Par sievietēm un traģēdijām jeb par lietām, kas dzīvē un kultūrā ir lielākas par cilvēku aizejošā gada beidzamajos "Šņorbēniņos" sarunājas aktrises Guna Zariņa, Maija Doveika un režisore Inese Mičule, kuras studijā aicinājusi teātra zinātniece Zane Radzobe. Pārraides producente - Sandra Ņedzvecka. Zane Radzobe: Jums, mūsu raidījuma viešņām, ir mūsdienu teātrim gluži ekskluzīva pieredze: jūs visas esat strādājušas ar tekstiem, kas nākuši no antīkajā kultūrā balstītām traģēdijām. Bet traģēdijas dod iespēju parunāties par to, kas ir lielāks par dzīvi. Bet sākšu mazliet netradicionāli – ar personiskas dabas jautājumu. Vai jums personīgi ir svarīgi tādi jēdzieni kā "lielums" vai "mērogs"? Maija Doveika: Izklausās, ka nav, bet droši vien realitātē ir. Tie vārdi varbūt neizsaka to, kas tas varētu būt. Bet nākas par to domāt. Guna Zariņa: Man gan viss uzreiz visu izsaka. Bet, ja runājam pavisam konkrēti par izrādi, ir daudz jēdzīgāk pavadīt savu laiku, risinot lielos jautājumos, nevis "skrumzinoties" pa krikumiem. Inese Mičule: Arī manā skatījumā ir nozīme šiem diviem jēdzieniem. Gan morāles vērtību atskaites punktā – kas ir tavs mazums un kas ir tavs lielums (un mēs starp šiem jēdzieniem visu laiku šaudāmies), gan arī runājot par mērogu: pirmais, kas nāk prātā, ir telpa. Telpa, kas saistīta ar darbu, kuru tu izveido telpā. Telpā, kurā satiekas materiāls ar mūsu tulkojumu un dzimst izrāde. Tā ka šie jēdzieni viens otru ietver ļoti personiski. Varētu jautāt – kāpēc pirmssvētku laikā esmu izvēlējusies tādu bagātu, pirmajā brīdī varētu likties – traģisku tēmu. Iemesli ir divi. Pirmkārt, traģēdijas, manuprāt, patiešām ir ļoti liels retums: proti, traģēdijas jau nav stāsti, kuros kāds mirst – tie ir stāsti, kur beigas ir neizbēgamas. Un, lai tā notiktu, tam, ar ko varonis sastopas, jābūt lielākam par viņu pašu. Teorija mums saka, ka kopš 20. gadsimta vidus Rietumos cilvēki tā vairs nedomā – nekā lielāka par cilvēku nav. Tomēr 21. gadsimtā cilvēki tomēr ilgojas pēc lieluma, pēc kārtības, pēc stabilitātes un kaut ko meklē. Un tāpēc ir arī otrs iemesls. Proti, šosezon Latvijas teātru repertuārā ir veselas divas antīkās traģēdijas, kurām arī Eiropas mērogā ir neparasts formāts. Man ir ļoti žēl, ka mums šodien nepievienojās daugavpilieši, jo Eiripīda "Hekube" Daugavpilī ir patiešām traģēdijas vērienā. Savukārt interesantā kārtā šodien nebūtu iederīga Valmieras pārstāvniecība: Reinis Suhanovs tur tikko iestudējis "Mēdeju", un izlasījis to drīzāk kā komēdiju. Guna, jūsu Mēdeja pie Vladislava Nastavševa gan nebija komēdija, bet, skatoties šo darbu, jau toreiz domāju, ka tas īstenībā ir ļoti sarežģīti stāstāms stāsts, jo tas ir sens stāsts. Kaut arī mūsdienās sievietes mēdz nogalināt bērnus, iedomāties, ka mēs tādai sievietei uzreiz esam gatavi noticēt, just līdzi un viņu saprast, gan ir daudz grūtāk. Kā jūs par šo problēmu domājāt un kas šai stāstā ir laikmetīgs? Guna Zariņa: Varu izstāstīt, kā pie tā nonācu. Man vienkārši radās jautājums: kas mūsdienu pasaulē ir traģēdija, un vai antīkā traģēdija mūsdienu pasaulē var būt traģēdija? Kā abus laikus savest kopā? Pirmkārt, man bija palicis prātā Silvijas Radzobes lekcijās stāstītais par antīko traģēdiju, un konkrēti – par "Mēdeju". Man tas likās ļoti stāstāms stāsts – pat nezinu, kāpēc, bet manos jaunajos gados likās, ka tas ir kas tulkojams mūsdienu valodā. Man šķita, ka būtu interesanti to mēģināt. Kad nonācu antīkajā teātrī Atēnās, sēdēju gan skatītāju vietās, gan aizgāju izrādes vietā, cenšoties saprast, kas tad tur notika: kas notika starp skatītāju un izrādi, un es domāju – vai mūsdienu pasaulē tas būtu iespējams? Kādu brīdi meklēju, runāju ar režisoriem saviesīgos pasākumos, vai kāds negribētu ar mani uztaisīt "Mēdeju". Neviens uz to "baigi nerāvās". Runājāmies ar Vladu. Pa vidu vēl bija iejaukts Kirils Serebreņņikovs, kurš teica: brauciet, taisiet pie manis! Un tad sākās tas sarežģītākais, varbūt arī nepatīkamākais, sāpīgākais un briesmīgākais, jo izrādījās, ka mēs nezinām, kā to tulkot mūsdienu valodā! Bija visādi ceļi. Viens no tiem – ka mēs to visu mēģinājām risināt kādā Jelgavas, Ventspils vai Kuldīgas virtuvē, runājot par gadījumu, kad sieviete ar diviem bērniem bija ielēkusi upē... Mēģinājām kaut kā to tulkot, bet tas nestrādāja, nestrādāja un nestrādāja, kamēr nonācām līdz tīrai esencei – attīrījām to stāstu no jelkā, kas ir sadzīvisks. Tagad pat nemāku pateikt, vai es šajā izrādē maz spēlēju cilvēku. Es tur nespēlēju konkrētu sievieti. Man gribētos domāt, ka tas tēls ir notīrīts līdz tādam kā arhetipam – putnam. Nezinu. Mēģinājām to tulkot arī caur kādu dzīvnieku pasauli, kaut ko tik esenciālu kā sieviete-dzīvnieks vai sieviete-piemineklis. Tā ka beigās palika tikai lielums – nekāda mazuma vairs nebija. Bet es laikam neatbildēju uz tavu jautājumu… Tas, ko es dzirdēju, ir tēma par arhetipiem, tēma par pirmsākumu, par atgriešanos pie daudz intensīvākām attiecībām starp teātri un skatītāju, nekā ierasts mūsdienu teātrī. Guna Zariņa: Jā, jo tur tās atbildes nāca pavisam banālas. Ka to, ko Senajā Grieķijā darīja teātris, šobrīd aizstāj seriāli, kurus skatoties, cilvēki var izraudāties, kur viņi gūst līdzīgus efektus, bet patiesībā jau laikam tas īsti nav iespējams mūsdienu pasaulē. O'Nīla "Sēras piestāv Elektrai" apvieno antīko un arī moderno kultūru. Un šeit pamats droši vien ir arhetips – psihoanalīzei ir milzīga nozīme. Inese, vai mūsdienās lielākais šķērslis cilvēka dzīvē slēpjas psihē? Inese Mičule: Nevarēšu viennozīmīgi atbildēt uz šo jautājumu, jo man nav tādu zināšanu. Turpinot Gunas domu, neesmu iestudējusi antīko traģēdiju, bet, ķeroties klāt O'Nīlam, arī mani vadīja ziņkāre. Pirmkārt, gribēju saprast, par ko šī luga bijusi nominēta Nobela prēmijai. Likās – kur ir šī darba milzīgā vērtība? Manuprāt, autors caur antīko mītu meklēja to, kas tolaik viņam notika apkārt: bija beidzies Pirmais pasaules karš, un šausmas, kuras viņš tajā izjuta, viņš centās paust caur savu darbu. (..) Skatītājs tikai pēc nosaukuma var saprast, ka darba fundaments ir antīkā traģēdija. Jā, viņš meklē, tāpat kā, iespējams, Eiripīds, tā brīža morālo pagrimumu caur kādu leģendu, kura liek runāt par konfliktu, kas ir cilvēkam ar dieviem – kā "Mēdejā". Bet O'Nīlam ir cilvēka konflikts nevis ar dieviem, bet ar savām iekšējām dziņām, vēlmēm; tur vairs nav nekādas atbildības dievu priekšā, kā bija antīkajā paraugā. Te tu esi pats – ko tu dari un ko tu nedari. Un iekšējie konflikti slēpjas psihoanalīzē, cilvēka psihē, ko iedod tēvs, māte. Tad jau aiziet visi arhetipi – viss, ko varam psihoanalīzē izlasīt par Edipa kompleksu, tēva un meitas kompleksu, kas savukārt ir Elektras stāsts. Ļoti līdzīgā aspektā es domāju arī par Antigoni, par kuru atcerējos tieši pēc Daugavpils: arī Anuijs, protams, ir pārrakstījis šo darbu 20. gadsimtam, bet sajūta par to, ka stāsts, kas tiek stāstīts, acīmredzot ir nu jau tūkstoš gadu aktuāls, visam iet cauri. Stāsts ir par to, ka neviens tevi nespēj piespiest nebūt cilvēkam, ja vien tu pats to neizvēlie. Maija, skatījos interviju, kurā Elmārs Seņkovs teica, ka tad, kad jūs iestudējāt šo izrādi, jūs domājāt par Baltkrieviju. Vai tiešām šie senie stāsti, senie procesi var būt saskatāmi arī mūsdienu sabiedrībā? Maija Doveika: Mēs tobrīd domājām par Ukrainu – tas bija laiks, kad notika pirmais trieciens Ukrainai, mēs par to domājām, un tas bija visnotaļ satraucoši: pēkšņi jautājums par dzīvību un nāvi aktualizējās politiskā nozīmē! Anuijs šo darbu tomēr ir pārrakstījis pa savam, jo tur ir fašistiskais moments, pret kuru viņš nostājas; viņš runā par cilvēka brīvību – respektīvi, ka cilvēks pats ir brīvs izvēlēties – stāvēt, krist, dzīvot, atdot savu dzīvību un par ko atdot savu dzīvību. Sākumā Anuija redakciju mēģināju visādi apcerēt, bet atzīšos – man bija "par īsu". Un tad mums bija sarunas ar vēsturnieku Hariju Tumanu par antīko pasaules skatījumu, un rezultātā pēc vērtībām es atgriezos pie Sofokla. Tāpēc, ka man likās, ka cilvēks nav nekāda mēraukla – viņš ir pats sava lieluma, bet ir jābūt kam lielākam. Sofoklam ir doma par to, ka šie cilvēki netrīcēja tik daudz nāves vai kādu lēmumu priekšā, bet gan dievišķā likuma priekšā, kas uz viņiem attieksies – vai viņi ir dzīvi, vai miruši. Respektīvi, valdnieka likums, ar kuru saskārās Antigone, ir tikai tāda paša lieluma, kāds ir cilvēks pats. Bet patiesībā tu stāvi daudz lielāku likumu priekšā – par to, kā tev būs izturēties pret mirušajiem, kādi ir apbedīšanas rituāli, ko tas nozīmē, ja tu neapbedī un zem kāda lāsta nokļūsti. Kad es sāku domāt tādās kategorijās, man pēkšņi radās viedoklis par traģēdiju. Es to sapratu, un man liekas, ka tā bija pareizā domāšana. Katrā ziņā ar to tu vari tikt daudz tālāk, nekā vienkārši ar to, ka esi tāds brīvs un visu kaut ko vari darīt. Arī nomirt. Saruna pilnā apjomā drīzumā būs pieejama portālā LSM.LV.
