Man vienmēr bijis svarīgi dzīvi piepildīt ar jēgu, nevis ar kaut kādu atsēdēšanu amatos – saka arhitekte, bijusī politiķe Ingūna Rībena, kas savu viedokli vienmēr aizstāvējusi enerģiski un emocionāli, bet par savu lielāko darbu tagad sauc izaudzinātos dvīņu pārus. Par arhitektes diplomdarba zirgu staļļiem un Rīgas 800 gadu jubilejas nepiepildītajiem plāniem, par patriotismu, atbalstu kultūrai un kāpēc vīlusies politikā – saruna ar Ingūnu Rībenu Laikmeta krustpunktā. Arhitekte, lektore, Rīgas domes deputāte, Rīgas 800 gadu jubilejas svinību organizētāja, kultūras ministre, Saeimas deputāte. Tā savu profesionālo darbu publiski pieejamā personīgajā mājaslapā sadalījusi Ingūna Rībena. Amati mainījušies, bet vienmēr viņa ir mamma četriem bērniem – dvīņiem un vēlreiz dvīņiem. Viņa cilvēciski atklāti dalījusies ar savām pārdomām, arī sarūgtinājumu un ideāliem, un bieži atbildējusi ar atmiņā paliekošiem salīdzinājumiem. Teju pirms četriem gadiem jūs paziņojat, ka esat nolēmusi nekandidēt 14. Saeimas vēlēšanās. Par politisko pieredzi mēs runāsim nedaudz vēlāk un diezgan daudz, bet vispirms, kā jums aizritējuši gadi? Ingūna Rībena: Jā, tā bija mana pēdējā saruna ar aģentūru LETA, kur viņi man jautāja, kāpēc es nekandidēšu, un es teicu, ka es esmu zaudējusi ilūzijas, tik ilgi esot politikā vairāk nekā 30 gadus. Bet ka es nekur neiešu un par to nerunāšu, lai nelaupītu ilūzijas tiem, kuriem tās vēl ir palikušas. Šobrīd es pārkāpju savu solījumu. Kad viņi man jautāja, ko es darīšu tālāk, es teicu, ka gan jau liktenis zinās, kur mani tālāk vest. Un tajā brīdī, 2022. gadā, es, protams, nezināju, ka man 2023. gadā piedzims mazdēls un šobrīd jau ir četri mazdēli piedzimuši šo trīs gadu laikā. Tā kā tas ir tas ceļš, kur mani ir aizvedis liktenis. Kaut arī man kādreiz manā vecumā patiktos sēdēt Dievam pie kājām kā Marijai un klausīties, man atliek kā Martai rosīties, jo kopā man ir seši mazdēli. Tas ir brīnišķīgi, tas ir arī tāds enerģijas lādiņš, bet arī nopietns darbs un brīžiem negulētas naktis. Paziņojot par šo lēmumu nekandidēt, jūs teicāt, ka esat zaudējusi ilūzijas par tiesisku, godīgu, sakārtotu valsti ar rūpēm un cieņu pret iedzīvotājiem. Vai jūs tagad tāpat domājat? Ingūna Rībena: Es domāju, ka šis ir seku laiks. Šis ir seku laiks. Mēs piedzīvojam sekas tam, kādi mēs esam bijuši 30 un vairāk gadu garumā. Tas ir, kā ar bērniem - tu vari viņiem no rīta līdz vakaram ar sausu muti teikt -– nekāp novembrī ledainā ūdenī, būs iesnas jeb plaušu karsonis. Un ja tu netiec uzklausīts, tad tanī brīdī, kad ir tās iesnas vai vēl vairāk plaušu karsonis, tad atliek klusēt. Ja secinājumi netika izdarīti no vārdiem, tad secinājumus ir jāizdara no notiekošā. Lielā mērā, es domāju, ka šobrīd ļoti daudzās jomās, ļoti daudzās sfērās, sākot jau ar veselības aprūpi, ir tieši tāda krīze, kādu to varēja paredzēt cilvēki, kas kaut cik adekvāti par šīm lietām domāja. Šogad ir nākamā parlamenta vēlēšanas. Varbūt kāds jūs ir uzrunājis, un jūs būtu gatava kādam spēkam pievienoties? Ingūna Rībena: Arī 2022.gadā mani uzrunāja vairāki spēki. Pilnīgi noteikti nē. Jo tā ir ļoti liela pieredze, kāda man ir. Un es domāju, ka mēs varbūt varam izmainīt noteikumus. Bet vai mēs varam izmainīt mūsu sabiedrības mentalitāti tik viegli? Man tam nav ticības. Un pretēji varbūt citiem cilvēkiem, kas ir dzīvojuši intensīvu dzīvi un ir prom no politikas un mēģina kaut kā to atcerēties, aprakstīt un tā tālāk, es gluži otrādi – šī pieredze nav nekāda patīkamā. Es to dzēšu ārā no savas atmiņas. Kaut arī man ir piedāvāts uzrakstīt tādas kolorītās epizodes, bet lai saglabātu gaismu un prieku par dzīvi mazbērniem, es pie tā nekavējos savās domās. Un tomēr kā justies vēlētājam brīdī, kad no pieredzējušiem politiķiem izskan arī šāda vilšanās, rūgtums? Noteikti arī pamatots, kā es arī saprotu no jūsu teiktā. Tomēr cerībai un ticībai valsts iekārtai, pārvaldei un spējai darīt labāku cilvēkiem jāpastāv. Kā rīkoties vēlētājam, ko izvērtēt? Ingūna Rībena: Es kādreiz nācu no Saeimas un satiku savu draugu mūziķi un mācītāju Ingmāru Zemzari netālu no Saeimas. Uz jautājumu, kā klājas, es viņam saku: "Ak, Dievs! Ingmār, tam, ko es daru, nav absolūti itin nekādas jēgas. Tam nav nekādas nozīmes, tam, ko es runāju vai rakstu - es neko nevaru ietekmēt. Es neko nevaru iespaidot." Viņš smaidīja, skatījās uz mani un teica: "Tu laikam ilgi neesi pirmo Mozus grāmatu pārlasījusi." Kad Dievs gāja nopostīt Sodomu un Gomoru, atceraties, viņš satiek Ābrahāmu. Un Ābrahāms saka: "Kā, Dievs, tu iesi nopostīt Sodomu un Gomoru kopā ar visiem krietniem un godīgiem cilvēkiem, kas dzīvo?" Dievs visu zina, bet viņš saka - Ābrahām, atrodi man piecdesmit taisnus cilvēkus. Un Ābrahāms nevar atrast ne 50, ne 40, ne 30, ne 20. Viņam jau gandrīz bail Dievam prasīt, Viņš saka – bet, mīļais Dievs, ja es desmit taisnus cilvēkus atradīšu, tu mainīsi savus plānus, tu nenopostīsi Sodomu un Gomoru desmit cilvēku dēļ? Dievs saka – jā, atrodi desmit cilvēkus. Mēs zinām, ka viņš atrada Latu vienu pašu. To viņš izveda laukā un pilsētas tika nopostītas. Morāle ir tāda, ja pat tu neko nevari izdarīt, tu pats vari tā nedarīt. Tajā brīdī es gandrīz Ingmāram apķēros ap kaklu. Es teicu: "Ak, Dievs, cik jauku cerību tu man esi devis." Kamēr mēs esam nosacīti desmit cilvēki taisni, tikmēr mēs turamies. Tā ir tāda cerība. (..) Ingūna Rībena: Ir skaidrs, ka ir trīs lietas, kas nosaka tautas pastāvēšanu – kultūra, valoda un kopīga izpratne par vēsturi. Es neesmu kaut kāda patoloģiska nacionāliste, bet man liekas, ka pasaule būtu ārkārtīgi garlaicīga, ja mums būtu viens globalizēts zieds, viena globalizēta melodija un tā tālāk. Man liekas, pasaule ir tik skaista, tāpat kā pļava ar bezgala daudz un dažādiem ziediem, tā pasaule ar bezgala daudz un dažādām kultūrām, atšķirīgām. Un es esmu bijusi daudzās situācijās, ka, stāvot dažādu valstu lidostās, es gribu kaut ko atvest uz māju, un nav vairs ko atvest, jo viss jau ir redzēts arī šeit, vai ne. Par kultūru mēs varētu daudz runāt. Protams, ka tas ir būtiski. Bet samērojot ar veselības nozari. Drošību mūsdienās. Ingūna Rībena: Kā jau es teicu, labās proporcijās, nevis kaut ko vienu izspīlēt un kaut ko citu absolūti ignorēt. Droši vien drīzāk jautājums par izpratni un par sabalansētību. Kā jūs teicāt. Ingūna Rībena: Pie kam, ja jūs atceraties, 2008. gadā, lielā krīze kad bija un kad vienas nakts laikā tika mazināti līdzekļi pusmiljarda apmērā. Toreiz Valdis Dombrovskis bija premjerministrs un Einars Repše bija finanšu ministrs, un tika noņemts finansējums visām 145 mākslas un mūzikas skolām visā Latvijas teritorijā. Mūzikas skolas, kas ir sakņu sistēma mūsu valstij, kas uzsūc mūsu talantus, lai pēc tam … koka vainagā tas viss tas viss ziedētu. Es to uzzināju tikai nākamā rītā, būdama Saeimas deputāte, un toreiz es biju "Vienotībā", un es ilgi staigāju pa ielu, lai novestu sevi līdz tam, kā tas ir kādreiz ģimenes skandālos – var jau sist durvis un teikt – es aizeju, un pēc trīs stundām nākt atpakaļ. Bet ir jāatgriežas. Es staigāju pa ielu, lai novestu sevi līdz tam, ka es pasaku absolūti mierīgi – ja tā tas paliks, ja tiešām visām mākslas un mūzikas skolām būs noņemts finansējums, es nolieku savu mandātu, es aizeju no parlamenta, un es aizeju no "Vienotības". To es arī pateicu. Knapi paspēju līdz sieviešu tualetei mazliet paraudāt. Un tad tomēr Valdim Dombrovskim tas kaut ko bija nozīmējis, un viņš atrada no Nacionālās bibliotēkas būvniecības aizņemties vienu miljonu un vajadzīgo 5,6 miljonu vietā ielika vienu miljonu. Mākslas un mūzikas skolām nācās izdzīvot līdz gada beigām. Un es atceros, ka Madonas mūzikas skolas vadītājs man stāstīja, kā skolotāji ir mainījušies ar sēņu burciņām un kartupeļiem. Joks, bet varbūt pavisam ne joks, bet katrā gadījumā tas finansējums tika saglabāts un pēc tam tā kā soli pa solim tomēr atjaunots. Tās lietas man tiešām ir bijušas vienmēr būtiskas.
