Mūsu radio ēka ar savu monumentalitāti un neoklasicisma interjera detaļām, kas vēl saglabājušās no bankas laikiem, ne reizi vien ir piesaistījusi kinoļaužu uzmanību. Doma laukumā 8 ir uzņemtas gan spēlfilmas, gan dokumentāli kadri. Mūziķis un kinorežisors Aigars Grauba stāsta, kā tika uzņemta "Baigā vasara", kinodokumentālists Ivars Zviedris atcerās, kā veidojis kinoetīdi "RadiOfons", un kinorežisors un kinoscenārists Uģis Olte skaidro, kā radiotelpas viņu iedvesmoja maģiskā reālisma stāstam "RadiRaidi". „Ieeja, līdzīga baznīcas apsīdai, cēli sagaida bankas lielā nama apmeklētāju un apliecina viņa komfortablo dzīves pozīciju. Monumentalitāte, kas raksturo ēkas fasādi, turpinās arī interjerā.” Šādi arhitekts Jānis Lejnieks savā jaunākajā grāmatā par Paula Mandelštama projektētajām ēkām, raksta par Rīgas Komercbanku, vēlāko kredītbanku un tagadējo Latvijas Radio ēku. Namā vēl arvien vēl ir sastopams to dienu cienīgais interjers, piemēram, vadības kabinetā ar tumši kasetētajām sienām. Iespaidīga ir lielā ierakstu studija, ko radio vajadzībām izbūvēja pagājušā gadsimta 40. gadu beigās. Neraugoties uz moderno aparatūru un pēdējos gados veiktajiem studiju bloka pārbūves darbiem, mūsu darbvietā vēsture dveš teju no katra pakša, un tas, protams, ir gards kumoss kinocilvēkiem, gan kā iedvesmas avots, gan tieša vēsturiska liecība, kas labi izskatās kadrā, ja runa ir par sendienām, piemēram, par laiku pirms 85 gadiem. Un te runāju par pašiem zināmākajiem kinokadriem radiomājā, kas redzami filmā „Baigā vasara”. Kā grupas „Jumprava” mūziķis Aigars Grauba bija vairākkārt viesojies Doma laukumā 8, piedalījies ierakstos un tad, kad kopā ar citiem filmas veidotājiem pirms vairāk nekā 25 gadiem sākās darbs pie „Baigās vasaras” scenārija, Aigaram Graubam bija skaidrs, ka nams derēs vēsturiskajam stāstam par to, kā Padomju Savienība okupēja Latviju. Aigars Grauba atceras, ka toreizējais Radio vadītājs Dzintris Kolāts ir izrādījis lielu sapratni un kino vajadzību dēļ uz nedēļu izvācies no sava kabineta. Filmas tēli – radio reportieris Roberts, ko atveido Artūrs Skrastiņš, un Pētera Liepiņa tēlotais radiofona direktors – ir izdomāti tēli un tiem nav reāla prototipa no to laiku radiofona darbiniekiem. Tāpat arī Alda Kusiņa atveidotais radio spīkers (kā toreiz sauca diktorus) ir scenāristu iztēles auglis, bet reklāmu, kāda it kā tolaik varētu skanēt Latvijas radiofonā, Aigars Grauba ir uzgājis tā laika presē. Runas veids, tehniskais aprīkojums, jā, tas mainās, tomēr radio gaiteņi sevī glabā sen aizgājušo laiku vēsturi. To kā iedvesmas avotu izmantoja savam maģiskā reālisma stāstam, kā viņš pats to nosauca, kinorežisors un kinoscenārists Uģis Olte. Nelielajā filmā galvenajā lomā ir aktieris Gerds Lapoška, viņa tēls vārdā Balss lasa ziņas, klīst pa radio gaiteņiem un, šķiet, tas notiek pagājušā gadsimta 30. gados, bet beigās izrādās, ka šis tēls ir tikai radiomājas spoks. Tikko esmu noskatījusies uz lielā ekrāna Ivara Zviedra kinociemā Liepupē viņa filmu, jeb kinoetīdi, kas tapa uz Radio 90. gadu jubileju. Daudzi redzētie kolēģi vairs nav mūsu vidū, bet Ivars Zviedris teic, ka viņi jau kaut kur sēd un noskatās mūsos. Melnajā kinozālē pēc šāda teikuma atceros nule pieminēto Uģa Oltes filmu, ka mēs, radiodarbinieki, tiešām esam iesūkušies radio sienās saauguši ar tām un kļuvuši par daļu no šī ēteriskā produkta.
