Zviedrijā skaita balsis pēc Riksdāga vēlēšanām. BRICS dalībvalstu vadītāju tikšanās Indijā. Jemenas hutiešu nemierniek bloķē kuģu satiksmi Sarkanajā jūrā. Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra vecākais pētnieks Mārcis Balodis un Latvijas Ārpolitikas institūta jaunākā pētniece un ārvalstu ziņu redaktore portālā "LSM.lv" Albīne Hlopņicka. Politiski mazkustīgā Zviedrija Šodien būtu jābūt saskaitītām pēdējām balsīm pēc svētdien, 13. septembrī, notikušajām Zviedrijas Riksdāga vēlēšanām, taču jau nedēļas sākumā publiskotie pirmrezultāti ļauj spriest, ka nozīmīgas pārbīdes mūsu aizjūras kaimiņu politiskajā spektrā nav notikušas. Pie tam šīs vēlēšanas lielā mērā atjaunojušas spēku samērus, kādi Zviedrijas likumdevējā izveidojās pēc aiziepriekšējām – 2018. gada vēlēšanām. Gluži kā toreiz, arī tagad sociāldemokrātiem, kuri dažas vietas zaudējuši, Riksdāgā, visdrīzāk, būs simts mandātu no 349, savukārt viņu galvenajiem konkurentiem, moderātiem jeb mērenajiem, kuri pāris vietas ieguvuši, būs 70 mandāti. Praktiski 2018. gada pozīcijās atsviesti arī galēji labējie Zviedrijas demokrāti, kuri šajās vēlēšanās zaudējuši visvairāk, pirmo reizi savā vēsturē piedzīvojuši elektorāta sarukumu un atdevuši otras lielākās frakcijas statusu moderātiem. Uz vienas rokas pirkstiem skaitāms mandātu skaita pieaugums paredzams arī Kreisajai partijai, Zaļajai partijai un Centra partijai spektra kreisajā, un kristīgajiem demokrātiem un liberāļiem labajā flangā. Kā jau ierasts, zviedru politikas kreisās un labējās spektra daļas pīlāri ir sociāldemokrāti un moderāti. Kādu laiku no šīs ainas izkrita Zviedrijas demokrāti, ar kuriem pārējās partijas uzskatīja par neiespējamu jebkādu sadarbību. Tomēr pēc 2022. gada vēlēšanām tika noslēgta t.s. Tidē pils vienošanās, kas ļāva izveidot premjera Ulfa Kristersona labējo mazākuma valdību ar moderātu, kristīgo demokrātu un liberāļu ministriem un Zviedrijas demokrātu atbalstu. Tomēr tagad, kad galēji labējie daļu savas politiskās masas zaudējuši, šīs vienošanās aritmētika kļūst problemātiska. Tas gan nenozīmē, ka vieglāks koalīcijas sadiegšanas uzdevums būs potenciālajai sociāldemokrātu premjerministrei Magdalēnai Andešonei. Viņai būtu jāpanāk četru politisko spēku – sociāldemokrātu, kreiso, zaļo un centristu – līdzdalība vai vismaz atbalsts. Šajā sakarā, vismaz formāli, šķērslis ir kreiso un centristu līdz šim deklarētais, ciktāl centristi ir paziņojuši, ka neatbalstīs valdību ar kreiso piedalīšanos, savukārt kreisie uzstāj, ka neatbalstīs valdību, kurā paši nepiedalās kā koalīcijas partneri. Kreisie, kuri tiek raksturoti kā ekosociālistu partija, ir savās nostādnēs eiroskeptiska, ir pret Zviedrijas dalību NATO un iespējamu pievienošanos eirozonai. Teorētiski tiek apspēlēta arī versija par kādu transcentrisku koalīciju vai vienošanos, kurā sadarbotos sociāldemokrāti un moderāti, taču kas tāds zviedru iekšpolitikā ļoti sen nav pieredzēts. Stipro vīru siltie apskāvieni Pagājušās nedēļas nogalē uz 18 samitu Indijas galvaspilsētā Ņūdeli pulcējās organizācijas BRICS dalībvalstu vadītāji un pārstāvji. Bez sākotnējām dibinātājvalstīm – Brazīlijas, Krievijas, Indijas, Ķīnas un Dienvidāfrikas Republikas pēdējos gados organizācijai pievienojušās arī Ēģipte, Etiopija, Indonēzija, Irāna, Apvienotie Arābu Emirāti. Faktiski pievienojusies, bet iestāšanās nolīgumu vēl nav ratificējusi Saūda Arābija. Savā pašreizējā sastāvā organizācijas dalībvalstu iekšzemes kopprodukts pēc pirktspējas paritātes aptver apmēram trešdaļu no planētas kopapjoma, šajās valstīs dzīvo gandrīz puse no planētas iedzīvotājiem un atrodas vairāk nekā sešdesmit procentu pieejamā darbaspēka. Tur ražo apmēram 45% planētas lauksaimniecības produkcijas un iegūst apmēram 30% naftas. Tomēr šīs grupas valstis, sākot ar (vismaz teorētiski) komunistisko Ķīnu, neofašistisko Krieviju un islāma teokrātiju Irānu, beidzot ar Persijas līča monarhijām un pamatā tomēr demokrātiskajām Indiju un Brazīliju, ir valstis ar ļoti atšķirīgiem politiskajiem režīmiem un arī ģeopolitisko orientāciju. Sji Dziņpins, Narendra Modi un Vladimirs Putins, silti apskāvušies samita fotogrāfijās un tam veltītajās karikatūras, protams, izskatās kā biedīga antirietumu alianse, taču līdz īstenai „siržu savienībai” te vēl visai tālu. Kā sasniegums tiek atzīmēts fakts, ka izdevies pieņemt vienotu samita deklarāciju, kuru parakstījuši gan Apvienotie Arābu Emirāti un Saūda Arābija, gan Irāna, kas, kā zināms, pēdējos mēnešos „aplaimojusi” savas partnervalstis ar raķešu un lidrobotu triecieniem. Attiecīgi deklarācijas tekstā ir tikai vispārīgi pausta norūpētība par situāciju reģionā, nepiesaucot konfliktā iesaistītos. Līdzīgos nogludinātos izteikumos raksturota arī Trampa administrācijas piekoptā tarifu politika; karš Ukrainā vispār nav pieminēts. Kā vienu no nozīmīgākajiem procesiem samitā novērotāji piesauc dialoga aktivizēšanos starp Indiju un Ķīnu, prezidentam Sji un premjerministram Modi aktīvi risinot divpusējo dialogu. Kas attiecas uz Krievijas vadoni Putinu, tad viņa galvenais ieguvums ir iespēja demonstrēt, ka viņa agresorvalsts nebūt nav starptautiski izolēta. Samitā bija klāt arī ANO ģenerālsekretārs Antoniu Guterrešs. Piebalsojot namatēva Nerendras Modi teiktajam par nepieciešamību mainīt starptautisko kārtību no „privilēģiju piramīdas uz partnerības platformu”, ANO vadītājs paziņoja, ka „šodienas ekonomiskās, demogrāfiskās un ģeopolitiskās reālijas ir citādas nekā 1945. gadā. Mūsu institucionālajām struktūrām tas jāatspoguļo”. Kā primāri maināmās struktūras ģenerālsekretārs piesauca ANO Drošības padomi un Bretonvudas finanšu sistēmu. Bābelmandebs = Hormuzs Nr. 2? Par iespēju, ka Jemenas hutiešu nemiernieki, kurus atbalsta Irāna, varētu bloķēt kuģu satiksmi Sarkanajā jūrā, tika runāts jau kopš militārā konflikta sākuma starp Irānu un Izraēlas un Savienoto Valstu koalīciju. Konkrēta karadarbība sākās jūlijā, kad Irānas transportlidmašīna mēģināja nogādāt hutiešu kontrolētajā Jemenas daļā militāru kravu un Irānas Revolūcijas sargu korpusa virsnieku grupu. Saūda Arābijas un Jemenas valdības spēki apšaudīja attiecīgā lidlauka skrejceļu. Pēc šī incidenta hutieši paziņoja, ka 2022. gadā noslēgtais pamiers vairs nav spēkā, un sāka apšaudīt Saūdu tankkuģus Sarkanajā jūrā. Turpinājumā abas puses vērsa gaisa triecienus viena pret otras ostām Sarkanās jūras piekrastē, hutieši – arī pret Saūdu naftas pārstrādes infrastruktūru. Septembrī sākās aktīvas sauszemes kaujas starp hutiešiem un Jemenas valdības spēkiem. Valdības spēku pusē karo arī vairāki praktiski neatkarīgi vietējie Dienvidjemenas bruņotie formējumi. Vispirms hutieši uzsāka ofensīvu Taizas provincē Jemenas dienvidos, taču drīz tika apturēti, un valdības spēki ziņoja, ka pārgājuši pretuzbrukumā šajā un vairākos citos virzienos. Valdība pat apgalvoja, ka grasoties uzsākt cīņas par hutiešu kopš 2014. gada kontrolētās galvaspilsētas Sanas atgūšanu. Puses turpināja apmainīties ar gaisa triecieniem. 10. septembrī sāka pienākt ziņas, ka hutiešu spēki vairākos virzienos atspieduši pretiniekus, tai skaitā ieņēmuši stratēģiski svarīgo Mohas ostu, Perimas salu Bābelmandebā un Hanīša arhipelāgu, kas atrodas Sarkanajā jūrā uz ziemeļiem no šauruma. Piektdien Saūda Arābija paziņoja, ka tai nācies slēgt naftas vadu, kas savieno ieguvju rajonus ar Sarkanās jūras piekrasti, ļaujot apiet Hormuzu. Cauruļvadam uzbrukts ar lidrobotiem no Irākas teritorijas. Pagaidām hutieši gan uzbrūk tikai Saūda Arābijas kuģiem, taču kuģu kustība caur Sarkano jūru un Suecas kanālu strauji sarukusi, savukārt frakta un apdrošināšanas cenas kāpušas, dažos gadījumos pat vairakkārt. Saūdu valdība vērsusies ar lūgumu pēc militāra atbalsta pie Savienotajām Valstīm un Lielbritānijas. Prezidenta Trampa administrācija pagaidām tiešu militāru iesaisti atteikusi, savukārt premjera Endija Bērnema kabinets nosūtījis padomniekus situācijas apzināšanai. Saūda Arābija, Ēģipte, Turcija, Pakistāna, Bangladeša un vēl deviņas valstis izveidojušas Daudznacionālo kuģniecības aizsardzības aliansi kuģošanas nodrošināšanai Sarkanajā jūrā. Sagatavoja Eduards Liniņš.
