24. februārī apritēja jau četri gadi, kopš Krievija izvērsusi pilna mēroga agresijas karu pret Ukrainu. Tas bija turpinājums un eskalācija Kremļa agresijai, ko tā kaimiņvalstī īsteno kopš 2014. gada, cenšoties nepieļaut Ukrainas tuvināšanos Eiropas Savienībai un NATO un attiecīgi izraušanos no Krievijas ietekmes sfēra. Ukraiņu politologs, sociālo pētījumu centrā "Ukrainas meridiāns" direktors Dmitro Levus ir viens no tiem, kurš regulāri vēstījis Latvijas Radio gan par pašreizējo situāciju Ukrainā, komentējot to radījumā Divas puslodes, gan stāstījis par Ukrainas neseno vēsturi raidījumā Šīs dienas acīm. Viņu uzklausām arī šajā raidījumā. Kas no tā, kas noticis aizvadītajos četros gados tev ir izrādījies visnegaidītākais, tāds, ko tu iepriekš nebiji paredzējis? Dmitro Levus: Pirmkārt tas, ka tie ir četri gadi. Es patiešām domāju, ka šis lielais karš nebūs tik ilgs, ka tas ilgs kādus trīs gadus. Un, manuprāt, tik ilgs tas ir tāpēc, ka nebija pilnvērtīga atbalsta no Amerikas Savienoto Valstu puses, nebija tad, kad tam vajadzēja būt. Respektīvi, trūka principiāla atbalsta. Jā, militārā palīdzība bija milzīga. Bija vairāki palīdzības momenti, kas nozīmīgi mainīja spēku samēru, piemēram, raķešu kompleksu „Himars” piegāde un ir arī citas pieminamas lietas. Bet noteikti var teikt, ka palīdzībai vajadzēja būt aktīvākai, principiālākai. Diemžēl, nomainoties varai Amerikas Savienotajās Valstīs, vispār ir notikušas milzīgas izmaiņas pieejā Ukrainai, karam un vispārējā skatījumā uz taisnīgumu un starptautiskajām tiesībām. Pēc manām domām, iemesls, kāpēc karš notiek tik ilgi, ir tas, ka gan Baidens negribēja, gan Tramps negrib Krievijas Federācijas sakāvi. Bet Krievijas sakāve, iespējams, notiks jebkurā gadījumā. Tas ir vienkārši mēģinājums noturēt esošo, pateicoties pilnīgi maldīgam priekšstatam, ka citādi radīsies milzīga nestabilitātes zona, tiks kaut kur izvazāti kodolieroči. Ikreiz, atbildot uz to, es vēlos jautāt: vai tad tagad Krievija ir ļoti stabila? Vai jūs esat ļoti pārliecināti par to, kas šobrīd kontrolē tos kodolieročus? Tāpēc man visnegaidītākais ir tieši tas – ka tas turpinās vēl ilgāk. Kā tas viss ir ietekmējis tavu personīgo dzīvi? Kas ir mainījies profesionālajā jomā, arī ikdienā? Dmitro Levus: Piemēram, tieši pašreiz nav elektrības. Kā tad tu nodrošini tiešsaisti? Dmitro Levus: Mēs esam atraduši veidus, kā to apiet, kā pielāgoties. Mums ir neliela uzlādes stacija, tāds kā liels akumulators, kas tagad darbina ledusskapi un apgaismojumu. Kad strāva ir, to uzlādē; tam ir četras kontaktligzdas, vēl dažas izejas. Boršču mēs šodien sildījām uz tūristu gāzes plītiņas. Šodien elektrība bija diezgan ilgi, radiatori arī ir silti, tā ka es nevaru teikt, ka mēs būtu kādos šausminošos apstākļos. Lai gan dažādās vietās Kijivā apstākļi stipri atšķiras. Piemēram, tikai pāris kilometru attālumā no manis ir mājas, kurās apkures nav kopš janvāra vidus. Tas, protams, ir briesmīgi un ļoti daudz ko pasaka. Skaidrs, ka ir dramatiski mainījusies izjūta par drošību. Es personīgi atceros lielā kara otro nakti, kad man piezvanīja no viena no mūsu televīzijas kanāliem – viņi tur rīkoja telemaratonu – un lūdza pēc piecpadsmit minūtēm pieslēgties ēteram. Es piegāju pie loga, un tieši tajā brīdī manu acu priekšā tika notriekta raķete. Es viņiem to pateicu, un tobrīd tas bija tāds notikums! Viņi pārjautāja: „Tad jūs varēsiet pieslēgties?” Tagad mēs kaut ko tādu dzirdam un redzam regulāri. Un lieliski saprotam, ka briesmas draud arī dziļi aizmugurē. Protams, tas nav salīdzināms ar fronti. Es to uztveru pilnīgi citādi arī tāpēc, ka man tuvi cilvēki tieši pašreiz atrodas frontē. Briesmas, kas draud tur, ir nesalīdzināmi lielākas par tām, kādas rada pat Krievijas masveida uzlidojumi; nemaz jau nerunājot par kādām neērtībām. Lai gan – mēs te pastāvīgi dzirdam gan „šahedus”, gan raķetes, sprādzienus un pretgaisa aizsardzības darbību. Tas tiešām ir kļuvis par ikdienišķu lietu. Pagājušajā nedēļā es runāju ar vienu kolēģi, un viņš man atstāstīja zīmīgu notikumu. Viņam ir paziņa, kura aizbrauca kara sākumā un atgriezās 2025. gada beigās. Viņa nodzīvoja te ar vecākiem apmēram divas vai trīs nedēļas un aizbrauca atpakaļ, jo, kā teica, te ir pārāk briesmīgi, nav elektrības, nav ūdens, pastāvīgi gaisa triecieni un raķešu eksplozijas. Bet ar mums te tas viss notiek jau četrus gadus dažādā intensitātes pakāpē. Tā šī lietu uztvere pamazām mainās. Profesionālā ziņā, es kā politologs varu droši teikt, ka biju pilnīgi pārliecināts, ka Ukraina aizstāvēsies un pretosies. Es biju pārliecināts, ka mums ir šāda konsolidācija. Bet pat mani pārsteidza, ka tobrīd – pirmajā gadā, pirmajās dienās – tas notika ar tādu spēku. Vēl viens moments ir tāds, ka es pats sevi šobrīd esmu nepārprotami izolējis no kādas iekšpolitiskas kašķēšanās. Tas nenozīmē, ka tāda nenotiek. Bet es patiešām redzu, ka neesmu vienīgais, kurš cenšas no tā pēc iespējas vairīties, jo prioritāte ir Ukrainas izdzīvošana. Tieši uz to mums tagad ir jākoncentrējas. Vēl viens profesionāls aspekts: es uzskatu, ka mans galvenais uzdevums tagad ir ārpolitika, darbs ar ārpasauli. Mans uzdevums ir strādāt tam, lai sodītu agresoru, lai pasaule, pat ja tā pagurst, neaizmirst, ka Krievija ved genocīda karu, kas, starp citu, var izplatīties arī tālāk.
