rij un plītē vecs un jauns, It kā tas amats būtu. It retais ir, kas apdomā Ar šaušalām un briesmām, Ka pie tā kupla dzērēja Iekš ugunīgām liesmām Dažs plītētājs jau aizbraucis, Kur nāvīgs elles biķeris Pilns sēra, viņu pilda. Tam tā vien svēta diena šķiet, Kad viņš pie mucas sildās, Jā, grēks ir sakot, dažs kad iet Pie svēta galda pilnā! Tā cūkas savus svētkus svin, Un šis, kas vēl no Dieva zin, Tā Dievam kalpoj’s, lielās. Cits citu, radu – radinieks Ar meliem nodar’ melnu, Tur citu vilt un maitāt prieks, Tur dzīvots top ar velnu, Tur prāti kūst, tur mēle lūst, Tur cilvēki par lopiem kļūst Par spīti radītājam. Ēst, dzert ar draugu Dievs neliedz, Nedz darīties sev prieku, Bet ka tu Dievu neaiztiec, Nedz pārpildies pārlieku, Jo plītēšanu soda Dievs, Kā visos laikos minam mēs, Ar badu, sērgām, karu. Šī 300 gadu vecā "Dziesma no nelādzīgas pildīšanas un piedzeršanas" (1714), dziedama ar melodiju "Šis tiešām ir tas pēdīgs laiks". Visticamāk ir oriģinālsacerējums, nevis – kā tas tolaik ierasts – tulkojums no vācu valodas. Šādas dziesmas, tāpat kā uzdzīves tēlojums, ir raksturīgs motīvs 16. un 17. gadsimta Eiropas kultūrā. Tas ir reformācijas, pēcreformācijas un plašākā nozīmē – arī sabiedrības zemāko slāņu sadzīves disciplinēšanas laiks. Un tas ir arī ķermeņa fizioloģijas un tā izdalīto šķidrumu apzināšanas un izpētes laiks. Uzdzīves ainas, aizraušanās ar grotesku ķermeņa tēlojumu ir arī veselīga dzīvesprieka, smieklu un karnevāla kultūras daļa. Baznīcas tekstos, kā tas redzams arī šajā dziesmā, ķermeņa savaldīšana gan gūst virsroku. Šīs dziesmas radītājs ir mācītājs Bernhards Vilhelms Bīnemanis (Bienemann). Par viņa dzīvi ziņas ir trūcīgas. Bīnemanis ir mācījies Rīgas licejā, kalpojis Zemītē, vēlāk – Spārē un ap 1731. gadu aizgājis mūžībā. Viņš ir sacerējis un atdzejojis ap simts dziesmu. Tām ir raksturīgas skaņu spēles un iekšējas atskaņas, piemēram: Jēzus godā mīt, sātans – apakš kājām, Un iekš pīšļu mājām čūska mīta krīt vai citur: Sūkties, Plūkties, Nīsties, kauties, Rieties, rauties Nepieklājas Tiem, kas tev’ tur siržu mājās. Literatūrvēsturnieks Jēkabs Lautenbahs Bīnemani dēvē par "trešo visspožāko zvaigzni starp latviešu garīgajiem dziesminiekiem – līdzās Fīrekeram un Dīcam". Un tas nav pārspīlējums – ne velti joprojām 2015. gada latviešu luterāņu dziesmu grāmatā ir iekļautas septiņas Bīnemaņa dziesmas. Pieminēšanas vērta ir arī plītēšanas dziesmas pirmpublicējuma vieta – "Mežmuižas un Kukuru draudzes dziesmu grāmata" 1714. gadā. Tās pirmais izdevums, kas izstrādāts pēc latviešu pašu iniciatīvas un turklāt publicēts par draudzes savāktajiem ziedojumiem līdz mūsdienām saglabājies tikai vienā eksemplārā, kas atrodas Dānijas Karaliskajā bibliotēkā Kopenhāgenā.
