Agresorvalstis Krievija un Baltkrievija arvien pārliecinošāk atgūst pozīcijas pasaules sportā un atgriežas starptautisku sacensību apritē. Kā pašreizējā situācijā rīkoties Latvijas sportistiem un sporta organizācijām, paturot prātā, ka 2028. gada Losandželosas olimpiskajās spēlēs varētu plīvot agresorvalstu karogi? LSM Sporta raidierakstā diskutē žurnālisti Raimonds Rudzāts (LTV) un Jānis Janševics (TV3), olimpiskais čempions bobslejā Jānis Ķipurs un zvērināts advokāts un sporta tiesību eksperts Jānis Sarāns-Reneslācis. ĪSUMĀ: Latvijas sporta organizāciju nostāja kļūst arvien pielaidīgāka startēšanai līdzās agresorvalstīm. Olimpiskais čempions Jānis Ķipurs rosina neuzvelt visu atbildību sportistiem, vairāk prasīt no politiķiem. Sporta likums nepietiekami reglamentē situāciju, trūkst vadlīniju vienotai rīcībai. Ekspertu viedokļi atšķiras, vai Latvijai būtu jāstartē Losandželosas olimpiskajās spēlēs līdzās agresorvalstīm. Krievijas atgriešanos apritē veicina agresorvalsts finanšu ietekme un tai labvēlīgi juridiski lēmumi. Izredzes uz panākumiem cīņā pret agresoru atgriešanos sportā vairotu valstu spēku apvienošana. Rudenī divos vērienīgos jaunatnes sporta forumos Latvijas sportisti piedalās līdzās Krievijas un Baltkrievijas vienaudžiem, kuri turklāt startē ar savas valsts simboliku. Latvijas Futbola federācijā saka, ka dalība U-15 Pasaules kausa festivālā ir nepieciešama spēļu prakses dēļ, un latvieši pret agresorvalstīm jebkurā gadījumā nespēlēs. Savukārt Latvijas Olimpiskā komiteja (SOK) Jaunatnes olimpiskajās spēlēs sola atbalstu sportistiem, kuri no sacenšanās ar agresorvalstu pārstāvjiem atteiksies, bet lemšana ir atstāta pašu jauno sportistu ziņā. Pretēji sākotnējai nostājai pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, Latvijas sporta organizācijas pakāpeniski kļūst aizvien pielaidīgākas, jau piedaloties sacensībās arī tur, kur Krievija un Baltkrievija startē ar saviem karogiem. Neuzvelt visu sportistiem Olimpiskais čempions Ķipurs uzskata, ka uzvelt sportistiem visu atbildību būtu nepareizi, jo jautājums pirmkārt jārisina politiskā līmenī. Arī sportistiem dzīvē jāizlemj svarīgi jautājumi, bet galvenā atbildība ir politiķiem, lai veidotu dūres, ar kuru palīdzību ietekmēt pašas lielākās un atbildīgākās organizācijas, ieskaitot SOK. Ķipurs gan atzīst, ka rietumvalstu valdības pašlaik nav gatavas risināt jautājumu par agresorvalstīm sportā. Sportu Ķipurs salīdzina ar pilnīgu piramīdu, kuras virsotnē ir profesionālais sports ar supersasniegumiem. "Ja varētu salīdzināt ar mūsu Brīvības pieminekli, profesionālais sports, olimpiskās medaļas ir tās rokas ar zvaigznēm mūsu Brīvības piemineklī. Un kas būtu piemineklis bez tām rokām ar zvaigznēm?" vaicāja Ķipurs. Trūkst vienotas nostājas Latvijas atteikšanos no dalības starptautiskās sacensībās, apliecinot stingru nostāju pret agresorvalstīm, atbalstītu Sarāns-Reneslācis. Viņaprāt, nestartēšana sacensībās, kas neatbilst Latvijas interesēm, nebūtu sods sportistiem. Patlaban trūkstot vienotas nostājas, katram pārvirzot sarkanās līnijas pēc sava iekšējā vērtību kompasa un apstākļiem. Vienīgā vadlīnija ir Sporta likums, kas aizliedz startēt agresorvalstu teritorijā, kā arī liedz agresorvalstu izlasēm spēlēt Latvijā, uzsvēra Sarāns-Reneslācis. Viņš rosina atrast citus veidus, kā sasniegt sabiedrības izvirzītos mērķus sportā. "Jauniešu iesaistīšana, sacensību organizēšana, spēļu prakse un viss pārējais. Dabūjam to spēļu praksi citur, priekš kam mums tā spēļu prakse tajos konkrētajos turnīros? Droši vien tādēļ, ka, piedaloties tajos turnīros, dabūs finansējumu utt. Tie droši vien ir īstie mērķi," teica Sarāns-Reneslācis. Vai startēt līdzās agresorvalstīm? Latvijai vajadzētu startēt Losandželosas olimpiskajās spēlēs arī tad, ja agresorvalstis startēs ar saviem karogiem, bet vienlaikus sagatavojoties, kā paust savu viedokli, pauda Ķipurs. Viņaprāt, tas ļautu piesaistīt plašāku pasaules uzmanību netaisnībai un karam Ukrainā. Olimpiskās spēles ir vērienīgs notikums, un politiķi lēmuma pieņemšanā rēķinās ar dažādiem viedokļiem sabiedrībā, atzina Sarāns-Reneslācis. Tas gan nemaina viņa nostāju, ka Latvijai nav jāpiedalās Losandželosas olimpiskajās spēlēs, ja tur startēs Krievija un Baltkrievija. Vienisprātis ar Sarānu-Reneslāci ir TV3.lv sporta redaktors Jānis Janševics, kurš rosina arī papētīt, ko sportistiem dzīves gaitās turpmāk ir devusi olimpiskā medaļa. Naudas varas pieaugums Janševicu nepārsteidz, ka Krievija ar naudas palīdzību rāpjas atpakaļ apritē, bet pārējās valstis noskatās. Sportā ir krasi pieaugusi naudas vara, kas nosaka arī norises SOK. Sportā korupcija būtībā ir legāla, jo daudz ko nosaka sponsoru intereses, un Krievijas valsts uzņēmumi līdzekļus valsts mērķu sasniegšanai netaupa, pauda Janševics. Jau iepriekš bija skaidrs, ka Krievija centīsies atgūt vietu pasaules sportā, izmantojot arī juridiskus līdzekļus, norādīja Sarāns-Reneslācis. Arī Krievijai labvēlīgi Starptautiskās sporta arbitrāžas lēmumi veicina starptautisko sporta federāciju piekāpību agresorvalstīm. Savukārt Ķipurs piebilda, ka sportā korupcija ir ļoti izteikta un ne jau tikai ar dolāru žūkšņu piedāvāšanu. Dūrē ir spēks Latvijai vienatnē izslēdzot sevi no aprites, būsim sevi pavirzījuši malā, tādēļ jāorganizējas kopā ar domubiedriem un jārīkojas radikāli, mudināja Ķipurs. Viņš uzsvēra, ka sliktie spēki nepadosies un pret tiem daudz aktīvāk jācīnās. "Mums jāmeklē līdzīgi domājošie kaimiņi – Ziemeļvalstu sporta vadītāji, politiķi, un arvien jāattīsta masveidīgāk šī kustība, un jāizdara spiediens uz SOK un starptautiskajām federācijām. Mūsu sporta vadība nav ar pietiekami stingru roku, ar daudz lielāku kampienu tas jādara," teica Ķipurs. Nozīmīgs signāls ir arī 12 valstu vēršanās Eiropas Komisijā, aicinot nepiešķirt finansējumu SOK, kas atbalsta agresorvalstu atgriešanos sportā, uzsvēra Sarāns-Reneslācis. Viņš atgādināja, ka starptautisko amatpersonu bieži sludināto sporta nodalīšanu no politikas Krievija praktiski izmanto kā maigās varas elementu. Arī olimpiskais čempions Ķipurs atgādināja, ka Krievija sportā izmanto to pašu metodi, ko karā Ukrainā, spiežoties uz priekšu pa mazam solītim un pieradinot pie situācijas. Sporta sabiedrībā tikmēr pietrūkst stingras nostājas un nelokāmas prasības ievērot sarkanās līnijas.
