"Sveiks, Egucīt! Es šodien, Pilsparkā sēdēdams un avīzes lasīdams, sāku gudri jo gudri domāt. Manu pārdomu saturs bij' divi ziņojumi avīzēs.1.septembrī: "Šorīt pl. 6 - sākusies kara darbība Vācijas - Polijas robežā" un 2.oktobrī: "Vakar priekšpusdienā bez starpgadījumiem vācu pulki iesoļojuši Varšavā". Tātad - viena mēneša un dažu stundu laikā kādas Eiropas lielvalsts galvaspilsēta krita ienaidnieka rokās. Un patiesībā - šis Polijas sabrukums sākās jau nepilnu mēnesi pēc kara sākuma. Modernais karš - mēneša laikā stipra un labi apbruņota lielvalsts beidz savu eksistenci." Kandavas novadpētniecības muzejs glabā pusaugu zēna vēstules, ko viņš laika posmā no 1938.-1940. gadam raksta savam draugam. Puišus vieno interese par aviāciju un militāro tehniku, bet līdzās detalizētiem lidmašīnu aprakstiem vēstulēs atklājas 13-14 gadus vecā Gunarda Hāna pārdomas par Otro pasaules karu un padomju armijas ienākšanu Latvijā. 1939.g.jūnija beigas. "Sveiks Egucīt! Pateicos par Tavu vēstuli. Tagad aiz gara laika rakstu Tev atbildi. Tu domāsi: kāpēc aiz gara laika? Lūk – uz laukiem kritu un salauzu kreiso roku. Tā nu ar labo vēl varu rīkoties. Bet par to vēlāk. Tagad rakstīšu par to, kas tagad mums vienmēr ieņem vēstules sākumu – par aviāciju. Pa retam gadās arī pa jaunam numuram – tagad nu jauni ir trīs – "Bristol-Bulotog" Nr 79. Par tām igauņu mašīnām, kuras bij Rīgā un tā atgādināja VEF, ka varēja domāt, ka tie ir VEF ražojumi; ir pašu igauņu konstruētās un būvētās PTO – 4 tipa mašīnas. Konstruējuši 3 igauņu inženieri, no kuru vārdu pirmajiem burtiem tad arī sastādīts nosaukums." 2024. gada gada vasaras nogalē, viesojoties Kandavas novadpētniecības muzejā un vecot ierakstu par unikālu 17. gadsimta saktu un aptuveni simt gadu vecām fotoplatēm, kur iemūžinātas pilsētas ainavas un ļaudis, muzeja vēsturniece Aksilda Petrevica ieraksta beigās teic, ka viņai ir vēl kāds dārgums, un noliek uz galda kaudzīti ar vēstulēm - skolnieciskā rokrakstā ar detalizētiem lidmašīnu un tanku zīmējumiem. Kas gan aizraujošs varētu būt, kā noprotam, puikas aprakstītās lapās? 13-14 gadus vecais Gunards Hāns regulāri rakstījis sava draugam kandavniekam Edgaram Liepiņam. Puišus vieno interese par aviāciju un militāro tehniku, bet līdzās lidmašīnu aprakstiem vēstulēs atklājas pārdomas par Otro pasaules karu un padomju armijas ienākšanu Latvijā. Muzeja vēsturnieci ir pārsteidzis, kā tāds pusaugu zēns šajās vēstulēs savam vienaudzim ir spriedis par karu, par Latvijas ekonomisko situāciju tajā laikā, par citu valstu militāro taktiku un sīki smalki aprakstījis, kā 1940. gadā padomju karspēks ienāk Rīgā. Lidmašīnas, karš un Latvija padsmitnieka acīm pirms vairāk nekā 80 gadiem - ielūkojamies Gunarda Hāna vēstuļu fragmentos un uzklausām Aksildas Petrevicas stāstījumu par tām. Tātad Edgars Liepiņš, kurš dzimis 1924. gadā Ventspilī, kopā ar mammu Aleksandru Liepiņu, meitas uzvārdā Lindi, karam sakoties, pārceļas pie Aleksandras radiem uz Kandavu. Tā kā vēstuļu rakstītāja Gunarda vecmāmiņai no mātes puses ir uzvārds Linde, tad iespējams, abi puikas bijuši brālēni. Abi dzīvo Rīgā, bet vasaras pavada šķirti, Edgars - Kandavā, Gunards - Rūjienā. Izrādās, arī Gunards vēlējies nomanīt savu vācisko uzvārdu „Hāns” uz „Daugavietis”, jo 1939. gada nogalē notika prezidenta Kārļa Ulmaņa iniciēta uzvārdu latviskošanas kampaņa, kas jau tika aizsākta pagājuša gadsimta 20. Gados. 1940. gada sākumā tika paziņots, ka tikai latviešu tautības pārstāvji drīkst latviskot savu uzvārdus. Vienā no vēstulēm draugam 1940. gada jūnijā Gunards priecīgs raksta, ka drīz vien viņu varēšot apsveikt kā Daugavieti, bet jau nākamajā vēstulē tā paša gada augustā Gunards vēstuli Edgaram iesāk ar vārdiem ”Pilsonis iekšlietu ministrs pārtraucis uzvārdu maiņu! Esmu gatavs viņu nosist!”. Paskatot tā laika notikumus, ir skaidrs, ka zēna nīstais iekšlietu ministrs tad ir Vilis Lācis, un, protams, ka tolaik svarīgāk ir nule okupēto Latviju pēc iespējas ātrāk iecelt komunisma saulē, nekā nodarboties ar bijušā režīma nacionālisma izpausmēm. Otrā pasaules kara laikā vēstuļu sarakste apraujas un kad pirms pāris gadiem Aksilda Petrevica sāka pētīt abu puišu likteņus, viņa uzgāja informāciju, ka abi kara beigās ir devušies bēgļu gaitās.
