'Tax Stories' abonenti dzird un lasa pirmie. Reģistrējies un saņem laikus savā e-pastā: https://www.taukacs.blog Par eksportu, ekonomiku un politiku, birokrātiju, reģioniem, nodokļiem. Ģirts Rungainis ir finansists, uzņēmējs un investors, Prudentia līdzīpašnieks nu jau vairāk kā 27 gadus, ZGI Capital dibinātājs un partneris no 2005.g., bijis Vācijas-Latvijas bankas prezidents un Trasta komercbankas prezidents, domnīcas LASER dibinātājs un partneris, LTRK padomes loceklis, bijis daudzu uzņēmumu padomēs. Šajā sarunā ar Ģirtu aprunājāmies kā pie vīna glāzes par to, ka Latvija ir liela un brīnišķīga valsts. Latvijai nepieciešami čempioni (paraugi citiem) - lieli uzņēmumi, kuri pelna ārpus Latvijas. Robeža ir tā, ko mēs paši sev noliekam. Arī attiecībā uz eksportu nereti mēs paši sev esam šķērslis. Sistēmiski mēs kā valsts pamanāmies traucēt, nevis atbalstīt, tiem, kas var nopelnīt eksporta tirgos. Mazajiem uzņēmumiem ārkārtīgi sarežģīti iziet eksportā. Arī ES naudas sadale šai ziņā nav bijusi veiksmīga, to novienādojot, izsmērējot visiem, nevis veicinot lielāku biznesu veidošanos. Konkurences Padome arī neveicina lielo čempionu rašanos. Dažādie ierobežojumi citās ES valstīs esot ekvivalenti 50% tarifam. Jaunās industrijas ir tās, kur ir lielākās iespējas nopelnīt un mazākā konkurence. Tādēļ tranzīta bizness ir bezperspektīvs no tā viedokļa, lai mēs dzīvotu turīgi - daļa cilvēku tur var nopelnīt, bet tas nevar būt ekonomikas dzinējspēks. Līdz 2040.gadam mēs zaudēsim ap 18k cilvēku ik gadu. Četru gadu vēlēšanu ciklā elektorāts mainās par aptuveni 200k (50k gadā). Latvieši labprāt te neredzētu cittautiešus dēļ padomju laika traumas. Bagāta valsts ir sarežģīts kāršu namiņš, augsts enerģētisks stāvoklis. Normāls stāvoklis ir būt stulbam un nabagam. Bizness Latvijā ir salīdzinoši nesteidzīgs, bet dzīves līmenis ir salīdzinoši augsts. Ja runa ir par tavu naudu, tu vēlies lielāku uzticamību par MI piedāvāto 80-90% precizitāti. Jādomā, kā visiem sadarboties, nevis iezāģēt. Mums kā skaitliski nelielai sabiedrībai ir iespējas to panākt salīdzinoši ātri. Mums jābūt kopīgai izpratnei, ka mums jāsadarbojas, lai radītu Latvijas Nokia, Samsung vai citus eksporta milžus, kas varēs pārdot pasaulē un uzturēt te ekonomiku. Birokrātija ne tikai Latvijā, bet arī citur pasaulē, mēģina pieaugt, regulēt un kontrolēt. Publiskam sektoram (ap 290k strādājošo) ir nepieciešama samazināšanās. Centrs visam ir uzņēmējs, kas iegriež ekonomikas virpuli. Lielākā daļa sabiedrības grib saņemt labumus, pēc iespējas vairāk, salīdzinoši ar to, ko viņi samaksā nodokļos. Trūkst sabiedrības spiediena uz birokrātiju. Kad parunā ar publiskā sektora pārstāvjiem, saproti, ka viņi ir tādi paši labu vēloši, normāli domājoši latvieši, bet kaut kā tas viss nedarbojas. Tad sāc saprast, ka jāizglīto sabiedrību kopumā - publiskais sektors ir tās spogulis. Reģioniem jānodrošina savstarpēju konkurenci, arī par uzņēmumiem, ne tikai par iedzīvotājiem, nodrošinot daļu no UIN pašvaldībām. Tad pašvaldība var teikt uzņēmējam - ja jūs investējiet te miljonu, mēs arī investēsim tikpat. Ja Latvija zaudēs neatkarību, tas ir dēļ būvvaldēm - sistēma darbojas pretēji iedzīvotāju interesēm. Kopumā Latvijā un Baltijā nodokļu slogs ir salīdzinoši zems, izņemot darbaspēka nodokļus. Arī holdingu sistēma te ir gana vienkārša un draudzīga. Veselības un slimības dienu izmaksas padara darba vietas radīšanu dārgāku, kā Lietuvā un Igaunijā, par aptuveni EUR 2000 uz vienu cilvēku gadā. Tam klāt nāk lielākas būvniecības, atkritumu apsaimniekošanas uc lielākas izmaksas, kā kaimiņiem. Smilškastes ideja Ģirtam nelikās interesanta, lai pārnestu biznesu uz citu pašvaldību, bet jautājums paliek par jauna biznesa veicināšanu reģionos. Ja bizness nespēj samaksāt visus Latvijas nodokļus, jāmeklē citu biznesu.
