Vai zini?

Latvijas Radio 3 - Klasika

Kultūrpētnieki un vēsturnieki skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.

  1. 29 May

    Vai zini, ka poļu rakstnieks Staņislavs Lems audzis un iedvesmojies Ļvivā?

    Stāsta dzejniece un tulkotāja Ingmāra Balode; pārraides producente – Signe Lagzdiņa Par 20. gadsimta populārāko, pasaulē vislasītāko poļu rakstnieku bez lielām šaubām var nosaukt Staņislavu Lemu – esejistu, filozofu, futurologu, zinātniskās fantastikas romānu autoru un lielā mērā – fantastikas kanona veidotāju. Lems dzimis 1921. gada 12. septembrī Ļvivā, miris 2006. gada 27. martā Krakovā. Šo enciklopēdijas šķirkļa pamata informāciju gan ironiskā kārtā tūdaļ var apstrīdēt vai papildināt: vairākos avotos minēts, ka Lems piedzima 13. septembrī, taču tīrās māņticības dēļ [1] vecāki nolēma dokumentos rakstīt labvēlīgāku datumu, savukārt brīnišķo  pilsētu, kurā dzīvoja Lemu ģimene, tolaik sauca par Ļvovu (poliski: Lwów) un tā bija Austrumpolijas metropole, trešā lielākā pilsēta Polijas Republikā starpkaru periodā. Uz Ļvovā pavadīto bērnību Lems atskatās autobiogrāfiskajā romānā “Augstā pils” (Wysoki Zamek, 1966). Tā ir arī viena no pirmajām poļu grāmatām, kurā plaši un atklāti reflektēts par šīs pilsētas nozīmi, var teikt arī – mītu poļu kultūrā, ko turpinājuši visdažādāko žanru autori un mākslinieki. Lems nenoliedzami ir viens no šī mīta veidotājiem. Ļviva, tobrīd Ļvova, iemiesoja domas brīvību laikā, kad Polija pastāvēja, sadalīta starp trim lielvarām. Ļvivas Universitāte, kā arī Matemātikas skola līdz ar citām domas un zinātnes institūcijām padarīja Lema pilsētu ne tikai par garīga patvēruma vietu spožiem prātiem, bet arī par zinātnes un laikmetīgās kultūras centru. Runādams par Vīni, Lems reiz to nosauca par “stipri palielinātu Ļvovu”; abu pilsētu līdzība ir ievērojama, un arī Vīne var ar šo to lepoties, tomēr Lema sirds piederēja viņa dzimtajai pilsētai. Lems bija vienīgais dēls laringologa Samuēla Lema un viņa sievas Sabīnes ģimenē; vecāki, līdzīgi kā daudzi tā laika Polijas ebreji, bija asimilēti un uzskatīja sevi par poļiem. Ģimene bija visai pārtikusi, tiem piederēja īres nams pilsētas centrā. Lems mācījās ģimnāzijā ar paplašinātu vācu valodas programmu un jau skolas laikā vēlējās studēt politehnikumā un kļūt par zinātnieku. “Man ir tāda vājība, ka dažus cilvēkus uzskatu par prātīgākiem nekā citi – un tie ir zinātnieki,” rakstnieks un filozofs Lems saka intervijā [2] ap nesenāko gadsimtu miju. Līdz mūža galam Lems lasīja visdažādākos zinātnes izdevumus angļu, franču, vācu, poļu, ukraiņu valodā, bet par literatūras ceļiem izteicās ironiski un nelabprāt. Pārsātinātību gan viņš uzskatīja par kaitīgu ne tikai literatūrā. “Šausmīga biežņa valda ne tikai sabiedriskajā transportā, bet arī zinātnē,” Lems secina un turpina: “arī tur katrs indivīds vēlas pastiept gaisā roku un iesaukties: mīļais Dievs, es esmu šeit! Katrs grib atklāt vai izgudrot kaut ko pilnīgi unikālu. Tādi nu cilvēki ir. Es tāds neesmu.” Lems daudzkārt uzsvēris, ka pievēršanās fantastikai bija veids, kā patverties no sociālistiskā reālisma plakanības un cenzūras spaidiem. Atgriežoties pie Lema Ļvovas (poļu literatūrzinātnē reizumis apspēlē arī pilsētas vācisko nosaukumu, LEMbergu), jāpiemin, ka ģimene dzīvoja Brajerovskas ielā – tagadējā Bohdana Lepkija ielā 4. Nams, kura trešajā stāvā uz balkona stāvēja zēns, kam patika izjaukt visas savas rotaļlietas un kura vārdā nosaukts asteroīds 3836 [3], vēl arvien, par laimi, ir savā vietā. No Lema tēva kabineta balkona pavērās skats uz augošo, grezno Ļvovas centru, bet uz otru pusi no nama sākās košuma pilnais ebreju kvartāls. Lems bija īpaši iemīļojis pilsētas parkus – plašo Strijas parku, pie tā izvērstos tirgus paviljonus, kas reprezentēja gadsimtu mijas Galīcijas saimniecisko uzplaukumu, kā arī arhitektūras, kultūras un mākslas sasniegumus. “Tur varēja just Eiropas elpu, bet mēs ar klasesbiedriem turp skrējām galvenokārt tādēļ, lai par velti iedzertu buljonu “Maggi” un sagrābtos pilns rokas reklāmlapiņu,” rakstnieks atceras [4]. Šajā parkā Lems pirmoreiz apmeklējis cirku, pieredzot, ka arī pieauguši cilvēki, tostarp viņa tēvs, visu cienītais ārsts, var brīnīties, sastapdamies ar ērmībām, un tikt pārsteigti ar cilvēka izdomu. Īpašs bija arī tagadējais Ivana Franko parks jeb Jezuītu dārzs, kurp Lemu ģimene bieži gāja kājām, nevis brauca ar drošku kā uz Strijas parku. “Un žēl, ka tā,” Lems raksta “Augstajā pilī” – “jo brauktuve Universitātes priekšā bija izlikta ar īpašu koka bruģi, un zirgu pakavi, sitot pa to, radīja burvīgu skaņu, tādu, it kā zem kājām atrastos plaša neredzama telpa.” Šo parku, kura priekšā gandrīz katru dienu esot stāvējis vīrs ar laimes ratu, Lems iedzīvinājis arī vienā no saviem agrīnajiem stāstiem “Tumsas dārzs” (Ogród ciemności, 1947). Ļvovas elementi, iespaidi, tiešas un netiešas atsauces uz to atrodamas daudzos Lema darbos; iemīļoto varoni Pirksu (Pirx) arī saista ar autora dzimto pilsētu. [5] No Ļvovas laika nāk arī Lema mīlestība uz saldumiem, īpaši halvu [6], ar ko Lems turpināja mieloties arī tad, kad veselības dēļ to vairs nedrīkstēja darīt. (Kad rakstnieks nomira, viņa dēls aiz grāmatplaukta atrada tūkstošiem saldumu papīrīšu.) Vācu okupācijas laikā Staņislavs Lems ar viltotiem dokumentiem strādāja par automehāniķi un metinātāju vācu uzņēmuma garāžās, turklāt pamanījās palīdzēt arī poļu pretošanās kustībai. Lemam un viņa vecākiem izdevās izdzīvot Holokaustā. Uz šiem gadiem rakstnieks atsaucies reti. Nevēlēdamies kļūt par PSRS pilsoņiem, viņi 1945. gadā no Ļvovas aizbrauca un apmetās uz dzīvi Krakovā. “Pirms kara es ne reizes nebiju redzējis Varšavu, nebiju bijis Krakovā. Tāpēc varu sacīt, ka Ļvova ir daļa no manis, un es – daļa no Ļvovas. Esmu ieaudzis Ļvovā kā koks,” saka Lems. Stipro saikni ar Ļvivu varu apliecināt arī es, lai arī nemēdzu lielīties ar lietām, kas nav mans nopelns. Mēs, grupiņa poļu vasaras skolas studentu, kā lielu balvu saņēmām iespēju paviesoties pie Lema viņa Krakovas savrupnamā. Bija svelmaina diena, pie visiem namiem melni karogi, jo nupat bija nomiris Česlavs Milošs. Tikām brīdināti, ka Lems slikti jūtas – drauga zaudējums un slimība rakstnieku novārdzinājusi, tāpēc drīkstējām uzdot tikai dažus jautājumus. Sasēdāmies ēnainā viesistabā, uzmanīgi turējām rokās porcelāna tasītes, un pie varena kamīna sēdēja neliela auguma vīrs, kurš tiešām izskatījās, it kā būtu no citas pasaules. Kāds sadūšojās uzdot pirmo jautājumu par rakstnieka bērnību Ļvivā. Brūnajām acīm zibot, Lems četrdesmit minūtes no vietas stāstīja par saviem parkiem, skolu, par pirmajiem izgudrojumiem. Otrais jautājums bija par romāna “Solāris” [7] (Solaris, 1961) jaunāko, Stīvena Soderberga ekranizāciju; tai autors veltīja tikai divdesmit minūtes, beigu beigās nosakot: “Ja es būtu vēlējies, lai mani varoņi bučojas saulrietā, man nevajadzētu viņus sūtīt kosmosā; to taču var darīt arī tepat uz zemes!” [1] Triskaidekafobija – slimīgas bailes no skaitļa trīspadsmit. [2] Ar Staņislavu Lemu sarunājas Gžegožs Brauns: https://www.youtube.com/watch?v=37K-P77tZXo [3] Īsumā par asteroīdu: https://english.lem.pl/gallery/59-home/facebook-post/213-asteroid-3836-lem [4] Patriks Zakševskis, LEMberg. Lema vietas Ļvovā. https://culture.pl/pl/artykul/lemberg-lwowskie-miejsca-lema [5] Turpat. [6] Lems to sākotnēji pircis Kavurasa kunga kioskā Sv. Gara ielas stūrī; dzīvodams Krakovā, rakstieks reizēm pasūtinājis, lai draugi atgādā saldumus no Ļvivas. Plašāk: https://culture.pl/pl/dzielo/stanislaw-lem-wysoki-zamek [7] “Solāris” latviešu valodā pirmoreiz izdots 1970. gadā, to tulkojis Zigfrīds Trenko. Romāna fragmenti publicēti žurnālā "Zinātne un Tehnika" jau 1962. gadā. Atkārtoti latviski izdots 2006. gadā.

    7 min

  2. 28 May

    Vai zini, kuri Baltijas vācu mākslinieki bija tuvi Rozentāla draugi?

    Stāsta Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta vadošā pētniece un direktore Kristiāna Ābele; pārraides producente – Inta Zēgnere Lai gan Jani Rozentālu ierasts izcelt kā vienu no latviešu nacionālās kultūras pamatlicējiem un viņa veikums šajā ziņā ir neapstrīdami grandiozs, vērts atcerēties arī gleznotāja ciešās radošās saiknes ārpus tautiešu loka. Baltijas vācu sabiedrībā viņš iemantoja ne tikai savas mākslas cienītājus un darbu pasūtītājus, bet arī tuvus draugus un domubiedrus. Vislielākā nozīme šajā lokā bija draudzībai un sadarbībai ar diviem Rīgas vācu māksliniekiem – Bernhardu Borhertu (Bernhard Borchert, 1862 – pazudis 1945) un Evu Margarēti Borherti-Šveinfurti (Eva Margarethe Borchert-Schweinfurth, 1878–1964). Atbilstoši viņu pašu un Rozentāla mākslas tēlu saimes raksturam Borhertu pāri var iztēloties kā jūgendstila laikmeta Rīgas faunu un nimfu. Viņu dzīves un mākslas liecības pārliecina, ka “radīšanas prieka un drosmes” pilnajā mākslas modernizācijas vilnī, kas 20. gadsimta sākumā pāršalca Baltiju, ir aplami vai pārāk vienkāršoti akcentēt pretstatu starp “jaunās zemnieciskās tautas neizšķiesto spēku krājumos” sakņotu “svaigumu, veselīgo dzīves sparu” un “vācbaltu provinciālās gurdenības gaisu”, kā to savulaik darīja mākslas vēsturnieks Jānis Siliņš. Gan “Ievas meitas” krāšņuma un profesionālas pašcieņas vienlīdz dāsni apveltītā sieviete, gan izteiksmīgais kalsnais vīrietis, vairāku Rozentāla darbu modelis, kura veidols viesa tiklab dievišķas, kā fauniskas asociācijas, savos 20. gadsimta sākuma darbos un dzīves ainās izstrāvo neikdienišķu vitalitātes, artistiskuma un izdomas pārpilnību, kas iedvesmoja un aizrāva arī Rozentālu. Topošo latviešu mākslinieku draudzība ar Bernhardu Borhertu aizsākās kopīgo studiju laikā Pēterburgā. Būvuzņēmēja dēls, kas pēc Rīgas Sv. Pētera baznīcas grāmatu ziņām izrādās tieši gadu vecāks, nekā jau viņa dzīves laikā bija ierasts norādīt uzziņu literatūrā, 19. gadsimta 80. gados studēja Ķeizariskajā mākslas akadēmijā, cieši draudzēdamies ar Ādamu Alksni. Borherts jau agri izkopa noslieci uz ilustratīvu sižetisku saceri par vēsturiskām, mitoloģiskām un folkloras tēmām, padarīdams to par savas turpmākās daiļrades vadlīniju. Rīgas vīntirgotāja Šveinfurta meita Eva Margarēte, sešpadsmit gadus jaunāka par topošo vīru, pēc Elīzes fon Jungas-Štilingas (Elise von Jung-Stilling) zīmēšanas skolas pabeigšanas un skolotājas tiesību iegūšanas 19. gadsimta pēdējos gadus pavadīja Parīzē, kur skolojās privātās akadēmijās un pieredzēja 1900. gada Pasaules izstādi. 1901. gada beigās vienlaikus ar Evas Margarētes debiju Rīgas Mākslas biedrības salonā daļa jaunāko darbu bija izstādīti Minhenē, kur pirms atgriešanās dzimtenē noslēdzās viņas studiju ceļojumi. Izšķiroties par kopīgu nākotni, jauno mākslinieci fascinēja Borherta simbolistiskās fantāzijas un vilināja savam laikam drosmīgais solījums, ka viņai būs sava darbnīca un iespēja turpināt patstāvīgu gleznotājas karjeru. Pēc 1902. gadā noslēgtajām laulībām Bernhards apņemšanos pildīja, un 1904. gada presē bija lasāms: “E. M. Borhert-Šveinfurt kundze ieņem (..) tūliņ ceturto vietu aiz Purvīša, Valtera un Rozentāla. No Baltijas māksliniekiem tā ir viena starp ievērojamākiem.” (“Balss”, Nr. 29, 1904). Kad “Rūķa” mākslinieki studiju laikā un vēlāk devās uz Rīgu, daudzu ierastā apmešanās vieta bija pie Borherta Āgenskalnā, Kalnciema ielā 39. Toreizējā apbūve nav saglabājusies, taču iekšskati redzami vairākās fotogrāfijās, jo 1903.–1904. gadā Borhertu mājā pagāja arī Jaņa un Ellijas Rozentālu kopdzīves sākums līdz īpaši mākslinieka ģimenei projektētā dzīvokļa un darbnīcas pabeigšanai arhitekta Konstantīna Pēkšēna namā Alberta ielā 12. Rozentālu viesistabā tur  joprojām redzams Borherta darināts un apgleznots plauktiņš, ko viņš dāvināja jaunajam latviešu-somu pārim kāzās. Privātā krājumā saglabājies Rozentālam piederējis Evas Margarētes Borhertes-Šveinfurtes pašportrets, un to nākamgad noteikti ieraudzīsim 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma Baltijas mākslinieču darbu izstādē, ko Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā gatavo mākslas vēsturniece Baiba Vanaga. Rozentālam un Borhertam Rīgā un Jelgavā 1901. un 1902. gadā notika kopīgas personālizstādes. Savukārt Rīgas Mākslas biedrības jauno telpu atklāšanas izstādē, ar kuru 1905. gadā durvis vēra Pilsētas mākslas muzejs, izcēlās visi trīs – kā rakstīja Pāvils Gruzna, “[..] pietiek ar Borhertiem un Rozentālu. Priekš viņiem vajadzēja nodalīt sevišķas telpas. Aiz viņiem viss ēnā.” (“Dienas Lapa”, Nr. 217, 1905) Jani un Bernhardu saistīja kopīgas intereses simbolisma tēlu pasaulē, savukārt Eva Margarēte, ko Rozentāls godāja par “ģeniālo sievieti” (“Vērotājs”, Nr. 12, 1905), latviešu kolēģim bija tuvākā meklējumu biedre portreta žanrā un pagarinātu triepienu tehnikas lietojumā. Mākslinieku trijotne bija ne tikai eļļas glezniecības meistari, bet arī izsmalcināti pastelisti. Borhertu pēdas Latvijas mākslas vēsturē gaisināja gan viņu aizbraukšana no dzimtenes pēc 1919. gada sarkanā terora, gan darbu bojāeja abos pasaules karos, gan jo sevišķi gandrīz visu 20. gadsimtu caurvijušais etnocentriskais skatījums, ilgstoši izslēdzot Latvijas cittautiešu veikumu no mākslas vēstures tēmu loka. Viņu klātbūtnes atgūšanu Latvijas kultūras ainā sekmēja gan 2010. gadā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un Melngalvju namā sarīkotās Borhertu dzimtas pamatlicēju un pēcteču darbu viesizstādes, aptverot četras mākslinieku paaudzes, gan Evas Margerētes Borhertes-Šveinfurtes memuāru izdošana Vācijā. Abu veikums ir raksturots “Latvijas mākslas vēstures” 4. sējumā “Neoromantiskā modernisma periods. 1890–1915” (Rīga: Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūts; Mākslas vēstures pētījumu atbalsta fonds, 2014), kur viņu glezniecību aplūko Eduards Kļaviņš, un vairākos kopš gadu tūkstošu mijas radītos citu Latvijas mākslas vēsturnieku pētījumos. Līdzās atsevišķiem Borhertu darbiem, kas dažādos laikos nonākuši muzejos un jau pabijuši speciālistu redzeslokā, pašlaik Andreja Upīša memoriālais muzejs restaurē un pēta savā krājumā jaunatklātu Bernharda Borherta gleznojumu, savukārt Latvijas Nacionālais mākslas muzejs ir guvis iespēju tuvākajā laikā  papildināt kolekciju ar vienu no viņa pazīstamākajām vēsturiskajām kompozīcijām “Ordeņa bruņinieki” (1911).

    6 min

  3. 27 May

    Vai zini, ka 1944. gada rudenī tika pasniegtas pirmās Raiņa un Aspazijas fonda balvas?

    Stāsta Latvijas Kultūras akadēmijas profesors, LKA Eduarda Smiļģa Teātra muzeja vadītājs Jānis Siliņš, pārraides producente - Gunda Vaivode   Šis fonds tika dibināts, Aspazijai vēl dzīvai esot. Viņa savu un Raiņa mantojumu novēlēja fondam, kurā balvas un prēmijas dotu kādam rakstniecības pārstāvim. 1944. gadā, pavisam sarežģītos apstākļos, kad padomju karaspēks bija jau tuvu Latvijai un rudenī tas atradās jau Vidzemē, tomēr nolēma piešķirt pirmās balvas. Par šo faktu mani ieinteresēja režisors, arī Operas režisors Jānis Zariņš, kurš šajā laikā bija Rīgas Dramatiskā teātra (tagadējā Nacionālā teātra) režisors. Fonda priekšsēdētājs bija Kārlis Skalbe, tajā bija arī Veronika Strēlerte un Eduards Smiļģis. Tajā uzaicinātie cilvēki vērtēja, kam atzinību piešķirt. Pirmās Raiņa un Aspazijas fonda balvas jeb godalgas tika piešķirtas dzejniekam Jānim Grotam par dzejoļu krājumu "Klusums", prozā – Erikam Ādamsonam par romānu "Sava ceļa gājējs". Par to min laikraksts "Tēvija". Jānis Zariņš savās atmiņās šo sarežģīto apbalvojumu sadalīšanas procesu nepiemin: līdz ar to, ka viņš zināmā mērā arī bija noteicējs, viņam galvenais bija piešķirt balvu Mārtiņam Zīvertam par lugu "Vara" un aktierim Žanim Katlapam, kurš 1943. gadā brīnišķīgi bija nospēlējis Krustiņu "Pazudušajā dēlā". Tam jātic, jo Zariņš bija tomēr autoritāte. Arī Jānis Kubilis to pieminējis savās intervijās – ka noskatoties Žani Katlapu Krustiņa lomā, viņš pievērsies domai, ka varētu kļūt par aktieri, ka tas aizrauj. Savukārt "Tēvija" pēc tam rakstīja, ka balvas saņēmis Zīverts par lugu "Vara", Žanis Katlaps un Lilita Bērziņa par Imperiālijas lomu Frīdriha Šillera drāmā "Fiasko sazvērestība Dženovā" Dailes teātrī. Zariņš par to nemin ne vārda, un tas ir pārsteidzoši. Tāpat viņš nemin to, ka tika apbalvota arī Berta Rūmniece, kura atzīmēs 60 gadus uz skatuves. Berta Rūmniece taču ir mūžīgā māmuļu lomu atveidotāja, bet Jāņa Zariņa atmiņās tas nefigurē. Tas ir mazliet nesaprotami, tāpēc raidījums "Vai zini" vēršas pie klausītājiem, jo varbūt vēl kāds ko zina šajā sakarā. Interesanti, ka balvas iedeva arī mūzikas jomā, jo fondā darbojās arī Alfrēds Kalniņš, un viņš, pats gan nevērtējot, saņēma balvu par dziesmu "Zemes poēzija" soprānam. Tāpat atzinība tika izteikta arī komponistei Lūcijai Garūtai par duetu soprānam un mecosoprānam "Sarkana saule lēca". Šīs dziesmas vakarā pēc svinīgās balvu pasniegšanas tika nodziedātas, bet Lilita Bērziņa un Žanis Katlaps lasīja fragmentus no Grota dzejas un Ādamsona romāna. Aktieriem tika uzdāvināti no Raiņa zeltlietām darināti divi gredzeni; Jānis Zariņš raksta – baroka veidojumā. Protams, tas ir 1944. gads, un šie gredzeni bija domāti kā ceļojošie gredzeni. Tie palikuši Latvijā. Jānis Zariņš aizbrauca projām, Lilita Bērziņa un Žanis Katlaps palika. Bet līdz šim brīdim nevienam nav nekādas informācijas, kur šie gredzeni palikuši! Pēc desmit gadiem emigrācijā šī fonda darbība tika atsākta, un Jānis Zariņš pats pēc kāda laika, jau būdams emigrācijā, saņēma balvu par "Pūt, vējiņi!" iestudējumu. To bija saņēmis arī aktieris Jānis Lejiņš, kā arī Dailes teātra bijušais aktieris Reinis Birzgalis. Zināms, ka vēl septiņdesmitajos gados to saņēmis Sidnejas amatierteātris. Bet tad jau bijis cits zelta gredzens, līdzīgs Nameja gredzenam. Kur palikuši Lilitai Bērziņai un Žanim Katlapam dotie, nav pilnīgi nekādas nojausmas. Ir gan ārkārtīgi interesanti, ko saka Jānis Zariņš – ka 1944. gada septembrī, aptumšotās telpās, katrs nāk pa savām durvīm, katrs pa savu ceļu lielā slepenībā godināt gan Raini un Aspaziju, gan cilvēkus, kuri šajā trakajā laikā radījuši mākslas brīnumu. Un tas ir ārkārtīgi svarīgi, ka māksla tomēr ir pāri visam.

    6 min

  4. 26 May

    Vai zini, ka sirtaki nav grieķu tautas deja?

    Stāsta komponiste, literāte, JVLMA docētāja Gundega Šmite; pārraides producente Rūta Paula Ne vienam vien, arī man pašai, pirms par savām otrajām mājām sāku saukt saulaino Grieķiju, kā pirmā asociācija par grieķu tautas dejām nāk prātā sirtaki, kuru izpilda, dejotājiem izvietojoties garenā virtenē, uzliekot rokas uz kaimiņa pleciem un virzoties, veikli krustojot soļus uz priekšu un atpakaļ. Taču sirtaki nav grieķu tautas deja – tās autors ir grieķu komponists Mikis Teodorakis, kura nozīme un slava līdzināma Raimonda Paula statusam latviešu mūzikā. Turklāt slavenais sirtaki radīts kā filmas skaņu celiņš 1964. gadā uzņemtajai filmai "Grieķis Zorba". Interesants ir fakts, ka dejas nosaukumu – sirtaki – radījis nevis Teodorakis, bet grieķa Zorbas lomas atveidotājs, amerikāņu aktieris Entonijs Kvinns. "Sirtos" tik tiešām ir grieķu tautas dejas žanrs – līnijdeja, no kura ietekmējās Teodorakis, sacerot savu leģendāro sirtaki. Nosaukums "sirtaki" nozīmē – mazais sirtos; respektīvi – tas ir deminutīvs šim vārdam. Pazīstamajam sirtaki ir divas daļas – pirmā lēna un ātra, kura kļūst arvien ātrāka.  Dejas sākuma cēlais raksturs un lēnais temps saistīts ar apstākli, ka aktieris bija lauzis kāju un nespēja izpildīt horeogrāfa Jorga Proviasa iecerētos augstos lēcienus. Kvinns nācis klajā ar priekšlikumu – izpildīt velkošus, slīdošus soļus, kurus, kā viņš teica, viņam ierādījis kāds Krētas ciema iedzīvotājs. "Siro" grieķu valodā nozīmē "vadīt deju", burtiskā nozīmē – vilkt. Jāpiebilst, ka vēl viena no sirtaki ietekmēm ir viduslaikos dzimusī cēlā kareivju deja hasapiko. Filmas izskaņā liedagā stāv divi kungi. Jauns, pieklājīgs, rezervēts vīrietis – rakstnieks Bazils baltā uzvalkā, un sirmais Krētas iedzīvotājs, savā garā allaž brīvais Zorba. Izputējis filmas galveno varoņu biznesa plāns un abi ir palikuši tukšām rokām. Piepeši jaunais vīrietis saka: "Iemāci man dejot." "Dejot?! Vai tu teici – dejot?" – tā grieķis Zorba izsaucas neslēptā sajūsmā, noraujot savu virsjaku. "Nāc, manu zēn! Sāksim!" Un pāris Zorbas ritma knipjiem seko dejas sākuma taktis. Virs ģitāras šūpojošā ritma uzplaukst grieķu tradicionālā tautas instrumenta buzuki balss – saulaini spalga kā dienas gaisma, kas spoguļojas baltajā marmorā. Drīz liedaga smiltis sāk putēt zem deju soļiem. Rit leģendārākā un dzīvi apliecinošākā epizode grieķu filmogrāfijā. Tajā dejo tikai divi aktieri, vēl nenojaušot, kādu popularitāti šī deja iegūs nākamajās dekādēs līdz pat mūsdienām. Sirtaki ir viena no dejām, kas kļuvusi par grieķu kultūras daļu; tā tiek dejota gan kāzās, kristībās un citos svētkos. Paši grieķi 2012. gadā Volosas pilsētas svētkos ir uzstādījuši rekordu, izveidojot 5614 cilvēku virteni ar dalībniekiem vecumā no 14 līdz 89 gadiem.  Grieķu sirtaki tiek nereti izmantots arī mūzikas terapijā – tā pakāpeniski paātrinošais temps un paredzamais ritms palīdz atbrīvoties no spriedzes, mazina trauksmi un rosina radošu pašizpausmi.

    4 min

  5. 25 May

    Vai zini, kā Johanna Lipke ar šņaucamo tabaku piemānīja policistu suņus?

    Stāsta muzeja "Žaņa Lipkes memoriāls" direktore Lolita Tomsone. Pārraides producente: Inga Saksone. Johanna Lipke, dzimusi Novicka, bija Latvijas poliete un katoliete, Žaņa Lipkes sieva un trīs bērnu māte, sieviete, kas skolā bija gājusi vien trīs gadus, bet prata vairākas valodas un cilvēkus saprata labāk nekā daudzi ar augstāko izglītību. Viņai piemita dzīves gudrība un spēja zibenīgi reaģēt bīstamās situācijās, īsta kontrabandista sieva. Bērnībā Elejā viņa strādāja Boncu ģimenes veikalā, redzēja ebreju sadzīvi, draudzējās ar ģimenes meitām un vēlāk režisoram Hercam Frankam stāstīja, ka ar ebrejiem bijusi kopā no bērnības un labi runājusi jidišā. Viņa pati atcerējās arī to, ka jau bērnībā bijusi spītīga. Piemēram, atteikusies pie baznīcas bučot priesterim gredzenu un par to dabūjusi no tēva pa seju tā, ka asinis pa degunu nākušas. Bet vienalga atteicās bučot vīrieša roku. Kad Lipkes dzīvoja Ķīpsalā, viņu māja Otrā Pasaules kara laikā kļuva par vietu, kur no nacistiem slēpa ebrejus, un to neviens nedrīkstēja pamanīt. Tas nozīmēja ne vien klusēt, bet nepārtraukti radīt ticamu ikdienas ainu. Pagalmā žāvējās veļa, bikses, krekli, palagi; ķīpsalnieki runāja, ka Lipkes kundze esot neparasti tīrīga. Bunkuru Lipkes ģimene raka paši 1941. gada ziemā. Raka naktīs, bet dienā izrakto zemi izkaisīja pa dārzu un slēpa zem sniega, kā Johanna teica: "Lai neviens nepamanītu." Zem šķūņa bija lāvas vairākos stāvos, elektrība, radio, un paslēptie cilvēki nedrīkstēja iziet ārā, jo apkārt bija kaimiņi, un tas bija pārāk bīstami. Par dzīvi bunkurā viņa runāja vienkārši: "Tur jau nebija nekas labs. Strīdējās. Par visu." Zigis atcerējās, ka bija jāvienojas, kurš iznesīs netīrumu spaini un kurš ko darīs. Uz Johannas pleciem bija šīs ikdienas dzīves uzturēšana. Viņa turēja lopus un putnus, nesa olas uz tirgu. Kopā ar jaunāko dēlu Zigi viņa brauca pāri Daugavai uz ostu pēc ēdiena atliekām no ostas ēdnīcas. "Es pati un mans jaunākais dēls Zigfrīds," viņa stāstīja Frankam, "viņš stāvēja pie stūres, bet es pie airiem." Katru dienu viņi uz Ķīpsalu ar laivu veda ēdiena mucas. Kad vācieši nāca ar suņiem un pārmeklēja pagalmu, Johanna pie šķūņa izbēra šņaucamo tabaku, daudz, ar saujām, lai suņi zaudētu ožu un nespētu saprast, kas paslēpts bunkurā zem zemes. Kad Hercs Franks viņai jautāja, kāpēc suņi neko nevarēja atrast, viņa atbildēja: "Tāpēc, ka mēs izkaisījām šņaucamo tabaku. Visur. Kilogramiem. Es gāju uz veikalu, viņi brīnījās, kam man tik daudz tās tabakas. Es atbildēju, ka dārzam vajag. Ja uz rozēm sametas kukaiņi, tas palīdz." Viņa prata izlikties un apmānīt cilvēkus. Ja mājā ieradās zaldāti, viņa viņus pabaroja, ielēja kandžu, un spriedze mazinājās. Ja okšķerēšana kļuva pārāk bīstama, viņa tēloja nogurušu un slimu, ieknieba vaigos, lai tie kļūtu sārti, zinot, ka vācieši baidās no tīfa un tuberkulozes un ilgi te neuzkavēsies. Par vāciešiem viņa runāja bez bijības. Kad Franks viņai apgalvoja, ka kara sākumā vācu armija bija spēcīga, Johanna atteica: "Viņi bija muļķi! Vāciešus varēja norunāt, ja tu runā vāciski." Padomju laikā viņas agrākās viltības, kā paslēpt vistas un kazas, vairs nestrādāja. Vācu okupācijas laikā viņa kopā ar Žani naktīs gāja uz Rīgas geto, kur, pārģērbusies par puišeli, līda zem dzeloņdrātīm, padeva ēdienu un stāvēja uz vakts, lai apsardze nepieķer. Geto viņa redzēja arī nošautos cilvēkus un vēlāk teica: "Mēs nevarējām noskatīties, kad bērni kliedza: "Maizi! Maizi!"" Citi noskatījās un novērsās, bet Johanna par to runāja pavisam vienkārši: "Es esmu sieviete, bet es varēju vairāk ko padarīt nekā tie."  Viņā bija izlēmība un spēks. Pirmais Lipkes ģimenes izglābtais bija ebreju draugs Haims Smoļanskis. Pie geto vārtiem, kad sargi skaitīja cilvēkus, viss bija atkarīgs no īsa mirkļa un ātras izlēmīgas rīcības – bija jānostājas rindas sākumā un tad jāaizlavās uz rindas beigām. Johanna to atcerējās šādi: "Visus izskaitīja, parakstījās, Smoļanskis nozuda un "neviens viņu nemeklēja". Vēlāk uz Ķīpsalu nāca citi, arī pilnīgi sveši: "Mēs visus cilvēkus pieņēmām. Mēs nevienu nedzinām projām." Par risku un draudiem, ja paslēptos ebrejus atrastu viņas pagalmā, Johanna mierīgi noteica: "Bet ko lai dara? Tie arī ir cilvēki." Par to Johanna runāja bez patosa, kā par pašsaprotamu lietu. Sarunā ar Hercu Franku viņa teica: "Mēs tā domājām – ja tie cilvēki izdzīvos, tad mēs arī izdzīvosim." Gandrīz visi arī izdzīvoja un vēlāk nāca ciemos.

    4 min

  6. 22 May

    Vai zini, kur radās izcilā poļu režisora Kšištofa Kiešlovska interese par kino?

    Stāsta dzejniece un tulkotāja Ingmāra Balode; pārraides producente – Signe Lagzdiņa Polijas dienvidrietumu malā dažus kilometrus no Čehijas robežas, Lejassilēzijā, atrodas pilsētiņa Sokolovska (Sokołowsko), kurā pašlaik pastāvīgi mitinās ap četriem simtiem iedzīvotāju. Pilsētiņas vēsture iesniedzas viduslaikos, taču 19. gadsimta beigās šī vieta, tolaik saukta par Gērbersdorfu, sāk spēlēt nozīmīgu, pat dzīvībai svarīgu lomu daudzu jo daudzu tuvāku un tālāku zemju iemītnieku dzīvēs. Gērbersdorfa atrodas kalnos aptuveni 500 m augstumā virs jūras līmeņa, un tās klimats – un, protams, arī skaistās mežaino kalnu ainavas – rosināja doktoru Hermani Brēmeru atvērt tur sanatoriju plaušu slimniekiem. 1854. gadā dibinātā dziednīca, pirmā šāda sanatorija pasaulē, izcēlās ar tobrīd revolucionārām ārstniecības metodēm, kā arī jaunu attieksmi pret pacientiem – tiem vairs nelika gulēt un sirgt slēgta tipa iestādē, bet gan kustēties, staigāt pa akmeņainiem kalnu ceļiem, ļauties gaisa peldēm un pat nesaudzīgām ūdens procedūrām, īsi sakot – rūdīties un nepadoties, baudīt ainavas, vietējos ēdienus, dzīvi. Slavenā Davosas klīnika Šveicē, kurā norisinās Tomasa Manna “Burvju kalna” darbība, ir viena no pirmajām, kas turpināja šīs Silēzijas sanatorijas veiksmes stāstu; pēcāk līdzīgas klīnikas, turpinot un attīstot Gērbersdorfā aizsākto, radās daudzviet Eiropā un ASV. Sokolovskas pilsētiņa poļu un pasaules literatūras mīļotāju acīm atklājas caur Nobela prēmijas laureātes Olgas Tokarčukas darbu “Empuzjon” jeb “Empūzijs” – latviešu lasītāji šo romānu sastaps gada otrajā pusē [1]. Tos, kas šo “fizioloģisko šausmu romānu” jau lasījuši, var gadīties sastapt Sokolovskas nedaudzajās ielās, omulīgajā krodziņā, katoļu baznīcas vai mazītiņās, dažādo pacientu gara vajadzībām celtās pareizticīgo baznīciņas pavēnī. Tokarčukas romāna darbība Gērbersdorfā notiek 1913. gadā – sanatorijas un dažādo kūrmāju darbs jau uzņēmis apgriezienus, vietējo iedzīvotāju dzīve visbiežāk rit ciešā sasaistē ar tuberkulozes slimnieku īsākajiem vai garākajiem mūžiem, kamēr apkārtējo kalnu stāvi pieskata cilvēku atveseļošanās pūliņus. Tokarčukas darbā vietumis izmantots tāds vērojuma veids, kurš gaidīt gaida ekranizāciju – tik līdzīga šķietami vēsai, klusi klātesošai kameras acij ir romāna vēstītāju balss. Būtiska loma Sokolovskai ir arī leģendārā poļu kinorežisora Kšištofa Kiešlovska [2] (Krzysztof Kieślowski, 1941–1996) dzīvē. Režisors plaši pazīstams gan ar triloģiju “Trīs krāsas” (Trzy kolory / Trois couleurs), gan ar baušļiem un ētikai veltīto filmu ciklu “Dekalogs”, gan ar metafiziskiem motīviem bagāto, taču silto spēlfilmu “Veronikas dubultā dzīve” (Podwójne życie Weroniki), kā arī dokumentālajām filmām, fotogrāfijām un milzu ieguldījumu akadēmiskā kino izglītībā. Kiešlovska pārstāvēto māksliniecisko virzienu Polijā dēvē par morālā nemiera kino. Bērnībā un agros pusaudža gados (1951-1957) Kiešlovskis uzturējās Sokolovskā, jo tur ārstējās viņa tēvs Romans; arī Kšištofa plaušu veselība nebija no spožākajām, tāpēc dzīve Lejassilēzijā varēja nākt tikai par labu. Pie 1930. gados tapušā Sokolovskas kinoteātra “Veselība” (Zdrowie), kas nu atkal mēdz pulcēt festivālu apmeklētājus, vēl aizvien aug koks, kurā rāpās nākotnes režisors, lai uzlīstu uz kino jumta un no palīgtelpām skatītos filmu seansus, pirmoreiz ļaujoties filmu vilkmei. Kiešlovska ceļš pie kino nebija ne ātrs, ne vienkāršs, taču viņš tapa par režisoru, bez kura nav iedomājama Eiropas un pasaules kino vēsture un kino tagadne. 1970. gadi ir izteikts dokumentālā kino laiks Kiešlovska daiļradē, un viena no spilgtām tā laika filmām, “Caurskate” (Prześwietlenie, 1974), ir veltīta plaušu slimību ārstēšanas tēmai. Tās darbība notiek Sokolovskā. Eiropas Kinoakadēmija arī pamanījusi šīs pilsētiņas nozīmi kino mantojumā un 2026. gadā iekļāvusi Kiešlovska kino arhīvu Eiropas kino kultūras dārgumu sarakstā (Treasures of European Film Culture). Kiešlovska arhīvs pastāv gan digitālā, gan fiziskā formā, un šī fiziskā forma tagad ir burtiski saaugusi kopā ar Sokolovskas varenāko un vēsturiski nozīmīgāko Brēmera sanatorijas ēku; ilgi restaurētā un ar pūlēm izglābtā 19. gadsimta beigu neogotikas ēka, pa kuras gaiteņiem steigušies ārsti un kuras 300 istabiņās ārstējušies pacienti, lāgiem iziedami pastaigās ziemas dārzā zem smalkajām, kokgrebumiem rotātajām arkām vai aizsēdēdamies pie bibliotēkas plašajiem logiem. Arī Latvija nesenajā Kinoakadēmijas balsojumā nonākusi kino dārgumu kartē – Rīgu tajā pārstāv mūsu vecākais kinoteātris “Splendid Palace”; plakātā mūsu iecienītā kino iekšstats ar stūrīti pieskaras Brēmera sanatorijas, nu arī Kiešlovska arhīva ēkas attēlam, kopā atgādinot rūpīgi sakārtotas pastkartes no kādas trauksmainas un rūpju pilnas, tomēr brīnišķīgas pasaules. [1] Par “Empūzija” tulkojumu parūpējusies šī teksta autore; grāmatas iznākšana paredzēta šogad. [2] Latviski līdz šim daudzviet lietota atveide “Keslovskis” – tādu sniedz arī 1998. gadā izdotā “Poļu īpašvārdu pareizrakstība un pareizruna latviešu valodā”; tā kā īpašvārdus atveidojam pēc fonētiskā, tas ir, skanējuma principa, šī atveide tomēr nav precīza un vēlama. Kā poļu literatūras tulkotāja aicinu kino jomas speciālistus un režisora mantojuma cienītājus pievērst uzmanību viņa uzvārda skanējumam un latviski to pierakstīt un izrunāt kā Kiešlovskis vai, ja gribas taupīgāk, Kešlovskis.

    6 min

  7. 21 May

    Vai zini, ka Janis Rozentāls darbojās arī mākslas kritikā un teorijā?

    Stāsta Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta vadošā pētniece un direktore Kristiāna Ābele; pārraides producente – Inta Zēgnere Pirms simt gadiem grāmatā “Latvju rakstniecība portrejās” (sast. Alberts Prande, Rīga: Leta, 1926) iekļauta arī nodaļa “Literatūra par tēlotājām mākslām un celtniecību”, kurā mākslas vēsturnieks Jānis Siliņš (1896–1991) – viens no tolaik nedaudzajiem šīs nozares profesionāļiem Latvijā – uzsvēra: “Parādoties mūsu mākslai kā tautas gara dzīves izteicējai, palēnām mostas ari latviešu mākslas kritikas pirmie pasākumi. Kritiķu speciālistu toreiz nebij un viņu lomu pa lielākai daļai bija jāuzņemas pašiem māksliniekiem. Vēl tagad, kad mākslas kritika un vēsturiski pētījumi jau sāk ievērojami kuplināties, kritiķu-teorētiķu vairums ir mākslinieki.” Apzīmējums “tolaik” te attiecas uz 19. gadsimta beigām un 20. gadsimta pirmajiem gadiem. Studentu pulciņa “Rūķis” lokā izveidojušos nacionālās mākslas celmlaužu paaudzē Janis Rozentāls (1866–1916) bija viens no tiem autoriem, kuru raksti ne tikai ir nozīmīgi kā individuālas radošo uzskatu liecības, bet arī mērķtiecīgi kalpoja sabiedrības izglītošanai par sava laika latviešu, Baltijas un ārzemju mākslas parādībām un personībām. Rozentāla rakstu mantojuma iepazīšanu pirms publikāciju meklējumiem pie vēsturisko žurnālu plauktiem Latvijas Nacionālās bibliotēkas un Misiņa bibliotēkas lasītavās vai tagad visbiežāk Latvijas Nacionālās bibliotēkas veidotajā resursā Periodika.lv interesentiem ieteicams sākt ar monogrāfiskā albuma “Janis Rozentāls” (sast. Aija Brasliņa un Laima Slava, Rīga: Neputns, 2017) bibliogrāfijā iekļauto rādītāju. Ceļvedis vajadzīgs, jo liela daļa viņa rakstu parakstīti tikai ar iniciāli R. un pirmais zināmais 1897. gada beigās Rīgas vācu avīzei Düna-Zeitung iesūtīts bez autora norādes. Šajā apskatā “Divi Baltijas mākslinieki” Rozentāls no Pēterburgas vēstīja par savu draugu Vilhelma Purvīša (1872–1945) un Johana Valtera (1869–1932) diplomdarbiem Ķeizariskās mākslas akadēmijas konkursa izstādē. Toreiz godalgoto Purvīša gleznu “Pēdējie stari” pazīstam tikai pēc reprodukcijām un aprakstiem, savukārt pie Johana Valtera “Tirgus Jelgavā” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā arvien nāk prātā Rozentāla trāpīgie vārdi, piesakot svaigas, modernas un vienlaikus dzimtenes vidē sakņotas mākslas dzimšanu: “Viss tur ir gaisma un dzīvība. Karstā pusdienas saule žilbinoši apstaro gan kustīgo ļaužu drūzmu gleznas vidū, gan ēkas pie tirgus laukuma un slīd pāri divām jaunām elegantām dāmām, kuras gaišos vasaras tērpos priekšplānā soļo pa trotuāru. Kopumā asprātīgi risināts, tas ir gabals no īstas un, proti, Jelgavas dzīves.” Kā lasāms vēstulēs, Rozentālam rūpēja, lai arī latviešu prese rosīgāk pievērstos jaunās tautiešu mākslas popularizēšanai. Iespēja daudz paveikt šī mērķa labā viņam radās Jāņa Veismaņa (1867–1913) vadītajā žurnālā “Vērotājs”, kas iznāca Jelgavā 1903.–1905. gadā kā “mēnešraksts sirds un prāta izglītošanai”. Šajā izdevumā pilnā mērā izpaudās Rozentāla daudzpusība, strādājot gan par žurnāla mākslinieku, kas darina tā vizuālo ietērpu un izvēlas reproducēšanai citu autoru mākslas darbus, gan redakcionāli vadot mākslas nodaļu, ko viņš lielā mērā piepildīja ar saviem rakstiem. Šajā īsajā posmā latviešu lasītāji saņēma ar iniciāli R. parakstītas Rozentāla apceres par viņa laikabiedriem – gan jau mirušajiem Ādamu Alksni (1864–1897) un Arturu Baumani (1867–1904), gan mākslas dzīvē vērienīgi darbīgajiem Vilhelmu Purvīti un Rihardu Zariņu (1869–1939). Ņemot talkā citzemju izdevumus, Rozentāls plaši rakstīja par savai un citu laikabiedru jaunradei būtiskiem ārzemju māksliniekiem – šveiciešu simbolistu Arnoldu Beklīnu (Arnold Böcklin, 1827–1901), amerikāni Džeimsu Abotu Maknīlu Vistleru (James Abbott McNeill Whistler, 1834–1903) un somu Albertu Edelfeltu (Albert Edelfelt, 1854–1905). Vairākos turpinājumos Rozentāla skatījumā atklājās somu un krievu mākslas kopaina. Atsevišķos apskatos viņš komentēja Rīgas Mākslas biedrības rīkotās izstādes tās mākslas salonā un visbeidzot 1905. gada rudenī atklātajā Rīgas pilsētas mākslas muzejā. Šie apcerējumi nebija atturīgi un distancēti parādību vērojumi, bet ļoti līdzdalīgi un dedzīgi vēstījumi, apvienojot informatīvu bagātību ar spilgti subjektīviem vērtējumiem un retoriskiem pārspīlējumiem. Tā, piemēram, draudzīgi zobgalīgu klātbūtnes sajūtu rada apgalvojums, ka pulciņā “Rūķis” “gandrīz vienīgais rīkotājs un vadītājs” pastāvīgi bijis Rihards Zariņš – jaunāko biedru stingrais “vagars”, kas vēlējies “visus sabāzt zem vienas cepures”. Rozentāla mērķis bija uzveikt tautiešu sabiedrības kūtrumu attieksmē pret mākslu. Tūdaļ pēc “Vērotāja” gadiem, kas Rozentālam pie rakstāmgalda bija paši intensīvākie, ļoti nozīmīgs viņa teorētiskajā mantojumā ir 1906.–1907. gadā Ata Ķeniņa (1874–1961), Augusta Saulieša (1869–1933) un Rozentāla kopīgi rediģētajā žurnālā “Zalktis” divās daļās publicētais raksts “Māksla un tehnika”. Tas 2016. gadā kļuva par atslēgu Aijas Brasliņas īstenotajai mākslinieka 150 gadu jubilejas izstādes iecerei Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un pilnā apjomā lasāms arī nākamajā gadā izdotajā monogrāfiskajā albumā. Formulējot savu radošo kredo, Rozentāls apliecināja, ka “būt jaunam ar katru darbu ir mākslinieka ideāls”. Turpat viņš rakstīja: “Katrai mākslai jābūt pirmā vietā iekšēja prieka un kairinājuma sajūtas izteiksmei. Katris darbs, kuram nav par pirmavotu šī stiprā prieka dziņa, var būt viss kas cits, tikai ne māksla.” Gan publicētajos rakstos, kuru klāstam turpmākajos gados latviešu un vācu laikrakstos pievienojās daži papildinājumi, gan Rozentāla piezīmēs, kas saglabātas Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā, spraigi atklājas vēl kāds viņa paaudzei būtisks un papildu izpēti mūsdienās pelnījis uzdevums – mākslas terminoloģijas un leksikas veidošana un iedzīvināšana latviešu valodā. Mūžam apraujoties piecdesmit gadu vecumā, Rozentāls atšķirībā no Riharda Zariņa nepieredzēja iespēju kļūt par memuāristu, taču viņš bija atstājis būtiskas rakstu liecības un atziņas par sava laika mākslu un māksliniekiem. Desmit gadus pēc gleznotāja nāves Jānis Siliņš sprieda: “Viņa rakstiem stils vietām pasmags, tiem nav veiklas uzbūves, bet te runā mākslinieka dvēseles siltums, te vērojama nopietna, R[ozentāla] un viņa laikabiedru centienus izteicoša doma.” Šī daļa Rozentāla veikumā ir pašsaprotami svarīga mākslas un estētisko ideju vēstures pētniekiem. Oriģināltekstu sniegto pieredzi iespējams papildināt, piemēram, ar Intas Pujātes (1957–2025) pētījumu par jūgendstila estētiku žurnālā “Vērotājs” no rakstu krājuma “Latvijas māksla tuvplānos” (Rīga: Neputns, 2003; pieejams LNB digitālajā kolekcijā https://gramatas.lndb.lv/) un Rozentāla uzskatiem veltīto nodaļu Stellas Pelšes grāmatā “Latviešu mākslas teorijas vēsture: Mākslas definīcijas valdošo laikmeta ideju kontekstā (1900–1940)” (Rīga: Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūts, 2007). Viņa publikācijas varētu saistīt arī plašāku 19.–20. gadsimta mijas kultūras interesentu loku, tāpēc bagātīgajam “Rozentāla plauktam” Latvijas mākslas grāmatniecībā līdzās mākslinieka sarakstes izdevumam “Dzīves palete” (sast. Inta Pujāte un Anita Putniņa-Niedra, Rīga: Pils, 1997) droši vien būtu vērts pievienot arī rakstu antoloģiju ar plašiem komentāriem.

    6 min

  8. 20 May

    Vai zini, ka Jelgavas teātris 20. gadsimta trīsdesmitajos gados bija operešu Meka?

    Stāsta Latvijas Kultūras akadēmijas profesors, LKA Eduarda Smiļģa Teātra muzeja vadītājs Jānis Siliņš; pārraides producente – Gunda Vaivode Lai gan Jelgavas profesionālajam teātrim priekšvēsture ir daudz agrāka (tā saistīta jau ar Ādolfa Alunāna laikiem), 1924. gadā Jelgavas teātris kļuva juridiski patstāvīgs un varēja veidoties. Tur notika, protams, ļoti daudzas dažādas interesantas lietas, bet šajā teātrī sāka strādāt arī Jēkabs Zaķis, kurš no 1921. gada līdz 1936. gadam veica milzīgu darbu, lai Jelgavas teātri pārvērstu par muzikālo teātri. Jēkabs Zaķis pēc 1936. gada atnāca uz Latvijas Radio un strādāja šeit par režisoru, tāpēc, pārskatot Latvijas Radio programmas, tajās esmu redzējis, ka bieži vien, turklāt daudzas reizes dienā skanēja operešu mūzika. Jēkabs Zaķis pats bija lieliski trenēts aktieris un interesantākais ir tas, ka viņam ir vislielākie nopelni muzikālo teātra tradīciju ieviešanā Latvijā, jo viņš sistemātiski 15 gadu laikā iestudēja 12 operetes, tai skaitā viņš ir arī tas, kurš pirmo reizi 1928. gadā iestudēja Imres Kālmāna "Silvu", kas līdz tam nekur nebija rādīta, bet pēc tam arī "Bajadēru". Savdabīgi, ka galveno partiju izpildīja Emma Ezeriņa, jo viņu mēs pazīstam pilnīgi no citas puses: pēcāk kā Drāmas (tagad – Nacionālā) teātra aktrise Ezeriņa spēlēja arī psiholoģiski smagas lomas, tādas kā Bernarda Alba "Bernardas Albas mājā". Bet viņa bija arī brīnišķīgā Tomuļu māte Blaumaņa lugas "Skroderdienas Silmačos" leģendārajā 1955. gada uzvedumā un arī radio balss, piemēram, Švarca pasakā "Divas kļavas". Ezeriņas meita savukārt bija vēlākā Operetes teātra prīma Lilija Sniedze, bet viņas mazmeita – aktrise Maruta Feldmane, bet viņas mazmeita ir Ieva Kepe. Tātad šī muzikālā tradīcija nāk no Emmas Ezeriņas un Jelgavas muzikālā teātra! Operešu iestudēšanā Zaķim palīdzēja arī tas, ka viņš pārzināja arī delartiskās komēdijas elementus. Un kas ir nepieciešams operetē? Strauji jāmaina ritmi, strauji jāmaina attiecības, jo libreti, kā mēs zinām, ir visai dīvaini: vīrs var nepazīt sievu, kura ir uzlikusi tikai parasto balles masku, un, turot roku, var redzēt, ka viņai esot tāda pati dzimumzīmīte kā viņa sievai... Tātad tur jāatrod citādāki veikli paņēmieni, lai to visu parādītu. Jēkabs Zaķis to ārkārtīgi labi prata, un tad, kad viņš iestudēja arī atsevišķas Pola Abrahāma operetes, Nacionālajai Operai šķita, ka tas ir draudīgi, jo Operai, kurai arī bija jāiestudē operetes, negribēja, lai Jelgavas teātris tiek tuvāk Rīgai, bet lai paliek turpat Jelgavā, kur bija. Protams, līdzās Emmai Ezeriņai teātrī attīstījās daudzi citi aktieri. Jelgavas teātra iestudējumos komiskā rakstura lomas bija aktiera Mārtiņa Vērdiņa tēvam – arī Mārtiņam Vērdiņam, kurš nāca no Liepājas, bet pēcāk Jelgavas teātrī izveidojās operetei svarīgo, raksturīgo, komisko vecākās paaudzes tēlu atveidotājs. Fakts, ka Jelgavā iestudēja gan Lehāru, gan Kālmānu, gan Abrahāmu, gan Benešu, gan arī, protams, tās pašas "Trejmeitiņas", līdz 1936. gadam deva pārliecību, ka operete var dzīvot. Jā, arī Liepājas teātris trīsdesmitajos gados sāka to iestudēt, pat Dailes teātris, tiesa – vairāk dziesmu spēles. Bet šeit bija klasiskā operete, un tie ir daudz sarežģītāki uzdevumi. Jelgavas teātrim bieži vien arī pietrūka orķestrantu, viņi dabūja tos pieaicināt, jo krīze bija visur, bet tomēr - ar operetēm naudiņas ienāca daudz vairāk, un tas bija tik ļoti svarīgi! Savā atvadu beneficē 1936. gadā Jēkabs Zaķis vēlreiz iestudēja "Silvu", un tad atnāca uz strādāt uz Latvijas Radio. Būtībā Jelgavas teātra muzikālo izrāžu process bija priekšvēstnesis pēc Otrā pasaules kara nodibinātajam Operetes teātrim.

    5 min
See All (498)

About

Kultūrpētnieki un vēsturnieki skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.

Information

  • Creator
    Latvijas Radio 3 - Klasika
  • Years Active
    2021 - 2026
  • Episodes
    498
  • Rating
    Clean
  • Copyright
    © (C) Latvijas Radio 2026
  • Show Website
    Vai zini?

You Might Also Like