Starptautiskais jaunā teātra festivāls "Homo Novus" šogad aicina skatītājus uz kultūras pieredzi, kurā nav nepieciešams visu paspēt – no 4. līdz 12. septembrim festivāla programma pievērsīsies dabai, vietējai videi, sadarbībai un pārmaiņām, tostarp vairākus darbus izvedot ārpus ierastajām teātra telpām. Festivāla mākslinieciskā vadītāja Santa Remere uzsver, ka šogad apzināti meklēts lēnāks temps un iespēja pārdomāt, kādu kultūru vēlamies radīt un piedzīvot. Šogad "Homo Novus" īpašu uzmanību pievērš pieejamībai, vietējam kontekstam un sadarbībai starp Latvijas un ārvalstu māksliniekiem. Remere norāda, ka festivāls nevēlas tikai iepazīstināt Latvijas skatītājus ar ārvalstu mākslinieku darbiem, bet arī veidot dialogu starp dažādām pieredzēm. "Savienošanās, sarunāšanās un sadarbība," festivāla šīgada ieceri raksturo Remere. Viens no piemēriem ir darbs "Kā lietas beidzas", ko argentīniešu mūziķis Nauels Kano veido kopā ar režisoru un dramaturgu Jāni Balodi. Tā tapšana ilgusi vairākus gadus, un būtiska darba daļa ir Ķemeru daba, kuru mākslinieki pētījuši gan praktiski, gan domājot par cilvēka attiecībām ar pārmaiņām un zaudējumu. Jaunā darba sākumpunkts bijis jautājums par beigām – nāvi, zaudējumu, attiecību izbeigšanos un pārmaiņām dabā. Darba veidotāji šīs tēmas pētījuši arī kopā ar Baloža meitu, kura procesa sākumā bija deviņus gadus veca un pati mēģināja saprast, ko nozīmē "beigas". Pamazām radusies atziņa, ka beigas ne vienmēr nozīmē izzušanu – tās var būt arī pārtapšana par kaut ko citu. Kano atzīst, ka šī doma viņam kļuvusi īpaši personiska pēc mātes nāves šā gada martā. Divas nedēļas Ķemeros viņš pavadījis vienatnē, mēģinot zaudējuma pieredzi pārveidot radošā procesā. "Ja kaut kas beidzas, tās ne vienmēr ir beigas, nereti tā ir pārtapšana par kaut ko citu," viņš saka. Darba tapšanā savienojas Kano muzikālā pieredze ar Baloža saistību ar teātri un rakstniecību, kā arī Dienvidamerikas un Latvijas folkloras elementi. Izrādē netiek izmantota plaša scenogrāfija, elektronika vai gaismu efekti – nozīmīga loma ir mūziķa spēlētajam Dienvidamerikas instrumentam ronroko un pašai meža skaņu pasaulei. Līdzīga pieeja sastopama arī darbā par Daugavu, kura tapšanā piedalījies rakstnieks Rvīns Varde. Izrādes “Upe. Stūris. Daugava” veidotāji upi pētījuši, ceļojot gar tās krastiem un tiekoties ar vietējiem cilvēkiem. Daugava darbā atveidota tekstilā kā vairāku metru garš mēroga modelis. Varde uzsver, ka tieši klātbūtne un sarunas ar cilvēkiem ļāvušas izvairīties no plakana, tikai teorētiska stāsta: “Viena lieta ir par to domāt teorētiski, un otra lieta ir tiešām sastapties ar visām tām krācēm un tiem stāstiem, un vietējiem cilvēkiem."
