Vairāk nekā citas reizes raidījumā pievēršamies ļaužu protestiem un nemieriem. Francijā ielu protesti nav nekas neparasts, tomēr šoreiz gan politiķiem, gan novērotājiem jāatzīst, ka tie ir izrādījušies vardarbīgāki nekā citus gadus. Kāpēc tā, kas izprovocēja tik lielas kaislības un neapmierinātību? Protesta akcijas tiek organizētas arī citviet. Mūsu uzmanību piesaistīja ziņas no Albānijas, kur nerimst pretstāve starp studentiem un valdību. Arī lietā liktas gan gumijas lodes, gan Molotova kokteiļi. Albānijā šādi protesti nav tik ierasta kā Francijā. Vēl palūkosimies, kāds noskaņojums valda Izraēlā, kur pēc nepilnas nedēļas notiks Kneseta vēlēšanas. Eksperti saka, ka tas būs Netanjahu premjerēšanas novērtējums. Aktualitātes analizē Latvijas Ārpolitikas institūta vecākā pētniece Elizabete Vizgunova-Vikmane, politologs Arnis Latišenko un politologs, Latvijas Universitātes pasniedzējs Andis Kudors. Protestu vilnis no Francijas sasniedz arī citas Eiropas valstis Jau mēnesi Francijas lielākās pilsētas ir pārņēmuši masu protesti. Pirmās demonstrācijas notika 21. septembrī Kretejā, Parīzes piepilsētā, kur skolēni un skolotāji pievērsa uzmanību skolotāju trūkumam, pārpildītām klasēm un sliktajam skolu tehniskajam stāvoklim. Drīz līdzīgas protesta akcijas izplatījās arī citās Francijas pilsētās, un pamazām kustībai pievienojās studenti, arodbiedrības un tā dēvētās dzelteno vestu kustības atbalstītāji. Līdz ar cilvēku skaita pieaugumu pieauga arī dažādas prasības, tajā skaitā neapmierinātība ar dzīves dārdzību un sabiedrisko pakalpojumu finansējuma samazināšanu. Pēdējās nedēļas laikā protesti ir kļuvuši ievērojami plašāki un vardarbīgāki. 17. oktobrī demonstrācijās visā valstī piedalījās vairāk nekā pusmiljons cilvēku. Lielākā daļa savas prasības pauda miermīlīgi, tomēr atsevišķās pilsētās sākās sadursmes ar policiju, kam sekoja veikalu izlaupīšana un automašīnu dedzināšana. Dramatiski notikumi risinājās Limogē, kur tika aizdedzināta rātsnama vēsturiskā ēka. Marseļā protestētāji ielauzās pašvaldības namā, bet Lionā tika aizdedzināts tūrisma informācijas centrs. Nedēļas nogalē varas iestādes kopumā aizturējušas aptuveni 2400 cilvēku. Francijas valdība vardarbībā vaino radikāli kreisos grupējumus, savukārt protestu dalībnieki un opozīcija norāda uz pārmērīgu spēka lietošanu pret jauniešiem. Protestu vilnis ir sasniedzis arī citas Eiropas valstis, īpaši jāpiemin Itāliju. Arī tur galvenie protestu rīkotāji ir skolēni un studenti. 16.oktobrī demonstrācijas notika Milānā, Turīnā, Boloņā, Romā. Demonstranti pieprasa lielākus ieguldījumus izglītībā, labākus apstākļus mācību iestādēs un izmaiņas valdības politikā. Protesti ieguvuši nosaukumu “No Meloni Day”, norādot uz Itālijas premjerministres Džordžas Meloni atbildību. Nākamajās dienās vairākās pilsētās izcēlās sadursmes ar policiju, arī Itālijas pilsētās tika dauzīti veikalu skatlogi un izlaupīti veikali. Jaunieši protestē arī Albānijā Vardarbīgie nemieri Albānijas galvaspilsētā Tirānā un citviet valstī aizsākās 13. oktobrī, kad desmitiem tūkstošu studentu un vidusskolēnu izgāja ielās, protestējot pret augstajām mācību maksām, sliktiem apstākļiem universitātēs un darba vietu trūkumu. Bijusī sociālisma valsts Albānija jau vairākus gadu desmitus cenšas izrauties no nabadzības, kas ir tās vēsturiskais mantojums. Tomēr salīdzinot ar citām valstīm, Albānijai tas izdodas krietni grūtāk un lēnāk. To vajā daudzas pazīstamas postpadomju telpas problēmas, ieskaitot politisko korupciju un nespēju pieņemt grūtus, bet vajadzīgus lēmumus. Šoreiz pacietības mērs ir lūzis jaunajai paaudzei. Ņemot vērā valsts vispārējo ekonomisko līmeni, studentiem un viņu ģimenēm mācību maksas ir kļuvušas nesamērīgi augstas, savukārt augstskolu piedāvātie pakalpojumi ir bēdīgā stāvoklī. Kopmītnes un augstskolu telpas lielākoties ir neremontētas un nolaistas, naudas trūkst it visam. Turklāt arī pēc studijām perspektīva nav spoža. Pat iegūstot izglītību, darba tirgū trūkst labi apmaksātu darba vietu. Vidējā alga, kas ir 540 eiro mēnesī, neļauj patstāvīgi izdzīvot vai atļauties mājokli Tirānā, kur strauji aug luksusa nekustamo īpašumu cenas. Tāpēc daudzi ir spiesti emigrēt. Lai gan tieši studentu masveida pievienošanās izraisīja pašreizējo vardarbīgo nemieru vilni, konfliktam ir vēl senākas saknes. Maijā vietējie iedzīvotāji un vides aktīvisti uzsāka ilgstošu protestu kampaņu, iebilstot pret luksusa tūrisma kūrorta projektu valsts dienvidos Adrijas jūras krastā, kas saistīts ar ASV prezidenta Donalda Trampa znotu Džaredu Kušneru. Iedzīvotāji apsūdzēja valdību nelikumīgā zemes atsavināšanā un pauda bažas par rozā flamingo un citu sugu izmiršanu vietējā salā. Šīs demonstrācijas ieguva "Flamingo revolūcijas" nosaukumu. Taču ja līdz šim protesti bija miermīlīgi, tad pagājušajā nedēļā viss mainījās. Lielais jaunu cilvēku pūlis ļāvās emocijām, metot „Molotova kokteiļus” uz valdības ēkām, tostarp Izglītības ministriju, ir ziņas par demolētam banku filiālēm. Protestētāji pieprasa premjerministra Edi Ramas atkāpšanos. Premjerministrs ir kategoriski noraidījis iespēju atkāpties, sakot, ka nemieru izraisītājiem būs jāatbild par savu rīcību. Viņš arī vainojis ārvalstu specdienestus kūdīšanā, tiesa, nevienu vārdā konkrēti neminot. Protesti nerimst jau vairāk nekā nedēļu, un šobrīd neviena no pusēm nav gatava piekāpties. Kurš būs Izraēlas premjerministrs pēc vēlēšanām? Vien dažas dienas pirms vēlēšanām socioloģiskās aptaujas rāda, ka Izraēlā ir gaidāmas grūtas sarunas par nākamās valdības izveidi, un šobrīd nav skaidrs, vai Benjaminam Netanjahu izdosies saglabāt premjerministra amatu. 27. oktobrī Izraēlas iedzīvotāji dosies pie vēlēšanu urnām, lai izraudzītu nākamā Kneseta sastāvu. Pavisam Izraēlas parlamentā ir 120 deputātu vietas, un kā jau parlamentārā republikā, valdības izveidei ir nepieciešams iegūt deputātu vairākuma atbalstu, lai tā varētu strādāt. Arī iepriekšējos gados tas ir bijis grūts uzdevums, taču Benjaminam Netanjahu ir izdevies politiski manevrēt, izveidojot dažāda veida koalīcijas, lai nodrošinātu sev nepieciešamo atbalstu Knesetā. Vai viņam izdosies arī šoreiz, tas nav zināms. Saskaņā ar dažādu aptauju veiktajiem datiem, Netanjahu vadītā partija “Likud” varētu iegūt ap 20 vietām parlamentā, taču tā visticamāk būtu otrā vieta. Vislielāko vēlētāju atbalstu socioloģija sola jaunajai centriski labējai partijai ar nosaukumu “Taisni”, ko vada bijušais Izraēlas Aizsardzības spēku ģenerālštāba priekšnieks Gadi Eizenkots. Lielākajā daļā aptauju tā ir izvirzījusies vadībā vai atrodas plecu pie pleca ar premjera partiju, bet prognozējot aptuveni 22–23 vietas Knesetā. Tālāk seko bijušā premjerministra Naftali Beneta un Jaira Lapida vadītā opozīcijas alianse, kam socioloģija prognozē ap 12 vietām. Protams, visu noteiks koalīcijas sarunas, un šajā ziņā aina ir vēl sarežģītāka. Sagatavoja Aidis Tomsons.
